ludza

kad mani uz ielas sveicina/nāk klāt runāties kāds, ko neesmu satikusi pēdējos piecus gadus, es jūtos dīvaini. cilvēkiem, kas tevi nav satikuši pēdējos piecus gadus, nevajadzētu nākt runāties kā ar senu paziņu, jo es pilnīgi noteikti esmu pilnīgi cita nekā toreiz. un gan jau ka viņš arī.

viņš toreiz bija no tiem happy shiny people, no tiem the bold and the beautiful. a es dzīvoju burbulī, uz kura tas pats bija rakstīts, bet tā nekad nebija patiesībā.

vai ne, ka vienmēr ir tādi the bold and the beautiful cilvēki, kuri ir vienlaicīgi nenormāli intelektuāli, ar fantastisku humora izjūtu, baltiem zobiem, g-star drēbēm un drausmīgi foršu personību piedevām. tādi, pie kuriem tu nekad nepiederēsi. un tie, kas saka, ka viņuprāt tādu nav, tie vai nu paši ir the bold and the beautiful vai arī ir pilnīgi frīki.

ja tā ļoti godīgi, tad man ir ļoti bail no tā, ka es tur nevarēšu strādāt, jo tiks ierobežota mana brīvība. jo es esmu dzimusi brīvībai.

un ja vēl godīgāk, tad nemaz neesmu pārliecināta, ka šī fakta pierādīšanās varētu būt slikta. pat otrādāk - varbūt es pat justos atvieglota, zinot, ka, huuuu, es neesmu tāda kantora žurka ar savu brīvo garu.

ziniet, katram dzīvē gadās sūdi. un kādam, līdzīgi kā man, var gadīties līdz pieaugušam vecumam nodzīvot vienkārši briesmīgu domu ielenkumā. jo, objektīvi domājot, nu bērnība kā bērnība, bet tas, kas mani ir izčakarējis, ir tas, ka mana galva vienmēr ir bijusi piebāzta ar sūdiem. tie veidojas šādi. pirmkārt, iedzimtība uz sūdīgu nervu sistēmu un melanholismu. otrkārt, daudz daudz meksikāņu seriālu un grāmatu, kurās ir tik kruta būt cietējam. es, piemēram, bērnībā izlasīju "baltos oleandrus" un nospriedu, ka es tā kā astrīda neko dzīvē neesmu pelnījusi. vidusskolā es par visu teicu "man pohuj", visu laiku biju nelaimīga, man bija vienas veselības huiņas pēc otrām. un es tikai pārdzīvoju un pārdzīvoju. pieraudāju tik daudz spilvenu, vēlējos nomirt tik daudzas reizes. vispār - galvā vienas vienīgas muļķības. pirmajā klasē izštukoju, ka jābēg no mājām, jo viss jau ir tik ļoti sūdā. un viss tik tiešām bija sūdā.

un, zin kā, tā smeldze iekšā sāp. vēl joprojām manī ir šis apbižotais, pamestais, vientuļais bērns. šis mazais īmo, kurš pie katras neveiksmes uzvarā gavilē, saka "nu a bet loģiski, dzīvē taču nevar veikties". īmo, kurš māk būt tikai bēdīgs un nemāk priecāties.

redz, bet paldies dievam, tas prātiņš aug un es arī. un es saprotu divas lietas. pirmkārt, dzīvē nekad nebūs kā filmās un grāmatās. nebūs nekādu prinču baltos zirgos. nebūs nekādu milzu loteriju laimestu. nebūs tik smieklīgi kā draugos. let's face it - es nekad nebūšu supermodele. un droši vien arī ne aktrise un balerīna nē. da var jau meklēt savu ideālo darbu, bet īstais vārds tajā visā ir - pieņemt. pieņemt dzīvi as it is. bez tās filmu un grāmatu prizmas. iedomāties, ka nav kaut kāda uzstādītā modeļa "kā jābūt".

un otrkārt, var jau, protams, par to pārdzīvot. un raudāt. un katru vakaru domāt par to, kāpēc es esmu viena vai kāpēc man neveicas tur un tur. var jau auklēt īmo sevī. var dusmoties un gruzīties par to, ka draugiem iet tik forši, bet tev nē. bet VAR arī to nedarīt. var arī vienkārši sev apzināti pateikt - viss, par šito es nedomāšu, jo tas mani aizved neceļos un noved pie depresijas. var sev apzināti likt neskatīties raudamās filmas un nelasīt raudamās grāmatas. jo, lai kā mana īmo dvēsele pēc tā kviektu, sasodīts, tas mani noved tikai un vienīgi pie depresijas.

