ludza

beidzot pirmo reizi pēc ilgiem laikiem man šodien darbā nav ko darīt. laikam ir kāds robs starp nodotiem darbiem un vēl neuzdotiem darbiem, iespējams, priekšnieks vienkārši ir aizmirsis mani par kaut ko nobrīfēt. jebkurā gadījumā - es nevienam neteikšu ne vārda, jo tik sen šitā nebija bijis. sajūta gandrīz tāda, ka es pa kluso pīpētu kā pamatskolā.

šobrīd vienkārši ir tā, ka viss un visi ir apnikuši. šobrīd ir tā, ka vairs negribas runāt, bet vienkārši visam uzspļaut, pasūtīt visus darbus un cilvēkus nahuj, sataisīt šņabi ar dzērveņu sulu un palīst zem segas, lai stulbi blenztu sienā. tik ļoti nogurusi es esmu.

domāju vai tā ir tikai man vai arī citiem. galvenokārt divi topiki - pirmkārt, sievietes (cilvēka vispār?) mūžīgā vēlme būt laimīgai. otrkārt - darbs, kurā ir līdzīgi kā reizēm attiecībās, bet tāpēc jau tās laikam sauc par darba attiecībām - ir pilnīgs bardaks, tu visu laiku pūlies kādam ieskaidrot, kas pēc tavām domām ir pareizi/būtu jādara, tu visu laiku centies, lai viss izdotos, pārtērējot savus spēkus, ieguldot sevi īstermiņā pilnīgi, nedomājot, kā tas ilgtermiņā atspēlēsies. un šobrīd ir pienācis brīdis, kad ir jāsaka - klausies, es eju projām. un nevis tāpēc, ka man nepatiktu, ka es negribētu, lai viss izdodas, bet tieši tāpēc, ka es zinu - lai kā es pūlētos, lai kā mēs abi pūlētos, šeit vienkārši nekas nesanāks. tu man patīc, es tev arī, bet es tevi nevaru izmainīt, jo es ne tikai to nemaz nedrīkstu darīt, jo attiecībās otru izmainīt nekad nesanāk, bet arī tu - tu pats nemaz negribi mainīties. un tad ir vienkārši jāšķiras. šajā gadījumā - no darba.

un atgriežoties pie pirmā topika par sievietes mūžīgo vēlmi būt laimīgai. redziet, man apkārt ir ļoti daudz vientuļu cilvēku piemēri. tie ir cilvēki (gan sievietes, gan, lai cik pārsteidzoši neliktos, vīrieši), kuri ir pievilcīgi, gudri, aktīvi, veiksmīgi, nu visvisvsilabākie, bet viņi ir vieni. cilvēki, kuriem regulāri ir randiņi, kuriem regulāri ir ar ko aiziet vakariņās vai uz kino, kuriem ir daudz draugi, bet nav otrās puses. a vai tas nav tāpēc, ka mēs gaidam to īsto un vienīgo? a vai tas nav tāpēc, ka ar gadiem mūsu prasības ne tikai pret sevi, bet arī citiem kļūst augstākas? jo, come on, es esmu smuka, man ir maģistra grāds, man ir savs dzīvoklis, mašīna, labs darbs, man ir savi hobiji, mīļākās filmas, ēdieni, u.t.t. un es gribu tādu pašu cilvēku pretī - smuku, gudru, ar maģistra grādu, kuram ir savs dzīvoklis, sava mašīna, savi hobiji, mīļākās filmas blā, blā, blā. bet, lielais bet - es gribu, lai viņa hobiji ir tie paši, kas man, lai viņam patīk tās pašas filmas, ēdieni un viss cits, kas man.

iemesls tam visam laikam daļēji ir mana milzīgā pašpietiekamība. jo es esmu iemācījusies ļoti daudz ko darīt viena, bet tam līdzi nāk arī pilnīgi kategoriska nevēlēšanās kaut ko pārkārtot savā ikdienā vai, nedod dievs, rēķināties ar kādu citu un darīt pēc viņa prāta. bet otrs iemesls ir arī pilnīgi iluzorā vēlēšanās satikt pilnīgi perfekto, ar kuru uz acīm būs mūžīgas rozā brilles, kurš būs tik ideāls, nu tik ideāls, ka es pilnīgi vienmēr būšu absolūtā eiforijā, tā ka pilnīgi high.

