Nelietoju halātu, bet bieži iedomājos darba biedrus viņu mājās novalkātos halātos, nomīdītās čībās un pelēkos dvieļos ietītiem matiem pēc iznākšanas no rūsplankumototās un kaļķakmeņotās dušas.
Visvairāk man nepatīk frotē peldmēteļi, kuri nekad nepiedalās halātu fantāzijā.

Pirmdienas rītā apmēram pretim galerijaicentrs viņa iekāpa lielā siekalā. Es gāju aiz viņas, vēroju viņas augstpapēžu zābakus, kad biezā želejveida siekala pacēlās no asfalta kopā ar septiņus centimetrus augsto zābaka papēdi.

Pirms kāda laika skatījos aspirins  skolas salidojuma bildes (aspirins smuks). Un apskaudu. Tad atcerējos, ka man neskauž, jo kaut kad izrādījās, ka reālie salidojumi par visvairāk-cik-var-būt grādiem neatbilst maniem saromantizētajiem fantāziju salidojumiem. Esmu aizmirsusi vārdus un sejas. Un negribu zināt, ko viņi dara.
Un atkal tas ir viens no tiem - man pietrūkst nevis kaut kā aizgājuša, bet gan kaut kā tāda, kas nekad nenotiks.

Bērnam klepus.

Gribu plānot. Vai plānot un organizēt.

Gribu klausīties svešas problēmas, dot padomus un jaukties svešās dzīvēs. Nosodoši šūpot galvu vai atbalstoši māt, līdzjūtīgi vaibstīties. Vīrs saka: tiec ar sevi galā. Sestdien teica, jo šodien viņš ir Briselē, vakar bija Briselē un rīt būs Briselē. Tiec galā ar saviem dēmontārpiem. Tādu vārdu viņš nezina. Dēmontārpi. Man nāk miegs.