ludza

tā, mīlīši, ir pienācis pēdējais laiks. iegādāties jaunas augstpapēdenes un iemīlēties. lai turētu tarakānus no galvas tālāk.

kas jums, cilvēki, ir, ka jūs nevarat iztikt vieni? kas jums ir, ka jums vajag pilsētu, ka jums vajag katru vakaru kaut ko darīt, ka jums vajag kompāniju? kad es esmu nogurusi (un nogurusi es esmu šeit gandrīz nepārtraukti), man negribas neko citu kā vien ieritināties gultā. un mana ģimene un mani draugi to saprastu. es gribu iet kaut kur ārā reizi nedēļā, varbūt pat retāk. par katrām 8 stundām, kas pavadītas kāda sabiedrībā, man vajag vismaz 2 stundas vienatni (un tas neiekļauj miegu). kas viņiem ir, ka viņiem to vienatni nevajag, ka viņi nemaz nemāk būt vieni??

kas jums faking ir?? konkrēti vienam cilvēkam.

jāatzīst, ka šobrīd man objektīvi un subjektīvi iet visai sūdīgi. vairākas dienas dusmojos un raudāju, raudāju un dusmojos, līdz beidzot šovakar nomierinājos. kārtējo reizi sev jāatgādina, ka brīžiem ir jāpasper daži soļi atpakaļ un vienkārši jāsaprot, jāpieņem un jāsāk domāt risinājums. vispirms nometam dusmas, skaudību, aizvainoto pašapziņu un padomājam, pirmkārt, kur bija mana kļūda, otrkārt, kāpēc esmu nonākusi šajā, rupji sakot, dirsā. attopos pie tā, ka atkal un atkal nonāku situācijās, kurās jūtos nenormāli aizkaitināta, jo nespēju neko ietekmēt. un tad labi zināmais secinājums - notika divreiz, značit gadījās; notika trīs reiz, značit pati vainīga. tātad, ko es no tā varu mācīties? jo nu acīmredzot pirmās divas reizes neko iemācījusies netiku.

un tad solis numur trīs. ko darīt, lai tiktu no šī ārā.

aizžmiedzu acis un nokaunējusies atzīstu, ka vispirms man patīk visu situāciju cinisma mērcē pasniegt uz paplātes tiem, kas grib klausīties. ne vienmēr tie ir tie paši cilvēki, kuri situācijā ir iesaistīti. bet sevi tak vajag pažēlot, ne?

punkts. ir jāliek punkts.

Laikā, kad visi apkārtējie pieraksta ikgadējās apņemšanās, ko darīt man, kura ir pazudusi laikā un telpā? Kura atrodas tūkstošiem kilometru no vietas, kuru es saucu par mājām, un māju sajūta kā tāda nupat, nupat kļūst aizvien izkropļotāka, tās robežas izplūst, līdz izzūd pavisam. Ko darīt man, kurai ir tikai viens vienīgs mērķis šajā gadā - izdzīvot līdz braukšanai mājās. Uzstādīt apņemšanos atrast, kur īsti ir mājas?

Es šeit atbraucu, lai, ļoti klišejiski skanēs, iegūtu jaunu pieredzi. Ticot tam, ka saņemam to, kas mums ir vajadzīgs, vai man šis ir vajadzīgs? Vai arī šis ir tāds kā spēriens pa pakaļu, saproti jel, ka pietiek bēgt un atgriezies beidzot mājās? Bet kur?

Jebkurā gadījumā ko darīt mums, apjukušajiem? Kādas vēlmes uzstādīt mums, kas ne tikai neapjauš, ko lai uzraksta uz tās lapiņas, bet arī, ko vispār gribēt no šī gada?

Gribēt klasisko vēlmi - love, love, love? Es nezinu, vai es to vairs gribu. Pēc savas pēdējās attiecību pieredzes, es nezinu, vai spēju vēlreiz pārvārīt to stulbo rozā briļļu periodu, vai spēju vispār pielāgoties attiecībām kā tādām. Man vairs nav bail no attiecībām, bet es sāku apšaubīt, vai es vēlreiz to gribu, jo līdz šim man ir bijusi sajūta, ka tas ir sasodīti smags darbs, kas neatsver ieguldītos pūliņus.

