|
|
|
Februāris 23., 2008
00:40 - Runcītis
Mans bubsis mazais šonakt kaut kāds fenomenāls. Jau stundu midzinu visvisādi, bijām takš vanniņā siltā, tīras, maigas drēbītes mugurā uzvilktas, silts piens izdzerts, nu viss feini, plakstiņi smagi, smagi viņam...
Bet viņš tikai smejas :D Nu tāāāāda vispārējā labsajūta, ka maz neliekas :D
Ja midzinu rokās, klusi dungoju, viņš dungo līdzi - kņuzi izspļauj pats, purpina pr-pr-pr ar pirkstiņiem, skatās virsū un dūdo līdzi pēc savas saprašanas.
Kad mēģinu citādi - nolieku lielajā gultā un apguļos blakus, pretī - tad skatās man virsū, baksta ar pirkstiņu man acī un priecājas. Smejas, ķiķina 8)) Traki mīl mani, nevar aizmigt, jāskatās virsū un jāpriecājas :)) Kā mēģinu paijāt, nomierināt, tā smejas vēl trakāk, jo domā, ka kutināšu tūlīt :D Lab, kādu brītiņu jau forši tā pasmieties, pajautroties, štrunts ar to gulēšanu, šādi brīži ir nenovērtējami...
Bet redzu, ka miegains, miegains, pašai acis līp ciet...
Domāju, nu labi, beigsim smiešanos, likšu mazajā gultā - zināms, ka tūlīt bļaus. Tad varēšu atkal ņemt un mierināt, un tad jau ar aizmigs...
A kas tev dos :))
Nolieku, un viņš nevis kā parasti apvainojas par nolikšanu, bet paliek tur tāds guļot, kā noliku, bet skatās gaisā un grrrrr, grrrrr, rrrrr, murrā kā runcītis :)))) Paņem mantu, sāk paijāt, un tik murrrā tālāk :D Grrrrī, grrrrrī, grrrrrrrī 8)) Kā tāds maziņš francūzītis.
Tāda sajūta, ka viņš bezmaz kaut ko salietojies :))))))) Bet nu nav, nav takš...
Es nezinu, kā lai noliek viņu šitādu gulēt :)) Tāpēc sēžu blakus, klausos un priecājos, un gaidu atkal brīdi, kad varēs mēģināt viņu aizmidzināt.
UPD. Kā jau paredzēju, vienā brīdī tomēr sāka čīkstēt, negribēj gultiņā. Kā paņēmu rokās, piecas minūtes vēl pačibinājās un padūdoja pats sev, tā arī vienos atlūza :)) Trakums, nu. Bet nekas slikts jau tomēr nava.
Tagad es pati iešu novannoties, paņemšu saldējumu, iegriezīšu tur kivi gabaliņus, ielīdīšu zem mīļas segas un pabūšu kopā ar Monikas Zīles "Tasi ar hibiska ziedu".
Vīrs atkal Dārziņos, starp citu...
Garastāvoklis:: ![[mood icon]](http://klab.lv/img/mood/classic/smile.gif) amused
|
Februāris 20., 2008
11:58 - Čurājošais puisītis
Tas ir ārprāts jau. Katru nakti pamostas slapjš bērns! Bezmaz kā autiņu laikos jūtos, lai gan dzīvoju pamperu ērā!!!
Viņš ir sācis naktī savelties tupus kņupus uz vēderā un tādā pozā čučēt, kā ezītis, laikam ērti tā. Bet šitādā veidā viņš arī viemēr aizčurā pamperam garām!
Es jau izmēģinājos viskaut ko - viendien savelku pieguļošākas, ciešākas drēbītes, varbūt to pamperu vajag nostiprināt, lai kaut kā neaizslīd. Bet nekā. Cieši pieguļošas, biezā slānī slapjas, čurainas drēbes...
Citā reizē uzvelku viņam brīvākas drēbītes uz nakti, varbūt kaut kāda jēga būs. Nop. No rīta viņam mugurā brīvas, ērtas, ļoti slapjas drēbītes. Itkā tajās vien čurātu, ne pamperā!
Bet pampers arī vislaik pilns. Es jau viņam vakaros dzert vairs pat nedodu! Bet tāpat šitā notiek... Štrunts jau, drēbes sausas uzvilkt, bet šausmīgi, ka viņam pa nakti ar slapju sānu un muguru jāguļ, tas ir bīstami!!
