ludza - kas, pie velna, ir dunkas?

feisbuks. mani ir iedunkājis pirms nedēļas iepazīts čigliņš. vai es gribu iedunkāt pretī? i mean, kas tas tāds? nepietiek jau ar to, ka es astoņas stundas dienā pavadu pie kaut kāda ekrāna, kur varu gan darīt savu ikdienas darbu, gan izplānot ceļojumu, gan parunāties ar draudzeni no otras pasaules malas, gan sarunāt pusdienas, tagad mēs arī flirtējam virtuāli? es kaut kādā ballītē iepazīstos ar puisi, ar kuru parunāju piecas minūtes. lai gan "parunāju" būtu stipri pārspīlēti teikts, drīzāk mēs apmaināmies ar stulbām frāzēm par to, kas katram glāzē, kamēr es gaidu savu draudzeni atgriežamies no tualetes. nākamajā dienā viņš mani ir atradis feisbukā, zinot tikai manu vārdu. nu ok, uzvārdu gan jau nebija tik grūti noskaidrot. bet viņš mani ir atradis arī draugos, kur mani pēc vārda un uzvārda atrast nevar. tad viņš man ir uzrakstījis feisbukā garu vēstuli, bārstoties ar komplimentiem par to, cik mūsu saruna bija forša, cik es esmu apburoša un ka man esot visskaistākās acis. un viņš man nosūta dunku. tad viņš mani pievieno skaipā, runā kā ar senu draugu un nosūta kaut kādu lāci, kas kustina rokas un ausis. izrādās, tas esot hug. viņš gribot mani samīļot. huh?

tad manas draudzenes draugs paziņo, ka viņam ir girlfriend jau divus mēnešus. visi ir uz pakaļas, jo nekad to meiteni nav redzējuši. izrādās, viņi divus mēnešus sarunājušies skaipā, katrs no savas pasaules malas, pirms tam viņi ir iepazinušies kaut kādā studentu pasākumā arī uz piecām minūtēm. un tagad viņi ir oficiāli kopā. wtf?

iespējams, es kļūstu veca un vairs neko nesaprotu. iespējams, puišiem šī virtuālā pasaule ir atvieglojusi iepazīšanos ar meitenēm. i mean, tas nav gluži tas pats kā riskēt kļūt par izsmieklu visai klasei un iet klāt meitenei un aicināt viņu uz randiņu visu acu priekšā. arī ne tas pats, kas atrast telefongrāmatā viņas mājas telefonu, tad zvanīt un teikt viņas mammai "vai varētu, lūdzu, pie telefona pasaukt elīnu? krišs zvana. no klases." protams, ir daudz vieglāk uzrakstīt viņai īsziņu. vai vēl vieglāk - uzrakstīt meilu draugos.

kas man tagad arī jāiet līdzi laikam un jāsūta pretī skaipā lācis ar kustīgām rokām, lai pēc tam naktī nevarētu aizmigt no priecīgā satraukuma, ka mēs, ou mai gād, esam apkampušies?? un jāatzīst, ka virtuāli komunicēt ir daudz vieglāk. ir viens konkrēts cilvēks, ar ko mēs skaipā risinam sirdi plosošas sarunas, bet dzīvē es viņu gluži vienkārši nevaru ciest, jo viņš ir ārprātīgi neveikls un mani kaitina viņa smiekli un stulbie joki. kur tad īsti ir patiesība? vai tā ir kaut kur ārā vai arī kaut kur pa vidu? jo es jau arī neesmu nekāds zelta gabaliņš, jo es laikam nošautos, ja būtu pieņemts, ka meitenes koļī puišus, nevis otrādāk. nepārprotiet - es varu runāt uz vella paraušanu, es varu bārstīt jokus un vispār būt sabiedrības dvēsele, bet līdz ko man kādam jāizrāda, ka man viņš patīk - es vienkārši sastingstu.

un tomēr - un tomēr gribētos lai ir vairāk tās reālās komunikācijas. tomēr gribētos cilvēcisku kontaktu. jo man vēl joprojām patīk iet uz pastu un saņemt ierakstītas vēstules. un es labprātāk piezvanu, nekā rakstu īsziņas. protams, ka ir ērtāk un ātrāk nosūtīt e-pastu. un, kamon, ko vispār cilvēki varēja darīt darbā, kad viņiem nebija datoru??? un tomēr, man liekas, ka cilvēki vairs nemāk runāt. ar komunikāciju jau viss ir kārtībā, visi tie ēpasti, feisbuki, draugi, portāli, internetbankas. bet runāt, runāt mums vajadzētu biežāk.