|
|
|
Septembris 18., 2007
23:52 - Ādamukam pusgatc!
Mazais, mīļais kukulītis, mana bulciņa, mans vislabākais, vismīlošākais, smaidīgākais un maigākais, tik ļoti mīļais.
Pusgadiņš klāt. Pirmā apaļā jubileja! Nākošā jau ir gadiņš! Bet pirms tās vēl tik daudz svētku - vīra dzimšanas diena, mūsu kāzu jubileja, Ādamuka pirmā vārdadiena, Ziemassvētki, mana dzimšanas diena... 8)
Šodien viņš ir tāds pats, kā pēdējos 2-3 mēnešus, tikai daudz kustīgāks, žiperīgāks, labi zina, kā viņu sauc, pa visu vari grib izrāpties no ratiem, kāju pārliekot pāri, siekalas prot norīt, nesiekalojas vairs plūdiem vien, no zobiem nav vēl ne miņas, ēdam reizi dienā rīsu-banānu putru, ēdam saldo biezeni, un plus vēl 2-3 piena reizes, no rīta, vakarā un naktī. Labi zina, ka muti jātaisa vaļā, kad karote "lido" klāt, no sēžamkrēsliņa mēģina izvelties ārā, "lipsiksnas" vairs nav šķērslis. Baidās no vecomītes, no vecātēva un no puišiem ar skaļu balsi. Sabīstas ar, kad mamma par skaļu iesmejas :/ Mamma mēģinās savaldīgāka būt. Raud būtībā tikai un vienīgi, kad sabīstas. Senči grēko, dažreiz staigādami apkārt ar ratiņiem arī vakarā, kad tumšs, un tad viņš baidās no tumšiem kokiem... Drēbītes gandrīz visas ir totāli par mazu, bet uz viņa izmēru jau ir tādas, kurās mazuļi sēž un pat staigā...
Vakar bijām uz pie fizioterapeites, apskatījās, pavalstīja Ādamuku, pagrozīja, pastaipīja, pavirpināja. Pateica, ka nekādas nodarbības nav vajadzīgas, un nu tik jāsāk viņam pamazām uz sēdēšanu taisīties - vēl gan par agru. Viņš ir par smagu, lai jau tagad sevi noturētu sēdus. Bet tieši tāpēc, ka viņš liels un spēcīgs, tad, kad turēsies, tad turēsies ļoti stabili. Uz astoņiem mēnešiem jau jāsāk rāpot. Kaut kā dupsi gaisā ceļ jau tagad, un ar kājiņām atsperās, bet nu vēl tāls celiņš ejams... 8))
Saka fizioterapeite, ka varu mēģināt viņu sēdināt, atbalstot ar spilveniem, kā arī klēpī, ar roku pieturot un skatoties, lai viņam kājiņas taisni. Kādu brīdi viņam tā interesanti, bet īstenībā viņš nemaz tā nealkst tā darīt, un es nedomāju viņu piespiest - viņš pats tak dod ziņu, ka par agru vēl 8) Un viņš arī galīgi neiebilst, ja lieku viņu joprojām visur tikai guļus, vai uz vēdera! :) Spēlējas, atpūšas tā. Viskaut ko.
Vienmēr tā smuki aizmieg, salicis sev uz acīm abas rociņas. Tas vienmēr ir komiski, mana mamma īpaši jūsminās par to, kā viņš noslēpjas no visa un mierīgi čuč.
Naktī guļ ļoti labi - ap 23 aizmieg, un nu jau noguļ līdz 10 rītā ;D Kaifs - arī man atpūta! :] Pa ilgiem, ilgiem, ilgiem gadiem, jāatzīst! 8))) Pēdējoreiz rudenī šajā laikā cēlos tikai, kamēr skolā negāju vēl! :D Vēlāk jau tikai vasarās... Un vēl vēlāk - tikai brīvdienās, kad neiekrita darba maiņa! Bet ļoooti reti... 8]]]
Vienvārdsakot, esu ļoti priecīga un laimīga, ka viņš man ir, un ka viņš ir šāds. Un ka viņš mans! 8) Un ka tik ļoti mīl tieši mani un Susļiku! :] Kopš viņa piedzimšanas man nekad vairs nav bijušas kaut kādas stulbās domas par vientulību, dzīves bezjēdzību, mazvērtību. Jo vismaz vienā jomā esu vislabākā, un tas ir tik daudz! Esu vislabākā mamma savam bērņukam! 8]]
|
Augusts 18., 2007
00:23
Šodien ar vīru izrāvāmies pāris stundu divatā no mājas.