Domāju, jāmaina autiņbiksītes. Bet šitie Nr5 uzvelkamie Let's go der ideāli, pēc idejas. Ja uzvilkšu mazākus viņam, tad līs garām tāpēc vien, ka pietrūks vietas, un viņam varbūt būs par ciešu ar... Bet ja lielākus, tad būs vēl vaļīgāk un īsti neturēsies vajadzīgajā pozīcijā! Jāmeklē kaut kādas tādas autiņbiksītes, kas ir tikpat lielas, kā Pampers Let's Go nr5, bet kas varbūt savādāk stiprinās, vai vienkārši savādākas...
Viņš katru rītu sliktā garastāvoklī mostas tagad :/ Agrāk bij tik feini - pamostas, pabubina, mani pasauc
|
Februāris 18., 2008
12:19 - Ādamukam 11 mēneši
Puisis izaudzis liels un varens, 8cm augsts un 12 kg smags.
Pēdējās dažās dienās jau tipina pāris solīšus. Drīzāk ieskrienas un nokrīt :D
Stāv droši, neturēdamies, rokās turēdams mantas. Kad saucu, vai nu skrien rokās, vai tieši mūk :))
Gulēt sācis jau normālā laikā, ap pusdivpadsmitiem. Tas ir sasniegums 8)) Ilgi mocījāmies, pa nakti divos iedami gulēt. Bet nu jau normalizējās. Sāku uz vakaru mazāk dot ēst, tad ātrāk pieceļas, jo grib ēst ;)) No rīta, protams, pabaroju riktīgi :D
Sāku drusciņ dot biezpienu, daktere teica, lai mēģinu kaut ko jaunu dot... Jogurti tad lai pagaida vēl. Nu, nekādas organisma reakcijas uz to biezpienu nebija, un pašam bērnam pie tam labi garšoja, tad nu dodu jau pāris dienas.
Aivakar izdomāju noriskēt un iedevu apelsīna gabaliņu :)) Vaiīī, cik tas bij labs, salds un sulīgs kaut kas! 8))
Skatos, skatos, nekādas pumpas nemetas, nekas nav. Nu ko, acīmredzot, alerģijas arī pret šo nava :]
Es īsti nesapratu, kā ar to piena maisījumu jādara, cik ilgi ta jādod...? Daktere teica, lai droši dodot viņam arī parasto pienu... Bet ko nozīmē "arī"? Kā tad lai dodu... Vienkārši dzert maisījuma vietā? Vai papildus? Vai papildus vispār vajag tā? Būtībā maisījuma pudeles pamazām pārstāju dot, tā vietā siltu, maigu tējiņu, pa dienu un vakarā... Man tā liekas pareizi. Bet no rīta pudeli vairs nedodu ar, jo ar to tāpat palikās par maz, viņš tak grib ēst! Tad ko es došu vienu pudeli piena un pāris karotes putras? Tad labāk kārtīgu porciju siltas, spēcinošas kukurūzas, auzupārslu vai rīsu putras iedodu, un tai tad to piena maisījumu lieku klāt, lai pienīgāka garša... Tad nu tik daudz ar to maisījumu viņš saņem, cik tai putrai klāt...
Pa dienu vāru gaļiņu - vistas, cūkas vai teļa. Klāt kartupeļus, burkānus, drusku pētersīļus, kriksīti sāli, tāds feins buljoniņš iznāk! To iedodu atsevišķi padzerties, gaļiņu sablenderēju (man tak beidzot ir blenderis), bet dārzeņus tik drusku ar dakšu saspaidu. Maltīte pa pirmo sanāk.
Banānus un ābolus tik smuki pa kumosam nokož, nožļembā, ka prieks.
Brīžos, kad vajag novērst viņa uzmanību un ar kaut ko nodarbināt vai, ahem, pieklusināt, iedodu tās smukās, apaļās rīsu galetes gabaliņu. Tāds pavisam nekaitīgs, nesalds un nebarojošs našķis, un viņam ļoti patīk, jo var pats smuki grauzt, knibināt pa gabaliņam, un vēl smaganiņas izmasējas - laikam tāpēc visvairāk patīk. Viņš tiešām smuki kož pa gabaliņam!
