|
|
|
Jūnijs 16., 2008
17:07 - Ādams pēc slimības
Mums vispār dzīve ir mainījusies. Ādams atkal neaizmieg viens pats. Pa slimošanu vislaik turēju viņu tuvumā, vislaik mierināju un midzināju pati - nu nevarēju savādāk!! - un arī tagad viņš neliekas mierā, kamēr nav paņemts rokās un uzlikts uz vēdera. Nav jau žēl un nav grūti, bet tas tomēr ir bišķiņ kritiens atpakaļ.
Otra lieta, kas ir drusku nomācoša - viņš sācis tāds dikti kreņķīgs palikt. Ja raud, tad tādā nelabā balsī, ka gribas raudāt līdzi, un dažreiz gadās ar. Tad gribas bezmaz aizbēgt, kamēr viss nomierinās. Gribas, lai tajā brīdī šefību pārņem vīrs, jo es netieku galā, pašai jānmierinās. Un tad moku sevi pārmetumos, kas es par māti, ka šitādas domas galvā nāk...
Varbūt tas pārejoši, bet varbūt tas tāds posms iestājies, ka viņš iemācījies šitā raudāt, un viss... Bieži jau neraud, nē, bet nu trakāk, nekā līdz šim...
Un trešā lieta, un briesmīgākā - viņš joprojām slikti ēd. Visu normālo ēdienu, ko līdz šim devu - visas putras, dārzeņu biezeņus - vienu, divas karotes apēd un tad spļauj visu pārējo ārā. Paņem, un tad ar roķeli visu arā un kasa bezmaz no mēles nost. Nav viņam nekas dīvains mutē, ne pumpas, ne čūlas, ne vēl kas! Viss normāli! Ēdiens zināms un garšīgs, pareizā temperatūrā, bet viņš itkā baidās ēst, itkā negaršo! Var jau būt, ka joprojām organisms tīrās, es nezinu... Es jau pati arī saku, ka man organisms visu saka priekšā, ko es gribu un ko man vajag, bet nu... Tam mazajam tak uzturvielas vajag kaut kādas uzņemt, attīstībai, vai ta nevajag?!... Bet dzert viņš dzer visu un prasa vēl un vēl! Ņuņ-ņuņ, viņš saka. Pienu, tējas visādas maigas. Piparmētru viņam vismīļākā, visbiežāk prasa vēl. Es nesaprotu - uztraukties vai neuztraukties...
|
Maijs 30., 2008
01:09 - Ā, un
ziniet, mans bērns 1 gada vecumā ir iemācījies likt rociņu priekšā mutītei, kad klepo!! Tas ir kaut kas fantastisks ;D Viņš sākumā šito ilgi noskatījās no manis un Susļika - mēs ļoti apzinīgi tā daram - un ik pa laikam tā komiski iekremšļojās un pielika savu mazo roķeli savai mazajai mutītei, laikam domādams, ka tas vienkārši tāds prikols, ko pieaugušie dara 8)))
Bet šodien tajās pašās pusdienās viņš pats ieklepojās ik pa laikam, un automātiski to roķeli atkal priekšā mutītei! Ārprāts, kādi man prieki bija ;) Liekas, ka šis paradums viņam varētu arī nepazust! Jo mamma takš tā priecājas uzreiz :DD
Vakardien pie manis bij māsīcas piecgadīgā meita, kuru man bij jāpieskata vairākas stundas. Bija jau traki, jo mēs ar Ādamu tieši taisījāmies pasnaust diendusu, bet nu jāizpalīdz māsīcai... Un trakākais, ka tā mazā bij ļoti iesnaina un klepojoša, nu, tādu slapju, krēpainu klepu. Un vairākkārt klepoja! Bet man jau tāāāā besī, ja kāds man klepo virsū, vai manām mantām... ;[[ Pie tam es viņai katru reizi uzsaucu, lai liek rociņu mutei priekšā, tā ir pieņemts, tā vajag darīt. Un viņa neparko neatcerējās to katru reizi izdarīt ;(( Man tik nepatīkami bija. Visādi mīļa un jauka meitene, prātīga un mierīga, bet nu to nesmuko paradumu... Un, kad es viņai atgādinu, ka viņa atkal nepielika rociņu, viņa vienkārši pasaka, ka viņa aizmirstot... Lai nu būtu. Bet lai par to uztraucas viņas mamma.
