ludza

tās sajūtas, kas rada laimi, ir mazītiņas mazītiņas. nejauša ieklīšana kādā līdz šim pavisam nepamanītā pusdienvietā, kur dod svaigas melleņu kūkas, skan āfrikāņu mūzika, žāvējas nesen lasītas tējas un viesmīle tavu naudu aiziet samainīt pie kaimiņiem. cilvēku stāsti - kad tevi pārsteidz veselu mūžību pazīstams cilvēks, kurš izstāsta par savu bērnību. vīgriežu tējas dzeršana terasē. labs miegs vēsā istabā. pēkšņa apziņa, ka mana ģimene ir mans stiprais plecs, ka mēs visi esam tāds gang, kas turas kopā vienmēr un visur. tā mistiskā sajūta, kad mūzika burtiski paceļ debesīs, kaut kur kaut ko tevī aizskarot. un nekad neizskaidrošu, kāpēc viena dziesma patīk, bet otra nē. kaut kur saklausītas dziesmas pāris vārdi, kas iesēžas atmiņā. un tad es sēžu gūglē un to dziesmu atrodu, tā noskan un es saprotu, ka jā, this is it.

tās sajūtas tikai noķert, ielikt burciņā un nelaist vaļā. uz tādu mazu brīdi rodas tāds pilnīgs piepildījums. un atklāsme, ka tas viss ir manī - gan tās bedres, gan šīs labās sajūtas. tikai noturēt. un, ja reiz esmu piefiksējusi, atcerēties un to izmantot nākamreiz, kad esmu bedrē.

runājot par to vēlmi mūžīgi būt perfektai, mūžīgi gribēt visu - ideālas attiecības un spožu karjeru, piemēram. tā ir mana lielākā problēma, gribēt sasniegt virsotnes visās jomās. un tad es salasos intervijas glancētos žurnālos, tad vēl draugu un paziņu teksti visādos draugos, feisbukos un tviteros. tas ir īsākais ceļš uz pilnīgu sevis destrukciju.

bet tad viens gudrs cilvēks man pajautāja - bet ko vispār nozīmē kaut ko sasniegt? vai tas, ka man ir vīrs, divi bērni, liela alga un vadoša pozīcija - vai tas nozīmē, ka es esmu kaut ko sasniegusi? vai vispār ir tādi kvantitatīvi mērījumi sasniegumiem?

nu, es nomierinājos, vārdu sakot.

es vēlētos, kaut visi cilvēki pasaulē defaultā zinātu, kas ir veģetatīvā distonija, un tad, kad es, piemēram, ietu prezentēt un man atkal būtu panika un nāktu vēmiens, es vienkārši varētu pateikt - ā, nu jā, aizmirsu pateikt, man ir veģetatīvā distonija. un visi vienkārši saprotoši mātu ar galvu, nevis liktu man paskaidrot, kas tas ir, kad es saku "man ir vienkārši slikti". un tas nebūtu tāds - ā, viņai ir problēmas ar nerviem, right.

jo es neesmu nenormāla, es neesmu garīgi nevesela vai vienkārši dīvaina - man vienkārši reizēm ir slikti. kā šodien.

brūna kā šokolāde esmu atgriezusies rīgā. pirtī iešana, rabarbermaizes cepšana, staigāšana ar kailām pēdām, skriešana ar suni, veļas žaušana ārā uz striķa, zemeņu lasīšana, salātu ēšana, riteņbraukšana - lūk, to es saucu par vasaru. viena lieliski pavadīta nedēļa.

vēl tikai gribētos iemīlēties un tad lai ir pilns komplekts.

izrādās, vienu labu tekstu no limuzīna biju palaidusi garām. "mums taču garīgi jau sen nav nekā kopīga - ne tu interesējies par hokeju, ne par rokasbumbu!"

