ludza

ziniet to mērfiju, ka, satiekot savu bijušo, tev kājās po žizņi būs treniņbikses, mati netīri un uz sejas pumpas? nu re - vakar neticamā kārtā ar mani notika tieši pretējais. es savu bijušo satiku dienā, kad izskatījos vienkārši snogšibaķeļno. pat nezinu vai izskatījos, bet sajutos noteikti. un teikšu, kā ir - tā bija tā līdz kaulam stulbi sievišķīgā sajūta, ka tu vari man iepūst, es bez tevis izskatos un jūtos daudz labāk nekā ar tevi. mē, mē, mē.

ziema, protams, ir nenormāli forša - var slēpot un snovot, un celt sniegavīrus, un piesaldēt mēli pie metāla. BET. tīri sievišķīgi man ir nenormāli apnicis tuntulēties un gribas beidzot uzvilkt savas smukās plānās puķainās zeķubikses, kā arī pārstāt valkāt cepuri, jo viņa pieplacina matus pie galvas.

vārdu sakot - ziema, would you please be so kind and fuck off!!

nu tā king's speech taču ir viena vienkārša psihoterapijas paraugstunda, mīlīši.

es eju terapijā četrus gadus. ilgu laiku par to ļoti kaunējos, jo man likās, ka tikai garā vājie, kas nespēj tikt ar sevi galā, to dara. un tad vēl ik pa brīdim tā doma, ko es ar to ieguldīto naudu varēju izdarīt. apbraukt pasauli droši vien.

bet tagad man ir pārliecība, ka iknedēļas terapija ir tāda pat normāla lieta kā personīgā higiēna. lai turētu savu prātu veselu. lai uzturētu formā savu ķermeni, mēs ejam uz sporta zāli. zobus pie higiēnista nopucēt reizi pusgadā. ikgadējās analīžu nodošanas. nu lūk, tāpat cilvēkiem vienkārši regulāri vajadzētu iziet terapijas kursu. lai iztīrītu savu prātu. uzpucētu dvēseli.

visu savu mūžu man ir īpašas attiecības ar smaržām. manējās ir tikai divas, citas starp sieviešu smaržām neesmu atradusi. par saldu un šķebīgu. un tajā pašā laikā vienmēr esmu iekaifojusi par vīriešu smaržām, kuras ir totāli manējās, bet vienmēr nokautrējusies lietot. tad nu šodien pirmo reizi mūžā es valkāju uz sevis vīrieti. hugo. un man patīk. tik ļoti, ka ik pa brīdim paostu delnu, lai atkal sajustu.

p.s. šorīt braucot no saviem laukiem, saulei spoži spīdod, kokiem sarmojot un laukiem baltiem esot, es sev jautāju - nu, kā, kā vispār viens cilvēks var gribēt dzīvot pilsētā, ja var dabūt kaut ko šitādu?

runāju pilnīgi kā iemīlējusies. un esmu arī. totāli iemīlējusies hugo.

es nezinu, kas tas ir. vai nu es neesmu savā īstajā vietā vai kas. bet man visu laiku ir sajūta, ka darba tikšanās ir pilnīga huiņa. tufta. ņečevo ģelaķ. ka viņi runā kaut kādu pilnīgu sūdu, kas nevienam neinteresē, ka var novārīties desmit minūtes no vietas, neko nepasakot, bet darot to ar tādu patosu, it kā tās būtu prezidenta vēlēšanas. tiek runāta pilnīga herņa. ar augstu stāvošām amatpersonām, uzņēmumu vadītājiem. pēc maniem standartiem, es cenšos netērēt šo cilvēku laiku, runāt īsi un konkrēti, bez visādām huiņām. bet viņi pilnīgi mierīgi var vārīties aizgūtnēm, kamēr es mēģinu nežāvāties vai neblenzt uz kaut kādiem stulbiem sīkumiem telpā, piemēram, kalendāru vai nolupušu galdu, vai dokumentu logo.