Nu vot, bet mans pašas puisītis to jau tagad prot, savā vienā gadā, ko viņa savos piecos ne! Lūk.
|
00:48 - Pļāpiņš :)
Pusdienas ēdot, Ādams ļurināja, ļurināja kā parasti pa vidu, bet es viņam konkrēti jautāju: saki - mamma! (Nu man tāāā patīk to vārdiņu dzirdēt, zinieties.. 8)))
Un viņš, protams, pasaka - "mamma" :)
Es uzreiz azartā - nu, pasaki: tēta! ;]]
Un man par pārsteigumu un sajūsmu, viņs pateica ar!!! 8D "Tēte, tēte"!
Domāju ātri, kādu vēl vārdiņu viņš varētu zināt, un pirmais, kas uzreiz ienāca prātā, bija... kaka! :DDD
Kaka! - "Kakkka....!!" ;D
Štrunts, ka tāds vārds, galvenais ir tas, ka viņš saprot, kad es lieku atkārtot vārdiņus! Un to, ka "mamma" esmu es, viņš jau toč zina, un pamazām saprot arī, kas ir "tētis". Tagad man prātā ir ideja iemācīt viņam paziņot man, ka viņam ir kaksis ;))
|
Maijs 14., 2008
01:25 - Jaunās iemaņas
Ādams šodien mācījās no krūzītes dzert! Pareizāk - tētis bij apņēmības pilns viņu iemācīt.
No karotītes pēdējā laikā pavisam kārtīgi prot padzerties, bet nu kas tā par dzirdīšanu, pa karotītei vien! :D Kādu brīdi var, bet visiem apnīk ;D
Tad nu lēja tētis mazajā plastmasas krūzītē pāris lāsītes piena un Ādams lika pie mutītes un mēģināja izdzert. Problēma slēpās iekš tā, ka viņš neprot pagāzt krūzīti uz augšu, lai tas saturs kaut cik līdz mutei tiek. Bet nu pamazām piešāvās!! Pašam prieks, un sencīši abi sēž pretī un jūsmo!! 8)) Tāpēc bij jāturpina vēl un vēl, kamēr bij vesela krūze piena izpilināta! :D
Rīt mēģināsim atkal.
Viņam ļoti mīļa rotaļlieta ir jebkas, kas līdzīgs telefonam. Viņš pat mīkstās mantiņas liek pie aus un saka "aļā, aļā"!! :D Šausmīgi patīk viņam atdarināt, kā sencīši pa telefonu runā. Ah, un vēl, ja kaut kur istabā vai pa Tv ieskanās kaut kāds zvana signāls, arī tad viņš automātiski liek rociņu pie auss un "atbild"! 8))) Ārprāts, jauno tehnoloģiju paaudze...