bet vispār sāku domāt, ka, ja reiz esmu dzimusi kā trusis bailulis, tad iespējams, ka man tādai arī jānomirst. vai var būt tā, ka pasaules ceļojumi un citi piedzīvojumi vienkārši nav domāti man? aizbraucot prom, es vienmēr ilgojos atgriezties mājās. aizbraucot prom viena, es ilgojos atgriezties mājās vēl jo vairāk. un tad ir jautājums - no kurienes, sasodīts, manī ir tā daļa, kas ir pieteikusies uz mācībām ārzemēs? kāpēc es to daru? vai tāpēc, ka daļa no manis tiešām ir adventure seeker, vai arī tāpēc, ka gluži vienkārši mana privātā dzīve nav pārāk izdevusies, vai arī - pats galvenais, tik daudzi apkārt to dara? vai manī tiešām ir tik liela vēlme izpatikt sabiedrībai apkārt? un no kā tas rodas - tā mūžīgā vēlme būt tādai pašai kā citi, būt labai, patikt?

dārgā ludza, lūdzu ("lūdzu ludzu" - tas izklausās gandrīz tikpat forši kā "valdi, valdi valdu!") turpmāk arī ņem vērā, ka problēmām ir jāpieiet strukturāli. vēl jo vairāk - saskaņā ar e. tolli, tādu problēmu vispār nav, ir tikai situācijas, kas par problēmām kļūst tikai tajā brīdī, kad tu par tām sāc domāt nākotnes izteiksmē, t.i., kas notiks, ja iedomājamies vissliktākās iespējamās šīs situācijas sekas.

sou, es tam pieeju sekojoši (vai pareizāk - mācos tam pieiet sekojoši) - ja es šobrīd neko nevaru izdarīt, lai kaut ko mainītu esošajā situācijā, tad man ir jāliekas mierā un jāļauj situācijai atrisināties pašai. labi vai slikti - tas vairs nav manā kompetencē.

jā, un vēl tikai gribēju piebilst, ka fiziskas aktivitātes ļoti palīdz. pagāšnedēļ noskrēju piecus kilīšus un nobraucu velomaratonu. šonedēļ noskrēju sešus kilīšus (aizvien vēl pati nesaprotu, kā man tas izdevās, ņemot vērā, ka skolā kilīša krosu skrēju/gāju uz trijnieku desmitballu sistēmā), pievārēju tarzāna virvju trasi, šodien spēlēšu volejbolu un nedēļas beigās atkal braukšu velomaratonā. sou, mazais cinītis ludza ir vienkārši monstrs.

šodien vienkārši ir slikta diena.

gribu iet mājās un pilnā kaklā kaukt. it's the spring and the other people with their fabulous lives that keep reminding of things i am not and probably will never be able to do.

kad viņas man sāk kladzināt par to, ka viņām, ak šausmas, nav ko darīt un, saproties, nevar jau arī izdomāt, ko gribas darīt, tad man viņām gribas iekraut pa degunu. un ja viņas atsakās no darba piedāvājumiem, jo ofiss atrodas pārdaugavā vai samaksa ir tikai pārsimt latu, tad man gribas viņas iestūķēt novazātos halātiņos, iegrūst rokās slotu un pateikt - tā, tagad tev astoņās stundās jāiztīra sešstāvu mājas kāpņutelpa, jāsavāc suņu kakas no pagalma, jāsastāda puķes un jānopļauj zāle un tad tu būsi nopelnījusi vienas dienas benzīna naudu savam džipam. jo šīm smalkajām kundzītēm nav ne mazākās sajēgas par naudas vērtību. jo lielākā problēma viņu dzīvē ir "man nav ko darīt", savukārt es domāju, ka šo problēmu mierīgi var atrisināt, ja nonāc līdz triviālajam stāvoklim "man nav ko ēst".

pa lielam man vienmēr ir bijusi sajūta, ka es neesmu pietiekami sportiska, skaista, stilīga, gudra, ka man nav pietiekami daudz naudas, draugu, hobiju, interešu. es vienmēr sevi uzskatīju par tādu visnotaļ pasīvu būtni. katrā ziņā, pārāk augstās domās es par sevi nebiju.