sūds tas viss ir. korporatīvās tikšanās, ka es jums saku, ir sūds. vispār darbs ir kaut kāda tuftas dzīšana, nafig nesaprašana, nafig to vajag. tas pa lielam ir skaidrs tikai priekšniekam, kam patiesībā nekas nav skaidrs, kam nav nekādas citas vērtības dzīvē, tikai piķis. kas visas savas 24 stundas dienā vārās par biznesu un močī darbiniekus. man kā darbiniekam tas viss ir huiņa, sūds, teātris, ala tēlojam tagad visi pieaugušos. nopietnos mītingos tā vien gribas pateikt - eu, bērnībā mēs visi čurājām biksēs. vai "spēlējam paslēpes", vai "čuriki, es tagad nespēlēju". vai sastindzināt laiku, lai viņi visi nopietnām sejām sastingst, tad visus apstaigāt un kādam iespļaut ausī, kādam uzzīmēt ūsas, kādam uztaisīt grebeni un vēl kādam atpogāt kreklu un notetovēt krūtis. un tad nospiest "play". vot tā būtu viena ellīgi laba tikšanās.

vajadzētu no huiņas dzīšanas mainīt profesiju. jeb kā es teicu savai kosmētiķei - jēziņ, darīt to kas patīk un saņemt naudu - tā taču ir paradīze!

jau sen gribēju uzrakstīt par sieviešu emancipāciju. nē, neko feministisku. vai varbūt drusku.

vienkārši es domāju, ka mūsos, sievietēs, ir baigā duka iekšā. mēs intelektuāli un emocionāli esam daudz monstrīgākas par večiem. tā ir un viss. un tīri no mūžības viedokļa paskatoties. salīdzināsim mūsu dzīvi tagad un pirms simts gadiem, tātad mazliet no vēstures. kas mēs bijām tad? ieskatam jaunzēlande deviņpadsmitā gadsimta beigās. angļi nesen kā ir sākuši iztīrīt taciņas no džungļiem un pieradināt vietējos iedzīvotājus par saviem mājkalpotājiem, sieviešu uz salas praktiski nav. tās nedaudzās, kas tur ir, ir atbraukušas pa taisno no vīriešu valdītās anglijas (kur labākais, kas viņas sagaidīja, bija bagāta vīra noprecēšana; sliktākais - mācīšanās, lai strādātu algotu darbu; vēl sliktāks - bordelis), tad nu šīs tur sēž mājās, iznēsā bērnus, taisa ēst, viņām nav nekādu teikšanas tiesību. un šeku reku, jaunzēlandē pašā pirmajā sievietes mazliet vairāk kā pirms gadsimta izcīna balsošanas tiesības.

tagad pagriežam pulksteni uz mūsdienu sievieti globālajā urbanizētajā vidē. modernā sieviete vada uzņēmumus, brauc business tripos, slēdz darījumus, posto twitteros. urbanizētās attiecības? sieviete vairs neizvēlas vīrišķīgu, fiziski spēcīgu vīrieti, tā vietā viņa dod priekšroku maigākas dabas intelektuāli daudz attīstītākiem eksemplāriem ar apšaubāmām fiziskām dotībām. šitais ir pat pētījumos pierādīts, ka sievietes izvēlas savu partneri atkarībā no pēcnācēju radīšanas vēlmes. agrāk bija sūdīgāka veselības aprūpe, lielāka zīdaiņu mirstība - ņemam fiziski spēcīgu eksemplāru ar izdzīvotspējīgiem pēcnācējiem. tagad - labāka veselības aprūpe, kā arī mazāka vēlme pēc bērniem kā tāda - ņemam intelektuālo smukulīti, kas varbūt nevar skapi pārbīdīt, bet toties filozofiskas sarunas bīdīt gan.