un beigu beigās strādā tikai viens. iet pasaulē ar atvērtu sirdi. ar to fīlingu, ka, lai nāk, kas nākdams, viss būs okei. nu neļaut tam īmo teikt, ka būs tikai nenormāli slikti. un arī neiedomāties, ka būs kaut kas megakruts. vienkārši iet bez ekspektācijām un ņemt pretī visu. vot to man vēl vajag iemācīties.

man liekas, ka es esmu drusku sapisusies savās pārliecībās. jo es baaaaigi ilgu laiku negribēju nevienu sev tuvumā un biju pārliecināta, ka tad, kad sagribēšu, viss notiks srazu i seičas. izrādās, ka nē. pirmkārt, es vairs nemāku iepazīties. tas ir tā kā draugos, kad reičelas māte šķiroties no vīra reičelai pajautāja "so, what's new in sex?". lūk, es jūtos tāpat. ka man laikam vajadzētu pajautāt "so, what's new in dating?" vai arī vismaz iziet kaut kādu apmācības kursu par to, kā iepazīstas mūsdienās. jo man pēdējo reizi tas viss bija gandrīz viduslaikos. otrkārt, es laikam palieku veca, jo, mē mē mē, neviens man vairs nepievērš uzmanību kā toreiz, labajos laikos (asaras šķīst uz visām pusēm, ak, jēziņ). treškārt, es esmu pilnīgi pretīga izvēlīga bitch. jo šitais neder, jo viņam mati ne tādi, šitais pelna mazāk kā es, šitam riepa uz vēdera, kuru katru tak neņemšu, pati tik perfekta, tik perfekta...

un tad rodas sajūta, ka varbūt mans vilciens vienkārši ir aizgājis. ka nu pati vainīga, ka neņēmi, kad tev bija no kā izvēlēties. pati vainīga, ka tik izvēlīga, nu tad paliec bešā.

vispār grūta tā dzīve, eh.

es atzīstu, ka pēc savas būtības es esmu pilnīgi senila tehnoloģiju jomā, vēl vairāk, es esmu totāli anti-tehnoloģiska, nevis tajā ziņā, ka nemācētu tās lietot, bet gan tajā, ka man ir absolūta nevēlēšanās to darīt un vēl jo lielāka pieņemt kaut ko jaunu.

es esmu skaipā tikai tāpēc, ka tajā ir mani draugi. man ir smārtfouns tikai tāpēc, ka tāds ir maniem kolēģiem un draugiem. kaut gan es no sirds pretojos feisbukam un tviterim, es neizbēgami jūtu, ka uz turieni pārceļas liela daļa komunikācijas. un, ja vien negribi palikt ārpus tās, tad ir vien jālieto. jo, jāatzīst, ka sociālie tīkli ir visātrākais veids, kā uzzināt dažādus jaunumus.

bet ko es vēl esmu pamanījusi un kas man nepatīk (jo konservatīvā es spītīgi pretojas visam jaunajam) - man ir liela sajūta, ka virtuālajā vidē cilvēki ir atklātāki nekā reālajā. redz, ja es tviterī neizlasītu, ka mana draudzene ir izšķīrusies ar džeku, es to, iespējams, vēl ilgi neuzzinātu. jo, runājot pa telefonu vai dzīvajā, mēs runājam par sīkumiem riņķī un apkārt.

bet labā ziņa ir - ejam līdzi laikam. un man liekas, ka tas ir uz labu.

mani vienmēr mulsina filmas vai grāmatas par ceļošanu laikā.

tagad padomāsim par vienu piemēru. filma "somewhere in time", kur džeks atrod grāmatu, kur ir viņa paraksts 1912. gadā, un tad ar hipnozes palīdzību nonāk atpakaļ laikā, lai tur izdzīvotu tos notikumus. kas mani mulsina - džeks nonāk atpakaļ laikā, lai izdzīvotu kaut ko, kas jau vienreiz (pagātnē) ir noticis. tātad, ja tas vienreiz ir noticis, jau toreiz džeks ir bijis atceļojis no nākotnes, kurā savukārt, viņš atrod to grāmatu, kurā jau atkal viņš ir bijis pagātnē, kurā jau toreiz atnācis no nākotnes. un tā uz priekšu. vai tur nav mazliet apburtais loks?