Gribēt karjeru un naudu? Es jau vienreiz esmu sapratusi, ka diemžēl karjeriste no manis nesanāks. Gribēt kapāt desmit stundas dienā, lai izkarotu lielisku (pēc sabiedrības standartiem) darbu? Lūk, esmu izaugusi no tā, lai kaut ko darītu tikai tāpēc, lai kādam kaut ko pierādītu. Zinu, ka biznesa lauciņš karjerā nav piemērots man. Ar to es domāju, ka nebūtu gatava par to cīnīties zobiem un nagiem. Bet nezinu neko citu, ko es gribētu/varētu darīt.

Gribēt apceļot pasauli? Nupat ir pagājis tieši gads, kopš es to daru. Lēnām sāk pazust vēlme kaut kur braukt un kaut ko skatīties, jo, kā izrādās, var nogurt arī no ceļošanas.

Gribēt uzlabot fizisko formu? Jā, kā parasti, bet tas nav nekas jauns.

Es nezinu, ko vēl lai grib. Man liekas, ka kaut kādā brīdī manī ir atkal nomiris dzīvesprieks. Un, sasodīts, es vairs negribu nekur braukt, ne uz Himalajiem, ne uz Karību salām, man vairs neko no šitā nevajag. Es vienkārši gribu mājās.

dažreiz man liekas, ka man vienkārši jāiet vienai pašai dzīvot alā. jāņem telts, bleķa krūzīte un cirvis, un jādodas.

jo nu man vienkārši besī cilvēki. man viņi vienkārši krīt uz nerviem. es nesaprotu tos cilvēkus, kas runā par vientulību, ka ir tik šausmīgi dzīvot vienam, jo ir tik grūti. kam gribas katru vakaru parunāties, kopā taisīt vakariņas, visu laiku iet uz klubiem, kur tie šausmīgie cilvēki ir pūļiem.

man nē. man besī. man, atšķirībā no citiem, nav nekādu problēmu būt vienai. vēl vairāk - man tas patiešām patīk. būšanu vienai es uztveru kā reālu quality time. atšķirībā no citiem es reāli to izbaudu. mūsdienu laikmetā, kad visi ir atkarīgi no nepārtrauktām tikšānām, sociālajiem tīkliem, t.i., kad tevi var noķert nepārtraukti un visur (i pa mobīlo, i pa feisbuku un twitteri), es būšanu vienai uztveru kā reālu ķirsīti uz kūkas. ja man prasītu, ko man uzdāvināt dzimšanas dienā, es teiktu - lūdzu, man to kuponu, kur var pavadīt vienu dienu bez komunikācijas. un tad es varu lasīt grāmatas, skatīties savus seriālus, novīlēt nagus, pagulēt pusdienas laiku, sakārtot sevi, tā teikt.

un šobrīd es esmu pilnīgā vienatnes badā. vot man besī, ka nāk visu laiku kāds un grib runāties. es saprotu, ka man feisā rakstīts, ka esmu laba, jauka, brīnišķīga, iejūtīga un protu labi klausīties un nopietni iedziļināties otra problēmās. es saprotu, ka laikam neprotu pateikt "nē" vai vienkārši "fuck off". nu kā, kā lai šajā komunikācijas laikmetā un, vēl trakāk, šajā small talk lielvalstī, iemācās vienkārši visus pasūtīt nafig un dabūt to savu vientulības minimumu? ak dies, cik dažreiz man ļoti, ļoti pietrūkst mūsu ziemeļnieciskā nesarunāšanās savā starpā un drūmā lūrēšana ārā pa logu trolejbusos un liftos. jo man tas nav aiz neērtības - tieši otrādi, man tā ir daudz ērtāk.

ziniet, es arī kādreiz biju tāda pati. es arī kādreiz plēsos un ņēmos un strādāju melnu muti, lai tikai zin būtu vislabākā, visčaklākā, visteicamnieciskākā.

a tagad, ziniet, kā es daru? es to visu piekāšu. es zinu, ka par to man tāpat vairāk nekas neatleks - man par to vairāk nemaksās. vēl vairāk - nebūs arī nekāda papildus morāla gandarījuma vai novērtējuma no priekšniecības puses.

es labāk ieņemu pozīciju, ka neko nedaru, bet, galvenais, gudri diršu un izsaku savu viedokli mītingos.

lai tā kapāšana paliek jaunajiem. galu galā es šeit esmu atgriezusies tikai uz diviem mēnešiem, un man nekas nevienam nav jāpierāda. un maniem nerviem arī šitais nāk par labu.