urbanizētā ģimene? sieviete kā dzimums ar daudz lielāku atbildības sajūtu nekā vīrietis bieži vien uzņemas pilnu finansiālo atbildību arī pār ģimeni. viņa ne tikai paspēj strādāt, samaksāt rēķinus un bīdīt karjeru, bet arī izņemt bērnus no dārziņa, uztaisīt vakariņas un iecelt bērnu ratus trolejbusā. nu un pie reizes kartupeļus uzrakt, remontu uztaisīt un skapi pārbīdīt. viena pati. visu varoša. lūk, mūsu padomju sieviešu mantojums. jo vieglāk ir nevis vecim paprasīt, jo uz viņu nekad nevar paļauties, bet pašai izdarīt. pēdējais gan ir teikts ar negatīvu pieskaņu. tā mēs mazlietiņ gan zaudējam no savas sievišķības. tas tā, manuprāt.

un tik un tā - mēs vienkārši esam talantīgākas nekā vīrieši. mēs varbūt nebūsim ūberspeciālistes vienā konkrētā jomā (jo pa lielam mums besī ar klapēm uz acīm rakties tikai vienā virzienā), bet toties apgūsim visas jomas teicamā līmenī (multitasking, right?). mēs esam emocionāli inteliģentākas nekā vīrieši. mēs varam perfekti tulkot sarunbiedra ķermeņu valodu. mums ir tā saucamā sieviešu intuīcija, kas patiešām strādā. mēs esam daudz jūtīgākas, bet tas ir mūsu ieguvums, jo mums ir vieglāk pielāgoties pārmaiņām.

ko es ar to visu gribu teikt? to, ka, ja mēs pēdējo simts gadu laikā (versus trīssimt tūkstoši gadu, kad valdīja vīrieši) esam šitā džekus apsteigušas, un pieskaitot mūsu iedzimtos talantus, ko vēl mēs varam nākotnē? džeki, es jums saku, saturieties!

izsāstīšu jums, kas notiek, ja cilvēks ir tik nenormāli pārguris kā ludza šobrīd. viņš ne tikai pārstāj filmēt, kas apkārt notiek, bet kaut kur dziļi iekšā vārās vēlme sākt pēkšņi kliegt uz kādu.

un, dievs jau nav mazais bērns, šāda iespēja ludzai rodas gan. jo vakarā, ludzai pārgurumā atvelkoties mājās, tieši pie viņas dzīvokļa durvīm, sarāvies kārtīgā čokuriņā uz trepēm, viņu sagaida... bomzis. parasti ludzai bail no šiem kungiem, bet šoreiz bomzis iedarbina viņā pārguruma, dusmu un kliegšanas sensoru un, pauze, no mazās ludzas, pašai to negaidot, izlaužas, nē, burtiski izsprāgst kā tāda raķete sekojošs artikulēts kliedziens - "TINATIES PROJĀM NO ŠEJIENES!!!". pati ludza šokā par negaidīto kliedzienu, kas atbalsojas tukšajā kāpņu telpā, par savu drosmi un tikai tad viņa attopas, ka.... viņa tikko uzrunājusi bomzi uz "jūs". ak, dārgais, cienījamais bomža kungs, lūdzu, pametiet manu durvju priekšu.

bomzis paceļ galvu, ludzai pēkšņi bail, ka cienījamais bomža kungs varētu savā dzēruma drudzī mesties virsū mazai, neaizsargātai meitenei tukšā kāpņu telpā, bet tad smirduļa kungs pieslienas kājās un skumju skatienu sāk klumpurot lejā pa kāpnēm.

laikam jau tieši tā uzruna uz "jūs" būs iedarbojusies, nodomā acīmredzot līdz kaulam pieklājīgā ludza, un priekškars krīt.

es laikam vienkārši tūlīt vemšu no tā, cik man ir daudz darba un ka tas kraujas virs manis ģeometriskajā progresijā. vai arī raudāšu. dirsā viņus visus.