Mazo atstājām pie manas mammas. Viņiem, protams, nekādu problēmu nebija - ar manu priekšzīmīgo puisīti 8) Kārtīgi pagulēja, kārtīgi paēda, kārtīgi paspēlējās, kārtīgi "iesvētīja" mammas džemperi :D
Mēs ar vīru aizgājām uz filmu "Fracture". Nu tik labs gabals! Gaumīgs un interesants trilleris. Naufas jau tāpat nav un tagad līdz pirmdienai vispār nebūs, bet bij vērts drusku iziet ārpus mājas, paskatīties, kas centrā notiek, un kādu labu filmu noskatīties. Man viss patika. Sajutos drusku brīva, vismaz uz brīdi.
Uz tādiem īstiem randiņiem mēs tā īsti nekad neesam gājuši. Tas posms izpalika, jo viņš gandrīz uzreiz sāka nākt un dzīvoties pie manis, un tad jau labāk pasēdēt omulīgi mājā pačubināties, nekā iet uz soliņa parkā to pašu visu darīt. Kaut kā tā.
Bet tagad trūkst tās romantikas, to piedzīvojumu, naksnīgās pastaigas un čubināšanos pieturā, satikšanās prieka un atvadu bučiņas, un "labunakti" īsziņas. Nekā tāda nava tagad. Un kā lai pierunā vīru uzaicināt mani uz randiņu arī tagad, ja visa nauda pie manis, un to pašu nedrīkst izšķiest tādiem "niekiem"...?
Mājās nākot, bij jāieiet veikalā nopirkt bērna ēdienu. Ieeju Maximā Āgenskalnā, skatos pēkšņi - priekšā rati un tajos mans bērns guļ!! :D Nē, nevar būt - mans dzeltenais paladziņš, mans zilais krekliņš, bēbis arī tādu pašu apaļu ģīmīti, bet kājās viņam jocīgas bikšeles - es takš tā nekad neģērbju! Paskatos vēl un ieraugu, nu tomēr ir mans bērns, pie tam sajūsmā mani redzot, bet ko viņš te dara?! :D
Protams, visas šīs domas caur prātu izskrēja sekundes simtdaļā, jo uzreiz jau daleca, ka mamma ar Ādamu arī atnākusi uz šo pašu veikalu. Turpat jau viņa bija, tikai man muguru uzgriezusi :) Atnākusi omei sapirkt produktus. Kopā izstaigājām vēl visu veikalu, tād gājām visi mājās. Heh, uzvilkusi Ādamukam kaut kādas jaunas bikšeles ar gumiju, izskatās vēl lielāks puiks, nekā viņš jau tagad izskatās, pat ar mazbēbīšrāpulīti mugurā! :D
|
Augusts 9., 2007
10:02 - Bebuks liels
9020 g smags viņš tagad, savos bez deviņām dienām piecos mēnešos.
Bet Bobats ir darījis savu, muskuļīši ir izvingrināti, tonuss gandrīz pilnībā pārgājis, un Ādamuks attīstās atbilstoši savam vecumam, pēc savas programmas. Apveļas uz muguras droši, kājas bāž mutē, ar rokām dauzās stipri, uz elkonīšiem balstās, ar mantām visādi spēlējas, un dudina līdzi, kad es viņam dziedu. Jā, viņš tā dara!! 8]
Mammītes manas! Kā ir ar to piebarošanu? Ko devāt mazajiem šajā vecumā? Cik daudz? Cik bieži? Kādus produktus un no kurienes devāt?
Kādas jums domas par gatavajiem biezeņiem? Pati es domāju, ka nav tik briesmīgi iedot, piem., persiku biezenīti, jo pati jau neuztaisīšu tādu! Un veikalu plauktos jau nevar nonākt strikti nepārbaudīta un nedroša bērnu pārtika! Gan jau tur viss ir labi un normāli! Es vispār uzskatu, ka to, ko var dabūt tepat, kādus tīrus produktus no sava dārza vai no pazīstamiem laukiem, to vajag gatavot un dot pašai, bet citus augļus un dārzeņus, kuri pie mums nav, bet kuri ir vēlami un garšīgi, var arī no burciņām iedot! Vai tad ne?