bija/ir man sāpe uz vienu bijušo, ar ko izšķīros pirms pieciem gadiem. zinu/zināju, ka viņš ir mana trauma, no kuras nevaru tikt vaļā. gadiem, kā redzams. tad nu šonedēļ izdarīju kaut ko, ko ieteica viens draugs pavisam nesaistītā sakarā. es viņam uzrakstīju vēstuli. pateicu visu, kas toreiz notika no manas perspektīvas un vispār arī visu to, ko par viņu domāju. un tam manam draugam bija taisnība - šo vēstuli pat nevajag tam cilvēkam sūtīt, bet vienkārši paliek labāk, kad to visu normāli un strukturēti izliek no sevis ārā.

jo nu emociju karstumā cik reizes tev, stulbajai sievietei (un vīriešiem ar šitā gadās, lai neliedzas, esmu pati tādas raudulīgās vēstules saņēmusi), nav gribējies vienkārši visu viņam pateikt. mana draudzene, piemēram, vienreiz sadzērās un vienam džekam pateica, ka viņš viņai ir sabojājis visu dzīvi, trīs gadus pēc tam, kad viņiem bija bijusi epizodiska love pāris nedēļu garumā.

un patiesībā tam otram cilvēkam to nafig ir dzirdēt, īstenībā tā ir vienkārši mana egoistiskā vēlme visu pateikt. jo viņam pa lielam no tā ne silts, ne auksts. vēl vairāk - nosūtot šādu vēstuli, es gluži vienkārši vēl vairāk sevi pazemoju tā otra acīs. a emocijas ta iekšā paliek.

nu un uzrakstīju, noseivoju uz sava kompja, un pēkšņi ir kaut kāds dīvains, savāds miers. ja visu laiku man bija sajūta, ka tad, ja viņš kādreiz man pajautātu "eu, nu kas tur toreiz bija", es sāktu spert ārā kaut kādus neracionālus un debīlus tekstus, tad tagad man beidzot ir skaidrs, ko viņš man ir nodarījis, cik no tā visa bija mana vaina, cik viņa. un vispār - sajūta ir sasodīti laba beidzot.

īsumā mani secinājumi pēc vēstules pašai sev bija sekojoši:
1) mēs bijām pārāk jauni un dumji, lai visu izrunātu;
2) es biju par stulbu, lai saprastu un viņam nokomunicētu savas vajadzības;
3) viņš bija par dumju, lai tīri cilvēcīgi vismaz mēģinātu pajautāt, kas ir;
4) mēs nekad nebūtu palikuši kopā enīvej.

finito. iedzersim par jaunas, skaistākas dzīves sākumu.

nē, nu, goda vārds, ja šitais pēemes vienreiz nebeigsies, es kļūšu traka. jo tādus sapņus un tādas debīlas domas domāt - šito nevar ilgi izturēt. tāpēc es atturēšos no kārtējās dvēseles caurejas (lai gan nu ļoti gribētos izgrūst to sāpi, kas uz sirds, ārā) un nespamošu pilnu savu cibu ar dvēseliski sarežģītām izvēlēm un neirastēnisko skumju sajūtu.

vienkārši, jei bogu, pēemes vai mēness stāvokli, vai, dievs vien zin, kas vēl, lūdzu, beidzies. lai es beidzot atkal varu kļūt par loģiski domāšu cilvēku, kas spējīgs pieņemt racionālus lēmumus.

varbūt, ka es šobrīd esmu mazliet noreibusi no tām divām vīna glāzēm. vai arī vienkārši kaut kāds vasaras vakara reibums. bet ziniet ko, cilvēki, es vairs nespēju iedomāties, kā tas būtu - atgriezties astoņu stundu darba dienā, tad vēl vakarā studijas un piedevām gan viens, gan otrs besī, un tad tu brīvdienās esi kā izspiests citrons. un vakaros nāc pārguris mājās ar pilnīgu izmisuma un bezspēcības sajūtu, jo tev riebjas tas, ko tu dari, bet tu esi tādā apburtajā lokā (jo kredīts/parādi/potenciālie nākotnes plāni, kam vajag algu, kam vajag darbu, kam vajag rauties un rauties, un rauties), ka nespēj no tā izkļūt ārā.