Ik pa laikam, kad runāju ar mammu vai vīru pa telefonu, mēdzu uzlikt brīvroku režīmu, lai var Ādams dzirdēt, kas tur runā, un tad arī milzīgā sajūsma, kad izdzird tur, ka viņu kāds sauc!! ;D Tik liela sajūsma, ka aizmirstas, ka pašam arī "jāpasaka" kaut kas! :))
Pēdējā laikā viņš smukāk ar klučiem spēlējas, mēģina spraust kopā. Māk salikt atpakaļ maisā. Arī ar citām attīstošajām mantiņām sāk pamazām rīkoties pēc instrukcijas :))
|
Aprīlis 15., 2008
03:02 - Ādamukam gads un bez 3 dienām mēnesis
Viņš jau ļoti smuki staigā pats, aiziet līdz istabas vidum un apgriežas riņķī, nenokrīt un nāk atpakaļ. Pie rociņas staigājam pa pagalmu. Kājeles vēl īsas un neveiklas, ja ieskrienas, tad nokrīt, un tālāk vai nu uzmanīgi pieceļas atkal stāvus, vai - visbiežāk - tālāk aizrāpo rāpus :))
Pieķēru, ka ļoti uzmanīgām kustībām un taisniem pirkstiņiem šķirsta čaukstoši grāmatiņu, pa vienai lappusei, uzmanīgi. Attēlus diezvai īpaši ievēro, bet nu vismaz zina, kas ir grāmata.
Gandrīz prot no krūzītes dzert, bet laistās vēl. Ar karotīti neēd. Īpaši nemācu ar vēl... Kaut kā sanāk tā. Man nav iebildumu un viņam ar ne ;D Paspēs jau patstāvīgs palikt. Un man patīk, ka mani vajag 8) Cik ta ilgi tā būs.
Vēl viņš iemācījies likt priekšmetus iekš kaut kā un ņemt atkal ārā. Mums te kluči un visādi skrabuļi. Joprojām patīk viss, kas grab, čaukst, pīkst. Oj, bet mīļākā manta, protams, ir mans mobīlais!! Ārprāts, šito sajūsmu neaprakstīt, kad tiek pie pogu spaidīšanas! Lab, kamēr neprot atbloķēt taustiņus, tikmēr tik jāskatās, lai pa stipru nesaspiež pogas vai nemet zemē... Bet nu laime milzīga, kad var paspēlēties ar to mazo, svarīgo iekārtu ar izgaismoto ekrāniņu.
Vēl interesanti tas, cik viņš muzikāls. Manām šūpuļdziesmām viņš dzied līdzi jau sen, televizora reklāmām arī - sevišķi mīļa viņam ir Pim's cepumu reklāma, tā, kur skan "tinn - tinn" :D Tāpat visa mūzika, ko uz kompja klausos. Vai nu dzied līdzi, vai sit plaukstiņas, vai stāv un pusritmā kratās. Atkarībā no dziesmas skaņām. Nesen ievērojām pie māsas, ka arī klavierēm viņš dzied līdzi. Protams, patīk arī plinkšķināt. Es drīz salabošu savu veco Yamaha sintezatoru, uh, kāda laime dažam būs! ;D
Ēdienu tagad visu taisu pati gandrīz vienmēr. Viņš ēd visu, ko dodu, un arvien priecājas, ja kaut ko jaunu iedod, vai kaut ko zināmu, garšīgu - ābolu, banānu, sieru vai maizīti. Tomāts nepatika viņam! Salātu neprot vēl ēst :D Labprāt ēd piena graudu putras, dārzeņu vārījumus, ļoti patīk zaļu burkānu grauzt. Noskrubina tādas burkānskaidiņas man pa visu istabu, pēc tam iet un uzlasa :D Njā, jātīra māju mūždien, mūždien.
No rītiem mācu dot buču mammai. Tā mums diena sākas. Viņš pamostas, sāk ņemties, pamazām es pamostos, ceļos, pieeju, samīļoju, dodu buču, viņš pastiepj snīpīti pretī. Tik mīļi, tik jauki tas ir!!