Vakar mūsu dakterīte man kaut ko apskaidroja par to ēšanu, es tā sapratu, ka pamazām dienas piena porcijas jāaizstāj ar putras porciju, dārzeņu porciju, vēlāk - gaļas ēdienu porciju, desertu, naktsēdienu... Bet es vienalga gribu zināt jūsu domas!
|
Jūnijs 27., 2007
23:45 - Beba....
Priecājos par sevi, bet par dēlu arī jāpriecājas!! Viņš neko daudz vēl nav mainījies, tāpat smaida, skaļi smejas, maz raud un un vēl galvu uz 70% tur, toties sver 7,5 kg (3 mēn un 2 ned), izaudzis līdz 66cm, sāk lēnām uz sānu griezties, bet līdz velšanai vēl patālu. Toties tonuss sāk samazināties, vingrojumi tiek veikti, mikstūriņa un D vitamīns tiek dzerti, potes ir dabūtas un kādu laiku pa ārstiem nebūs jāvazājas :)
Ā, un šodien ievēroju, ka viņam patīk uzvesties dikti skaļi... Viņš it kā smejas, it kā spiedz, kliedz, īd, bet tā nav raudāšana. Vienkārši skaļi "runā" :D Oj, un tik ļoti bieži pēdējā laikā dzirdu no cilvēkiem, cik viņš milzonīgi liels esot saviem 3 mēnešiem! Pilnīgi kā uz pusgadu vai gadu izskatās! :D Nezinu, man nav, ar ko salīdzināt, ikdienā nekādus citus bēbīšus neredzu, un radubērnus mazus neatceros... Bet nu, mums iet labi un forši, dzīvojam, kūņojamies, knosamies, bubinām un smejamies! :) Un guļam gandrīz 10 stundas naktī 8] Asniņš pēc vesela gada pārtraukuma atkal no rītiem jūtas izgulējies :]
|
Jūnijs 19., 2007
15:41 - Ādamukam 3 mēneši
vakar tika Spicē nosvinēti. Mamma ar tēti uz dēla veselību garšīgi paēda iekš "Vairāk Saules" 8] Turpat tika satikti ģimenes draugi Indra un Gatis, ar visu mazo Gerdu ar. Tā jau tagad sajūsmā par Ādamiņu ;D Mums ir ģimeņu draudzība jau 3. paaudzē :) Cerams, ka turpināsies.
Tika labi pavadīts laiks, daudz pļāpu un prikolu. Mājupceļā pie pašas mājas satikām vēl kaimiņus. Karoč, līdz vēlam vakaram viens vienīgs tusiņš pa visu rajonu. Ar visu mazo. Bet turpmāk zināšu, ka tā darīt nedrīkst, ja mazais līdzi, jo īsi pirms gulētiešanas viņš sāka nu tāā raudāt, kā pa 3 mēnešiem kādas reizes 3 bij gadījies. Spiedza, bļāva aizelsdamies. Ēst negribēja, opā negribēja, nu pilnīgi neko. Ielikām vanniņā ar lavandas putiņām. Patika, priecājās, nomierinājās. Bet, tikko izcēlām ārā, apģērbām, tā atkal sākās. Sapratu, ka tas ir no iespaidu pārpilnības, kas viņam pa to dienu sakrājās. Bērņuks noguris, bet nevar atslābināties. Un beigās vēl izrādījās, ka bij jātiek vaļā no gāzītes, lai būtu pavisam miers. Jo momentāli rokās atlūza, kad tas burbulis bij prom no punča. Es jau sak, tās gāzes viņu mocījušas kādas 3 reizes dzīvē. Nu, tā, ka sāp un ka jāraud.
