m?
Mar. 15th, 2010 | 01:31 pm
From:: ludza
šobrīd vienkārši ir tā, ka viss un visi ir apnikuši. šobrīd ir tā, ka vairs negribas runāt, bet vienkārši visam uzspļaut, pasūtīt visus darbus un cilvēkus nahuj, sataisīt šņabi ar dzērveņu sulu un palīst zem segas, lai stulbi blenztu sienā. tik ļoti nogurusi es esmu.
domāju vai tā ir tikai man vai arī citiem. galvenokārt divi topiki - pirmkārt, sievietes (cilvēka vispār?) mūžīgā vēlme būt laimīgai. otrkārt - darbs, kurā ir līdzīgi kā reizēm attiecībās, bet tāpēc jau tās laikam sauc par darba attiecībām - ir pilnīgs bardaks, tu visu laiku pūlies kādam ieskaidrot, kas pēc tavām domām ir pareizi/būtu jādara, tu visu laiku centies, lai viss izdotos, pārtērējot savus spēkus, ieguldot sevi īstermiņā pilnīgi, nedomājot, kā tas ilgtermiņā atspēlēsies. un šobrīd ir pienācis brīdis, kad ir jāsaka - klausies, es eju projām. un nevis tāpēc, ka man nepatiktu, ka es negribētu, lai viss izdodas, bet tieši tāpēc, ka es zinu - lai kā es pūlētos, lai kā mēs abi pūlētos, šeit vienkārši nekas nesanāks. tu man patīc, es tev arī, bet es tevi nevaru izmainīt, jo es ne tikai to nemaz nedrīkstu darīt, jo attiecībās otru izmainīt nekad nesanāk, bet arī tu - tu pats nemaz negribi mainīties. un tad ir vienkārši jāšķiras. šajā gadījumā - no darba.
un atgriežoties pie pirmā topika par sievietes mūžīgo vēlmi būt laimīgai. redziet, man apkārt ir ļoti daudz vientuļu cilvēku piemēri. tie ir cilvēki (gan sievietes, gan, lai cik pārsteidzoši neliktos, vīrieši), kuri ir pievilcīgi, gudri, aktīvi, veiksmīgi, nu visvisvsilabākie, bet viņi ir vieni. cilvēki, kuriem regulāri ir randiņi, kuriem regulāri ir ar ko aiziet vakariņās vai uz kino, kuriem ir daudz draugi, bet nav otrās puses. a vai tas nav tāpēc, ka mēs gaidam to īsto un vienīgo? a vai tas nav tāpēc, ka ar gadiem mūsu prasības ne tikai pret sevi, bet arī citiem kļūst augstākas? jo, come on, es esmu smuka, man ir maģistra grāds, man ir savs dzīvoklis, mašīna, labs darbs, man ir savi hobiji, mīļākās filmas, ēdieni, u.t.t. un es gribu tādu pašu cilvēku pretī - smuku, gudru, ar maģistra grādu, kuram ir savs dzīvoklis, sava mašīna, savi hobiji, mīļākās filmas blā, blā, blā. bet, lielais bet - es gribu, lai viņa hobiji ir tie paši, kas man, lai viņam patīk tās pašas filmas, ēdieni un viss cits, kas man.
iemesls tam visam laikam daļēji ir mana milzīgā pašpietiekamība. jo es esmu iemācījusies ļoti daudz ko darīt viena, bet tam līdzi nāk arī pilnīgi kategoriska nevēlēšanās kaut ko pārkārtot savā ikdienā vai, nedod dievs, rēķināties ar kādu citu un darīt pēc viņa prāta. bet otrs iemesls ir arī pilnīgi iluzorā vēlēšanās satikt pilnīgi perfekto, ar kuru uz acīm būs mūžīgas rozā brilles, kurš būs tik ideāls, nu tik ideāls, ka es pilnīgi vienmēr būšu absolūtā eiforijā, tā ka pilnīgi high.