Tāds bezgal smaidīgs viņš arī vislaik ir. Apstaigājām bērnudārzus, pārreģistrējāmies, visur tās vadītājas, "Vaii, kāds smaidīgs, smaidīgs! Tu vienmēr šitāds?" :)) Man tas kā balzams dvēselei! 8]] Jā, viņs ļoti laipnīgas dabas, draudzīgs un mīļš. Mana mamma arī vislaik saka, ka neparko nebij iedomājusies, ka arī mazi puisīši var tik kolosāli mīļi būt :D Viņai jau mūždien tikai meitenes, gan pašai, gan radiem. Bet tas tā. Es arī tagad saprotu, cik forši ir mazi puisēni. Atceros, ka, kad mamma gaidīja manu māsu, bet mēs vēl nezinājām, kas būs, es nenormāli baidījos, kaut tik nebūtu brālis, negribu brāli, būū... Toreiz nebij ar. Dabūju māsu, pie tam arī supermīļu, foršu, labu, gudru. Arvien mīļāka un tuvāka paliek ar gadiem. Līdz šim vecuma starpība mums tam bij šķērslis tomēr. Bet par māsu cits stāsts, viņai viskaut kas notiek šobrīd.
Pa dienu ar Ādamu parasti ejam uz veikalu, pastaigājam pa pagalmu, aizejam līdz omei. Vakarā tipinam pa visu māju, pie rociņas. Pa istabu viņš staigā brīvi pats. Istabā drošāk.
Pirms gulētiešanas ir visjaukākie brīži ever. Kad viņš nomazgāts, tīrs apģērbts, tikko paēdis un padzēries, čubinās uz gulētiešanu. Kādu brīdi ilgi vēl smejamies, ņemamies kaut ko, viņš vienmēr spēlējas ar kņuzi - dod to man, lai es ar pazelēju! :D
Bieži midzinu viņu uz vēdera - tāpat, kā pavisam maziņš kad bija. Tik superīga sajūta, pats labākais, kas var būt. Mans mīļais bērnelis, pieplacis man klāt, bubina kaut ko, stāsta savā valodiņā, un pamazām laižas miegā! Kad gandrīz aizmidzis, noveļas nost un iekārtojas blakus. Pēc brīža iekārtojas kņupus-rāpus. Tāda viņam pēdējā laikā galvenā gulēšanas poza. Dupsis gaisā :))
Ā, un vēl - viņš prot "pai-pai", papaijāt mammai, tētim seju. Un pašam sev :)) Kad es saku, Ādams ir pai-pai un noglāstu viņam sejiņu, viņš pats arī tā dara :))) Ar abām roķelēm saķer savu galvu un saka kaut ko līdzīgu "pa-pa". Citkārt mācu, ka tētis ir pai-pai, un rādu, kā jāpaijā tētim seju. To viņš arī prot. Bāc, tik mīļi tas ir!! :)
Par runāšanu. "Mamma" viņš tagad saka perfekti. Un uz pasūtījumu! Cilvēkos gan ne. Vienreiz tik māsas klātbūtnē. Bet vispār tas pirms gulētiešanas, es viņam blakus guļu un saku, mamma, mamma, mamma, un viņš smuki atkārto. Ak, jā, bet vēl viņš mani riktīgi sauc dažkārt, "mammmmmāā, mammmmā", kad kaut kas nav labi, vai vajag uzmanību. Bet pirms gulētiešanas es šodien viņam mācīju viņa paša vārdiņu! Vislaik saku acīs - Ādams, Ādams, Ādams! Savu vārdu viņš zina. Un šodien atbildēja kaut ko līdzīgu "Adja, Adja" 8))) Progress ir!
Sapņos man jau rādās, ka viņš visādus garus vārdus pa zilbēm sauc. Bet nu vairs tālu jau nav no īstenības! ;D
Garastāvoklis:: ![[mood icon]](http://klab.lv/img/mood/classic/smile.gif) happy
|
Marts 18., 2008
16:15 - Daudz laimes dzimšanas dienā,
mans mīļais, mīlošais, mans sirsnīgais, skaistais, labais puisīti, manu dēliņ, Ādamiņ!
Tieši gads un 12 stundas, kopš mēs viens otru ieraudzījām!