Jā, un zobiņi ir jau trīs. Apakšējiem diviem pievienojās trešais asumiņš. Jocīgi, jo biju sapratusi, ka nākošie divi būs augšējie. Iespējams, uz tā zoba nākšanu viņš tieši bij tik kreņķīgs un caurejains.
Augšā arī ir kaut kas iznācis, bet drīzāk tādi balti kūkumiņi kā ilknīši, un tā augstāk smaganās, un tālu viens no otra... Laikam zobeļi tur ir, bet vēl tikai taisās nākt, un ir sapampinājuši smaganiņu...
Drusku drēbītes apaugušas atkal. Skatos, viss tāds ciešs un īss palicis. Ir daudz staipīgu jaciņu un krekliņu, bet ar rāpulīšiem, zeķbiksītēm pašvaki (jā, velku viņam zeķbikses, jo tās ir ērtas un nešļūk nost, kā mazās zeķītes!), drusku žmiedzīgas... Vispār nezinu, kas viņam šobrīd piemērots. Viss, kas tāds daudz maz ērts un vaļīgs, piemēram, rāpulis, to viņš tā nobradā, ka savelkas uz leju, un beigās atsprāgst kniedes un viņš vienkārši izģērbjas, ērtas bikses arī nobradā nost, zeķītes vienmēr ir momentā nost. Der vienīgi tādi peiguļoši lācīši vai zeķbikses un bodi. Tad jau var viskaut ko virsū savilkt siltu.
Eh, uz nakti arī vienmēr jāsatuntuļo. Jo pa nakti auksts paliek vienmēr, un viņš vēl nospārda sedziņu. Vēl trakāk, kad viņš sačurā pamperim garām! Šitā jau divas reizes bija - pamostas raudošs bērns, pusmugura slapja un auksta! Es nenormāli nobijos, un ļoti pārdzīvoju, jo tā tak var saaukstēties, nedod Dies vēl plaušu karsoni saķert! Bet nu turās puika. Viņš no dzimšanas vēsā istabā dzīvojas, pie tāda klimata pieradis, norūdījies... Turās. Es protams, momentāli noģērbu pliku, sasildu es vai vīrs viņu pie miesas, sausas drēbes mugurā un čučēt tālāk... Domāju, ka vainīga arī tā tējiņa uz nakti. Bet nevaru nedot, bez silta dzeramā viņš īsti negrib pats iemigt. Obligāti starp senčiem aizmigt viņš neuzstāj, bet rokās jāpamidzina gan, ar to pudeli. Izdzer, es fiksi kņuzi viņam mutē, dziedu, dūdoju, paijāju, tad nolieku guļus, vēl papaijāju, un ja ir tas miegs, tad ir, un čuč nost. Tad ieliku gultiņā, apsedzu, pēc brīža dzirdu - tiek izspļauts un aizbīdīts kņuzis. Un tad ir ciešais miegs viņam sācies, tad kņuzi vairs nevaig :))
Jā, un viņš atkal saka mamma :) Mamm mamm mammma :) Mammmāā :) Redz, ka es atsaucos. Kad tētis prasa, - kur mamma? kur mamma? Ādams paskatās tad uz mani :] Eh, tik forši :)
|
Februāris 14., 2008
22:06 - Uj, bet galvenais!!!
Mājās biju ap vienpadsmitiem.
Ienāku pa durvīm, un ko es redzu istabas durvīs??? :D
Tur ielikts spilvenkrēsls Pufs, bet dziļāk istabā - bēbja sētiņa. Pie sētiņas stāv mans dēls, ierauga mani, un sajūsmā spiegdams, metas solīšos pretī!!! 8) Atlaiž vaļā roķeles, noskrien 2-3 solīšus un iekrīt Pufā :D Tad tētis viņu paķer, vēlreiz nostādina pie sētiņas un mazais vēlreiz skrien man pretī!! :D Un šitā vairākas reizes, līdz brīdim, kad mazais sadusmojas, ka netiek līdz mammai :)) Tad, protams, uzreiz cēlu opā un mīļoju.
Uh, bet atlikušais vakars bij superīgs, līdz vieniem nebij nomierināms (kā nekā, bij līdz desmitiem vakarā čučējis, nācās gaidīt, kad samiegosies), tikai uz grīdas, tikai stāvus, tikai tipināt!! :D Beigās bij nošmulējies un piekusis kā kurmītis, aizmiga ļoti ātri.