un, lai arī cik daudz mīnusu ir pieaugšanai, es tomēr uzskatu, ka kļūšana par pieaugušo ir labākais, kas manā dzīvē ir noticis. jo tagad mani neviens nemāca, neviens nesaka, ko man darīt vai nedarīt, neviens manā vietā nepieņem lēmumus un man nevienam ne par ko nav jāprasa atļauja. gribu - eju un piektdienas vakarā piedzeros, gribu - nokrāsoju sarkanas sienas, gribu - izbalinu matus, gribu - braucu ceļojumā. protams, atbildība arī ir lielāka - nu, tur katru dienu jāiet uz darbu, jāmaksā rēķini. un tomēr - nekad nevienā darbā man nav prasīts ierasties 8:00, lai ietu uz obligātajām fiziskajām nodarbībām. darba laikā mani nesauc pie tāfeles un neierubī lekciju par to, ka es kaut ko nezinu. jo vienmēr jau var pateikt - eu, sorī, nepaspēju, uz rītdienu uztaisīšu.

un pats labākais - mani vairs neviens nespiež nodarboties ar sportu, ko es visu mūžu esmu ienīdusi. nekad mūžā nevarēju iedomāties, ka es kādreiz varētu noskriet desmit kilometrus vai nobraukt kalnu divriteņu maratonu. nekad mūžā nevarēju iedomāties, ka man tas sagādās prieku. nekad mūžā nevarēju iedomāties, ka jau piektdienas vakarā es trīšos, lai ātrāk tiktu uz laukiem. arī nekad nevarēju iedomāties, ka es jebkad mūžā varētu pati remontēt dzīvokli. un ka man tas varētu patikt.

kad es satieku savus draugus un stāstu par saviem vīkenda plāniem, viņi parasti ir uz pakaļas. ai, nu es vīkendā domāju nobraukt velomaratonu. vai arī - braukšu pa amatu. ko dara viņi? labākajā gadījumā aizbrauc uz lielveikalu. sliktākajā - visas brīvdienas nosēž pie televizora.

kopš kura laika es pēkšņi tik daudz varu un tik daudz daru? kopš kura laika es vairs pēkšņi neesmu klases klusākā meitene? kopš kura laika man ir savas, piedevām sportiskas, intereses? kopš kura laika es esmu aktīvāka par average latvieti? varbūt kopš tā laika, kad man kāds pārstāja spiest to visu darīt?

dažreiz uznāk brīži, kad liekas, ka viss ir vienkārši neiespējams. ka ir neiespējami aizbraukt mācīties, ka ir neiespējami sadabūt stipendiju, ka visas valsts iestādes ir totāli stulbas, ka tu visur atduries kā pret sienu. kad liekas, ka darbs tevi iztukšo morāli un fiziski, ka tu plēsies, bet saņem gaužām maz. kad tik ļoti gribas braukt fantastiskos ceļojumos, kad tik ļoti gribas iekarot pasauli, bet tev pasaule parāda pigu tieši feisā, jo tu neko no tā nevari atļauties. kad liekas, ka tu nekad nepabeigsi iesākto remontu, ka mašīna nekad nebeigs plīst, ka tu tikai spēj maksāt rēķinus, kas nekad nebeidzas. kad nelielā haltūra, ko uzņemies, lai papildus nopelnītu, paņem jūru tava laika un beigu beigās cerētais finansiālais labums vienkārši nav tā vērts.

un tam visam pāri vēl pievienojas sajūta, ka tu esi mūžam viena un vientulīga. ka nav neviena, ar ko padalīties savās bēdās. vēl vairāk - kad liekas, ka tev vairs nav neviena drauga, jo puse no tiem ir apprecējušies, bet otra puse aizbraukuši prom laimi meklēt. kad tu ej uz randiņiem, bet atgriezies mājās totāli iztukšota, jo tev tie cilvēki vienkārši riebjas. kad liekas, ka tu nekad neatradīsi kādu jēdzīgu cilvēkbērnu, ar ko būt kopā. kad liekas, ka viss, ko tu jebkad darīsi, būs šī pretīgā rutīna. ka tu katru dienu līdz mūža galam nāksi mājās pēc darba un mūžīgi nevarēsi izlemt, ko taisīt ēst, jo vienam jau nav apetītes. un tad līdz mūža beigām vārīsi makaronus, atkal un atkal tīrīsi dzīvokli, tad noskatīsies kārtējo sēriju seriālam, lai pārgurumā aizmigtu turpat dīvānā.