iespējams, ka es šobrīd ļoti visu idealizēju. bet šobrīd es satieku cilvēkus, vienu pēc otra, kas izskrējuši starp darbiem pusdienās, un tad nu ņemsies un man sūdzēsies, cik viņiem briesmīgs priekšnieks, cik debīls darbs, ka atvaļinājumu nevar dabūt, bet pārguris līdz nemaņai. nu tad, mīļais cilvēk, pārstāj! tas ir atkarīgs tikai un vienīgi no tevis. jo vienmēr ir izvēle.

tu vari strādāt darbu, kur varbūt nepelnīsi tik daudz, bet iegūsi laiku dzīvot. un tiem, kas man saka - atpūtīsies pensijā, es saku "screw you". kas to var zināt, vai līdz pensijai izvilksi. un ja esi skolā mācījies kaut ko par discounted cash flow, tad zini, ka nākotnē prognozētajiem ieņēmumiem ir mazāka vērtība nekā līdzvērtīga nomināla mūsdienu ieņēmumiem. jo pastāv visādi riski, kas pazemina potenciālo nākotnes naudas vērtību. inflācija un tādā garā.

vervelēju jau dikti, bet morāle viena. cilvēki, dzīvojiet tagad, nevis atlieciet uz kādu citu laiku. ja besī, tad ņem un kaut ko maini. it helps.

es to izdarīju. pasūtīju visus nafig un nospraudu tikai vienu plānu šai dienai - nedarīt neko. Ludzas Personīgā Sestdiena starts now.

pagaidām this feels awesome. ziņošu par personīgās labsajūtas panākumiem.

šodien ir tā diena, kad varētu objektīvi aprakstīt savu situāciju un subjektīvi aprakstīt savas izjūtas, bet fig tas man kaut ko dos. šodien ir tā diena, kad manī ir viens milzīgs emociju kokteilis. ir kaut kas dikti, dikti sāpīgs, tad vēl kaut kas ļoti sērīgs, tad vēl kaut kas dikti melanholisks, tad kaut kas dikti laimīgs, dikti priecīgs, dikti samulsis un dikti puspanikā. lūk, šādos brīžos es saprotu, ka esmu drusku pieaugusi. jo no vēnu griežamās mūzikas klausīšanās esmu pārsviedusies uz dikti pragmatisko domu, ka šitās visas emocijas vienkārši vajadzētu salikt burciņā, nolikt plauktā un vienkārši iet gulēt.

ir kaut kāds pusstāvoklis, kad gribas raudāt un vēl gribas apcerēt kaut kādus nenormāli labus brīžus un sapņot par izlaišanos savā dīvānā, bet tu saproti, ka šitā visa emocionālā plosīšana tev vienkārši neko nedos. iešu ka nu vienkārši gulēt.

un piebildīšu, ka, lai vai kā, nekur nav tik labi kā mājās.

ienīstu to savu debīlo nenormālo florences naitingeilas sindromu - ka tikai izdarīt kaut ko citam labu, ka tikai vispār kaut ko izdarīt, lai citam patiktu... jā, es to pateicu! es tikko pieķēru sevi pie domas, ka mazās neglītās meitenītes gēns manī nav miris un man vēl joprojām ir kaut kāda nenormāla vēlme izpatikt un tikt pamanītai no klases foršākā zēna puses.

so, there, i've said it. man pašai kauns par sevi, bet tāda nu es esmu. un trakākais, ka es to mazās, neglītās meitenītes gēnu cenšos apspiest, jo ne es vairs maza, ne neglīta, bet tad, kad es kādam par prieku kaut ko neizdaru, es tak jūtos nenormāli vainīga. un tā stulbā "bet es tak šitā viņam nepatikšu" sajūta.

un dieviņš jau nav mazais bērns. viņš ik pa laikam man piespēlē tos klases foršākos un stilīgākos zēnus, kas izauguši lieli, starp citu, ir lielākie kretīni. un man atkal ir vēlme izpatikt un darīt kaut ko tikpat stilīgu, lai tikai viņš nepamana, ka mazā neglītā meitene tak vēl joprojām ir tepat.

nē, nē, šitais ir mats matā tas, ko esmu piedzīvojusi miljons reizes. vairs nē. pietiek.

bet tā sajūta, ka kaut kas tāds vispār vēl ir iespējams manā nobriedušajā prātā, tas ir nu tāds embarassments, ka ne izstāstīt.