šobrīd es saprotu, ka tā nebūs. ar prātu. ka patiesībā man vienkārši vajadzētu kādu ņemt un dzīvot to dzīvi nost. bet tā iluzorā vēlēšanās būt absolūti simtprocentīgi laimīgai - dead end.

beidzot pabeidzu to faking milzīgo maģistra darbu, kas nemaz nebija manējais. dievs dod prātu tām LU augstajām galvām izbeigt šito ārprātu ar 100 lapu rakstīšanu, kuras tāpat neviens nelasa.

un dievs dod man prātu vairāk šitādas haltūras neuzņemties. tāpat jau pirmais pavasara vēstnesis pilnīgam spēku izsīkumam - mans draugs bezmiegs - ir klāt. atpūsties, ludza, tev ļoti vajag atpūsties.

dārgie draugi latvieši - ja jums ir depresija, nomākts garastāvoklis vai vienkārši iet sūdā, celieties no rīta agrāk un pasaule rādīsies gaišākās krāsās!

šorīt piecēlos pusastoņos, lēnā garā aizstaigāju uz darbu, izbaudīju es-esmu-pirmā sajūtu birojā, lēnā garā izdzerot tēju un uzliekot brazīļu mūziku.

un tagad tik neprātīgi skaisti snieg. un vispār - šī diena ir bijusi kā tādas zemenes putukrējumā. skaistās ziemas dienas - lūdzu, studijā! lūdzu, nebeidzieties tik ātri, lai es varu slēpot un snovot vēl un vēl. ak dzīve.

tikko, pati nemanot, atkal tiku ievilkta vienā ceļojumā ar draudzenes bijušo džeku. un kaut kāda ļaunā daļa manī saka, ka man ir pilnīgi vienalga par viņu abu jūtām (background: jellyfish - absolūti histēriska, personīgi tendēta, egoistiska maita, par kuras lielāko ienaidnieku esmu kļuvusi, jo mani labākie draugi ir vīrieši un reizēm sagadās arī, ka man veidojas saturīgas sarunas, piemēram, ar viņas vīriešiem, nu tur aizejot kopīgās pusdienās ar abiem). tajā pašā laikā es arī netaisos braukt ar viņu divatā.

nu, lūk, un vēl es esmu briesmīgi ļauna, jo vakar, kad slēpojot, mans draugs sisītis kļuva par upuri pacēlājam, mana pirmā doma bija - bāc, tizleni, tu man esi izjaucis vakaru, nevis - kā ātrāk tikt līdz traumām un kaut ar viņu nekas briesmīgs nebūtu noticis.

un, protams, nekas briesmīgs tiešām nebija noticis, bet tas tizlenis bija noraudājies līks un es dabūju viņam samaksāt par rentgenu, iztērēt savu benzīnu un pavadīt divas stundas slimnīcā.

ak dievs, šitā taču labas un sirsnīgas meitenes nedomā!!!