"success is important only to the extent that it puts one in a position to do more things one likes to do". bingo, sāra koldvela, bingo!!!

tagad, kad man ir bijis brīdis mazliet laika padomāt, es beidzot zinu. es nesaku, ka saprotu, kāpēc, bet es beidzot zinu, kā.

lūk kā - es jūtos tā, it kā es būtu ieskrējusies, lai, piemēram, lektu smilškastē (nu, kā skolā bija tāllēkšana), bet brīdī, kad es esmu lidojumā, man vienkārši kāds no visa spēka iebelž ar beisbola nūju pa vēderu. es pārlokos ap nūju kā komiksos, mana elpa aizsitas, it kā es būtu dabūjusi pa saulīti, un tad es no visa spēka lidoju ar muguru sienā. tur es noslīdu kā pankūka līdz pašai zemei kā bittner balzama reklāmā onkulītis pirms uzpumpēšanas (man liekas, ka tā bija bittner reklāma par piepūšamo onkuli).

nu nav jau arī tik grūti pateikt. man ir bail. dikti. vot, un tā iet, kad pusmūžu tu esi trusis bailulis un vienmēr jūties nevietā un nelaikā un tā, ka uz vemšanu velk. un tad pāris gadus tev iedod pauzīti, sak, vari tagad uzelpot. un pauzītē tu beidzot ievelc elpu, nostājies uz kājām, pēkšņi tu visiem patīc, un puiši rindiņā vien stāv uz randiņiem, un vispār, pirmo reizi mūžā ludzai ir apetīte, pirmo reizi mūžā viņa guļ kā sista. un vakaros ballējas un dejo pa bāru letēm, un viss ir tik jautri kā tādā mūžīgā virpulī. bet tad pauze ir beigusies, priekškars krīt, belziens pa saules pinumu ar beisboleni, un tur nu viņa atkal attopas. ka pauzītes laikā uzbūvētie pamati mājai iesūkā, jo zem pamatiem nav cietas zemes. pēkšņi no pagultes tiek izvilkta vecā atmiņu kaste, kurai notraušot putekļus, atklājas tie paši bērnības briesmoņi, kas nekur nav pazuduši. vēl jo vairāk - tiem tagad ir vēl vairāk zobu un nagu, un tie biedē vēl vairāk. jo deviņgadīgajai ludzai vienmēr bija sev ko pateikt - ai, izaugsi liela un viss pāries. kā pūtītes.

figuški tev. tātad pēc pauzītes seko belziens, tad ludza trīs gadus nevar attapties - ņiužeļi tas notika? pēkšņi sastiķētā skatuvīte gāžas un ludza līdz ar to. un vairs sev figuški pateiksi - ai, izaugšu liela un viss pāries. ludza izauga. ludzai nepārgāja. ludzai uznāca. atkal.

un ludza vairs totāli neuzticas cilvēkiem. nepielaiž klāt ne tik, cik melns aiz naga. ne tik, lai tie atstātu savu zobubirsti viņas mājā. pat vēl mazāk, ja vien varētu definēt kaut ko mazāku par zobubirstes atstāšanu. jo ludza vienmēr ir apdedzinājusies. tikko pielaiž sev kādu klāt, tikko atstāj savu zobubirsti, tas otrs ņem un viņai ar beisboleni tā pēkšņi pa vēderu. nu tad figu jums tagad.

stāsta morāle - neceliet mājas uz sūdīgiem pamatiem.

ziniet, man šitā mode ierakstīt savos twitteros šmitteros, feisbukos, skaipos, gmailos, draugos vai vēl sazin kur savos statusos visādus aizvainojošus tekstus, kas netieši mērķēti uz citiem cilvēkiem, saprotams, nevienu vārdā nesaucot, besī ārā.

piemēram. no sērijas, džeks nākamajā rītā pēc randiņa ieraksta "nekad mūžā vairs neiepazīšos internetā". vai arī "uz kino vienmēr var iet, ja randiņā nav par ko runāt". tipa general frāzes, no kurām meitene, ar ko viņš bijis uz randiņu, diezgan tieši saprot, ka vakars nebija izdevies.

