ludza - Post a comment

man liekas, ka es esmu drusku sapisusies savās pārliecībās. jo es baaaaigi ilgu laiku negribēju nevienu sev tuvumā un biju pārliecināta, ka tad, kad sagribēšu, viss notiks srazu i seičas. izrādās, ka nē. pirmkārt, es vairs nemāku iepazīties. tas ir tā kā draugos, kad reičelas māte šķiroties no vīra reičelai pajautāja "so, what's new in sex?". lūk, es jūtos tāpat. ka man laikam vajadzētu pajautāt "so, what's new in dating?" vai arī vismaz iziet kaut kādu apmācības kursu par to, kā iepazīstas mūsdienās. jo man pēdējo reizi tas viss bija gandrīz viduslaikos. otrkārt, es laikam palieku veca, jo, mē mē mē, neviens man vairs nepievērš uzmanību kā toreiz, labajos laikos (asaras šķīst uz visām pusēm, ak, jēziņ). treškārt, es esmu pilnīgi pretīga izvēlīga bitch. jo šitais neder, jo viņam mati ne tādi, šitais pelna mazāk kā es, šitam riepa uz vēdera, kuru katru tak neņemšu, pati tik perfekta, tik perfekta...

un tad rodas sajūta, ka varbūt mans vilciens vienkārši ir aizgājis. ka nu pati vainīga, ka neņēmi, kad tev bija no kā izvēlēties. pati vainīga, ka tik izvēlīga, nu tad paliec bešā.

vispār grūta tā dzīve, eh.