Bet citādi baigi feini ir. Vakaros (jau veselu nedēļu :D) ir iegājusies tradīcija ap deviņiem kārtīgi izālēties ar smiešanos. Tā tiešām ir kolosālākā skaņa pasaulē - sava bērniņa smiekliņi :)
|
Jūnijs 5., 2007
08:16 - Mazais, mīļais jautrulis :)
Vakar viņam bija īpaši labs garastāvoklis, un, kad biju uzvilkusi viņam jaciņu un saņēmusi viņa rociņas plaukstās un tā mīļi tirināju un kaut ko dudināju līdzi, viņam palika tik jautri, ka viņš pirmo reizi sāka pats pa īstam smieties! :D Nu tik mīļus, foršus, smiekliņus!!!! 8) Līdz šim es tādu kā smiešanos dzirdēju tikai tad, kad viņam kutināju punci vai pēdiņas, tie smiekliņi bija no kutināšanas! Bet šoreiz viņš smējās tāpēc, ka bija priecīgs un jautrs! :)
Kad viņu paceļ opā, viņš jau diezgan labi pats tur galvu, bet es drošības labad vēl atbalstu ar roku. Uz vēdera guļot, tur jau tik labi, ka pat negrīļojas vairs! 8) Bet, ja viņu aiz rociņām ceļ no gulēšanas uz muguras, tad gan vēl īsti netur. Bet nu, vēl jau ir laiks.
Vakar biju uz otru bērnudārzu, to, kuru mana māsa pirms 9 gadiem pabeidza, Cieceres ielā. Tur dabūju 27. numuru. Arī neslikti! Moš noveicas...
|
Maijs 27., 2007
10:32 - Oj oj, revjū pa ilgiem laikiem
Man katru dienu kaut kas notiek, bet galīgi maz iespēju pierakstīt!
Krīzes, nebūšanas, arī visādi prieki.
Vīrs vislaik aizņēmis datoru, reti kad pielaiž mani klāt. Un, kad pielaiž, tad saka, lai es ar muļķībām nenodarbojoties, bet lai kaut ko prātīgu padarot... Eh. Bet kā tad ar manu atkarību no Cibas?!? :F
Tā nu es izmantoju laiku, kad viņš guļ.
Galvenais prieks par to, kāds foršs, liels bebelis man aug. Kūņojas pa gultu tāds smaidīgs, skaļš kukucis 8) Ejam vislaik ārā, kā vien normāls laiks. Pa karstumu viņu nemoku.
Bijām pie ārstiem. Nu, galvenais ir tas, ka nekādas nozīmīgas alerģijas izpausmes vairs nav bijušas, kopš nomainīju maisījumu uz NAN H.A., pumpiņas nemetas, caurejas nav un vēders arī viņam nesāp (trīsreiz nospļaujos pār kreiso plecu un katram gadījumam pie koka piesitu). Svarā pieņemas tik, cik vajag, izauzis mēnesī par 4 cm, 2. izmēra Pamperi jau ir par mazu.
Ļoti daudz smaida, ļoti mīļi bubina, ļoti maz raud (atkal izpildu nospļaušanās procesu...:F). Katram, kas mīļā balsī viņam pievēršas, atsmaida pretī, pat pilnīgi viņam svešiem cilvēkiem :D Tā es tieši gribu, lai viņš tāds komunikabls aug. Cenšos, lai viņam nervu stabilitāte netiktu iedragāta, jo būtībā Ādamiņš ir ļoti omulīgs, draudzīgs, mierīgs un patstāvīgs bērnelis. Patstavīgs tādā ziņā, ka viņam nav grūti vai garlaicīgi kādu labu brīdi patusēt vienam pašam. Tad es dzirdu, ko viņš dara, bet viņš mani neredz :D Spēlējas ar rociņām, grabina piekārtos grabuļus un kaut ko kādam blakussēdošam, man neredzamam eņģelītim stāsta :) Laikam to, kā viņš ir iekārtojies ģimenē un ko jaunu šodien uzzinājis par šo pasauli :D
Man patīk vairākas reizes dienā viņu pārģērbt! :D Un skatīties, kāds man smuks puika 8) Un viņš jau neprotestē, viņam patīk, ka ap viņu ņemas. Oj, un viņam patīk braukāties ar ratiem! Ielikšana ratos viņam automātiski nozīmē aizmigšanu ;D Pēdējā laikā gan viņam patīk arī palikt nomodā un skatīties man virsū, kamēr viņu stūrēju kaut kur.
