|
|
|
Decembris 20., 2007
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) lyrfeel | 00:43 - 8/`
Šodiena vispār bija traka.... Visgrūtākā. Emocionāli.
Bēbis šodien bija traki kaprīzs. Es tādu savu puisīti vēl nebiju redzējusi... Mans patstāvīgais, mierīgais, smaidīgais mieramika... Bet šodien kaut kas mums nebij lāgā.
Varbūt tas ar kaut kādu planētu stāvokli, mēness fāzēm vai magnētiskajām vētrām saistīts, bet šodien viņu bij tik grūti nomierināt vai izdabāt viņam. Viss slikti! Gultiņā slikti! Ratos slikti! Un trakākais - mammai klēpī, rokās, opā vai pat lielajā gultā blakus - arī slikti!! Es ilgi turēju vēsu prātu, skatījos, ko viņš grib - ēst? gulēt? kādu mantu? samīļošanu? Bet neko nesapratu... Darbs pilnas rokas, visādi plāni bija svētkiem gatavoties, un parastajā režīmā, kad viņš paguļ, paēd, paspēlējas, būtu apvienojusi visu... Laikam tā bij man kļūda, ka gribēju vēl kaut ko citu arī paspēt... Bet nu kas viņam nebij labi, visu darīju, kā nākas. Bet tāpat tikai raujas prom, spārdās, plēš man matus, un acīs skatīdamies kauc un kauc. Ne histēriski raud, nē, bet tā kā čīkst, tā kā vienkārši brēc, vēē vēē... Pirmo reizi dzīvē iedomājos, ka man tas izklausās nepatīkami, kaitinoši... Jo šī ir tā pati skaņa, ko nevaru ciest, kad citi bērni tā kauc... Un dusmas uz sevi vai...uz nezin ko - kāpēc MAN neizdodas viņu samierināt, uzmundrināt? Kāpēc viņam pēkšņi neinteresē, ko es stāstu, dūdoju ausī. Ja es nevaru, tad kurš?!? Ko lai dara? Pašai sen galva sāpēja.
Kad viņš tāds pusmiegains divas stundas bija brēcis, tad man aizkrita ciet pašai. Jo izmēģināju visu, ko zināju un pratu, tātad - biju darījusi visu iespējamo. Pašai kreņķis uznāca un nevarēju vairs nomierināties. Domāju tikai par to, kaut ātrāk vīrs būtu mājās un es varētu iziet ārā.
Par laimi, viņš pavisam drīz arī atnāca. Viņš paņēma bēbi un viņš... nomierinājās... Nekas jau viņam nesāpēja, nekas nebija! Vienkārši nevarēja apstāties no raudāšanas ieskrējiena! 8[[ Ieraudzīja tēti, nopriecājās par viņa atnākšanu, un aizmirsa, par ko raudājis! Pēc 5 minūtēm skatos - viņš tētim klēpī aizmidzis... Bij pulkstens deviņi vakarā. Domāju - jopcik, nu kas būs naktī vēl jāpiedzīvo, ja viņš tagad izgulēsies īsi pirms īstās gulētiešanas... Bet man jau viss likās vienalga, tikai prom gribējās :(( Man vajadzēja restartēties, nomierināties pašai, pirms atgriežos. Paklausīties mūziku, atpūtināt smadzenes no "āaaa, āaaaa, āaaaa!!!!!"
Es paņēmu pleijeri un izgāju ārā naktī, nopirku sev šokolādīti, aizgāju pie māsas papļāpāt, un pēc tam vēl pavazājos gar mājām... Kad atnācu, viņš negulēja vis. Nebij ilgi gulējis. Labi, tātad var mēģināt laicīgi nolikt gulēt. Bet nekas nesanāca...
Jā, viņš priecājās mani redzēt, viss forši. Samīļoju. Kā nolieku, atkal brēc... Bet šoreiz viņš tiešām ēst gribēja. Iedevu pudelīti, šūpojāmies šūpuļkrēslā (tā pēdējā laikā viņu uz nakti aizmidzinu - gultā tikai ceļas stāvus un jāņo līdz trijiem), bet nekā. It kā viss labi, bet atkal grozās un raujās prom. Skatos - ar apģērbu un pamperi viss kārtībā, nu nekas nebij nekārtībā...
Vīrs pateica, ka tā mana vaina. Paņēma bēbi un apsēdās pats viņu šūpot. Es atnācu te un sēžu. Dzirdu, ka tur jau sen klusums...
Man ir sajūta, ka esu bēbim apnikusi 8((( Ka vairs nederu kā mierinātājs, kā uzmundrinātājs! Esu jau tik pierasta un pazīstama, ka nekas īpašs! Bet līdz šim tā nelikās!!
Tik stulbas domas galvā, ka ārprāts... Sazin kas tas ir man. Bet gribas at-pūs-ties... No visa, kas apkārt... Laikam arī no bēbīša :(( Kad to rakstu, raudiens nāk... Kas tā par māti, kas šitā saka par mazo bērniņu...!! Tik vainīga jūtos par šitām visām domām... Bet viņam varbūt pavisam kas cits vajadzīgs... Emocionāli stabila un izturīga mamma... Viņam tak vajag mani. Bet kāpēc tad liekas, ka viņš mani dzen prom?! 8(((( Vai arī grib kaut ko neiespējamu, nerealizējamu, neizprotamu, ko es nevaru dot! Jo viņš pat pats nezin, ko!
Ienāca prātā, ka tas varbūt ar tiem zobiem saistīts, beidzot... Bet nu neliekas man tā! Nekas viņam tur nav! 8| Un tētis tak nomierināja!
Man tāā gribas vienkārši aiziet gulēt...
-
"Tā jau ir, kad ir mazs bērniņš, ko tu citu gribēji!!"
"Nevaidzēj tik ātri bērnus taisīt, ja grūti!!"
"Lai paraud, nav ko ņemt tik un ucināt"
"Izlutināji pati, tik daudz rokās ņemdama, pati mocies tagad!!"
- Tie ir stulbākie un bezjēdzīgākie teksti pasaulē, un ir pilnībā un pamatoti apgāžami! Bet ir, ir, kas tos vēl atļaujas teikt! Vai nodomāt!!
|
Reply
|
|