tagad nākamais piemērs. grāmata (un filma) "time traveller's wife". mistika pilnīga. jo džeks atgriežas laikā ne savā, bet citos ķermeņos. vai tas nozīmē, ka henrijs var vienlaicīgi ceļot laikā gan sešdesmitgadīgs (aizceļo pie divdesmitgadīga), gan divdesmitgadīgs (kurš laikā, kad pie viņa ir sešdesmitgadīgais, aizceļo, let's say pie sešdesmitgadīgā)? sanāk absolūts vatafaks. un tad vēl - ja henrijs ir ciemojies pie klāras dažādos laikos un dažādos vecumos, tad, piemēram, ja sešdesmitgadīgais henrijs aizceļo pie desmitgadīgās klāras un izstāsta, ka viņi būs precējušies (jo, let's face it, henrijs viņai visu nākotni var izstāstīt), tad klāra attiecīgi visu dara, lai tā notiktu, kas savukārt nozīmē, ka atkal - tas jau vienreiz ir noticis, jo kā gan savādāk henrijam ietu ar sešdesmitgadīgo klāru, kura viņu tādu jau ir satikusi bērnībā? un tad vēl - sešdesmitgadīgā klāra, kad henrijs pazūd, patiesībā zin, ka viņš ir pie viņas desmitgadīgajā veidolā. karoč - pilnīga putra!

morāle - ja es būtu rakstnieks, ar šitādām laika lietām nespēlētos vis tik viegli, jo, kā teica homērs simpsons - ja tu kādreiz atgriezies laikā, dieva dēļ nedari neko, pat nekusties, jo viena tava mazākā kustība var pilnībā mainīt nākotni.

sāpīgākais jau nav dzīves pieņemšana, bet gan atsacīšanās no savām ilūzijām.

es reizēm domāju, vai pasaule tomēr nebūtu labāka bez romantiskajām filmām un sieviešu romāniem ar superlaimīgām beigām, kas nokrīt vienkārši no gaisa. jo tad varbūt mēs nedzīvotu ar ekspektācijām par to, kādai būtu jābūt mūsu dzīvei.

redziet, tad es neceptos par to, kā man nav.

vissāpīgāk, faktiski, ir divas lietas. pirmkārt, pieņemt, ka es nekad nebūšu balerīna. otrkārt, pieņemt, ka šī ir dzīve. šī. un šis nu reiz iet pilnīgā pretrunā ar grāmatu "the secret". iztēlojies vien, kā tu turi sapņu mašīnas stūri vai guli sapņu vīrieša skavās. un turpini dzīvot uzgaidāmajā telpā.

tā plākstera noraušana pilnīgi atmodina. un liek pa riktīgam sapurināties. jo, kamēr tu gaidīsi savu sapņu vīrieti vai sapņu mašīnu, dzīve ies tev garām teciņiem vien.

stāsta morāle - pieņem. pieņem, ka dzīve visticamāk nebūs tāda, kādu to iedomājies astoņpadsmit gadu vecumā. pieņem, ka nekas nenotiek pats no sevis un, lai tiktu pie sapņu mašīnas, daudz jāstrādā. pieņem, ka arī tu nemainīsies. un pārstāj kalt plānus kaut ko darīt, kad tiksi ar kaut ko galā. pārstāj pirkt kleitas, kuras ceri uzvlikt, kad beidzot notievēsi. un tu, ludza, pārstāj kalt plānus veidot karjeru un attiecības, kad tiksi pāri bedrei. jo tu, mana dārgā resnulīt, esi ar tendenci uz lieko svaru*, tā kā davai ka nu reizi par visām reizēm atzīsti, ka tev šāda vājība piemīt.

jeb, kā teica mikseri - esi reāls. jē.

p.s. liekais svars šajā tekstā lietots kā metafora un absolūti nemaz nenozīmē, ka stāsta autorei piemīt šāda tendence.

es te tā padomāju un secināju, ka viena lieta, kas man riebjas par visu visvairāk, ir agra celšanās. visi skolas gadi ar stundu sākumu plkst astoņos bija kaut kāds murgs. un pat tagad - ja es redzu kaut kādos ceļojumu vai vēl nezin kādos plānos, ka astoņos ir jābūt uz strīpas, tas man uzdzen vieglu drebuli.