un visbeidzot šādos brīžos liekas, ka tā tas viss arī beigsies - ka es nomiršu kā veca vientuļa kašķīga vecmeita, kuru apēdīs viņas kaķi, jo neviens nebūs pamanījis, ka viņa tur klusumā ir nosprāgusi.

p.s. huh, jā, palika vieglāk.

feisbuks. mani ir iedunkājis pirms nedēļas iepazīts čigliņš. vai es gribu iedunkāt pretī? i mean, kas tas tāds? nepietiek jau ar to, ka es astoņas stundas dienā pavadu pie kaut kāda ekrāna, kur varu gan darīt savu ikdienas darbu, gan izplānot ceļojumu, gan parunāties ar draudzeni no otras pasaules malas, gan sarunāt pusdienas, tagad mēs arī flirtējam virtuāli? es kaut kādā ballītē iepazīstos ar puisi, ar kuru parunāju piecas minūtes. lai gan "parunāju" būtu stipri pārspīlēti teikts, drīzāk mēs apmaināmies ar stulbām frāzēm par to, kas katram glāzē, kamēr es gaidu savu draudzeni atgriežamies no tualetes. nākamajā dienā viņš mani ir atradis feisbukā, zinot tikai manu vārdu. nu ok, uzvārdu gan jau nebija tik grūti noskaidrot. bet viņš mani ir atradis arī draugos, kur mani pēc vārda un uzvārda atrast nevar. tad viņš man ir uzrakstījis feisbukā garu vēstuli, bārstoties ar komplimentiem par to, cik mūsu saruna bija forša, cik es esmu apburoša un ka man esot visskaistākās acis. un viņš man nosūta dunku. tad viņš mani pievieno skaipā, runā kā ar senu draugu un nosūta kaut kādu lāci, kas kustina rokas un ausis. izrādās, tas esot hug. viņš gribot mani samīļot. huh?

tad manas draudzenes draugs paziņo, ka viņam ir girlfriend jau divus mēnešus. visi ir uz pakaļas, jo nekad to meiteni nav redzējuši. izrādās, viņi divus mēnešus sarunājušies skaipā, katrs no savas pasaules malas, pirms tam viņi ir iepazinušies kaut kādā studentu pasākumā arī uz piecām minūtēm. un tagad viņi ir oficiāli kopā. wtf?

iespējams, es kļūstu veca un vairs neko nesaprotu. iespējams, puišiem šī virtuālā pasaule ir atvieglojusi iepazīšanos ar meitenēm. i mean, tas nav gluži tas pats kā riskēt kļūt par izsmieklu visai klasei un iet klāt meitenei un aicināt viņu uz randiņu visu acu priekšā. arī ne tas pats, kas atrast telefongrāmatā viņas mājas telefonu, tad zvanīt un teikt viņas mammai "vai varētu, lūdzu, pie telefona pasaukt elīnu? krišs zvana. no klases." protams, ir daudz vieglāk uzrakstīt viņai īsziņu. vai vēl vieglāk - uzrakstīt meilu draugos.

kas man tagad arī jāiet līdzi laikam un jāsūta pretī skaipā lācis ar kustīgām rokām, lai pēc tam naktī nevarētu aizmigt no priecīgā satraukuma, ka mēs, ou mai gād, esam apkampušies?? un jāatzīst, ka virtuāli komunicēt ir daudz vieglāk. ir viens konkrēts cilvēks, ar ko mēs skaipā risinam sirdi plosošas sarunas, bet dzīvē es viņu gluži vienkārši nevaru ciest, jo viņš ir ārprātīgi neveikls un mani kaitina viņa smiekli un stulbie joki. kur tad īsti ir patiesība? vai tā ir kaut kur ārā vai arī kaut kur pa vidu? jo es jau arī neesmu nekāds zelta gabaliņš, jo es laikam nošautos, ja būtu pieņemts, ka meitenes koļī puišus, nevis otrādāk. nepārprotiet - es varu runāt uz vella paraušanu, es varu bārstīt jokus un vispār būt sabiedrības dvēsele, bet līdz ko man kādam jāizrāda, ka man viņš patīk - es vienkārši sastingstu.

