|
|
|
Decembris 20., 2007
00:43 - 8/`
Šodiena vispār bija traka.... Visgrūtākā. Emocionāli.
Bēbis šodien bija traki kaprīzs. Es tādu savu puisīti vēl nebiju redzējusi... Mans patstāvīgais, mierīgais, smaidīgais mieramika... Bet šodien kaut kas mums nebij lāgā.
Varbūt tas ar kaut kādu planētu stāvokli, mēness fāzēm vai magnētiskajām vētrām saistīts, bet šodien viņu bij tik grūti nomierināt vai izdabāt viņam. Viss slikti! Gultiņā slikti! Ratos slikti! Un trakākais - mammai klēpī, rokās, opā vai pat lielajā gultā blakus - arī slikti!! Es ilgi turēju vēsu prātu, skatījos, ko viņš grib - ēst? gulēt? kādu mantu? samīļošanu? Bet neko nesapratu... Darbs pilnas rokas, visādi plāni bija svētkiem gatavoties, un parastajā režīmā, kad viņš paguļ, paēd, paspēlējas, būtu apvienojusi visu... Laikam tā bij man kļūda, ka gribēju vēl kaut ko citu arī paspēt... Bet nu kas viņam nebij labi, visu darīju, kā nākas. Bet tāpat tikai raujas prom, spārdās, plēš man matus, un acīs skatīdamies kauc un kauc. Ne histēriski raud, nē, bet tā kā čīkst, tā kā vienkārši brēc, vēē vēē... Pirmo reizi dzīvē iedomājos, ka man tas izklausās nepatīkami, kaitinoši... Jo šī ir tā pati skaņa, ko nevaru ciest, kad citi bērni tā kauc... Un dusmas uz sevi vai...uz nezin ko - kāpēc MAN neizdodas viņu samierināt, uzmundrināt? Kāpēc viņam pēkšņi neinteresē, ko es stāstu, dūdoju ausī. Ja es nevaru, tad kurš?!? Ko lai dara? Pašai sen galva sāpēja.
Kad viņš tāds pusmiegains divas stundas bija brēcis, tad man aizkrita ciet pašai. Jo izmēģināju visu, ko zināju un pratu, tātad - biju darījusi visu iespējamo. Pašai kreņķis uznāca un nevarēju vairs nomierināties. Domāju tikai par to, kaut ātrāk vīrs būtu mājās un es varētu iziet ārā.
Par laimi, viņš pavisam drīz arī atnāca. Viņš paņēma bēbi un viņš... nomierinājās... Nekas jau viņam nesāpēja, nekas nebija! Vienkārši nevarēja apstāties no raudāšanas ieskrējiena! 8[[ Ieraudzīja tēti, nopriecājās par viņa atnākšanu, un aizmirsa, par ko raudājis! Pēc 5 minūtēm skatos - viņš tētim klēpī aizmidzis... Bij pulkstens deviņi vakarā. Domāju - jopcik, nu kas būs naktī vēl jāpiedzīvo, ja viņš tagad izgulēsies īsi pirms īstās gulētiešanas... Bet man jau viss likās vienalga, tikai prom gribējās :(( Man vajadzēja restartēties, nomierināties pašai, pirms atgriežos. Paklausīties mūziku, atpūtināt smadzenes no "āaaa, āaaaa, āaaaa!!!!!"
Es paņēmu pleijeri un izgāju ārā naktī, nopirku sev šokolādīti, aizgāju pie māsas papļāpāt, un pēc tam vēl pavazājos gar mājām... Kad atnācu, viņš negulēja vis. Nebij ilgi gulējis. Labi, tātad var mēģināt laicīgi nolikt gulēt. Bet nekas nesanāca...
Jā, viņš priecājās mani redzēt, viss forši. Samīļoju. Kā nolieku, atkal brēc... Bet šoreiz viņš tiešām ēst gribēja. Iedevu pudelīti, šūpojāmies šūpuļkrēslā (tā pēdējā laikā viņu uz nakti aizmidzinu - gultā tikai ceļas stāvus un jāņo līdz trijiem), bet nekā. It kā viss labi, bet atkal grozās un raujās prom. Skatos - ar apģērbu un pamperi viss kārtībā, nu nekas nebij nekārtībā...
Vīrs pateica, ka tā mana vaina. Paņēma bēbi un apsēdās pats viņu šūpot. Es atnācu te un sēžu. Dzirdu, ka tur jau sen klusums...