man jau kā stulbajai sievietei, protams, gribas izrakstīties ārā, jo šīs ir otrās garākās attiecības (ja tās tā var nosaukt) manā mūžā. visa tā dusmošanās beidzās ar to, ka es apbrīnojami prātīgi nospriedu, ka es sevi pārāk mīlu, lai darītu sev pāri. ja man jācepas kaut kāda vīriešcilvēka dēļ, maniem nerviem tas vienkārši nav vajadzīgs.

un tad tas manī kaut kā, paldies dievam, nosēdās, līdz ar to, kad mēs vakar beidzot bijām piemērotā laikā un piemērotā vietā, lai es viņam sāktu močīt visu to, kas man patīk un nepatīk, es gluži loģiski, mierīgi (apbrīnojamā kārtā) un sastrukturēti varēju viņam visu savu teoriju izklāstīt.

i feel so grown up.

mēs laikam izšķīrāmies, bet kaut kā es jūtos ļoti labu darbu izdarījusi. priekš sevis. huh, dzīve atkal ir skaista!

man liekas, tām latviešu sievietēm būtu jāmīl sevi drusku vairāk. sākšu ar sevi.

vispār tā ir baigā, baigā taisnība, ka reizēm visvientuļākais tu cilvēks jūties tad, kad tev apkārt ir visvairāk cilvēku.

šādos brīžos palīdz tikai viens. tu uzvelc skriešanas apavus, iemočī ausīs mūziku, atver durvis un ej skriet. skrien, kamēr izskrien no sevis to vientulību ārā. tas palīdz, goda dieva vārds.

"There's not a lot that I am good at. But I'm good at getting guys to want me. Not date me, or marry me, but want me." - Sunshine Cleaning (2008)

kā man gribētos, lai tas nebūtu par mani. bet pilnīgi noteikti ir.

visādi citādi - dzīve ir vienkārši burvelīgi lieliski izbaudāma, jā, tā nu tas ir!

es zināju, zināju, zināju, ka man bija taisnība, ka nu nedrīkst ņemt un samīlēties kādā vīriešcilvēkā!!

ziniet, kādas ir manas pēdējās dienas? es kā muļķe par to vīriešcilvēku iedomājos vismaz simts reizes dienā un kā mājās, tā dators ieslēgts un acis pašas vienkārši momentā uz visu online listi - vai viņš ir online? un ja ir - kāpēc viņš man neraksta??

nu pilnīga muļķe, attopies tak, un vēl kaut kāds ne šāds ne tāds, bet, kad nevar dabūt, tad vajag, vai ne? debīlā sieviešu psiholoģija. un trakākais, ka veselais saprāts tak visu laiku saka priekšā. lūk ko. "ludza, nu tak cik tev gadu? tu taču jau vienreiz izdomāji, ka pietiek šitās štelles, ka nav ko cepties par tiem vīriešcilvēkiem, ka tās ir vienas vienīgas mokas un ciešanas, nu nafig, nafig tev tas vajadzīgs??"

dēm, es esmu tik stulba. un tik vāja. bet galvenokārt stulba.

vāks.

fokusējamies uz kaut ko citu. sports, jā, sports! aiziet! tikai nedomā par viņu. nedomā, nedomā, nedomā. un, dieva dēļ, i nedomā pati viņam kārties kaklā!!!

huh, saņemos. no acīm prom, no sirds ārā.

johaidī, nu no tām zālēm tak atkal sākumā tāda trauksme ka nu tikai. es zināju, zināju, zināju, ka mana jaunā gada apņemšanās šogad atbrīvoties no zālēm bija laba doma. bet vispār jāatzīst, ka ir galīgi interesanti šitā sevi vērot - it kā ķermenī baigā trauksmes sajūta, a galvā tikai viena doma. neņem galvā, tas tikai no zālēm, that is not for real. nekas, nekas, ludza tūlīt ies paskriet un izskries to trauksmi ārā. sports ir manas dvēseles un ķermeņa glābējs.

un vispār ir beidzot pienācis laiks noskaidrot, ko īsti nozīmē prokrastinācija. ar šito vārdu tagad visi mētājas. iegūglēju un tam noteikti jānozīmē kaut kam, kas saistīts ar milzīgu egoismu, jo pirms normālas definīcijas pirmie izmetas visādi sociālo tīklu ieraksti no sērijas "mana prokrastinācija".