un tomēr - un tomēr gribētos lai ir vairāk tās reālās komunikācijas. tomēr gribētos cilvēcisku kontaktu. jo man vēl joprojām patīk iet uz pastu un saņemt ierakstītas vēstules. un es labprātāk piezvanu, nekā rakstu īsziņas. protams, ka ir ērtāk un ātrāk nosūtīt e-pastu. un, kamon, ko vispār cilvēki varēja darīt darbā, kad viņiem nebija datoru??? un tomēr, man liekas, ka cilvēki vairs nemāk runāt. ar komunikāciju jau viss ir kārtībā, visi tie ēpasti, feisbuki, draugi, portāli, internetbankas. bet runāt, runāt mums vajadzētu biežāk.

šī nedēļa pagājusi zem tikšanās zīmes. viena tikšanās pirmdien, divas otrdien, divas trešdien, divas šodien. no kurām pusi esmu novadījusi viena pati. teikšu kā ir - tas nogurdina daudz vairāk kā sēdēšana pie datora un cipariņu bakstīšana tabulās.

dzīvoklī bardaks remonta dēļ. nespēju gulēt nekur citur, kā vien savā gultā un savā guļamistabā, tāpēc nākas gulēt istabas vidū, bez lampas, starp plēvēm un špaktelēm, pa nakti elpojot svaigi krāsoto sienu smaržu. bet nav ne vainas - pēdējās naktis guļu kā nosista un sapņoju dīvainus sapņus, vienā no kuriem draugs, kas regulāri nāk pie manis vakariņās, sāk skūpstīt man kaklu (un nebija ne vainas, lai gan dzīvē starp mums nekas TĀDS nav), savukārt otrā es tieku izsviesta no jogas klases, jo tās laikā skaļā balsī smejos par jogas skolotāju.

upd: es gandrīz no krēsla no smiekliem nokritu, kad ieraudzīju, kāds patiesībā izskatās david byrne. katrā ziņā biju iedomājusies viņu savādāku, ne tik... hmm.. gejisku?

pa lielam es esmu viena laimīga sieviete. dievs ņēma un parūpējās par to, lai man būtu nestandarta forma un tādējādi atpestīja no mūžīgas krišanas kārdinājumā, katru reizi uzmērot kādu jaunu apģērba gabalu! patiešām - ja man viss derētu, es taču visu naudu varētu lupatās notērēt.

es jums pateikšu, kā ir. ar visām manām veģetatīvajām distonijām, mūžīgo trauksmi, baiļu sajūtu, da jebkādām viltīgām sajūtām, kas maitā dzīvi. sievišķīgām kompleksainajām sajūtām - es esmu resna (manā gadījumā - es esmu pārāk tieva), es izskatos vienkārši pēc kefīrpudeles, man ir grumbas, man nav ko vilkt mugurā (ak, sievišķīgi kompleksaino sajūtu karaliene), man neizskatās tās bikses u.t.t.

ir tā, ka gadiem ejot, saproti, lūk, ko. no šīm sajūtām nemirst. lai cik nepatīkamas tās būtu, no viņām nemirst. kā saka mana mamma un mana mamma ir ļoti gudra sieviete, - tāpēc pasaule bojā neaizies. piemēram, panikas lēkme - tiešām, atzīšu, ka galīgi pretīga sajūta. un tā trauksme, kas pavada veģetatīvo distoniju - jā, nu pabojā dienu mazliet. bet no tā nemirst. patiesībā ir pierādīts, ka veģetatīvās distonijas nēsātāji dzīvo ilgāk nekā vidusmēra cilvēks. bet tas, vai es esmu nenormāli tieva vai vienkārši tieva - globāli tas manu dzīvi neiespaido, patiesībā tas vispār ir galīgs sīkums.