It's just a moment
This time will pass

vai, bono, cik ļoti tu kļūdies. jo patiesībā this moment - tas ir viss, kas mums ir. pagātne un nākotne ir tikai prāta iedomātas projekcijas, lai varētu pieņemt dzīvē racionālus lēmumus. diezgan stulbi, ka pagātne ir tikai manā galvā, manās atmiņās par it kā notikušo. bet tikpat labi tas varētu būt sapnis, ne? jo arī no sapņa mēs mostamies ar atmiņām par sapni. un nākotne - nu nākotne vispār ir netverama, tas atkal ir domu projekcijas mehānisms, kā likt mums kustēties uz priekšu. viss ir iedomas.

nu un tad viss, kas man paliek, ir šis. brīdis tagad.

dieviņ, dod man būt tik gudrai, lai spētu izkļūt no uzgaidāmās telpas, kurā šis brīdis tiek uztverts kā solis ceļā uz to LIELO DZĪVES MĒRĶI. šis darbs man riebjas, bet tas man palīdzēs tikt pie tā, ko es gribu. mans draugs man besī, bet pagaidām ir ok. nost ar šito lielās dzīves gaidīšanu. man nav nekā cita kā tikai šis brīdis un es esmu tikai viņā. es nesamierināšos ar kaut ko no "pagaidām pietiek". es nekļūšu par vienu no tiem īgnajiem cilvēkiem, kam šis brīdis ir šķērslis, problēma, kas jāpārvar. es nebūšu no tiem, kam riebjas savs darbs un kuri dzīvo, lai tiktu no tā prom, lai pēc tam gruzītos par to, ka rīt atkal jāiet uz darbu.

jo es esmu šeit. šeit un tagad.

paldies.

tad, kad tev liekas, ka tu beidzot esi uzvarējusi savu slimību, ka tu beidzot esi visvarena un vari dzīvot tā, kā pašai gribas, dievs tevi ņem un noliek pie vietas, pasakot - be humble.

labdien, mani sauc ludza un es šovakar piedzeršos. man ir mazā dvēseliskā krīze gan darbā, gan personīgajās attiecībās, un tagad es iešu izsportošos un pēc tam es dejošu uz bāra letes visos iespējamajos un neiespējamajos krogos.

šodienas horoskops tiešām atbilst noskaņojumam - Reāli iebrauksi auzās, kur kulsi tukšus salmus. Musināsi citus uz nerātnībām un trinkšķināsi pudeles. Iespēja aiziet neceļos.

ardievu, veselais saprāts!

nezinu kas, bet kaut kas ir vainojams tajā sajūtā, ka iemetot aci ss.lv sludinājumos par izīrējamiem dzīvokļiem, mana pirmā sajūta bija - paldies dievam, ka man ir mans dzīvoklis, kurš ir tik foršs un kuru es varu iekārtot kā pati gribu. paldies dievam, ka man nav jādzīvo kādā no tiem dzīvokļiem, kuros ir samtīgie riebīgie dīvāni, raibie paklāji, koši oranžās sienas, ķīniešu lampas vai flīzes ar zelta lapām. paldies dievam, man nav jādzīvo vienai un vēl tādos riebīgos dzīvokļos. un tad es tā - pag, pag... bet es taču dzīvoju viena jau, hmm, trīs gadus! un man taču nekad nebija ienācis prātā, ka es patiešām dzīvoju viena. ka man tagad ir jārūpējas par savu dzīvokli, ka man ir jāizlemj, ko ar viņu darīt, ka man ir jāizlemj, kā lai vispār dzīvē dzīvo tālāk. ka es esmu tā atbildīgā. kā izrādās, es pat biju aizmirsusi, ka man pieder uzņēmums, ka man ir jāuzņemas atbildība arī par to. ka es nevaru te tā - parakstīt visus dokumentus, jo manam parakstam taču ir kaut kāds spēks. tas nekas, ka man ir sajūta "kam - man pieder uzņēmums?! jūs smejaties? man taču nemaz nevar piederēt uzņēmums, es taču pat oficiāli klubos nedrīkstu iet!".

lika mirkli padomāt. fak, es esmu pieaugusi. tagad uz rēķiniem ir mans vārds, tagad pat uz uzņēmuma veidlapām ir mans vārds. a man visu laiku ir sajūta - ai, nu mēs te tā bankās spēlējamies ar papīriņiem.

un es taču esmu pieteikusies studijām tālu, tālu projām no mammas un tēta. un ko es darīšu, kad mani paņems? ko es tad darīšu?