man vienmēr likās, ka esot prom mani mocīs panikas lēkmes, es nespēšu ēst, ilgošos pēc mājās un izģindenēšu vēl vairāk. bet ir gluži pretēji - jo ilgāk es šeit esmu, jo vairāk man patīk. manī ir kaut kāds brīvības gars. gars, kuru slāpē apkārtējie cilvēki. gars, kurš varētu iet viens aļaskā vai ceļot apkārt pa pasauli. pilnīgi viens.

ir divas nozīmīgas lietas, runājot par maniem "moments of ah" (a.k.a. tie momenti, kad pār tevi burtiski nāk kaut kāda apgaismība un tu, gandrīz kā knipi pa pieri dabūjis, saproti). pirmkārt, paldies dievam, ka ar vecumu nāk saprašana un tu cilvēks pārstāj cepties par sūdiem. arī tādas lietas kā skaudība, vainas apziņa un citādi dvēseles tārpi grauž arvien mazāk, līdz pārstāj pavisam. es pilnīgi redzu sevi kādu laiku atpakaļ situācijā, kurā kāds uz mani izgāž savas dusmas un es momentā jūtos vainīga, melna un maziņa. šobrīd es uz to uzpļauju. un nevis tikai demonstratīvi, bet no patiesas sirds. ja vienam nabaga cilvēciņam, kuram diemžēl līdz smadzenēm nav aizgājis tas, ka nevar uz visiem savas dusmas izgāzt, tā tik šausmīgi gribas, tad man uz šo vairs nav nekādas reakcijas. noklausies to visu šitu, tad paklausies sevī, gaidi atbildi un pārsteigta atklāj, ka tavai būtībai ir dziļi pie pakaļas, ka tur viena dāmīte ārdās. un tā, ka ir tik godīgi pie pakaļas, ka tu vai nu vienkārši pagriezies un aizej vai arī stāvi un ļauj viņai izplūst. un ja viņai no tā paliek labāk, lai taču. man no tā sliktāk nepaliks.

šo situāciju, ka manai būtībai ir dziļi pie pakaļas, es pirmo reizi novēroju nesen darbā. un tas patiešām bija funny, jo es pirmo reizi atklāju, ka manam ego vairs nevajag izmisīgi aizstāvēties pret šādiem sūdiem. jo manai pašapziņai šādi sūdi vairs nespēj neko nodarīt. vēl vairāk - ja tam ķērcīgajam cilvēkam no tā kļūst labāk, nu lai taču. vai man žēl, ka kādam kļūst labāk, ja man no tā sliktāk nepaliek? nē. un tā ir lieliska sajūta. tāda pieaugusi. ka tu pēkšņi saproti, ka tevi tādi sūdi vairs neķer, jo neesam vairs bērnudārzā galu galā. un galvenais, ka esmu patiesa pret sevi un zinu, kāda ir mana taisnība.

otrkārt, es tiešām biju ļoti nogurusi. no darba, no skolas, no draugiem, no radiem, no nebūšanām un būšanām par saviem nerviem. un es gribu vienkārši atpūsties, nedomāt ne par ko. mana dziļākā, patiesākā vēlme ir būt brīvai. izplest spārnus un lidot. neierobežojiet, nelieciet ludzu krātiņā. ļaujiet viņai būt. neprasiet tik daudz. un šeit es tāda varu būt. šeit es varu no sirds būt weird un nekautrēties par to. es varu uzdot stulbus jautājumus un es varu būt tik tieva, cik gribas. un tā lieta ir tāda, ka šeit to vienkārši pieņem. vēl vairāk - man liekas, ka nevis konkrēti ŠEIT to pieņem, bet ŠEIT to pieņemu ES. un tā ir milzīga atšķirība. jo līdz ko tu sāc pieņemt sevi, tu pēkšņi vari pieņemt arī citus.

es mīlu dzīvi. es mīlu to, ka pamostoties es reizēm jūtos kā laimīgākais cilvēks pasaulē, jo man ir doti šādi apgaismības brīži. kad tu vienkārši saproti. to pasaules kārtību, kādai tevī jau sen, sen atpakaļ vajadzēja būt. un tad tu stulbais mazais cilvēks nodomā, ka varbūt, varbūt dieviņš tev ir atlaidis kaut kādus iepriekšējās dzīves grēkus. lai vai kā - tā ir liela laime, ka es šobrīd esmu tāda, kāda es esmu. un neparko es vairs negribētu būt divdesmitgadīga ar tā brīža domāšanu.