un gadiem ejot, kad sajūtas cikliski atgriežas - piemēram, pavasarī trauksme palielinās, sajūta, ka esmu nenormāli tieva arī - saprotu, ka viņas vienkārši atgriežas un tur īsti neko nevar darīt. un tad es to pieņemu nevis kā "ak mans dievs, es tūlīt miršu", "kā man ir apnicis šitais!" vai (hīts) "es vienkārši to nevaru izturēt!!!", BET gan, ka tā vienkārši notiek. un notiks. man nekad nebūs, ko vilkt mugurā. man droši vien vienmēr būs problēmas ar miegu. man droši vien vienmēr trīcēs kājas pirms svarīgām tikšanās reizēm. bet šādu jautājumu risināšanā nav vērts ieguldīt mežonīgi daudz spēka. nav vērts uz šādām lietām koncentrēties, jo viņām, mazajām maitām, ai kā patīk, ka uz viņām koncentrējas. tas viņas burtiski baro.

instead - es ļauju, lai viņas ir. vēl vairāk - es par viņām pasmejos. atkal nav ko vilkt mugurā? nu stulbi, bet reizē arī smieklīgi, jo skapis ta pilns. es to pieņemu kā esošu situāciju, kā dzīves sastāvdaļu. dzīve jau tāpēc ir dzīve, ka tu jūti. reizēm sāp vairāk, reizēm mazāk, bet kopumā kaut kas sāp vienmēr. un tad ir divi varianti - sēdēt mājās, rīt zāles un čīkstēt vai arī uzspļaut tam visam. visas šīs riebīgās sajūtas mani neatturēs no dzīves baudīšanas. jā, nu lai viņas ir, ja viņām tā gribās, bet es ar viņām netaisos auklēties. screw you, guys, es darīšu pa savam!

mans šībrīža stāvoklis nepārtraukti robežojas starp pilnīgu paniku un pilnīgu vienaldzību.

piemēram, attiecībā uz to, ko es iesākšu rudenī - tur valda absolūta panika. ko es risinu, nevis konstruktīvi pieņemot lēmumus, bet gan skrienot. ja pagāšgad, kā man bija trauksmes un panikas sajūta, es dzēru zāles, tad tagad, līdzko es sajūtu paniku, es velku botas un skrienu. jāatzīst, ka divu nedēļu laikā esmu sasniegusi vērā ņemamus rezultātus - vakar noskrēju 6 km, kas man kā pilnīgai tizlenei, šķiet, ir lielākais mūža laikā noskrietais attālums. secinājums - veselā miesā vesels gars jeb šodien man radās ģeniāla ideja, ka man vienkārši vajag uztaisīt action plan, lai atbrīvotos no neziņas par nākotni. piemēram, ja man iedod stipendiju tur, tad es daru to, ja neiedod - daru to un to. pietiek panikot un bezjēgā spiest trauksmes pogas smadzenēs, vajag konstruktīvu plānu.

bet attiecībā uz vīriešu jautājumu - pilnīga vienaldzība. pēkšņi ir pazudušas da jebkādas pieklājības normas un, ja viņš man piezvanīs vēl vienu reizi un pajautās, kādi man plāni brīvdienām, viņš dabūs tieši sejā (ausī) - piss off! i mean, ja man jāizvēlas starp būšanu vienai un būšanu kopā ar kaut kādu jefiņu - screw you, es labāk esmu viena. kā saka mana māte - ja nav kazai piena, tad nav.

skaidrs, ka man jāmācās nebūvēt ekspektācijas, pirms nav zināmi konkrēti fakti. skaidrs, ka nevar teikt "hop", pirms neesi pārlecis grāvi.

karoč, es jūtos galīgi sūdīgi. protams, ka es turpināšu pacīnīties. bet šodien es mazliet atļaušos paraudāt.

vairākas atziņas šajā pavasarī. jāpieraksta, kamēr neaizmirstu.

augstpapēžu apavus nevilkt, ja gribas tikt ātri uz priekšu.
ja kopā ar kādu var smieties, tas ir labs iemesls satikt šo cilvēku vēlreiz.
ir vajadzīgas trīs reizes, lai skriešana kļūtu ja ne par patīkamu, tad ļoti pieciešamu sportu.
pavasaris ir veģetatīvās distonijas mīļākais gadalaiks, tāpēc tam ir laicīgi jāgatavojas (ņemt vērā nākamgad).
man garšo tilapija. zivs.
ja šķīvī gribas sēt lieldienu zāli un dilles, sēklas vajag kaisīt daudz vairāk nekā liekas, ka vajag.