Man ir sajūta, ka esu bēbim apnikusi 8((( Ka vairs nederu kā mierinātājs, kā uzmundrinātājs! Esu jau tik pierasta un pazīstama, ka nekas īpašs! Bet līdz šim tā nelikās!!
Tik stulbas domas galvā, ka ārprāts... Sazin kas tas ir man. Bet gribas at-pūs-ties... No visa, kas apkārt... Laikam arī no bēbīša :(( Kad to rakstu, raudiens nāk... Kas tā par māti, kas šitā saka par mazo bērniņu...!! Tik vainīga jūtos par šitām visām domām... Bet viņam varbūt pavisam kas cits vajadzīgs... Emocionāli stabila un izturīga mamma... Viņam tak vajag mani. Bet kāpēc tad liekas, ka viņš mani dzen prom?! 8(((( Vai arī grib kaut ko neiespējamu, nerealizējamu, neizprotamu, ko es nevaru dot! Jo viņš pat pats nezin, ko!
Ienāca prātā, ka tas varbūt ar tiem zobiem saistīts, beidzot... Bet nu neliekas man tā! Nekas viņam tur nav! 8| Un tētis tak nomierināja!
Man tāā gribas vienkārši aiziet gulēt...
-
"Tā jau ir, kad ir mazs bērniņš, ko tu citu gribēji!!"
"Nevaidzēj tik ātri bērnus taisīt, ja grūti!!"
"Lai paraud, nav ko ņemt tik un ucināt"
"Izlutināji pati, tik daudz rokās ņemdama, pati mocies tagad!!"
- Tie ir stulbākie un bezjēdzīgākie teksti pasaulē, un ir pilnībā un pamatoti apgāžami! Bet ir, ir, kas tos vēl atļaujas teikt! Vai nodomāt!!
|
00:26 - Ādamukam 9 mēneši
Palika otrdien.
Liels puiks mans. Pa šo mēnesi (pareizāk, pēdējā pusotrā nedēļā) viņš iemācījās nenormāli ātri ļoti daudz ko reizē, īsti nezina tagad, ko no tā visa izkopt un kārtīgi apgūt vispirms.
Vienā dienā viņš piecēlās kājās, un kopš tā brīža gultiņā tikai vertikāli uzturas. Guļus viņu tur var nolikt tikai aizmigušu... Ceļas, krīt, ceļas, atkal krīt un ceļas. Pēdējā laikā vairs nemaz tā nekrīt. Atlaiž vienu rociņu, pieliek pie zemes, tad atlaiž otru, un vienkārši apsēžas. Tā iemācījās arī apsēsties un sēdēt - vairs uz priekšu negāžas. Drusku grīļīgs, bet arviens stabilāks paliek.
Sēdēdams klēpī iemācījās plaukšķināt rociņas, smukus applausiņus tagad rāda, kad priecājas. Sevišķi viņam patīk plaukšķināt, kad tiek turēts rokās ar skatu uz pasauli.
Ar rāpošanu ir tā, ka uz vietas smuki tup uz celīšiem, un smuki šūpojas turp un atpakaļ, bet nesaprot, ka uz priekšu var tikt, celīšus sperot. Ja vajag uz priekšu - nokrīt uz vēdera un šļūc! Bet tas tiek labots pie fiz. t., un būs viss kārtībā.
Kad fiz. t. Ainai visu šito pastāstījām un parādījām, ko pa nedēļu samācījušies, viņa nobrīnījās vien! Bet tas viss ir ļoti labi un pareizi, jo viņš no tām vingrošanām kļuvis spēcīgāks, un spēj labāk savu ķermenīti celt un turēt, un visu jauno apgūt.
Mājās atklājām arī, ka viņam vairāk par visu patīk mīkstās mantiņas, zvēriņi. Mans telefons arī šobrīd vēl ir iekārota manta, bet to parasti nedabū. Bet zvēriņi rej, ņaud un dūdo mammas balsī, un nāk virsū, un kutina zodiņu, austiņu - vienvārdsakot, kā dzīvi. Heh, kad pirmoreiz ieraudzīja mūsu dabisko krāsu un lieluma ezi, tad pat sabijās un raudāja. Tagad tas pats ezis lielāko sajūsmu izraisa!