( Buču )
Garastāvoklis:: happy
|
Marts 17., 2008
12:24
Pirms gada šajā laikā es sapratu, ka TAS NOTIEK! 8]
Tikai pēkšņi vairs neviens, kas bij pieteicies aizvest mūs uz slimnīcu, nebij pieejams. Brīdī, kad jau domājām saukt taksi, uzradās Raimis, māsīcas vīrs, un aizveda mūs uz Stradiņiem...
|
Marts 10., 2008
01:57 - Mazais Viņš
Ādams sācis bozties. Rāda tādu dusmīgu ģīmīti, savilktas uzacis. Tik komiski! Parasti tad, kad ir nopietns un kaut ko vēro, klausās, pēta. Piemēram, iepazīstoties ar kādu cilvēku. Tik smieklīgi - tāds maziņš un tik domīgs, dusmonīgs! :]] Parasti jau ātri var uzjautrināt viņu. Bet tad viņš atceras savu izteiksmi un rāda atkal :D
Vislabākais, kas man šobrīd un vispār dzīvē ir, ir brīži, kad es viņu midzinu. Es nevaru vairs iedomāties, ka es viņu vienkārši atstātu istabā, izietu ārā un tad viņam vienam jāaizmieg.
Es nedomāju, ka viņam jebkādīgi nodaru pāri, midzinot viņu vakarā uz rokām. Tāds tuvuma un mīļuma mirklis nekādi nevar būt kaut kas slikts audzināšanas vai jebkādā citā jomā.
Par mani pašu nemaz nerunājot - kad midzinu, tad viņš arī aizmieg, un es zinu, cikos un kā. Un ka pēc tam varu kādus mājas darbus apdarīt vai sev laiku veltīt. Ritms ir iegājies. Es tagad vienmēr varu viņu mierīgi aizmidzināt pārdesmit minūtēs.
Vai nu viņš jau īsi pirms tam ir paēdis - atkarībā no ritma, kas pa dienu un vakarā bijis - vai arī es viņu vēl pabaroju ar pienu. Ja ar pienu, tad nolieku lielajā gultā, apguļos blakus, iedodu pudelīti, tad ātri iemānu kņuzi, kad pudele tukša, un tad viņš pastiepj rociņas virs acīm vai uz vēdera, uztaisa atraudziņu, un tad pagriežas uz sāniņiem, ar seju pret mani, uzmet vēl skatienu un iekārtojas uz aizmigšanu. Ātri aizmieg. Tad pārceļu uz mazo gultiņu, un viss. Bet gadās, ka viņš pēc piena izdzeršanas un pagriešanās uz sāniem vēl izdomā pajūsmot par maniem matiem, pabakstīt man ar mazo pirkstiņu acī un priecāties, kad mirkšķinu. Dažkārt vēl pailga, mīļa māžošanās notiek. Es nespēju to pārtraukt :)) Viņš vienkārši labsajūtā bubinās, čubinās, kaut ko knibinās gar manu seju. Un tomēr pamazām mieg ciet. Tikai tādā sapņainas spēlēšanās veidā.
Un tad es viņu ieceļu klēpī un sāku viņam dziedāt, dūdot. Ja tobrīd viņam tas neliekas pietiekoši midzinoši, tad sāku čukstus kaut ko stāstīt; ko tieši - tas ir mūsu noslēpums. Bet viņš visu saprot, uzmanīgi klausās, sēž pilnīgi mierīgi, skatās ar savām zilajām acītēm. Viņš zina, ko es viņam saku. Kāds un kas viņš man ir.
Es viņam čukstu, un pašai sirds trīc aiz laimes par to. Tas ir neaprakstāmi.
Tā viņš manās rokās, ar maniem laba miedziņa vēlējumiem, čukstiem un bučiņām uz viņa saldās pierītes, pilnīgi atslābinās un iegrimst miedziņā, kas ieved viņu jaukos, piedzīvojumu pilnos sapņos un nodrošina viņa miesiņai un prātam kārtīgu atpūtu, lai ir spēks un možums nākošajā rītā turpināt iepazīt un apgūt pasauli.