vai arī, un šis mani vienkārši totāli besī, citāti. piemēram, "when someone hits you in the face, turn the other cheek". vai arī nocitēta kāda frāze no dziesmas. enīvej - es, to izlasot, uzreiz saprotu, ka teksts ir bijis konkrēti par mani, bet cilvēks nav to pateicis man acīs, tā vietā viņš to uzraksta savos šmitteros twitteros un tad izliekas, ka nekas jau nav noticis.

wtf??? kas tas tagad tāds ir? kaut kāda jauna virtuāla mindfucka forma? paziņojam visiem, kāds es esmu cietējs? un galu galā - kam tas teksts vispār ir mērķēts? ja man - nafig viņš man pats to nevar pateikt, ka ir bijis aizskarts vai dusmīgs, vai jebkāds? ja citiem - vai tas ir domāts, lai visi papliķētu viņam pa plecu? ak nabadziņš.

ko daru es? izliekos par muļķi un neņemu galvā. izturos tā, it kā nekas nebūtu bijis, šādi paužot cilvēkam, ka uz mani šitie mistiskie statusi nestrādā. un vai nu tu proties un pasaki man to dzīvē vai arī turpini tāpat un es tevi uzskatu par idiotu.

zinu, ka savos ierakstos šeit izklausos totāli depresīva, bet dzīvē, neticēsiet, man ļoti patīk smieties. es pilnīgi ticu, ka tie, kas mani pazīst dzīvē, par manu depresīvo pusi nekā nezina un noteikti sparīgi māj ar galvu pie apgalvojuma "ludza ir kompānijas dvēsele". reizēm arī totāls klauns, jā, bet par to citreiz.

tad nu, lūk, smieties man patīk gan par citiem cilvēkiem (cik ļauni, bet tas ir neizsmeļams prieka avots), gan par sevi, gan par vispār pasaulē notiekošo. un vienas no lietām, kas man regulāri sagādā lielu prieku, ir tās, ko es saucu par wtf lietām. back in the university mans ekonomikas profesors man iemācīja vienu svarīgu lietu - visas ekonomikas teorijas ir balstītas uz to, ka visi cilvēki ir racionāli. mums pat visus uzdevumus bija jāsāk ar tekstu "all other things being equal and agents involved being completely rational". BET, lielais BET ir tāds, ka cilvēki racionāli vis nav.

un šī fantastiskā neracionalitāte, totālā neprognozējamība, kā arī vēl papildus pievienotais nejaušību princips nodrošina to, ka dzīvē vienmēr būs par ko pasmieties. tieši tas rada to, ka cilvēki ir tik absolūti wtf.

mans jaunākais wattafaks ir māja inčukalnā, pie kuras šosejas malā stāv nekas cits kā briedis. ne jau īsts, saprotams, bet nu, wtf, kuram gan ienāktu prātā pie mājas nolikt briedi? un redz, te nofeilo absolūti visi mārketinga tūli un pārējās pārdošanas teorijas. jo no biznesa viedokļa man nekad neienāktu prātā ražot feikotus briežus, jo es tam neredzētu pieprasījumu. bet redz ka ir. un tas ir tik absolūti brīnišķīgs wattafaks.

vispār es ļoti reti smejos vai raudu, skatoties filmas, bet ir divi momenti pilnīgi stulbās filmās, kas mani gāž nost no kājām. ar tādu nozīmi, ka no smiekliem pa pusdīvānu tiek izgāzta mana frikadeļu zupa un atlikušo es dušas veidā izsprauslāju pa apkārtni.