Arvien jaunus "vārdiņus" viņš izrunā. Visus iespējamos burtu salikumus - "prļē prļē, vļā vļā, gegege, gī, pķō pķō, tēt tēt tēt" u. c.
Šodien sagādāja ritkīgo pārsteigumu. Sēžu un vienā brīdī dzirdu - "mammmā!!!?" :D Cauri prātam izskrien doma - hei, mans bērns mani sauc! Tad sapratu, ka viņš vēl par mazu, lai apzināti runātu :D Bet šitāds vārdiņš viņam nejauši sanāca, parastā "memb memmmb amm amm" vietā. Bet izklausījās tieši tā, kā tam normāli jāizklausās! Un kā tas kaut kad drīz jau arī būs! 8)
|
Decembris 11., 2007
23:16 - Mans beba
Pēdējās dienās viens pārsteigums aiz otra!! :D
Kaut vai tas, ka viņš pēkšņi ir tā izaudzis, ka par lielu vairs nav neviena drēbe. Visas vai nu der, vai jau par mazu. Ik pārdienas pārrevidēju mazā skapi un salieku maisos drēbītes, kas jau par mazām palikušas.
Vakar un šodien viņš jau aizvien stabilāk stāv kājās. Sākumā tā ar pēdiņām kopā, un tad - gar zemi. Tagad iemanījies stāvēt kājām plati. Un tā mīņājoties bīdās gar visu gultas malu.
Vēl iemācījās sēdēt tā, uz gultas malas ar kājām pāri, cauri redelēm, un pie tām redelēm ar rociņām turoties. Tādā pozā šodien ēdām banānu ar karotīti :D Es kaut kā uz īsu brīdi aizskatījos Tv, turot gaisā karotīti ar banāna gabaliņu, pagriežos - viņš jau nocēlis to gabaliņu ar rociņu. Smieklīgi bij.
Uz celīšiem smuki sācis sēdēt - sākumā pretojās, tagad pierada, un labpāt sēž. Tā viņām jādara, lai gūžiņu attīstītu labāk.
Iemanījies arī celties kājās man klēpī un ķerties ap kaklu - vismaz tāda doma viņam ir. Heh, tādā pozā, kā viņu pieceļu opā. Baigi patīk :D Tā vislabāk laikam jūtas. Un sācis arī sēdēt nekustīgi - ļauties, ka viņu tā tur klāt. Parasti rāvās tikai ārā, un gorījās uz visām pusēm. Tagad tā forši pasēžam kādreiz. Vakar bij vēl kolosāls moments - sēžam tā, es skatos Tv, jūtu - ko viņš tāds kluss, mierīgs, ļengans? Paskatos - atlūzis man uz rokas, sēdot! Pat bez kņuža! :D
Un vēl - šodien tā sēžam, klausamies dziesmu, es viņu ucinu klēpī. Viņam tādas pusplikas rociņas bija. Vienā brīdī viņš tās sāk vienkārši plaukšķināt! Tā viegli, drusku neveikli, bet konkrēti! Un tagad vakarā jau plaukšķina pilnā sparā, spēcīgi! Ko viņš jaunu iesāk darīt, to uzreiz sāk pieslīpēt :D
Es bezmaz netieku līdzi visam, ko viņš sācis lielā ātrumā darīt! 8]]]
|
Decembris 8., 2007
23:52 - Bet pats galvenais!!!!!!
Šodien Ādams mums parādīja tāĀĀdu SURPRISE!!!! :D
Nu, tā kā mums dažkārt ir silta māja [kad mīļotais tomēr sanes malku], tad tajos siltajos vakaros varu mazuli izģērbt līdz krekliņam un pamperim, lai tad paņemās. Aiii, kā viņam tas patīk!! Man pilnīg sirds žņaudzās - mums to vajadzētu biežāk viņam ļaut, tad viņš daudz labāk un ātrāk attīstītos pēc programmas! Jo viņš tā atraisās, tā atraisās! Kā atspole ripinās uz visām pusēm, spiedz un dauzās! Tāda laime plikiņam būt! Un kas šodien notikās?!?.... 8]]]
Kaut ko daros turpat istabā, vienā brīdī paskatos uz gultiņas pusi - ko viņš tik sajūsmīgi iespiedzās?
