ludza - nesmēķēt 50 m no ieejas

pastāstīšu par savu vakarvakaru. biju dzimšanas dienā, kuru bija jāapmeklē ķeksīša pēc. biju vienīgā, kurai nav otra puse. biju viena no pieciem cilvēkiem, kam nav bērnu. sākumā piesēdu pie vienas dāmas, ar kuru tīri sakarīgi parunājām, līdz brīdim, kad ieradās otra dāma, kurai nesen bija piedzimis pirmais bērns, un viņas sāka sarunu par dzemdībām. kad pēc piecām minūtēm viņas bija tikušas līdz dzemdes plīsumiem, es nespēju izturēt un atdalījos no šīs grupiņas. pēc tam piesēdos pie gaviļnieka un vēl kāda pāra, ar kuriem izvērtās sakarīga saruna par mūziku. līdz brīdim, kad pienāca cits pāris, kuri pirms pāris nedēļām bija apprecējušies un sākās saruna par viņu kāzām, līgavas kleitu, galda rotājumiem un tā joprojām. lieki piebilst, ka arī no šīs kompānijas atdalījos, jo kāzās nepiedalījos un tāpēc tēlot ieinteresētu bija grūti. tad satiku kādu paziņu, kurai pirms pusgada piedzimis otrais bērns. pieklājības pēc apjautājos, kā tad šo sauc un pateicu, ka viņai līdzīgs. tam sekoja stāsts par to, ka tomiņš ir ļoti smags savam vecumam, jo atradināts no krūts un sācis ēst cilvēku paiku, bet toties daudz un dikti krāmē pamperos un reizēm viņam esot alerģijas.

pārskriešu pāri tālākajām sarunām uz vakara nobeigumu - tad nu sanāca tā, ka vakaru nobeidzu, nolienot bērnu stūrītī un lasot komiksu par sūkli bobu kvadrātbiksi, kas, šobrīd atpakaļ skatoties, šķiet arī bija labākā vakara daļa. tad paskatījos pulkstenī un laimīgi secināju, ka tuvojas desmit un varu nosvīst mājās.

pēc tam, čāpojot mājās pa silto lietu, domāju, kas ir tas, kas man besī šajos pasākumos. mani neaizvaino tas, ka es esmu viena un man nav bērnu, jo viņi visi ir par mani vecāki un, ko tur liegties, es pagaidām nevaru sevi iedomāties mātes lomā. bet mani aizvaino kaut kas cits. tas ir tāpat kā, kad citi man blakus smēķē - es nesaprotu, kāpēc viņi man nepaprasa atļauju, jo elpot dūmus sanāk arī man. elementāri - paprasi otram atļauju, pirms bāzies viņa teritorijā ar lietām, kas, ļoti iespējams, interesē tikai tevi. lūdzu, paprasi man atļauju tērēt manu laiku, pirms sāc stāstu par saviem dzemdes plīsumiem.

bet varbūt ir tikai pieklājīgi palūgt citiem nesmēķēt piecdesmit metrus no manis tieši tāpat kā pie sabiedriskām ēkām?