tātad, moments numur viens. bens afleks filmā "man about town". lai gan bens afleks man nekad nav licies labs aktieris un pat ne maz drusciņas vīrišķīgs vai, vēl jo trakāk, seksīgs (man vienmēr viņa seja atgādinājusi tādu mazu cūciņu ar samiegtām acīm), brīdis šajā filmā, kad viņa varonim ir izdauzīti zobi, viņš aiziet pie zobārsta, kas viņam ieliek vienkārši huge zobus (nu tādus kā divus košļeņu spilventiņus gandrīz) un tad viņš izbesīts uzsmaida saviem kolēģiem un bļauj - i look like fucking tom cruise's younger brother! - šis brīdis man liek vienkārši vārtīties pa zemi no smiekliem. tie zobi - nu, ņemot vērā bena afleka pīāristu centienus viņu iecelt seksīgāko aktieru lauciņā, šis brīdis filmā ir nu totāls fail, lai es jebkad viņu uzskatītu par seksīgu. vakar šo rādīja vai nu pa lnt vai tv3, un šis bija tieši tas moments, kad mana frikadeļu zupa tika pilnībā iznīcināta.

un turpinu ar momentu numur divi. totāli stulba filma "mafia!", kur mafijas krustdēls kaut kādā sakarā jau filmas sākumā tiek uzspridzināts. bet kā jau parodijkomēdijā, džeks nevis iet bojā, bet izdzīvo un rezultātā sēž invalīdu ratiņos un ir pārklāts ar kaut kādu pretīgu, rētainu ādu. nu un tad ir kaut kādas bēres, kur šis ieripo savos ratiņos, un tad ir vienkārši hīts - visi bēru dalībnieki sāk vemt no tā, kā džeks izskatās. smieklīgākais ir tajā, ka kadrs ir tipa tāds - vairāki cilvēki stāv rindā mutēm vaļā un no sāniem tiek filmēts, ka no viņu rīklēm tādā dārza šļūtenes strūklā šķiežās vēmekļi. bērnībā mēs ar dārza šļūteni tēlojām, ka čurājam, bet šitā apspēlēt vemšanas procesu - dēm, ja mēs ar brālēniem to būtu zinājuši pirms piecpadsmit gadiem, mums būtu bijušas varen jautras vasaras.

p.s. paturu pilnas tiesības uz satura atstāsta neprecizitātēm, jo nevienu no šīm filmām neesmu pilnībā redzējusi.

nezinu, kas tieši viņiem patika - mana īsā kleitiņa vai plikā mugura, bet fakts, ka divdesmit četru gadu vecumā uz ielas uzsvilpj vidusskolas puikas, laikam ir jāuztver kā kompliments.

atbridu uz darbu gumijniekos. manuprāt, gumijnieki latvijā ir totāli underrated, jo latvijas laikapstākļiem nav piemērotāku apavu kā gumijnieki.

ir jocīgi, jo ir sajūta, ka manas neatrisinātās puzles sāk likties pa gabaliņam vien pareizajā vietā. jo pēdējā laika dvēseles stāvoklis ir tāds, ka ik pa brīdim iebelž pa galvu kāda absolūti triviāla doma. no sērijas - dā, kā es agrāk to neiedomājos? atbilde visu laiku ir bijusi manā acu priekšā. un, lai arī šīs patiesības nekad nav nekas glaimojošs, bet tās kaut kā ļauj beidzot apzināties un pilnīgi noticēt tam, ka ir labi, kā ir. pieņemt to, ka es neesmu perfekta. ka visas savas sapņotās sieviete lomas - sākot ar sasniegumiem karjerā un beidzot ar ideālas mātes un sievas lomu, es nevaru nospēlēt. galvenais nav kvantitāte, bet gan kvalitāte.