Ā, par dakteriem vēl... He, Koršunova kad tagad mūs redzēja, arī teica, ka Ādamuks tomēr mammai līdzīgāks 8) Un vispār visi saka, ka tieši man, ne Susļikam. Bet es biju pārliecināta, ka būs otrādi 8)) Nu, nav jau tik svarīgi tas, protams, bet interesanti man ļoti :D Skatīties uz to mazo personu, kas ir persona pati par sevi, bet kura man tik ļoti atgādina mani pašu :D Visvairāk, kad raud ;))) Savelk mutīti tādā mazā strīpiņā, un kaktiņi tā uz leju sašķiebjas, un skats tik aizvainots, ka bailes! :D
Un vēl kas!! Viņam ir pilnīgi manas aces!! To gan var redzēt tad, kad viņš plati smaida :) Raksturot var vienā vārdā - labsirdīgas :) Kā jau Asnei! ;D Es mīļa, laba 8]
Bāc, es laikam nenocietīšos un nopublicēšu kādu viņa bildīti, lai arī vīrs neparko negrib, lai tā daru... :F Bet man IR jāparād, cik viņš ir foršiņš!! :D Citādi es te varu runāt, un runāt, bet man neviens neticēs... ;DD Nez, vai Suslja būs dikti dusmīgs...?...
Garastāvoklis:: ![[mood icon]](http://klab.lv/img/mood/classic/smile.gif) calm
Mūzika: Placebo - Special Needs
|
Maijs 4., 2007
00:26
Šodien pirmo reizi palieku pa nakti viena ar bērniņu. Vīrs aizbrauca uz Dārziņiem, pie savām "saknēm". Viņš savu mammu labi ja reizi 2 nedēļās redz.
Viss jau labi un kārtībā, bebīc jau čuč. Es šiverējos pa māju, izkrāmēju veļu no veļasmašīnas, nomazgāju traukus, padzēros tēju, pagrauzu ābolus, pakārtoju parpalas pa istabu. Bet sajūta tiešām tāda nogaidoša, nemierīga, kaut kā ļoti trūkst 8] Lūk, kā ir, kad pierasts katru vakaru ar mīļumu kopā būt, runāties, pakašķēties, ēst taisīt, Tv skatīties, ar bebīti ucināties, vēl viskaut ko padarīt...
Bet rīt jau viņš būs atpakaļ. Es būšu traki sailgojusies. Cerams, ka viņš ar :D Reti mums gadās vienam pēc otra ilgoties - kā jau saku, vislaik viens otram pakaļ vazājamies :D Bet pailgoties ir veselīgi. Un vispār - viņam būs noderīgi pabūt vienam ar savām domām, padomāt, kas un kā pašlaik ir. Un lai parunājas ar savu mammu 8] Tas arī var būt noderīgi! Viņam forša mamma 8]
Šodien bijām Spicē, beidzot sapirkāmies visu vajadzīgo, un ņammīgi paēdām :P Citādi jau beztauku margarīns galvā sāka briest, no šitās krīzes. He, Asniņš pabalstu dabūja.
No rīta vispār bijām bērnu slimnīcā, puisītim veica neirosonogrāfiju smadzenēm, skatījās, vai nav kaut kas noticis, sakarā ar skābekļa trūkumiņu dzemdībās. Bet bij viss labi, tikai kāds nieks, kas pēc pusotra mēneša jāapskatās vēlreiz, būs izlīdzinājies vai nē. Bet teica, lai es ne par ko pagaidām neuztraucoties. Ādamiņš vispār bij perfekts bebīts pie ārsta - neko pat nemanīja, jo visu laiku nočučēja :D Vienīgi saausījās, kad viņam to želeju uz galvas uzsmērēja, bet tāpat nepamodās ;D
Tur bij vēl viena meitenīte, ap 2g.v. ar tēti. Dakterei droši stāstīja, ka tagad iešot uz citu kabinetu, un varbūt atnākšot atpakaļ. Tāds iespaids, ka viņai patīk pa slimnīcu staigāt un visas procedūras darīt, un ka viņai nav bail, kā parasti bērniem gadās. Lūk, kāda ir pareizā audzināšana - nebaidīt bērnu ar slimnīcu, bet jau no sākuma iestāstīt un paskaidrot, ka slimnīca patiesībā ir laba vieta, tur cilvēkiem palīdz un dara labu, un baidīties vispār nav no kā. Un tad nav problēmu pierunāt mazo uz visām nepieciešamajām procedūrām, bērns ļaujas un uzticas. Un līdz ar to var veiksmīgi un miermīlīgi ārstēties, kad tas nepieciešams. Es šito visu ņemšu vērā. Mani gan bērnībā baidīja - oj, ja tur kāpsi un kritīsi, brauksi uz slimnīcu, tur tevi durs un šūs utt. Protams, ka negribēju uz slimīcu braukt, kad patiešām bija tas vajadzīgs.