Mans bērns, mans puisēns ir mans lielākais, skaistākais, brīnišķīgākais brīnums un dzīves piepildījums.
Garastāvoklis:: calm
|
Marts 6., 2008
02:30
Bet ir viena ļoti forša lieta, kas var bija.
Ādams iemanījies atdarināt manus smiekliņus!! 8]]
Tik šausmīgi komiski...
Pats viņš smejas skaļi, spalgi. Kad viņu kaut kas uzjautrina, vai viņš tiek kutināts. Smejas pilnā kaklā.
Es jau arī māku tā. Bet vēl es mēdzu smieties nu tā, nevis balsī, bet tā kh kh kh, nu jūs saprotat, gan jau paši tā darāt ar. Tas kh kh kh brīžiem varbūt sanāk kā khi khi khi. Tādi kā čukstus smiekliņi.
Nu vienvārdsakot, sēdēja Ādams tētim klēpī, es blakus sēdēju, kopā visi kaut ko skatījāmies laptopā, mēs ar vīru savā starpā pārrunājām kaut ko jautru. Ādams savā nodabā ar kastīti kaut kādu spēlējās, un pēkšņi mēs ar vīru dzirdam, kā viņš gandrīz identiskas skaņas taisa, kā es mēdzu smieties. Varbūt tobrīd arī tikko biju tā smējusies. Es tieši uzjautrinos no Ādama izdarības un tieši pasmejos, un redzu, ka viņš atkal atkārto! Tā, drusku, drusku samāksloti! Tā, ka skaidri redzams, ka viņš vienkārši atdarina! Pat acis piemiedz. Tas bij tāāāāds prikols! Mēs vēl nesazinamies ar vārdiem, bet viņš jau šitādu joku izstrādā!
Un tā vairākas reizies pēc tam vēl pa dienu.
Neticami liekas, kā tie mazie patiešām kļūst par vecāku spoguli, un es Ādamiņā tik ļoti daudz sevis redzu!
Visu viņš sevī uzsūc, kas apkārt notiek. Un pie tam šitādu lietu vēl! :D
Viņam pašam būs smieklīgi, kad pastāstīšu viņam šo visu, kad viņš izaugs liels. Man pašai šīs ir ārkārtīgi mīļas atmiņas.
Uzlabojās garastāvoklis. Viss, kas saistās ar manu bērniņu, viss mani atgriež atpakaļ uz zemes un liek saprast, kas ir dzīvē svarīgākais un patiesākais. Tas ir mans mazais, vistuvākais un savējākais radinieciņš!
|
Februāris 26., 2008
10:43 - Mūzačītis
Vienmēr, kad ieskanas Rihannas koncerta reklāma vai Leonas Luisas melodijas reklāma un skan gabaliņi no tām populārajam minēto meiteņu dziesmām, Ādams momentāli, lai ko tajā brīdī darītu, sāk sist plaukstiņas. Īstenībā neviens viņam neierādīja, ka pie mūzikas jāplaukšķina. Bet viņš tā dara! Kaut kas viņam baigi patīk tais drusku smeldzīgajās balsīs un ritmos. Baigi interesanti.
Vispār pie jebkuras daudz maz izteiksmīgas mūzikas - flamenko, kur ģitāra, dzīvās mūzikas, kur applausi, vai kora balsis - plaukšķina rociņas vai dūdo līdzi. Man tāāāāds prieks, ka tik muzikāls bērns aug ;D
Lai gan, iespējams, tā dara pilnīgi visi bērni šajā vecumā 8))) Un ne visi par mūziķiem kļuvuši.