pastāstīšu par savu vakarvakaru. biju dzimšanas dienā, kuru bija jāapmeklē ķeksīša pēc. biju vienīgā, kurai nav otra puse. biju viena no pieciem cilvēkiem, kam nav bērnu. sākumā piesēdu pie vienas dāmas, ar kuru tīri sakarīgi parunājām, līdz brīdim, kad ieradās otra dāma, kurai nesen bija piedzimis pirmais bērns, un viņas sāka sarunu par dzemdībām. kad pēc piecām minūtēm viņas bija tikušas līdz dzemdes plīsumiem, es nespēju izturēt un atdalījos no šīs grupiņas. pēc tam piesēdos pie gaviļnieka un vēl kāda pāra, ar kuriem izvērtās sakarīga saruna par mūziku. līdz brīdim, kad pienāca cits pāris, kuri pirms pāris nedēļām bija apprecējušies un sākās saruna par viņu kāzām, līgavas kleitu, galda rotājumiem un tā joprojām. lieki piebilst, ka arī no šīs kompānijas atdalījos, jo kāzās nepiedalījos un tāpēc tēlot ieinteresētu bija grūti. tad satiku kādu paziņu, kurai pirms pusgada piedzimis otrais bērns. pieklājības pēc apjautājos, kā tad šo sauc un pateicu, ka viņai līdzīgs. tam sekoja stāsts par to, ka tomiņš ir ļoti smags savam vecumam, jo atradināts no krūts un sācis ēst cilvēku paiku, bet toties daudz un dikti krāmē pamperos un reizēm viņam esot alerģijas.

pārskriešu pāri tālākajām sarunām uz vakara nobeigumu - tad nu sanāca tā, ka vakaru nobeidzu, nolienot bērnu stūrītī un lasot komiksu par sūkli bobu kvadrātbiksi, kas, šobrīd atpakaļ skatoties, šķiet arī bija labākā vakara daļa. tad paskatījos pulkstenī un laimīgi secināju, ka tuvojas desmit un varu nosvīst mājās.

pēc tam, čāpojot mājās pa silto lietu, domāju, kas ir tas, kas man besī šajos pasākumos. mani neaizvaino tas, ka es esmu viena un man nav bērnu, jo viņi visi ir par mani vecāki un, ko tur liegties, es pagaidām nevaru sevi iedomāties mātes lomā. bet mani aizvaino kaut kas cits. tas ir tāpat kā, kad citi man blakus smēķē - es nesaprotu, kāpēc viņi man nepaprasa atļauju, jo elpot dūmus sanāk arī man. elementāri - paprasi otram atļauju, pirms bāzies viņa teritorijā ar lietām, kas, ļoti iespējams, interesē tikai tevi. lūdzu, paprasi man atļauju tērēt manu laiku, pirms sāc stāstu par saviem dzemdes plīsumiem.

bet varbūt ir tikai pieklājīgi palūgt citiem nesmēķēt piecdesmit metrus no manis tieši tāpat kā pie sabiedriskām ēkām?

oumaigād, es viņu atkal satiku. un nu jau var teikt, ka satiku, jo es viņam uzsmaidīju savu visvaldzinošāko smaidu, bet viņš tieši tāpat atsmaidīja pretī.

mazliet bekgraunda - jau vairāk kā mēnesi man ir gaisā karājošs, tā arī nesākts stāsts par vīrieti, kuru gandrīz katru otro dienu redzu. zinu, ka viņš vienmēr iet uz konkrētu vietu ēst, piedevām konkrētā laikā. reizēm, kad arī manā blondajā galvā ienāk prātā uzēst kaut ko veselīgu, es arī tur eju. bet reizēm viņu redzu vienkārši tāpat, ejot no/uz darbu vai no/uz pusdienām. lai sevi attaisnotu, varu teikt tikai to, ka viņš pirmais sāka!!! ņevinovataja ja. un tāpēc ir visai spocīgi, kad uz ielas sajūti, ka kāds uz tevi skatās un tikai tad ieraugi, ka tas atkal ir viņš. un jā, viņš ir viens no tiem nenormāli pievilcīgajiem vīriešiem, kas liek labām meitenēm kā man sarkt un bālēt un mulsumā novērsties.