hell yeah, ja tas nozīmē, ka ar katru gadu pār mani nāks aizvien lielāka saprašana, bring on the forties!!!

p.s. es esmu neticīgā, bet katru vakaru pirms gulētiešanas es noskaitu šādu lūgšanu savam personiskajam dieviņam - "dieviņ, dod man drosmi nebaidīties no dzīves. dod man spēku pieņemt sevi tādu, kāda es esmu, un ļauj man iet pasaulē ar atvērtu sirdi, lai pieņemtu arī citus - tieši tādus, kādi viņi ir."

paldies par uzmanību. ludza.

es atkārtošos - kādreiz es noteikti uzrakstīšu savu stāstu. un tas nebūs stāsts par to, kā es tiku ar saviem nervu stiķiem galā. nē, tas būs stāsts, kā ar tiem sadzīvot. jo, let's face it - tas nekad nemainīsies. es pēkšņi nepalikšu balta un pūkaina, mani nervi nekad nebūs kā striķi. tas, ko es šobrīd spēju (un tas ir milzīgs solis manā cīniņā), ir spēja paskatīties uz to no malas un nemēģināt cīnīties. panikas un trīcekļi - jā, tie nāk un iet, bet tā esmu es. punkts viens - mēģinu pārstāt uzskatīt, ka tas ir slikti. tā vienkārši ir. otrkārt, mēģinu tam nepretoties. nu, lai nāk. treškārt - mēģinu apzināti koncentrēties tikai uz šo brīdi, nekādas nākotnes ekspektācijas. izdodas palēnām. ir aizdomas, ka tā meditēšanas štelle varētu palīdzēt iemācīties nokoncentrēties. ceturtkārt, vissvarīgākais, vislabākais, vispalīdzošākais, ko vispār tāds veģetatīvais distrofiķis ar nepārtrauktām trauksmes un depresijas epizodēm var darīt, ir sports. kusties, skrien, peldi, vingro, dejo, vienalga ko. jo vairāk skrien, jo mazāk domā. jo mazāk domā, jo mazāk trauksmes.

es ceru, ka kādreiz es varēšu teikt - kad mani trešo reizi uzsēdināja uz antidepresantiem, es sapratu, ka tā vairāk nevar. ka zāļu dzeršana var vilkties mūžīgi un ka man tas ir jāpārtrauc. un tad es atklāju/sāku nopietni strādāt ar.... lūk, šeit ir pauze, es vēl meklēju to, ar ko izbeigt šo riņķa danci - slikti, dzeram zāles, paliek labāk, atmetam, kļūst sliktāk, dzeram atkal zāles. man ir jāiemācās kaut kā kontrolēt to savu neadekvāto mētāšanos no viena emociju katla otrā.

viens gan - es esmu pilnībā atmetusi to sevis žēlošanas fišku. jo ziniet, kas vienmēr bija pirmais, ko es darīju, kad man atkal uznāca trauksme? es ienācu mājā pa durvīm, noslīdēju uz grīdas un sāku bimbāt. un bimbāju un bimbāju, domādama par to, ka tas taču nekad nebeigsies, šitā taču būs visu mūžu, ak dies, nu jāgriež vēnas, es tak nevaru izturēt, ak dies, ak dies.

finito ar šito. ar depresiju ir tāpat kā ar diabētu - es nekad nebūšu vesela. man vienmēr būs depresija. jautājums tikai, kā es ar to spēšu sadzīvot. vai es to spītīgi noliegšu un turpināšu rauties un plēsties darbā, skolā, attiecībās. vai arī es sevi beidzot sākšu saudzēt. un varbūt dieviņš mani šādi saudzē, jo, nebūtu visas šitās nervu fiškas, es, iespējams, būtu nolikusies ar infarktu, gribēdama tik daudz savā dzīvē izdarīt.

vārdu sakot, morāle viena - pieņemt. sākumā sevi.

vēl man nenormāli riebjas likumi. tik ļoti, ka sit mani nost, es nesaprotu, kāpēc nedrīkst vasarā uz darbu iet bez miesaskrāsas zeķubiksēm. man tas liekas slimi. visi šitie personisko brīvību un stilu ierobežojošie slimie likumi, man tas liekas debīli. slimi. neloģiski. nevienam neko nedodoši. manuprāt, zināma brīvība darbiniekam dod motivāciju.