Bet nu tomēr. Mūzika mums skan daudzas stundas dienā. Brīžiem, protams, atpūšamies pilnīgā klusumā, tā arī ir forši. Es domāju, ir jāiemācās jau no sīcības pabūt arī klusumā un mierā. Pati zinu, ka ir cilvēki, kuri to nespēj, jo nespēj būt vienatnē ar savām domām - klusumā tās ir īpaši izteiksmīgas, un tad jāspēj paskatīties pašam sev acīs un sakārtot sevi un savas domas. Harmoniskai būtībai tas ir pamatnosacījums. Es to ar gadiem iemācījos.
Vispār, no vienas puses - man ļoti, ļoti gribas Ādamam iemācīt un parādīt visu, visu, ko esu apguvusi dzīves mācībā. Visādas viltības - kas īstenībā ir vienkārši gudrībiņas, pamācībiņas, kuras man liekas svarīgas, lai iznāk harmoniska personība. Tas pats, ko ikdienā pati piekopju, lai uzturētu veselīgas attiecības ar radiniekiem un draugiem. Ne vienmēr, protams, izdodas, jo labām attiecībām jābūt ieinteresētām un izglītotām abām pusēm, un dažreiz tā vienkārši nav. Tāpēc audzinu pati sevi un mēģināšu izaudzināt vēl vismaz vienu tādu, kas ir attiecību veidotājs, nevis grāvējs.
Ir jācenšas iemācīt jau piemirstas pamatvērtības, sevišķi visu to, ko man pašai vecāki nemācīja un nerādīja, bet viņiem tas būtu bijis jāizdara. Jālauž to paaudžu mantojuma ķēdi, kad visas ģimenes no abām pusēm ir vienkārši slimas un vīrs ar sievu nesadzīvo, bērnus rauj uz pusēm, pieaugušie bērni neciena savus vecākus, un tamlīdzīgi, kā jau te brīžiem iet. Man liekas, ja viņi visi būtu domājuši to pašu, ko es šobrīd un centušies, tad tās ģimenes nebūtu tik traģiskas. Bet es zinu, ka viņi necentās un nedomāja, un tāpēc viss tādā *irsā sagājis. Bet es cenšos un vislaik domāšu līdzi, un tāpēc man nebūs tā, kā visiem viņiem bija. Jo es centīšos. Un tas, kāds būs Ādams un kā viņš veidos savu ģimeni, būs atkarīgs TIKAI UN VIENĪGI no tā, ko es un vīrs viņam šodien iemācīsim.
Bet no otras puses, man ir bailes, vai nejauši neierādu un neiemācu kaut ko, kas pašai licis ciest, sevis pašas izdarību vai attieksmes dēļ. Piemēram, esu šausmīgi emocionāla un jūtīga. Zēnam tas nav tik vēlams, kā meitenēm. Iespējams, tik jūtelīgām nav jābūt meitenēm. Un tomēr - tas kreņķēšanās mehānisms arī nav bez jēgas: ja par kaut ko izkreņķējos un izārdos, tad beigās tieši sanāk viss labi, bet ja par kaut ko neuztraucos un visas bažas atmetu, tad tieši notiek nevēlamākais, jo neesu tam sagatavojusies. Man vienmēr sanāk avansā izkreņķēties. Man šitā sistēma der, tā arī ir gadiem izkopta, bet... Vai kaut kas tāds vispār der Ādamam? Vai viņš saprastu vispār, kāpēc es esmu tāda? Un vai viņam jāseko piemēram? Vai viņš varēs, un vai vajag vispār?
Es domāju, visu jau neizkontrolēšu. Mācīšu un rādīšu visu svarīgāko un interesantāko, kaut kādu daļu viņš apgūs un iemācīsies arī man nezinot. Vēlāk jau visu, man nezinot :)) Bet nu mans uzdevums ir dot viņam visu labāko un svarīgāko, kamēr viņš vēl ir ligzdā, pie manis.
Garastāvoklis:: calm
Mūzika: Our Lady Peace - Carnival
|
|
|