ak dievs, es esmu pieaugusi un es esmu viena. un tālāk ir tikai mani lēmumi, un es jau vairāk nekā trīs gadus dzīvoju viena, bet, kad man jautā, kur es dzīvoju, es vienmēr atbildu, ka nesen esmu sākusi dzīvot viena pēc ilgas dzīvošanas kopā ar māsu un studijbiedreni.

fak it - es taču esmu nevis sākusi dzīvot viena, bet es oficiāli dzīvoju viena! un man pilnīgi oficiāli nav drauga! nevis - šobrīd nav, bet vispār nav! ai, nu ko tur liegties - nekad nav bijis! es esmu šokā. nekad nebūtu iedomājusies, ka tas ir šitā - šitā ir būt pieaugušam. man liekas, man vajag iedzert.

vakar vakarā radās drausmīga vēlme, lai viss būtu kā filmā "invention of lie" - t.i., mēs nespētu melot. tā nepārtrauktā lomu spēlēšana, noklusēšana, aplinkus jautāšana, man tas ir līdz kaklam. kaut vienkārši varētu džekam, kas patīk, pateikt - eu, klausies, tu man liecies nenormāli seksīgs, davai pamēģinam sabīdīt nopietnas attiecības? kaut varētu priekšniekam pateikt, ka man zēbē šitais darbs un citreiz es esmu tik dusmīga uz viņu, ka varētu piekaut. kaut ejot uz randņiem varētu mierīgi teikt, ka es esmu nenormāli apmulsusi vai arī ka patiesībā es vienkārši gribu, lai man izmaksā vakariņas, jo man viņš neliekas pievilcīgs. kaut varētu beigt staigāt ar nopietnu seju pa ielu un tēlot pieaugušu. kaut varētu kaut kādiem investoriem pateikt - man nāk smiekli par šīs tikšanās nopietnību un jums ir visneglītākā seja, kādu es jebkad esmu redzējusi.

tā taču būtu tāda brīvība, visi tie samocītie biznesa mītingi, samocītās sarunas, nepateiktais divu cilvēku attiecībās. ja nevarētu melot, viss būtu daudz vienkāršāk.

bet nav jau tik slikti, vai ne, ja ārā ir tāda ziema? un es saku - screw you, es bastoju darbu un laižu uz kalnu! pietiek izlikties, ka es strādāju!

es ticu, ka ja man būs lemts, ja manai tālākai attīstībai tas būs vajadzīgs, es vienkārši tikšu tur iekšā. pirmo reizi pieteikšanās vēstuli es rakstu bez bullshitiem - es rakstu, ko patiešām domāju, es rakstu no sirds, jo es ticu - ja man būs lemts, tad mani paņems. tādu, kāda es esmu. jo ja tur viņiem vajag savādākus cilvēkus, tad man tas nemaz nav vajadzīgs.

nost ar vīriešiem sisīšiem!

dēm, man beidzot pierāpoja, kas man ir vissvarīgākais vīrietī, to jesķ, manā vīrietī. man vajag, lai viņš būtu vīrišķīgs. man vajag, lai viņš māk iekurināt ugunskuru un iesist sienā naglu, man vajag, lai viņš būtu loģisks un racionāls, man vajag, lai es ar viņu varu kopā vēlā vakarā droši iet pa savu rajonu, zinot, ka viņš var mani aizstāvēt. man vajag, lai viņš jēdz no mašīnām vairāk nekā es. man vajag, lai man ir sajūta, ka es viņam varu zvanīt krīzes situācijā, piemēram, avārijā vai ja ūdensvads pārplīsis, un viņš man ļoti loģiski un racionāli varēs pateikt ko darīt un līdz ar to nomierināt. man vajag to stiprā pleca sajūtu. man vajag lai viņš ar saviem džekiem grib pavadīt piektdienas vakaru, skatoties hokeju, dzerot alu un aurojot.