man patīk lēns un nesteidzīgs rīta cēliens bez modinātāja. un, ja ar modinātāju, tad ar snooze opciju vēl stundas garumā. visas iestādes manis pēc varētu sākt darbu ne ātrāk kā desmitos trīsdesmit. vot tad es esmu pamodusies.

vispār man vairs nav ko teikt. ar to es domāju, ka nav nekā jauna ko pateikt. otro reizi lasu cauri tolli. man jāiemācās nedomāt. tiklīdz prātā sāk virknēties depresīvie scenāriji par nākotni vai pagātni, pateikt stop, par to es nedomāšu.

savādāk nav nekā jauna šajā pasaulē.

mani vienmēr mulsina tas, ka cilvēki, ar kuriem reālajā dzīvē tikpat kā nekontaktēju, virtuālajā vidē ir pārāk komunikabli. kas tas ir - mūsu nespēja realitātē atvērties? drošības sajūta virtualitātē?

jo es virtualitāti laikam uztveru līdzīgi realitātei. tajā ziņā, ka virtuāli es komunicēšu tādiem pašiem vārdiem kā dzīvē. un mani mazliet mulsina sociālo tīklu uzaicinājumi no cilvēkiem, kuri uz ielas mani visticamāk nesveicinātu.

man ir totāli garlaicīga dzīve. un es nezinu, kurš vairāk - totāls slinkums vai totāla neuzņēmība, vai viens, kas maskējas par otru, - ir pie vainas tam, ka neko tajā nemainu.

manā gadījumā jau gan arī pilnīgi labs attaisnojums ir, ka garlaicīgi manā pasaulē nozīmē labi, jo nav visi šitie nervi-pa-gaisu triki.

gaidu lielo lietu, kas man asociējas ar pilnīgu drošības sajūtu, jo daba tajā laikā nolaiž tvaiku un izdala milzum daudz skābekli.

lai arī pašai liekas, ka pēdējos gados nu itin nekas nav mainījies, nākas atzīt, ka tā gluži nav. es vairs nelietoju draugiem.lv. man liekas, tas liecina par sava veida briedumu.

lūk, viena lieta gan man nav skaidra. life is about choices. you gotta choose all the time. tad kā, sasodīts, kā, lai tu zini, vai pieņem pareizo lēmumu? gut feeling? intuīcija? pros and cons?

es parasti metu monētu. jo brīdī, kad monēta ir uzlidojusi gaisā, es jau saprotu, kādu rezultātu gribu sagaidīt.

es esmu metusi monētu neskaitāmas reizes. pieņemot visnopietnākos lēmumus savā dzīvē.

ai, nu ko var sūdzēties. ja daudz nedomā un neiedziļinās, var tak vienkārši dzīvot nost. i mean, lielākā daļa taču tā arī dara, vai ne?

lai kā es teiktu, ka manī vienmēr būs depresīvā un pašdestruktīvā būtne, manī ir arī tā otra - tā, kura domā, ka vispār jau viņa ir pati foršākā zemes iedzīvotāja. un tā viņš i - es taču esmu i pati gudrākā, i smukākā, i humorīgākā, i viss pārējais. vismaz manas saprašanas robežās. un screw you, destruktīvā otra puse.

godīgi sakot, mani visu laiku šokē, cik mēs veci paliekam. agrāk tādas sajūtas nebija, tā ir parādījusies kaut kur pēdējo gadu. tātad jāsecina, ka veca palieku arī es.

vāks, es jums teikšu. jo šorīt gāju uz darbu un domāju, bāc, cik labi. cik nenormāli kruta ir būt divdesmitpiecgadīgai nenormāli foršai, smukai un gudrai beibei. un kas vēl foršāk - būt 25gadīgai, nenormāli foršai, smukai, gudrai UN brīvai beibei. tas taču ir tas, par ko es visu bērnību sapņoju. es tā toreiz sapņoju, ka gribu torčīt projām no savām entajām māsām, apnicis gulēt divstāvu gultās, gribu savu dzīvokli, savu telpu, vispār visiem uzspļaut un dzīvot kā patīk. ja gribas, gulēt un grauzt sēmuškas dīvānā vai nemazgāt traukus dienām ilgi.