Bet tā caureja nebij īsti atstājusies, vakar un šodien vēl bija.
No rīta bijām pie Mežales. Gaitenī vēl forši paamizierējāmies ar citiem bērniņiem, kuri arī uz apskati atnākuši.
Peie dakteres Ādams sen nebij bijis, jau aizmirsis, kā tas ir. Daktere lika noģērbt pliku, lai var apskatīt. Nabadziņš, svešā vietā, pie svešas tantes un pliku! 8]] Protestēja ļoti, ļoti, noraudājās līdz ārprātam, mans omulīgais mieramika. Bet paspēja daktere viņu izklausīt un iztaustīt un konstatēt, ka viss ir kārtībā (cik nu tādā veidā var noteikt). Pakonsultējāmies, ka vienīgais, ko šobrīd nedrīkst dot ēst viņam, ir kāposti, bietes, pupas un zirņi. Pārējo normālo pārtiku var pa bišķitim dot visu. Tad nu šodien iemēģinājām biezpienu... Garšoja tīri labi, tās pāris tējkarotes. Pēc pāris dienām iedošu vēl kaut ko jaunu.
Tā, lūk, mums iet
|
Februāris 4., 2008
04:03
Mūždien cenšos savā prātā un arī atklātībā attaisnot visādu cilvēku rīcības. Līdz riebumam objektīva. Pati zinu, ka tā nevajadzētu, jo tā paliek novārtā mans personīgais viedoklis un nostāja, lai arī tas attaisnojums nāk no manis pašas. It kā manī būtu 2 personas!!
Trakākais - sadomāju to attaisnojumu viņiem, tad man tas sāk likties pieņemams, un es vēl piedevām piedodu! Tikai reti kuram rūp tā mana piedošana. Pati gan nevaru dzīvot, ja kādam uz mani zobs... Nevar būt visiem draugs, protams, bet man jāzin, ja cilvēks uz mani dusmīgs, un par ko. Viss jāizlabo, ja esu savārījusi pārpratumu. Visiem beigās jābūt skaidri redzamai patiesībai, ka es vai nu neesu vainīga, vai arī esu kļūdas atzinusi.
Tādēļ es domāju tā - ja cilvēks uz mani tur ļaunu prātu, lai gan es zinu, ka tur visam jābūt kārtībā (t.i., neesu neko viņam vispār nodarījusi, bet viņš kaut kādas dezinformācijas vai negribēšanas dēļ nejēdz, ka es ņi pri čom), tad to es saucu vienkārši par stulbumu.
Bet ir viena persona, kas manu šo īpašību var labi novērtēt un kura dēļ tiešām ir vērts būt maksimāli iecietīgai, saprotošai, mīļai un piedodošai - dēliņš. Pašlaik uz viņu nevar un nevajag dusmoties ne-par-ko. Viņš neko nedara man par spīti, viņš nemēģina mani speciāli kaitināt. Ja viņš grib mani "izmantot" - biežāk tikt opā, aizmigt rokās, tad tas jau arī būtībā ir jēdzīgi. Viņam vienkārši ir pārpilnība mammas mīļuma. Un kāpēc gan ne, johaidī?
Ir jau bailes no tā vārda, "izlutināt". Bet katram, kam jautāju, ir savs šī vārda skaidrojums!! Vienotības nav! Tā nu es neesu pārliecināta, ko darīt, lai viņš nebūtu "izlutināts"=neklausīgs=nejauks=utml.
Vēl esu dzirdējusi, ka ar mīlestību izlutināt nevar - tās nevar būt par daudz. Būtu slimīgi, ja mana mīļuma un rūpju dēļ viņam kavētos patstāvības iegūšana un nostiprināšana. To es negribu un netaisos pieļaut. Vienmēr paturu prātā, ka jāmāca viņam pašam pacietību, kad uz kaut ko jāgaida, un jāmāca pa mazumiņam arvien lielāku patstāvību. Bet tas jau man neliedz paralēli tam visam turpināt būt iecietīgai, saprotošai, mīļai un piedodošai. Domāju, kad pienāks laiks, mācēšu atšķirt kaprīzes un saucieniem pēc mīļuma, ja tur vispār ir starpība... Es vienkārši nedomāju, ka mans bērns ir kaprīzs. Ja viņš čīkst, tātad kaut ko tiešām vajag, un par to ir nevis jādusmojas, bet jāsniedz to, ko viņam vajag. Ja tas sakrīt ar to, ko viņš VĒLAS, tad vēl labāk!