bet visi vīrieši, kas man pievērš uzmanību - nu viņi ir pilnīgi sisīši! es nevaru nosēdēt blakus džekam, kas ar mašīnu brauc tik sūdīgi, ka man gribas viņam sist. man besī, ka man ir jāizlemj, ko darīt, ja mašīna ir aizvilkta no stāvvietas. man besī, ka viņš čammājas, ka viņš no mājas nevar iztaisīties kā tāda caca, kamēr es esmu gatava piecās minūtēs. man besī, ka uz jautājumu "ko varētu darīt piektdienas vakarā", viņš man atbild, ka viņam ir tāda sajūta, ka varētu iet padejot. i mean - padejot??? es nevaru izturēt, ka viņš restorānā nevar pats paprasīt rēķinu vai arī samulst, kad viņam oficiants kaut ko uzgruzī. es nevaru izturēt, ka viņi man stāsta savas emocionālās sajūtas - ka viņš dzīvē ir apmulsis un ka viņš jūtas nepārliecināts par sevi. i mean - ja tev patīk, meitene, varbūt nestāsti viņai, cik tu esi nepārliecināts par sevi???

man tā vien šķiet, ka es, ES, esmu tas stiprais plecs viņiem, ka viņi jūtas ar mani drošībā, ka kaut kur aizejot, viņi gaida, ka es iešu pa priekšu un pirmā sākšu runāt ar cilvēkiem un ka es viņus iedrošināšu kaut kādiem svarīgiem lēmumiem dzīvē. tas ir ļoti labi, ka man piemīt šīs spējas - būt mātišķai, uzklausīt un pieņemt lēmumu, bet es negribu sev blakus tādu cilvēku, kas ir stumdāms un bīdāms!! es negribu būt nekāda māte attiecībās.

un tas ir tiešām forši, ka tev arī patīk klasiskā mūzika vai nopietnas filmas, bet, kamon, es ar savu vīrieti gribu iet arī uz stulbām komēdijām. un tas ir tiešām forši, ka tu ģērbies stilīgi un daudz naudas tērē drēbēm, bet, kamon, tu tam tērē vairāk naudas nekā es. un tas arī ir tiešām forši, ka tu esi kārtīgs un tavas grāmatas un disku kolekcija ir alfabēta secībā, bet, kamon, es negribu attiecības bibliotēkā! es nevaru izturēt, ka aiz manis novāc manu atstāto izdzerto krūzīti vai nolasa drupačas no mana apģērba. kamon, es gribu vīrieti, nevis kaut kādu sisīti!

tikko atcerējos savu vakardienas vakaru, kad pēc aktīvas sportošanas spēju tik to vien, lai ieveltos rimi, paķertu picu, pēc tam ieveltos mājā, tad dīvānā pie televizora un tad ēst savu picu ar garnelēm, domādama - this is what i call total happiness.

tā bija gluži vai tāda eiforijas pārākā pakāpe - nogurušai tikt siltumā pie silta ēdiena.

darba intervijās ir tāds viens tricky jautājums. es pat teiktu, ka tas ir pats grūtākais. "un kādi, pēc jūsu domām, ir jūsu trūkumi?" standartā es atbildu, ka es tik ļoti koncentrējos darbam, ka pārāk tam pieķeros, un darba devējam tas ļoti patīk, un es tieku pieņemta darbā.

kāda ir patiesība? tāda, ka es, sasodīts, esmu pārāk laba. pārāk kārtīga. pārāk teicamniece. lūk, šorīt es, apzinīgais bērns, par spīti visiem -20 un cik tur, es kāpju ārā no savas siltās gultas, sataisos, aizskrienu uz autobusu, nogaidu to 15 minūtes un, saprotot, ka viņš nenāks, vēl pusstundu apzinīgi eju ar kājām līdz darbam. pa šo laiku man atsalst kājas, deguns kļūst nejūtīgs un vispār asinis pārstāj riņķot, bet es domāju tikai par to, ka es, sasodīts, kavēju darbu. kad es beidzot ieveļos darbā, es ne tikai esmu pirmā, pēc pusstundas es konstatēju, ka esmu vienīgā, kas šādos laikapstākļos ir izdomājusi ierasties darbā. lūk. un tas nav mērfijs. tas ir mans labās apzinīgās fejas sindroms. tas, ka es nevis pirmkārt padomāšu par sevi, bet gan - par citiem.

