bijis pagājis
Aug. 8th, 2012 | 03:13 pm
From:: ludza
bija/ir man sāpe uz vienu bijušo, ar ko izšķīros pirms pieciem gadiem. zinu/zināju, ka viņš ir mana trauma, no kuras nevaru tikt vaļā. gadiem, kā redzams. tad nu šonedēļ izdarīju kaut ko, ko ieteica viens draugs pavisam nesaistītā sakarā. es viņam uzrakstīju vēstuli. pateicu visu, kas toreiz notika no manas perspektīvas un vispār arī visu to, ko par viņu domāju. un tam manam draugam bija taisnība - šo vēstuli pat nevajag tam cilvēkam sūtīt, bet vienkārši paliek labāk, kad to visu normāli un strukturēti izliek no sevis ārā.
jo nu emociju karstumā cik reizes tev, stulbajai sievietei (un vīriešiem ar šitā gadās, lai neliedzas, esmu pati tādas raudulīgās vēstules saņēmusi), nav gribējies vienkārši visu viņam pateikt. mana draudzene, piemēram, vienreiz sadzērās un vienam džekam pateica, ka viņš viņai ir sabojājis visu dzīvi, trīs gadus pēc tam, kad viņiem bija bijusi epizodiska love pāris nedēļu garumā.
un patiesībā tam otram cilvēkam to nafig ir dzirdēt, īstenībā tā ir vienkārši mana egoistiskā vēlme visu pateikt. jo viņam pa lielam no tā ne silts, ne auksts. vēl vairāk - nosūtot šādu vēstuli, es gluži vienkārši vēl vairāk sevi pazemoju tā otra acīs. a emocijas ta iekšā paliek.
nu un uzrakstīju, noseivoju uz sava kompja, un pēkšņi ir kaut kāds dīvains, savāds miers. ja visu laiku man bija sajūta, ka tad, ja viņš kādreiz man pajautātu "eu, nu kas tur toreiz bija", es sāktu spert ārā kaut kādus neracionālus un debīlus tekstus, tad tagad man beidzot ir skaidrs, ko viņš man ir nodarījis, cik no tā visa bija mana vaina, cik viņa. un vispār - sajūta ir sasodīti laba beidzot.
īsumā mani secinājumi pēc vēstules pašai sev bija sekojoši:
1) mēs bijām pārāk jauni un dumji, lai visu izrunātu;
2) es biju par stulbu, lai saprastu un viņam nokomunicētu savas vajadzības;
3) viņš bija par dumju, lai tīri cilvēcīgi vismaz mēģinātu pajautāt, kas ir;
4) mēs nekad nebūtu palikuši kopā enīvej.
finito. iedzersim par jaunas, skaistākas dzīves sākumu.
jo nu emociju karstumā cik reizes tev, stulbajai sievietei (un vīriešiem ar šitā gadās, lai neliedzas, esmu pati tādas raudulīgās vēstules saņēmusi), nav gribējies vienkārši visu viņam pateikt. mana draudzene, piemēram, vienreiz sadzērās un vienam džekam pateica, ka viņš viņai ir sabojājis visu dzīvi, trīs gadus pēc tam, kad viņiem bija bijusi epizodiska love pāris nedēļu garumā.
un patiesībā tam otram cilvēkam to nafig ir dzirdēt, īstenībā tā ir vienkārši mana egoistiskā vēlme visu pateikt. jo viņam pa lielam no tā ne silts, ne auksts. vēl vairāk - nosūtot šādu vēstuli, es gluži vienkārši vēl vairāk sevi pazemoju tā otra acīs. a emocijas ta iekšā paliek.
nu un uzrakstīju, noseivoju uz sava kompja, un pēkšņi ir kaut kāds dīvains, savāds miers. ja visu laiku man bija sajūta, ka tad, ja viņš kādreiz man pajautātu "eu, nu kas tur toreiz bija", es sāktu spert ārā kaut kādus neracionālus un debīlus tekstus, tad tagad man beidzot ir skaidrs, ko viņš man ir nodarījis, cik no tā visa bija mana vaina, cik viņa. un vispār - sajūta ir sasodīti laba beidzot.
īsumā mani secinājumi pēc vēstules pašai sev bija sekojoši:
1) mēs bijām pārāk jauni un dumji, lai visu izrunātu;
2) es biju par stulbu, lai saprastu un viņam nokomunicētu savas vajadzības;
3) viņš bija par dumju, lai tīri cilvēcīgi vismaz mēģinātu pajautāt, kas ir;
4) mēs nekad nebūtu palikuši kopā enīvej.
finito. iedzersim par jaunas, skaistākas dzīves sākumu.