Piemēram, viņš čīkst, un redzu, ka prasās opā. Tad es izmantoju šo brīdi un ceļu viņu un lieku uz gultas, lai, piemēram, nomainītu pamperi. Tad viņš ir pabijis brītiņu rokās un brītiņu uzmanības centrā - tas, ko viņš gribēja. Bet tas ir apvienots ar lietderīgo - autiņa mainīšanu, un viņš nedabū domāt, ka cēlu viņu tikai celšanas pēc - itkā viņš to būtu "izčīkstējis". Smart, inni't? 8]]
|
Janvāris 22., 2008
02:41 - Slimošanas būšana
Vispār mēs visi trīs arī apslimuši.
Susļikam galva un visas malas sāpot, aizgāja gulēt deviņos un kopš tā brīža neesu runājusi ar viņu. Uz darbu rīt arī neiešot, to vēl noteica pirms tam.
Pašai man ir trakas šķavas un pilošs deguns. No rīta kakls sāpēja, tagad vairs ne. Bet galva gan kā spainis.
Bet pašam mazākajam - nezinu, vai viņam kas sāp, domājams, ka ne, jo tikpat jauks un omulīgs kā vienmēr. Bet drusku neapmierināts brīžiem gan, jo arī viņam tādi paši tekoši puņķīši. Kad vien iespējams, pielietoju Rhinomer viņa degunītim.
Vispār dīvaini bija - sākumā viņš traki pretojās pret to ierīci, ar rokām svaidījās un grieza galvu prom, nesaprasdams, kas notiek un ko viņam grib darīt. Es arī tad neko nedarīju ar varu.
Un ziniet, arvien biežāk un biežāk mēģināju viņu uz šito padarīšanu "pierunāt", kamēr viņš pat mierīgi un ar interesi ļāvās! Prātīgais, mīļais malacis mans. Saprata, ka sāpes viņam tā netiks nodarītas, raudāt un pretoties nav vajadzības. Nezinu, vai viņš uzķēris arī to, ka pēc tam paliek vieglāk elpot caur degunu, bet vismaz deguna tīrīšanā un pilienu iepilināšanā problēmu nav - kā es par to priecājos! Bet vislaik baidījos, ka bērns neko neļausies. Bet es jau viņam saku - zālītes ir labas, zālītes palīdzēs justies labāk, un var mammai droši ļaut iztīrīt mazo degunteli un iepilināt zālītes, un tā ir vispār jauka, laba, nesāpīga un ļoti noderīga darīšana.
Ja kāds JEBKAD, jebkādos apstākļos un jebkādu iemeslu vai bērna nerātnību dēļ, manu bērnu biedēs ar slimnīcām, ārstiem, zālēm un špricēm un radīs viņam absurdus stereotipus par ārstēšanos un ārstēšanās metodēm - godavārds, tam cilvēkam uztaisīšu "šņerk" un "čop, čop" bez žēlastības!!!! Es cenšos viņam iemācīt tieši pretējo, lai man nebūtu tādu problēmu kā vēljoprojām daudziem mūsdienās, ka bērns bezjēdzīgi baidās no vešanas uz slimnīcu vai no ārsta apmeklējuma, jo visādi debīli pieauguši samāca, "oo, ja tu šitā darīsi, tad tev notiks tas un tas un būs uz sliiiiiimnīcu jābrauc! Ooo, dakters tev špricccccci durs ar lielu adatu!" Atsaldēti idioti visi, kas šitā runā mazam bērnam. Pēc tam mammīte var borēt mazajam cik, grib, ka patiesībā mazu dūrienu var paciest, ka dakteris ir labs un palīdzēs, un ka slimnīcā arī viņam palīdzēs, kad ir slikti un ka pēc tam būs viss labi, un mamma tāpat vienmēr būs blakus!