Redzu - viņš stāv kājiņās, pie gultiņas malas pieķēries!!! :) Stāv, grīļojas, smaida. Kā ierauga, ka es redzu, tā sagrīļojas un krīt, un es viņu ķeru, lai nesasitas nezin kur pret redelēm. Kaut kas kolosāls vienkārši!! :D Un viņam skola bija rokā!!! Kā nolieku guļus, tā atpakaļ - ar rokām ieķeras un velkas klāt. Velkas, velkas, pievelk kājiņas, uz celīšiem uzstutējas un tad uz abām pēdiņām!! Vienreiz, otrreiz, trešoreiz, un ar katru veiklāk un veiklāk! Susļiks ar videokameru uzreiz klāt, un divreiz to pašu nofilmēja :)) Un Ādams tikai priecājas, trako, ka pašam šitāds notikums - tikt vertikāli!!
Es uzskatu - tas viss tikai tāpēc, ka viņš tur tā pliks gulēdams dauzījās, ņēmās un izvingrojās, un tad varēj piecelties!
Mēs jau smējāmies - nekādi nevar sagaidīt, kad rāpot un sēdēt iemācīsies, a viņš - vispirms staigā! Jā, ar rociņām turēdamies, grīļojās uz to gultas pusi, kur tētis ar kameru bija. Vislaik jau turēju, lai nekrīt.
Njā, daudz viņam šitā neļaušu, īsti stabils jau vēl nav, un negribas, lai par ātru muguriņa izliecas. Mazums kas. Pirmdien stāstīšu fizioterapeitei šito prikolu, redzēs, ko viņa teiks. Bet Ādamiņš pa to laiku iemācīsies staigāt, aizies līdz krēsliņam, un tad ar pirmo reizi pats apsēdīsies ar ;DDD
|
Decembris 7., 2007
22:12 - Vizīte pie rehab.
Nu, diez ko labi jau nebij tomēr, lai arī šoreiz vismaz ar rociņām viņam visi refleksi pareizi strādā. Ar kājiņām joprojām traki, viņa saka. Ar labo kāju, jā, daudz maz ir viss pareizi un labi, bet kreisā ir nespēcīgāka. Un abas nav īsti superkārtībā, jo viņš joprojām tikai šļūc, visu svaru uz priekšu vilkdams tikai ar elkonīšiem. Vienīgais, atspērienu uz abām pēdiņām esot veikli un spēcīgi izdarījis, un tā esot laba zīme. Jāiet, jāiet būs atkal intensīvi vingrot. Man jau pašai liekas, ka nemaz tik traki nava. Un fizioterapeite arī jau vislaik saka, ka tik tik traki nava. Nekas tāds, ko nevarētu ar treniņiem vingrošanā izlabot.
Pie fiz. t. jau sākām to nopietno vingrošanu, visādus vingrinājumus, jau grūtākus nekā agrāk. Ādams drusku vai nu sabijās, vai viņam nepatikās, bet sāka rādīt mazus radziņus - dusmojās un pukojās, un tik opā prasījās. Tikko paceļu, tā kluss kā diedziņš un smaida. Razbainieks. Bet man jau nav žēl viņu pacelt. Galvenais, lai izdara visu, kas jādara. Un darīs, kamēr izdarīs ;] Mājās tagad mums uzdevums brīvdienām - satrenēties uz dupša sēdēt, saliektos celīšos. Pirmdien turpināsim visu, kam jābūt.
Uz kājām viņš vispār ļoti stipri turas, tikai pašlaik vēl nemaz nedrīkst, lai skolioze neizveidojas. Pie gultas redelēm viņš velkas, velkas stāvus klāt, bet neprot vēl ar kājiņām piepalīdzēt, lai nostātos. Un tad es pieeju klāt, palīdzu, aiz padusītēm pieturot (lai nav spiediens uz kājām), tad viņam tāāāda sajūsma par jaunajiem apvāršņiem!! Īstenībā labs stimuls vingrot un beidzot iemācīties stāvēt pašam ;D
|
Decembris 3., 2007
20:06 - Buff, jāpamaina tēmu
Tātad, par braukšanu ar ratiņiem!
Es, kamēr gaidīju bēbi, daudzkārt to iztēlojos. Likās, tik superīgi būs, tā nesteidzīgi staigāt apkārt, būt vislaik kopā ar bebsīti, rādīt viņam pasauli, un pašai justies, kā jau jaunai mammītei. Un visu šo laiku tas tā arī ir bijis! :)
Sākumā īsti neļāvu kuram katram lūrēt ratos, redzēt to, kas nesen man vēl vēderā bijis un ārā ticis. Tas ir pārāk... mans! Zinu, ka smuks un foršs, bet nav visiem jāredz... 8] Un dikti jau arī nelūrēja tie cilvēki, bet nu es tāpat tramīga biju.
