|
|
|
Februāris 4., 2008
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) lyrfeel | 04:03
Mūždien cenšos savā prātā un arī atklātībā attaisnot visādu cilvēku rīcības. Līdz riebumam objektīva. Pati zinu, ka tā nevajadzētu, jo tā paliek novārtā mans personīgais viedoklis un nostāja, lai arī tas attaisnojums nāk no manis pašas. It kā manī būtu 2 personas!!
Trakākais - sadomāju to attaisnojumu viņiem, tad man tas sāk likties pieņemams, un es vēl piedevām piedodu! Tikai reti kuram rūp tā mana piedošana. Pati gan nevaru dzīvot, ja kādam uz mani zobs... Nevar būt visiem draugs, protams, bet man jāzin, ja cilvēks uz mani dusmīgs, un par ko. Viss jāizlabo, ja esu savārījusi pārpratumu. Visiem beigās jābūt skaidri redzamai patiesībai, ka es vai nu neesu vainīga, vai arī esu kļūdas atzinusi.
Tādēļ es domāju tā - ja cilvēks uz mani tur ļaunu prātu, lai gan es zinu, ka tur visam jābūt kārtībā (t.i., neesu neko viņam vispār nodarījusi, bet viņš kaut kādas dezinformācijas vai negribēšanas dēļ nejēdz, ka es ņi pri čom), tad to es saucu vienkārši par stulbumu.
Bet ir viena persona, kas manu šo īpašību var labi novērtēt un kura dēļ tiešām ir vērts būt maksimāli iecietīgai, saprotošai, mīļai un piedodošai - dēliņš. Pašlaik uz viņu nevar un nevajag dusmoties ne-par-ko. Viņš neko nedara man par spīti, viņš nemēģina mani speciāli kaitināt. Ja viņš grib mani "izmantot" - biežāk tikt opā, aizmigt rokās, tad tas jau arī būtībā ir jēdzīgi. Viņam vienkārši ir pārpilnība mammas mīļuma. Un kāpēc gan ne, johaidī?
Ir jau bailes no tā vārda, "izlutināt". Bet katram, kam jautāju, ir savs šī vārda skaidrojums!! Vienotības nav! Tā nu es neesu pārliecināta, ko darīt, lai viņš nebūtu "izlutināts"=neklausīgs=nejauks=utml.
Vēl esu dzirdējusi, ka ar mīlestību izlutināt nevar - tās nevar būt par daudz. Būtu slimīgi, ja mana mīļuma un rūpju dēļ viņam kavētos patstāvības iegūšana un nostiprināšana. To es negribu un netaisos pieļaut. Vienmēr paturu prātā, ka jāmāca viņam pašam pacietību, kad uz kaut ko jāgaida, un jāmāca pa mazumiņam arvien lielāku patstāvību. Bet tas jau man neliedz paralēli tam visam turpināt būt iecietīgai, saprotošai, mīļai un piedodošai. Domāju, kad pienāks laiks, mācēšu atšķirt kaprīzes un saucieniem pēc mīļuma, ja tur vispār ir starpība... Es vienkārši nedomāju, ka mans bērns ir kaprīzs. Ja viņš čīkst, tātad kaut ko tiešām vajag, un par to ir nevis jādusmojas, bet jāsniedz to, ko viņam vajag. Ja tas sakrīt ar to, ko viņš VĒLAS, tad vēl labāk!
Piemēram, viņš čīkst, un redzu, ka prasās opā. Tad es izmantoju šo brīdi un ceļu viņu un lieku uz gultas, lai, piemēram, nomainītu pamperi. Tad viņš ir pabijis brītiņu rokās un brītiņu uzmanības centrā - tas, ko viņš gribēja. Bet tas ir apvienots ar lietderīgo - autiņa mainīšanu, un viņš nedabū domāt, ka cēlu viņu tikai celšanas pēc - itkā viņš to būtu "izčīkstējis". Smart, inni't? 8]]
|
Reply
|
|