Tāpēc es no dzimšanas viņam gribu ierādīt, ka var un vajag lietot ārstnieciskus līdzekļus, kad ir slimībiņa vai kāda traumiņa, un ka var palikt mierīgs un drošs, jo viss būs labi, un nav jābaidās ne no ārstiem, ne slimnīcām. Gribas izskaust jebkādu vispār domu, ka var negribēt iet pie ārsta vai dzert zāles. Tam jābūt tikpat normālai un pašsaprotamai lietai, kā aiziet uz veikalu. Es domāju, tādā veidā var mazināt bērniņa uztraukumus, bailes un šaubas, kad kaut kas patiešām sāp un ir slikti. Pietiek jau ar tiem uztraukumiem, kas ir brīdī, kad pašsajūta slikta. Murgs, ja tādā brīdī vēl bērns negrib ārstēties un viņu nevar pierunāt darīt, kas attiecīgi jādara, vai jādara viņam to ar varu viņa paša labā! Un viņš negrib, jo dzirdējis šausmu stāstus!
Okej, es jau uz riņķi aizgāju. Bet nu doma ir skaidra! Darīšu visu iespējamo, lai mums būtu savādāk.
Visiem radiem un paziņām šito ieborēšu, kam vien būs saskare ar Ādamu. Brīdināšu jau iepriekš, lai neienāk viņiem prātā kādreiz Ādamu baidīt un piesārņot viņa smadzenītes ar idiotismiem.
Izklausās, ka es bezmaz no visa taisos bērnu nosargāt - to jau neviena māte nevar; bet nu ziniet - šito lietu gan vajadzētu izskaust, tas būtu noderīgi jebkuriem vecākiem.
|
Janvāris 19., 2008
02:31 - Uh, bēdu leja :(
Lai cik viss jauki un forši būtu, tomēr visu prieku nomāc lielas zaudējuma sēras :(
Karoti nolika cietais disks stacionārajā kompī. Štrunts ar 30Gb mūzikas, 20Gb filmu un multeņu, bet bēbīša bildes ir neaizvietojamas 8(((
Kaut kāda daļa ir fotofilmiņās, sevišķi no pirmajiem mēnesīšiem, bet tie, kas tagad pa vidu bija - 6-9, no tiem daudzas tagad trūkst... :'((9
Visu rītu noraudājos, visu dienu šņukstēju, sirds sāpēja. Tik drausmonīgi žēl... Tagad vairs spēka nav.
Vakar tas disks kaut ko skrapstēja, izskrapstēja, un šorīt vīrs man paziņo tās bēdas :[
Kaut kāda daļa pa epastiem, pa kaut kādām galeriju lapām, Draugos vai turpat uz kompja otrā diskā. Salasīju pa dienu, cik varēju. Drusku arī telefonā palikušas. Bet tās visas pārsvarā ir maziņas vai samazinātas, un no tām prātīgas fotogrāfijas albumam uztaisīt nesanāks...
Paradoksālākais ir tas, ka es tak dokumentus no tā kompja uz savu jauno pārnesu, un taisījos arī bildes pārnest, tikai nākošajā dienā, tas ir šodien.. Tagad šaustu sevi - nu kas man bij svarīgāks jādara tobrīd??! Tagad tik nenormāli žēl.
Man ir gadījies ar vienu pavisam vecu, 8Gb cieto disku, kas itkā nomira, bet pēc pāris gadiem, mēģinot to pieslēgt atkal, tas ieslēdzās, un paspēju pārkopēt visu vajadzīgo, ko toreiz pazaudēju. Par to man tepat žurnāla sākumā bij ieraksti...
Varbūt ka šis arī kādreiz atdzīvosies... Kaut uz minūtīti, lai es saglabātu sava bērņuka mazotnītes bildes...
Mani šobrīd ļoti uzmundrinātu līdzīgi stāsti par itkā nomirušiem cietajiem diskiem, bet kuri tomēr kaut kādā brīdī atdzīvojušies un stāstam beigas laimīgas.. Lūdzu, padalieties, ja ir!