Vispār, šonedēļ Latvijā atkal ir mans brālis! Atbrauca uz mūsu vecmuterītes dzimšanas dienu, to svinēsim rīt. Bračiņš ļoti priecājas par mani un savu māsasdēlu - Ādamiņu :) Brālēnu viņa meitiņai Kristīnai, kura pusotru gadu vecāka :D Njā, man ir brāļameita 8] Juris atveda dāvanas - apģērba komplektiņu Ādamiņam, un jaunajai mammītei - man - krievu saldumus! ;D Nomēģināju, mazajam pumpas arī neuzmetās. Tas forši ;) Starp citu, man garšo. Tāda garša, kas atgādina bērnību, krievu laikus. Lai vai kāda tā bērnība bija, bet saldumus ik pa laikam dabūju :D Tās saldās tāfelītes un konfektītes matētos papīrīšos ar lācīšiem vai rūtiņām.
|
Marts 22., 2007
14:34 - We are back :D
Ādamiņš čuč :)
Pašlaik sāku atjēgties no visa un pieslēgties jaunajai dzīvei, saprast, ka esu beidzot atkal mājās, un ka tagad mūsu ir trīs... 8)
Sestdien dienas vidū viss man tā dabīgi sākās, tā mierīgi aizdevāmies uz Stradiņiem, tur mani jau gaidīj. Uzzināju, kāda izskatās dzemdību zāle, uzzināju, kā darbojas vecmāte. Radās arī nojausma, kas ir dzemdību sāpes... 8))) Vā.... Nu, kādu laiku vēl negribas to visu atkārtot, bet vispār var.
Paklukstēju 16 stundiņas, un tajā brīdī, kad likās, ka vairs nekas nesanāks un beba paliks iekšā, četros sešpadsmit viņš ieradās šaisaulē. Svētdienas bērniņš, tāpat kā es 8)
4365 grami, 56 cm.
Pirmais, ko iedomājos, bija - cik viņš smuki raud...!!! 8) Tā, nu, tik žēli, tik mīļi... 8) Puisītis mans... Tāda kolosāla radībiņa mums sanākusi. Es to zināju. Tāpēc jau tas viss vispār notika. Viss ir tieši tā, kā iedomājos :)
Vīrs man ir tāds malacis. Visu laiku bija klāt, mierināja, uzmundrināja, aprūpēja, un palīdzēja arī savam mazulim piedzimt. Ja nebūtu tāds satraukums un apjukums un vispār šoks par to visu, tad abi būtu noraudājušies tur. Bet tas sanāca vairāk iekšēji.
4 dienas man bij jāpaliek slimnīcā, Ādamiņam bij bikiņ problēmas ar alerģiju - kaut kas, ko pēdējās dienās biju ēdusi, viņa organismam nepatika. Bet visu apārstējām, mājās vakar atbraucām sveiki un veseli, un dūšīgi.
Tas pirmais brīdis, ieejot mūsu mājās trijatā... Kā jaunai ģimenei, mūsu iesildītajā ligzdiņā... Ko mīļums pie tam bij kārtīgi sakopis un ar baloniem izdekorējis... Un es tik ļoti biju sailgojusies pēc savas vides, savām mājām... Ih, tas viss ir neizstāstāmi. Vienkārši mēma svētlaime 8)
Nu lūk. Tā man te notikās :)
|
Janvāris 30., 2007
02:10 - Man ienāca prātā jautājums
Vai bēbis pats to zina, ka viņš ir bēbis?
Un to, ka viņš ir vēderā mammai?...
Un to, ka uz visiem laikiem viņš tur nepaliks?...
Un to, ka pēc laika viņš redzēs, kam pieder tās divas balsis, kas viņu uzrunā?...
Un vai viņš arī kaut ko gaida?...
|
|
|