un tad tik ļoti gribas lamāties pašai uz sevi. stulbā, feja, vai tu vienreiz beigsi būt tik laba vai nē? fak, fak, fak.

nospriedu, ka nav nekādu attaisnojumu to nedarīt un pusdienās izrāvu konīti, lai varu pārdzīvot salu. uz brīdi palīdzēja.

šodien tiekos ar jellyfish. ir pagājis vairāk kā mēnesis. un man ir tikai viena doma - cik gan ātri var atrast no cilvēka.

nospriedu, ka šovakar. par spīti salam, mani jaunie zābaki šovakar izies ielās. ladies and gentlemen, i would like to introduce you to.... Boots!

nē, nu ja visu laiku sola tikai šitik aukstu, kad tad lai es velku savus jaunos, smukos zābakus, a?

kad ir silts, tad man nav zābaku, bet kad man ir zābaki - nav silts. nu kad tad lai es viņus velku?

sašutums.

cilvēki vienmēr pieļaus tās pašas kļūdas. paaudžu maiņa tās nodrošinās. ja tava māte tevi audzināja pārāk stingri, tu savus bērnus audzināsi pārāk pielaidīgi. tā ir vienmēr - vai nu tu rīkojies tieši tāpat kā tavi vecāki vai arī - pilnīgi pretēji. abos gadījumos, pieļaujot kļūdas. es bērnībā biju neglītais pīlēns, man bija jāvalkā savu māsu un māsīcu novalkātās drēbes, un man vienmēr pietrūka mammas, jo mūsu bija pārāk daudz un arī darba bija pārāk daudz. un es jau šobrīd zinu, ka mans bērns tiks pucēts vislabākajās drēbēs un man ir paranoja uz to, ka viņam ir jābūt skaistam. un es viņu celšu debesīs, un viņš izaugs pārāk pašpārliecināts, tātad iedomīgs un egoistisks. jo es iztapšu katrai viņa vēlmei.

es atkal pārāk daudz gribu. un visbeidzot es nezinu, ko gribu. i've gotta go out shopping for my life. es esmu nenoteiktā bija. es esmu cilvēks pusrats, jo es visu iesāku un pametu pusratā. es tikai sevi meklēju, teiksiet. jā, varbūt. varbūt arī man vajadzētu likt mugursomu plecā un braukt uz dienvidameriku vai āfriku. jo šī kantainā dzīve - mājas-birojs-mājas - tas nav priekš manis. manī ir pārāk liela vēlme izdarīt kaut ko paliekošu, lai visu mūžu kalpotu lielā mehānismā kā zobratiņš. saprotiet, es gribu izmainīt zobratu griešanās kārtību. un ja ne to, tad vismaz man pašai jāiet un jāiepazīst cilvēki. man jāiepazīst citas kultūras, man jālien ārā no kastes, man jāpaplašina savs horizonts, man jāpiedzīvo tik daudz kas. man jāiepazīst pasaule. un šobrīd šķiet, ka tieši šeit un tagad es esmu savas rokas izpletusi, cik varējusi. un tālāk nav kur. esmu apguvusi savu kasti no iekšpuses un vienīgais ceļš tālāk ir ārā no kastes. tas ir ļoti biedējoši, bet smakšana kastē jau nav labāka, vai ne?

vakardienas randiņš rezultējās ļoti garās vakariņās, pēc kurām tika secināts, ka tramvajs jau sen vairs neiet. tad nu viņš mani pavadīja līdz mājām. tā rezultātā es kā sasalis ledus gabaliņš tikai pēc vieniem ielīdu gultā un vēl kādu laiku domāju par lietām, ko runājām. šodienas rezultāts - darbā neesmu pārāk rezultatīva.