Tagad mans puisēns un jau tik liels, ka nekādi nekur noslēpt nevar vairs, pat ja gribētu :D Un tā nu viņš man sēž, tāds apaļu, apaļu sejiņu un mazām ačtelēm. Mans Ruksītis - cūča gads tak 8]] Katrā ziņā - eņģeliskākais sivēņuks uz pasaules! 8D Tā es viņam pašam ar vēlāk pateikšu ;]]
Sēž un skatās apkārt, un tikko ierauga, ka kāds viņam virsū skatās un šķobās, tad atsmej pretī. Pareizāk - iespiedzas. It kā jau pierasta lieta kādu laiku, bet autobusā sabijos - braucam, es stāvu aiz ratiem, sejiņu tik no augšas redzu. Bet neredzu, kur viņš skatās. Pēkšņi viņš jūsmīgi iespiedzas pa visu salonu. Izrādās, tur tālāk starp visiem drūmajiem pasažieriem viena tante sēž un smaida Ādamam. Un tas tik pretī :D Tantei bij pārsteigums 8]] Tā nu jautri bija.
Pārsvarā visur cilvēki jau forši uzvedas, padod ceļu, un man vienmēr kāds piesakās palīdzēt iecelt ratus autobusā, vai izcelt. Rindās stāvot, parasti arī cirks par brīvu - sīcīts sāk savus pigorus ar pīstēšanu un sava smaida dāvāšanu citiem. Sevišķi viņam patīk citi mazi bērniņi, uz to pusi parasti bezmaz no ratiem raujas ārā :D Dažreiz tie bērniņi arī ir ieinteresēti, bet dažreiz ne. Man jau nu baigi patīk skatīties reakciju :))
Dažreiz gadās arī nejauki gadījumi. Piemēram, ja man vairākas reizes jālūdzas, lai drusciņ palaiž mani garām ar ratiņiem. Stāv un vēl apdomā, laist vai nelaist mani. Tas tā pazemojoši liekas.
Bet stulbākais gadījums man bij Āģīša Maximā - tur stulbi iekārtota ieeja. Aiz tām durtiņām/vārtiņiem galīgi maz vietas, jo tur sakrāmētas visādas kastes ar augļiem, dārzeņiem un akcijas precēm, un visi tur sākumā arī drūzmējas. Bet man jātiek garām. Tā nu es tur pa vidu bīdos ar saviem ratiņiem, uz katra soļa "atvainojiet, vai palaidīsiet, lūdzu". Te dzirdu sev no mururpuses purpinām kaut kādu bābu ar krievu akcentu - "...te ar ratiem viena..." Paiet garām man tā skruļļainā, balinātā blondīne ar krunkaino seju, paskatās uz ratiem, ne mani, un skaļākā balsī nopurpina vēl, "...kas, nav ko darīt?!? ar ratiem.." Acīmredzot neapmierināta, ka pasaulē ir jaunās māmiņas, kuras ved mazuļus ratiņos, un atļaujas ar ratiņiem iebraukt veikalā un iepirkties, nevis atstāt bērnus ārpusē, kā viņa droši vien dara. Es viņai uzbļāvu, vai viņai kādas problēmas. Aizgāja man pa priekšu, neatskatījusies. Laikam saprata, ka viņai nebūs domubiedru šajā jautājumā un ka viņa ir stulba izlecēja 8]
|
Novembris 24., 2007
17:37 - Pietiek
Mums vajag citu bērnu ārstu. Ar šo pašreizējo man nav kontakta. Kā ārsts jau viņa zina, kas un kā, bet es nevaru ar viņu visu izrunāties, kas man uz sirds, par bēbi. Galvenais iemesls patiesībā ir valodas barjera. Es nevaru krieviski izstāstīt visu, kas man jāizstāsta, tā, lai viņa saprastu, bet viņa nevar man latviski visu paskaidrot izsmeļoši, kā man būtu nepieciešams. Es nespēju klausīties un saprast "jums vajdzēt rādit pie neirologu" un tamlīdzīgi. "aizvest Ādamu pie neirologa?" pārjautāju. Tāda mocīšanās sanāk, ne saruna. Kā lai es viņai pastāstu, kas mani uztrauc un kas interesē, kā lai viņa man izstāsta kādu papildus padomu, ieteikumu...?
