ludza - miers un basta

man vienmēr likās, ka esot prom mani mocīs panikas lēkmes, es nespēšu ēst, ilgošos pēc mājās un izģindenēšu vēl vairāk. bet ir gluži pretēji - jo ilgāk es šeit esmu, jo vairāk man patīk. manī ir kaut kāds brīvības gars. gars, kuru slāpē apkārtējie cilvēki. gars, kurš varētu iet viens aļaskā vai ceļot apkārt pa pasauli. pilnīgi viens.

ir divas nozīmīgas lietas, runājot par maniem "moments of ah" (a.k.a. tie momenti, kad pār tevi burtiski nāk kaut kāda apgaismība un tu, gandrīz kā knipi pa pieri dabūjis, saproti). pirmkārt, paldies dievam, ka ar vecumu nāk saprašana un tu cilvēks pārstāj cepties par sūdiem. arī tādas lietas kā skaudība, vainas apziņa un citādi dvēseles tārpi grauž arvien mazāk, līdz pārstāj pavisam. es pilnīgi redzu sevi kādu laiku atpakaļ situācijā, kurā kāds uz mani izgāž savas dusmas un es momentā jūtos vainīga, melna un maziņa. šobrīd es uz to uzpļauju. un nevis tikai demonstratīvi, bet no patiesas sirds. ja vienam nabaga cilvēciņam, kuram diemžēl līdz smadzenēm nav aizgājis tas, ka nevar uz visiem savas dusmas izgāzt, tā tik šausmīgi gribas, tad man uz šo vairs nav nekādas reakcijas. noklausies to visu šitu, tad paklausies sevī, gaidi atbildi un pārsteigta atklāj, ka tavai būtībai ir dziļi pie pakaļas, ka tur viena dāmīte ārdās. un tā, ka ir tik godīgi pie pakaļas, ka tu vai nu vienkārši pagriezies un aizej vai arī stāvi un ļauj viņai izplūst. un ja viņai no tā paliek labāk, lai taču. man no tā sliktāk nepaliks.

šo situāciju, ka manai būtībai ir dziļi pie pakaļas, es pirmo reizi novēroju nesen darbā. un tas patiešām bija funny, jo es pirmo reizi atklāju, ka manam ego vairs nevajag izmisīgi aizstāvēties pret šādiem sūdiem. jo manai pašapziņai šādi sūdi vairs nespēj neko nodarīt. vēl vairāk - ja tam ķērcīgajam cilvēkam no tā kļūst labāk, nu lai taču. vai man žēl, ka kādam kļūst labāk, ja man no tā sliktāk nepaliek? nē. un tā ir lieliska sajūta. tāda pieaugusi. ka tu pēkšņi saproti, ka tevi tādi sūdi vairs neķer, jo neesam vairs bērnudārzā galu galā. un galvenais, ka esmu patiesa pret sevi un zinu, kāda ir mana taisnība.

otrkārt, es tiešām biju ļoti nogurusi. no darba, no skolas, no draugiem, no radiem, no nebūšanām un būšanām par saviem nerviem. un es gribu vienkārši atpūsties, nedomāt ne par ko. mana dziļākā, patiesākā vēlme ir būt brīvai. izplest spārnus un lidot. neierobežojiet, nelieciet ludzu krātiņā. ļaujiet viņai būt. neprasiet tik daudz. un šeit es tāda varu būt. šeit es varu no sirds būt weird un nekautrēties par to. es varu uzdot stulbus jautājumus un es varu būt tik tieva, cik gribas. un tā lieta ir tāda, ka šeit to vienkārši pieņem. vēl vairāk - man liekas, ka nevis konkrēti ŠEIT to pieņem, bet ŠEIT to pieņemu ES. un tā ir milzīga atšķirība. jo līdz ko tu sāc pieņemt sevi, tu pēkšņi vari pieņemt arī citus.

es mīlu dzīvi. es mīlu to, ka pamostoties es reizēm jūtos kā laimīgākais cilvēks pasaulē, jo man ir doti šādi apgaismības brīži. kad tu vienkārši saproti. to pasaules kārtību, kādai tevī jau sen, sen atpakaļ vajadzēja būt. un tad tu stulbais mazais cilvēks nodomā, ka varbūt, varbūt dieviņš tev ir atlaidis kaut kādus iepriekšējās dzīves grēkus. lai vai kā - tā ir liela laime, ka es šobrīd esmu tāda, kāda es esmu. un neparko es vairs negribētu būt divdesmitgadīga ar tā brīža domāšanu.

hell yeah, ja tas nozīmē, ka ar katru gadu pār mani nāks aizvien lielāka saprašana, bring on the forties!!!

p.s. es esmu neticīgā, bet katru vakaru pirms gulētiešanas es noskaitu šādu lūgšanu savam personiskajam dieviņam - "dieviņ, dod man drosmi nebaidīties no dzīves. dod man spēku pieņemt sevi tādu, kāda es esmu, un ļauj man iet pasaulē ar atvērtu sirdi, lai pieņemtu arī citus - tieši tādus, kādi viņi ir."

paldies par uzmanību. ludza.