šobrīd es saprotu, ka tā nebūs. ar prātu. ka patiesībā man vienkārši vajadzētu kādu ņemt un dzīvot to dzīvi nost. bet tā iluzorā vēlēšanās būt absolūti simtprocentīgi laimīgai - dead end.
domāju vai tā ir tikai man vai arī citiem. galvenokārt divi topiki - pirmkārt, sievietes (cilvēka vispār?) mūžīgā vēlme būt laimīgai. otrkārt - darbs, kurā ir līdzīgi kā reizēm attiecībās, bet tāpēc jau tās laikam sauc par darba attiecībām - ir pilnīgs bardaks, tu visu laiku pūlies kādam ieskaidrot, kas pēc tavām domām ir pareizi/būtu jādara, tu visu laiku centies, lai viss izdotos, pārtērējot savus spēkus, ieguldot sevi īstermiņā pilnīgi, nedomājot, kā tas ilgtermiņā atspēlēsies. un šobrīd ir pienācis brīdis, kad ir jāsaka - klausies, es eju projām. un nevis tāpēc, ka man nepatiktu, ka es negribētu, lai viss izdodas, bet tieši tāpēc, ka es zinu - lai kā es pūlētos, lai kā mēs abi pūlētos, šeit vienkārši nekas nesanāks. tu man patīc, es tev arī, bet es tevi nevaru izmainīt, jo es ne tikai to nemaz nedrīkstu darīt, jo attiecībās otru izmainīt nekad nesanāk, bet arī tu - tu pats nemaz negribi mainīties. un tad ir vienkārši jāšķiras. šajā gadījumā - no darba.
un atgriežoties pie pirmā topika par sievietes mūžīgo vēlmi būt laimīgai. redziet, man apkārt ir ļoti daudz vientuļu cilvēku piemēri. tie ir cilvēki (gan sievietes, gan, lai cik pārsteidzoši neliktos, vīrieši), kuri ir pievilcīgi, gudri, aktīvi, veiksmīgi, nu visvisvsilabākie, bet viņi ir vieni. cilvēki, kuriem regulāri ir randiņi, kuriem regulāri ir ar ko aiziet vakariņās vai uz kino, kuriem ir daudz draugi, bet nav otrās puses. a vai tas nav tāpēc, ka mēs gaidam to īsto un vienīgo? a vai tas nav tāpēc, ka ar gadiem mūsu prasības ne tikai pret sevi, bet arī citiem kļūst augstākas? jo, come on, es esmu smuka, man ir maģistra grāds, man ir savs dzīvoklis, mašīna, labs darbs, man ir savi hobiji, mīļākās filmas, ēdieni, u.t.t. un es gribu tādu pašu cilvēku pretī - smuku, gudru, ar maģistra grādu, kuram ir savs dzīvoklis, sava mašīna, savi hobiji, mīļākās filmas blā, blā, blā. bet, lielais bet - es gribu, lai viņa hobiji ir tie paši, kas man, lai viņam patīk tās pašas filmas, ēdieni un viss cits, kas man.
iemesls tam visam laikam daļēji ir mana milzīgā pašpietiekamība. jo es esmu iemācījusies ļoti daudz ko darīt viena, bet tam līdzi nāk arī pilnīgi kategoriska nevēlēšanās kaut ko pārkārtot savā ikdienā vai, nedod dievs, rēķināties ar kādu citu un darīt pēc viņa prāta. bet otrs iemesls ir arī pilnīgi iluzorā vēlēšanās satikt pilnīgi perfekto, ar kuru uz acīm būs mūžīgas rozā brilles, kurš būs tik ideāls, nu tik ideāls, ka es pilnīgi vienmēr būšu absolūtā eiforijā, tā ka pilnīgi high.
šobrīd es saprotu, ka tā nebūs. ar prātu. ka patiesībā man vienkārši vajadzētu kādu ņemt un dzīvot to dzīvi nost. bet tā iluzorā vēlēšanās būt absolūti simtprocentīgi laimīgai - dead end.