|
Janvāris 14., 2008
00:50
Šodien beidzot pēc ilgiem laikiem kaut kur visi trijatā izgājām. Bijām, protams, Spicē... Pastaigājām pa veikaliem, apēdām šo to iekš Lido (bēbim iedevu maizīti pagrauzt, kamēr paši ēdām kotletes un zivis 8)))
Puisīc uzvedās gandrīz ideāli, kā vienmēr. Tikai šoreiz bij mums grūtāk, jo viņš tik aktīvi uz visām pusēm gorās un rāpjas, ka netiekam galā, jo tie rati vienkārši ^#$* $^$$%$$!!! Viņš tajos nesēž, bet griežas riņķī, ceļas kājās, krīt pāri malai... Tā nu ik pa laikam viens nesa viņu rokās, citādi nekādi. Pat otrajos ratos, kur viņu var piesiet ar jostu, arī tad viņš prot apgriezties un piecelties... Galīgi traki. Istabā jau tas pats. Lai pabarotu viņu, jāiesēdina autokrēsliņā un ar 2 jostām jāsaslēdz, lai izsekotu ar karoti tai mudīgajai mutītei... Cik reiz jau nav gadījies nejauši viņam ausi, vaigu vai pakausi pabarot :)))
Nopirkām beidzot tepiķi lielajai istabai, nu var drošāk likt tur mazo, lai rāpjas. Nav vairs jāuztraucas, ka viņš uz auksta lamināta nosals. Un arī rāpot viņam ērtāk, jo vairs neslīd roķeles un kājeles.
Riktīga sajūsma viņam. Un pašiem ar!! Jau kopš ievākšanās šeit, vienmēr esu gribējusi lielu, smuku tepiķi uz grīdas! Suņu, kaķu nav, ar zābakiem (un pat ne ar čībām) tur neviens nekāps! Domājams, kādu laiku turēsies labi.
|
Janvāris 9., 2008
00:58 - Dzērājiņš
Lai maksimāli aizsargātu mazos, jaunos zobiņus Ādamam, domāju variantus, kā pēc iespējas retāk dot to pudeli. Dodu jau tikai rītos un vakaros, kad piena reize, bet pa dienu jau arī kaut kā kādu šķidrumiņu jāpadzeras viņam.
Tātad, pa dienu pudeli negribu dot. Mēģinājām dzert no tās krūzītes ar snīpīti. Nekā. Pirmkārt - pārāk jautri, lai domātu par dzeršanu kā tādu, otrkārt - nemāk vēl kontrolēt to, cik daudz tās tējas vai ūdeni mutē var "saņemt", lai norītu. Viss tek garām...
Ar parastu maziņu krūzīti līdzīgi. Pie tam viņš kaut kā ar mēli mēģina lakt kā sunītis no tās krūzītes (nezinu, kā viņš šitā vispār izdomāj darīt)... Bet tā jau ar nekāda dzeršana nav. Nu nav viņš sunītis, to viņam jāiegaumē...
Šodien domāju, domāju, ieraudzīju to mazo, sarkano kausiņu ar garo kātiņu - to, kas nāk līdzi piena maisījuma pakai.
Un re - tīrā kausiņā pasmeļu drusku tējas vai ūdens, lieku viņam pie mutītes un smuki ieleju to mazo porcijiņu viņam mutē! Un viņš smuki norij! Un pats priecājas, ka tik labi viss sanāk! Un neatgrūž ar mēli vairs tā. Domāju, ātri aizies pa visam labi tā lieta. Kaut kad mēģināsim atkal parasto mazo krūzīti.
Tā nu pagaidām vismaz ir viens veids, kā iedot viņam normāli padzerties, lai arī pa kausiņam jāsmeļ. Kaut kas starp tējkarotīti un mazu krūzīti 8))
Vispār viņš tik forši dauzīties prot, pēdējā laikā. Ierauga, ka es skatos, un spiedz aiz sajūsmas, un metas kaut kur slēpties. Tad atkal ierauga, ka es skatos, un ar lielāku sajūsmu griežas prom un slēpjas, un atkal saktās, vai es skatos :))) Dažbrīd traki jautri iet. Tas laiks nu ir pienācis, ka var pa riktīgam ar viņu spēlēties un jautroties. Un paliks tikai foršāk! Nevar sagaidīt, kad kopā spēlēsimies ar lego, liksim puzles, griezīsim no papīra maskas vai kopā dziedāsim kādu dziesmeli! 8]
|
Decembris 27., 2007
19:25 - Pirmais zObs!! 8]
9,1 mēneši, un tas beidzot ir klāt :]
Vakar no rīta atradām apakšējo, labās puses zobiņu! 8)
Bij grūti peksītim, tās dažas dienas kreņķējās, kreņķējās, grūti bij aizmigt vakaros viņam, vislaik tik rokās, opā, mīlībā un drošībā. Un izturēja peksīts godam. Un te viņš ir, tas mazais asumiņš, no kura drīzā laikā izaugs kārtīgs palīgs jaunu ēdienu apgūšanai! 8]
|
|
|