un ta vēl visi šitie nervu stiķi. bļeģ, nu nogurst tak cilvēks no šitām padarīšanām. visus šitos gadus kompleksot par savu izskatu, par visu, visu. galu galā, par to, ka es esmu viena.

un tad es šorīt tāda gāju - saulīte spīd, viss tik forši, tik forši, pamodos viena savā superplatajā un mīkstajā gultā, izgāzusies šķērsām, un domāju - ai, feini būt tādai jaunai, smukai un brīvai.

es droši vien tā neteiktu, ja apkārt pastāvīgi negrozītos kāds vīriešcilvēks. karoč, ir nenormāli forši būt jaunai, smukai un brīvai, ja zini, ka uz knipi, ja nu kādreiz sagribas, vari dabūt kādu vīriešcilvēku. karoč, ka esi brīva tikai aiz savas izvēles.

bet, ai, dzīve ir skaista.

pēdējā laikā bieži ir sajūta, ka dzīve apkārt ir kā jaunā rīgas teātra izrādes.

piemēram, vakar skaistumkopšanas salonā. to pilnīgi jrt varētu uzvest. baiba broka būtu pļāpājošā manikīre, gatis gāga būtu boilermeistars, liene šmukste būtu friziere. vienīgi gunai zariņai nevaru atrast piemērotu vietu, lai gan viņa man dikti patīk. kaut kā liekas, ka viņai piestāv vai nu skolmeistaru vai vecu cilvēku lomas tikai.

šodien jāiet pie psihdakteres. tak ir tik sūdīga sajūta, nē, tur nekādas depresijas, bet vienkārši viss besī, jo ārā pelēks, atkusuši suņa sūdi uz ielām un pļaņčkas. un vispār - piektdiena, darbs zēbē, viss zēbē, bet dažreiz vienkārši ir tādas dienas, kad nav ko gaudot, jāiet mājā, jāiekāpj gultā ar kasti saldējuma un jānoskatās bridget jones simtu pirmo reizi, jāpasūta visi nahuj i vsjo.

un tāpēc arī negribas iet pie psihdakteres un atbildēt uz stulbiem jautājumiem, analizējot, kāpēc es jūtos tā kā jūtos un kas ar mani nav kārtībā. tak gribās vienkārši pateikt - yo, beibe, piss off, tev nekad nav tādas dienas, kad vienkārši gribas visus nahuj pasūtīt, nevis analizēt, kāpēc tas tā ir??? tas tak ir vienkārši un saprotami.

tas tagad ir in my face pēc baltiem ziediņiem klātā posta par to, cik terapija ir forša.

sieviešdiena patiešām bija vairāk kā jauka. pirmkārt, visi uz ielām staigājošie vīrieši un sievietes ar tulpēm un kūkām (padomija mūžam dzīva!). otrkārt, tarkšķīšvakars ar foršajām sievitēm. par nagu lakām, vīriešiem, mazliet bērniem, kulinārām izvirtībām, pašu tizlumu, bēdām un priekiem. ar vinčiku un paštaisītām brušetām. un, protams, krēslu, ko visas vienbalsīgi atzinām par visneinteresantāko filmu ever. un neviena vakardienas kompānijā nevarējām saprast, nu nafig tā krēsla tāds bestsellers.

brīdī, kad bella saka "your skin is so white, you are so cold, i know who you are" un edvards saka "say it! say it out loud!", es iespurdzos "polar bear!" no kaut kad dzirdēta joka un visas izvārtījāmies pa dīvānu gandrīz līkas palikdamas no smiekliem.

visu laiku domāju, vai ir vērts mainīt darbu uz tādu, kur saņem tādu pašu vai drusku lielāku algu, strādā prestižā kantorī, bet ir sasodīti garlaicīgi, jāstaigā kostīmā un jābūt darbā deviņos. vai arī rauties kā tagad, nākt uz darbu, kad gribas un vilkt mugurā ko gribas, reizēm nenormāli besīties, pārdzīvot stresu, bet za to redzēt, ka tavs darbs dod kaut kādu rezultātu. bet - nevienam nezināmā kantorī, kas neko nedos manā CV.

un vēl - vai nospļauties par savu nevarēšanu, sliktumiem un braukt garā ceļojumā uz vietu, kur vienmēr esmu gribējusi aizbraukt. bet - nezinu, vai šobrīd esmu tam gatava. garīgi un fiziski.