Ir jau mums te ģimenes ārste tepat Stradiņos, bet pie viņas ir neiespējami iet. Tur mūždien apkārt pilns ar slimiem plaušiniekiem, jo viņa pēc specialitātes ir pulmonologs. Un es viņu pazīstu ļoti labi - arī par mani pašu viņa īsti neko nepaskaidro, mums parasti ir saruna tikai par to, pie kura ārsta viņa mani aizsūtīs. Nedomāju, ka viņa daudz zina par bērniņiem.
Gribas īstu, kārtīgu bērnu ārstu - speciālistu, kuram var piezvanīt arī svētdienas rītā, ja kaut kas atgadās un steidzami vajag padomu, tomēr ātro palīdzību nav jāsauc. Gribu ārsti - latvieti, lai var normāli sarunāties. Vai es tiešām par daudz gribu? 8{ Kā es varu negribēt savam bērnam tiešām labu ārstu?!
Otra lieta, nevaru gribēt tos visus foršos, labos ārstus, kas centrā - nevaru tālu aizkulties. Pirmkārt jau negribu, jo jābrauc ar sabiedrisko, bet tur ne vienmēr var tikt iekšā, un sabiedriskais vispār ir mikrobu perēklis. Ja būtu kaut kur šajā Daugavas pusē pusmaz normāls kantoris kāds! Pie tam - jau jau mums vajag to neirologu tūlīt, bet tūlīt es varu tikai par maksu tikt, tad labāk es maksāju kādā privātā poliklīnikā par to pašu pakalpojumu! Tikai jāuzzina, kur tas izdarāms... Negribas uz bērnu slimnīcu pie Bērziņas iet, viņa tāda pavisam neieinteresēta likās
|
12:36 - Ādamukam 8 mēneši
Šodien jau 8 mēneši un 6 dienas. Bet nu okej.
Bijām trešdien pie tā ārsta. Pirmkārt, grūti vienai tur aizstumties to gabalu (ar trollejbusu vēl stulbāk), ratus kaut kur vārtrūmē jāatstāj, jāņem jaku, somu, bēbi uz rokām un tad jākāp stāvus pakāpienus uz otro stāvu, kur šausmīgā žaronā atrodas mūsu ārstu prakse. Kaut kā aizmocījāmies, bēbja virsdrēbes atstāju turpat koridorī uz krēsliņa. Kuram ienāks prātā nozagt mazuļa kombinezonu... Pie tam turpat dežurante sēdēja. Lab, tas pofig, nekur nepazuda tas kombinezons.
Tā dežurante pati arī bij tā potētāja. Viņa mani ierauga, atpazīst. Pagājšreiz jau šumu taisīju. Bet smaida, saka - nu, atnācāt tomēr, izlēmāt? Būs jau labi, šī ir pavisam nekaitīga, vienkārša pote, nekad nevienam no tās nekas nav noticis, un jums jau divas bija, vajag trešo. Ko es, es tik pamāju.
Gājām pie dakteres vispirms. Ādamiņš sabijās un apvainojās, ka viņu izģērbu pliku un ka viņu sveša tante ņēma rokās. Bet kaut kā nosvērām, izmērījām viņu. 75 cm tagad. Pirms mēneša pusotra bij 73,5. Svaru joprojām precīzu nezinu, jo viņš nekad mierīgi nenosēž, lai var nolasīt. Aptuveni 10 kg! :D Pagājšreiz likās, ka 11!! :D Neko nevar saprast. Bet man jau liekas, ka nav arī tik būtiski. Tāpat zinu, ka viņš ēd labi, kakā labi, jūtas labi, aug labi, attīstās labi. Tiem +/- gramiem kaut kādiem nav nekādas nozīmes.
Nekādu pumpiņu, nekādu pleķu uz ādas, nekādu iesnu degunā, ne trokšņu krūtiņās, viss labi. Viņa tikai piesējās pie viņa mēles saitītes. Viņai liekoties, ka vajagot atrādīties stomatologam. Vai tik nevajag iegriezt drusku. Man pat prātā nebij ienācis, jo viņš jau tagad garu mēli prot izbāzt, un runā savus "prļē, prļē, tjā, tjā, tjā, tētētēte (viņš pilnīgi normāli pasaka tē-ta, starp citu! :D) Bet nu okej, atrādīsimies.