bet tā kā viena no manām mīļākajām spēlēm ir aiz neko darīt izdomāt uz ielas redzētu cilvēku nodarbošanos (nu vārdu sakot, uzburt cilvēka stāstu no tā vien, kā viņš uz piecām sekundēm izskatās), arī šim eksemplāram stāsts manā galvā ir gatavs. un tātad, te nu viņš ir - krievs, ap trīsdesmit, uzņēmējs, viņam ir melns džips, pāris kreisie darījumi, dzīvoklis jūrmalā, garkājaina blondīne pie sāniem, un viņš ir apmeklējis vismaz vienu jaunā viļņa koncertu.

uj, cik interesanti būtu vienreiz sākt ar viņu sarunu. un, ja viņš vēl izrādītos latviešu grāmatvedis, ar laukiem vecpiebalgā, ar sievu un trīs bērniem, es laikam būtu uz pakaļas.

ņemot vērā, ka visu laiku, kā man ir sūdīgs garastāvoklis, lasīt "totāls besis no darba", es eju skriet, vēl kāds mēnesis un es varēšu noskriet maratonu. unbelievable, ko pilnīgi nesportisks cilvēks ar sevi var izdarīt pāris mēnešu laikā, ja vien ir īstā motivācija.

skriešana vispār palīdz pret visādām depresijām un citādiem sūdiem. kā nāk stulbas domas galvā, es auju kājās botas un eju skriet. jo lielāks besis, jo vairāk noskrienu.

ā, un vēl šībrīža bilancē ir četri džeki, kuri mani burtiski dievina, un, guess what, viņiem kopīgas ir vairākas īpašības. pārspīlēts jūtīgums, mazliet nosliece uz vientulību un depresiju, kā arī pašdestrukciju. ā, un vēl - viņus visus pēdējā pusgada laikā ir pametusi draudzene. es jau zinu, ka vienmēr darbojos kā labā feja, bet nu pat man šis ir gandrīz kā bomis pa galvu - i guess the universe is trying to tell me something. piemēram, to, ka man jāpārstāj uzrauties uz šitādiem un jāiemācās pateikt nē.

visādi citādi - cheers, ludza! šis ir labākais laiks tavā dzīvē.

nav jautājums par to, vai tu kaut ko vari izdarīt vai nevari. piemēram, apgalvojums "tas un tas pat mušai pāri nedarīs" nav patiess. viss ir atkarīgs tikai un vienīgi no tā, cik augsta ir cilvēka izturības robeža. jo pat pēdējam ņuņņam, kas nepārtraukti ļauj sev kāpt uz galvas, pienāk brīdis, kad viņš saprot, ka ir pilnīgi nospļauties par to, ka ir krīze, ka citur neatradīs darbu, ka ir pilnīgi vienalga, ka tas cilvēks viņam maksā - viņš viņu pēkšņi var pasūtīt dirst. un tas nenāk caur milzu pārkāpšanu sev pāri, caur briesmīgu saņemšanos vai, vēl trakāk, nenormālu vainas apziņu. nē, tas nāk kā vieglākais un patīkamākais uzdevums dzīvē. kā apziņa, ka tu vienkārši nevari būt tik maz vērts, lai tik daudz ko paciestu.

un tas man vienmēr liek domāt par cilvēkiem, kas nogalina. par sievu, kas dusmās nogalina savu dzērāju vīru, kas viņu regulāri piekauj. tā sieva varam būt mēs katrs. it sevišķi ir bīstami tie cilvēciņi, par kuriem saka, ka viņi pat mušai pāri nedarīs. jo tieši tie ir tie, kas dusmas sevī krāj, kamēr tās ar milzu blīkšķi sprāgst. jo sprāgst vienmēr.

kamēr citi rītdien sadzersies, pievems teltis un nebūs gulējuši, es tikmēr būšu atpūtusies, dabūjusi savu beauty sleep un tad sestdien aizbraukšu tāda svaiga un friša, tieši kā reizi uz pusdienas laiku, kad viņi visi tur pohaini modīsies. un tad es sestdien pilniem spēkiem noārdīšos tāpat kā pagāšgad.