ko es gribētu ar to teikt
Dec. 14th, 2011 | 09:26 pm
From:: ludza
es atkārtošos - kādreiz es noteikti uzrakstīšu savu stāstu. un tas nebūs stāsts par to, kā es tiku ar saviem nervu stiķiem galā. nē, tas būs stāsts, kā ar tiem sadzīvot. jo, let's face it - tas nekad nemainīsies. es pēkšņi nepalikšu balta un pūkaina, mani nervi nekad nebūs kā striķi. tas, ko es šobrīd spēju (un tas ir milzīgs solis manā cīniņā), ir spēja paskatīties uz to no malas un nemēģināt cīnīties. panikas un trīcekļi - jā, tie nāk un iet, bet tā esmu es. punkts viens - mēģinu pārstāt uzskatīt, ka tas ir slikti. tā vienkārši ir. otrkārt, mēģinu tam nepretoties. nu, lai nāk. treškārt - mēģinu apzināti koncentrēties tikai uz šo brīdi, nekādas nākotnes ekspektācijas. izdodas palēnām. ir aizdomas, ka tā meditēšanas štelle varētu palīdzēt iemācīties nokoncentrēties. ceturtkārt, vissvarīgākais, vislabākais, vispalīdzošākais, ko vispār tāds veģetatīvais distrofiķis ar nepārtrauktām trauksmes un depresijas epizodēm var darīt, ir sports. kusties, skrien, peldi, vingro, dejo, vienalga ko. jo vairāk skrien, jo mazāk domā. jo mazāk domā, jo mazāk trauksmes.
es ceru, ka kādreiz es varēšu teikt - kad mani trešo reizi uzsēdināja uz antidepresantiem, es sapratu, ka tā vairāk nevar. ka zāļu dzeršana var vilkties mūžīgi un ka man tas ir jāpārtrauc. un tad es atklāju/sāku nopietni strādāt ar.... lūk, šeit ir pauze, es vēl meklēju to, ar ko izbeigt šo riņķa danci - slikti, dzeram zāles, paliek labāk, atmetam, kļūst sliktāk, dzeram atkal zāles. man ir jāiemācās kaut kā kontrolēt to savu neadekvāto mētāšanos no viena emociju katla otrā.
viens gan - es esmu pilnībā atmetusi to sevis žēlošanas fišku. jo ziniet, kas vienmēr bija pirmais, ko es darīju, kad man atkal uznāca trauksme? es ienācu mājā pa durvīm, noslīdēju uz grīdas un sāku bimbāt. un bimbāju un bimbāju, domādama par to, ka tas taču nekad nebeigsies, šitā taču būs visu mūžu, ak dies, nu jāgriež vēnas, es tak nevaru izturēt, ak dies, ak dies.
finito ar šito. ar depresiju ir tāpat kā ar diabētu - es nekad nebūšu vesela. man vienmēr būs depresija. jautājums tikai, kā es ar to spēšu sadzīvot. vai es to spītīgi noliegšu un turpināšu rauties un plēsties darbā, skolā, attiecībās. vai arī es sevi beidzot sākšu saudzēt. un varbūt dieviņš mani šādi saudzē, jo, nebūtu visas šitās nervu fiškas, es, iespējams, būtu nolikusies ar infarktu, gribēdama tik daudz savā dzīvē izdarīt.
vārdu sakot, morāle viena - pieņemt. sākumā sevi.
es ceru, ka kādreiz es varēšu teikt - kad mani trešo reizi uzsēdināja uz antidepresantiem, es sapratu, ka tā vairāk nevar. ka zāļu dzeršana var vilkties mūžīgi un ka man tas ir jāpārtrauc. un tad es atklāju/sāku nopietni strādāt ar.... lūk, šeit ir pauze, es vēl meklēju to, ar ko izbeigt šo riņķa danci - slikti, dzeram zāles, paliek labāk, atmetam, kļūst sliktāk, dzeram atkal zāles. man ir jāiemācās kaut kā kontrolēt to savu neadekvāto mētāšanos no viena emociju katla otrā.
viens gan - es esmu pilnībā atmetusi to sevis žēlošanas fišku. jo ziniet, kas vienmēr bija pirmais, ko es darīju, kad man atkal uznāca trauksme? es ienācu mājā pa durvīm, noslīdēju uz grīdas un sāku bimbāt. un bimbāju un bimbāju, domādama par to, ka tas taču nekad nebeigsies, šitā taču būs visu mūžu, ak dies, nu jāgriež vēnas, es tak nevaru izturēt, ak dies, ak dies.
finito ar šito. ar depresiju ir tāpat kā ar diabētu - es nekad nebūšu vesela. man vienmēr būs depresija. jautājums tikai, kā es ar to spēšu sadzīvot. vai es to spītīgi noliegšu un turpināšu rauties un plēsties darbā, skolā, attiecībās. vai arī es sevi beidzot sākšu saudzēt. un varbūt dieviņš mani šādi saudzē, jo, nebūtu visas šitās nervu fiškas, es, iespējams, būtu nolikusies ar infarktu, gribēdama tik daudz savā dzīvē izdarīt.
vārdu sakot, morāle viena - pieņemt. sākumā sevi.