Runājām par ēdienu. Viņam varot tagad dot balto zivi, biezpienu kādu kusaciņu. Visu pārejo es daudz maz pareizi jau dodu. Un krūzīti jāmācot dot normālu, īstu krūzīti, nevis to ar uzgalīti. Ar normālu krūzīti žoklītis pareizāk attīstīsies.
Vēl viņa nosūtīja mūs pie neirologa. Tomēr. Jo viņam ir 8 mēneši, bet viņš ne rāpo, ne sēž. Kā šļūca, tā šļūc. Es jau gan īsti neuztraucos par to, jo viņš visu drusciņ, drusciņ vēlāk dara. Sākumā tak bij traki. Bet nu jāpaskatās, kā ir. Kas tur vispār var būt? Varbūt jāpadzer to Encefabolu būs atkal.
Uztaisījām to poti. Puisīts malacis, drusku iebrēcās, bet viegli nomierināju. Mājupceļā aizmiga kā lācītis. Iekāpām 22. autobusā un līdz Spicei aizbraucām, tur vēl māmiņistabā iegājām. Pēc tam vēl pārtikas veikalu izbraukājām, un tikai tad pa Raudas ielu mājup. Gara, gara diena bija. Bet nu nekas nenotika traks. Vakarā ātri nolikāmies čučēt, un viss kārtībā.
|
Oktobris 27., 2007
20:38 - No fizioterapeita
Mēs bijām trešdien atrādīties.
Sanāca vienus vienīgus labus vārdus dzirdēt! :) Viņa paskatījās, kā Ādamuks mēģina sēdēt pats, kā veļas uz abām pusēm jau līdzīgi, kā pa taisno šļūc pēc mantas, ko ierauga, kā vingrina kājeles.
Pateica, ka viņai pilnīgi nekur nav kur piesieties vairs, ka viss esot lieliski. Mēs esot ļoti laicīgi un veiksmīgi uzsākuši un izgājuši to Bobata terapiju, un tā devus labus rezultātus. Tagad viņš ir liels un žiperīgs, pleciņi spēcīgi, muguriņa taisna, nekur nekādi tonusi vairs nav.
Ko vēl jaukāks var būt mātei, ko dzirdēt, kā labi vārdi par savu bērneli? 8] Es riktīgā starā todien biju! :) Lepna un priecīga par sasniegto! 8)
Tagad vienkārši jāturpina pašam, ko ir iesācis - kārtīgi sēdēt un kuru katru brīdi arī rāpot, un jāatrādās atkal tikai kaut kad nākošgad janvārī 8]
|
Septembris 30., 2007
23:51 - Ādamuks!!
Sāka rāpot, iedomājaties?! 8D
Protams, grīļīgi un neveikli, bet itin žiperīgi!
Viņam ir viena ļoti iekārojama manta, kurai bieži gan klāt netiek - TV pults. Ja to noliek vienā gultas galā, bet Ādamuku - otrā, tad viņš, ar kājelēm atsperdamies, dupi gaisā celdams, ar elkonīšiem stumdamies un degunu ik pa laikam zemē iebakstīdams, vienkārši tiek pie tās pults (beigās gan to fiksi nomainam pret kādu graužamu mantu, pulti nedodu grauzt, ar to tikai pievilinu)! Gandrīz divus metrus šitā! Uz grīdas kad noliku, tad nerāpoja īsti - man ir lamināts, tas slīd, un ja uzliek kādu drēbi, tad tā saraujas krunkās. Tāda piemērota paklājiņa pagaidām nav, bet būs ātri jāsagādā. Tikmēr - nu, gulta man liela un diezgan cieta, tur Ādams var vecāku uzraudzībā vingrināties! Pašam viņam tāda sajūsma, ka kaut kas jauns sanāk! :D
Un vēl šodien bij ciemos Indra ar mazo Gerdu. Gerda, kā jau mazs, aktīvs trakulis, tā ņēmās, tā komunicēja ar Ādamiņu! Viņš pirmās minūtes tikai vēroja, vēroja, neko nedarīja, bet drīz jau viņš čīkstēja, tikko Gerda bij atgājusi no viņa nostāk :D Tā patikās viņam tāda sabiedrība :) Trīs ar pusi gadi viņai, bet nu tomēr - savējais! :)
|
|
|