vēl paliek divas, pavasarī neatrisinātas problēmas. pirmkārt - kā lai tiek galā ar panikas/trauksmes sajūtu? otrkārt - ja ir ierobežoti finansiālie resursi, kuru no trīs opcijām izvēlēties - jaunas gultas iegāde, pavasara šmotku iegāde vai naudas atlikšana studijām ārzemēs?

vienmēr esmu domājusi, ka tad, kad bridget jones man vairs neliksies smieklīga, - tad būs dirsā.

un vakardien, kārtējo reizi aiz neko darīt skatoties šo filmu atkal, konstatēju, ka man viņa liekas pilnīgi normāla sieviete, nu, nekas ārprātīgi smieklīgs, kā man likās agrāk - trīsdesmit un bišķin, normālas miesas būves, ar celulītu, ir darbs un dzīvesvieta, ir draugi, nav vīrieša. nu, normāls mūsdienu sievietes stāsts.

tātad ar mani ir dirsā. brīvdienas vakarā es dzeru aliņu un skatos filmu par vecmeitu.

p.s. aizmirsu piebilst, ka vakar man bija randiņš ar manu sapņu vīrieti (nu, to, kurā tu visu laiku esi samīlējusies, bet īsti pat runājuši neesat, jo uzrunāt ir tik ļoti kauns, kaut arī pieauguši cilvēki abi divi). nu lūk, un notika nevis ļaunākais, ko varēju iedomāties - ka es viņam nepatikšu, bet notika ļaunākais, ko es nevarēju iedomāties - mums vienkārši nebija par ko runāt. nu kā tā var būt, ka tev viņš tik ļoti patīk, jo viņš ir tik vīrišķīgs, tik, nu tīīīīk foršs, bet jums vienkārši nav par ko runāt???
p.p.s. tas kārtējo reizi pierāda - ja tu atrodi kādu, ar ko kopā vari smieties - ņem ciet un nelaid vaļā. tas man tagad ir tāds kā sava veida testeris - ja jūs varat kopā smieties par visādām stulbībām, tad ir vismaz kontakts, un, iespējams, tur kaut kas var sanākt. savukārt, ja jūs nevarat kopā pasmieties - there is no way something's gonna work out.

nē, nu es beidzos nost no šitās sasodītās garlaicības!

nepārprotiet, man ir ko darīt - darbā kā vienmēr (atkal) ir daudz darba, mājās ir nepārtrauktais remonts, un esmu nolēmusi atklāt skriešanas sezonu. BET. ir ļoti liela sajūta, ka visi ir vai nu apprecējušies (un tas ir defaultā - gone) vai arī salīduši savās alās. katrā ziņā, jau atkal man nav pilnīgi nekādu plānu nevienam no šonedēļas vakariem. tā, it kā pēkšņi būtu pamodusies viena pati pasaulē.

šodien iedomājos, ka nēēēnormāli gribētos vakarā iedzert martini no tām foršajām glāzēm kopā ar kādu, ar ko stulbi pagvelzt, BET, ar ko tad lai iet un dzer? jo, redz, kā es jau paskaidroju savai mammai uz viņas komentāru, cik gan forši man, jaunai, skaistai, neprecētai skraidīt apkārt pa vakariem - būtu jau forši skraidīt apkārt kopā ar kādu, ar ko gribas, bet patiesībā kopā skraidīt vari tikai ar tiem, kas palikuši pāri. manas šībrīža opcijas ir vai nu frīkainais budisma apsēstais džeks vai arī intelektuālais sausiņš - pilnīgi nezinu, kuru labāk uzaicināt uz kokteili, abi tik jautri, tik jautri...

p.s. nu ko, hjū grānt, laikam šovakar mēs paliksim tikai divi vien, un es dzeršu ar tevi visās tavās četrās kāzās un vienās bērēs.

kaut kāda tāda lūzerīga sajūta, sēžot piektdienas vakarā darbā un pat nevēloties iet kaut kur prom.

jo? man šim vakaram nav nekādu plānu. so that's what a feeling of having no friends must be like. lūk, kas notiek, ja tu neņem un neprecies - pienāk laiki, kad piektdienas vakaros vairs nav ar ko nodot par bāra letēm.

iu.