ļoti, ļoti gribas atkal doties kādā ceļojumā. ļoti, ļoti gribas sauli un pludmales, un kāpšanu kalnos, un sēdēšanu vakaros pie ugunskura, un gulēšanu teltī, un smiešanos.

man jau protams arī nav nekas pret šādu skaistu ziemu - you know, whatever works.

dārgie draugi, man ir mentālas problēmas. pie vainas, protams, mūžīgais vīriešu - sieviešu a.k.a attiecību jautājums. ja viņš tik bieži pie manis nāk vai nu uz vakariņām vai palīdzēt kādos vīrieša cilvēka darbos, nu tur iesist naglu sienā vai lampiņu ieskrūvēt. nu un runā ar mani līdz diviem naktī, mums ir patiešām lieliskas, filozofiskas sarunas. patiešām.

nu un tad jautājums ir - vai viņš patiešām vienkārši grib ēst vai iesist lampiņu, vai arī, liela izjusta pauze - mī un žē, kaut ko vairāk?

un visa šī, kā arī vēl divu vīriešcilvēku un kolēģes garajos prātojumos apspriesto vīriešcilvēku dēļ, man jau otro dienu nemierīga mana iešana uz/no darba. jo redziet, savā četrdesmitminūšu gājienā man nav ko citu darīt, kā tikai domāt. un vakar, jau pie pašām mājām esot, pēc saspringtas domāšanas par to, nu kāpēc tad man šitik ilgi nekādas attiecības neveidojas, pār mani pēkšņi nāca tāda kā atklāsme kaut kur no vismelnākajiem sirds stūrīšiem. a ja nu es patiešām, patiešām negribu? ja nu man šis jautājums tiešām ir aktuāls tikai tāpēc, ka ir tas fantastiski milzīgais peer pressure, ka visi apkārt precas un dzemdē bērnus? jo, atzīšos ļoti godīgi - man patiešām patiesībā ir ļoti, ļoti bail zaudēt savu neatkarību, man ir bail izšķīdināt sevi attiecībās, man ir bail, ka atnākot mājās, man to otru cilvēku gribēsies izsviest uz ielas. man ir bail, ka es brīvdienās nekur nevarēšu aizbraukt viena.

ja pavisam godīgi, tad man ir ļoti bail no tā, ka man vienai pašai ir tik labi. jo cilvēku pasaulē taču tas nav pārāk normāli - tas, ka manos divdesmit četros man nemūžam nav bijis neviens nopietns draugs. es atzīstos, ka nezinu, kā tas ir taisīt kopīgas vakariņas, plānot kopīgas brīvdienas, taisīt viņam brokastis, kopīgi iet ciemos, pasarg dievs, kopīgi ņemt kredītu vai plānot bērnus! šajā ziņā intelektuālā ludza ir pilnīgs ambālis. es nezinu neko par attiecībām, man tādu nekad nav bijis. ja būtu jāliek visvienkāršākais attiecību tests, es punktus sakasītu tikai no draudzeņu stāstītā vai žurnālos lasītā (kas starp citu, esmu pārliecināta, ir tālu no realitātes).

lielais jautājums ir - am i losing something really important this way? or is it ok just to sit back, wait and see what happens? vai tas ir ok, ka es vienkārši sēžu zāles malā un gaidu, kad man pēkšņi notiks klikšķis un es gribēšu iet zāles vidū? vai arī es no tā aizvien vairāk attālinos? vai arī vēl sliktāk - es sēdēšu zāles malā, bet klikšķa nekad nebūs, bet es to laiku varēju daudz labāk pavadīt vispār ārpus zāles?

so the big question is actually - should i stay or should i go now?