ludza

aizvakar pavisam nejauši, lai gan diezgan mērķtiecīgi, ar draudzeni kopīgi iztukšojām absolūta pudeli. patiešām kvalitatīvi noreibu, pavadīju vairākas stundas neaprakstāmā jautrībā, un mani atkal nesa vilnis. vakara gaitā arī tapu uzaicināta uz divām jaunā gada sagaidīšanām. viņi teica - tu jau esi prieka dvēsele, prieka vēstnesis, tev ir jābūt. un tā padomājot, ballēties es tiešām māku, jo man ir pašai sava prieka filozofija - ja es šovakar priecājos, tad priecājos, tad es nerunāju un nedomāju par savām problēmām. es izdejoju un iztrakoju ārā savu prieku. es sajūtu, kā manī pulsē asinis un domāju - jā, es esmu dzīva.

after all, life's too short for thinking bad thoughts. lūk, to es mācos.

lasu ekhartu tolli. jauna pasaule. man nevajadzētu lasīt šādas grāmatas, jo man piemīt nelabojama ticība jebkuram rakstītajam vārdam, it sevišķi, ja tas uzrakstīts tik harismātiski. šī grāmata apgāž manas nedaudzās stabilās patiesības.

es ilgi būvēju savu identifikāciju. es ilgi meklēju savu vietu. mana mašīna, mans dzīvoklis, manas drēbes, manas vēlmes, manas dusmas, manas emocijas. un tolle tā vienkārši pasaka, ka tas viss ir bullshits, tas ir tikai mans ego, tā neesmu es. ka pat balss manā galvā - tā neesmu es. ka es esmu tas, kas apzinās, ka manā galvā notiek domāšana. mistiski.

tad nu es mēģinu saplānot savas divas brīvās nedēļas, ko šoreiz ir ļoti grūti izdarīt, jo nav naudas, ir nenormāla skaudība par to, ka draugi kaut kur brauc, jo viņiem acīmredzot ir nauda, which means ne tikai pavadīt brīvdienas bez naudas, bet pavadīt tās bez naudas un vienai. pēc tolles ieteikuma visu laiku sev atkārtoju, ka tas ir tikai mans ego, ka īstā dzīve ir sajust mirkli, sajust, ka esmu dzīva.

so far that doesn't help. laikam vēl neesmu tik garīgi attīstīta, lai varētu iztikt bez brīvdienu plāniem un emocijām. jautājums ir - kur novilkt līniju starp savu patiesību un tolles patiesību? kā lai tās sadzīvo abas divas? jo manī ir pārliecība, ka emocijas mūs dara par cilvēkiem, bet tolle pasaka, ka visas emocijas ir viens vienīgs ego.

ja vīrietis uz tevi skatās brīdī, kad tu ēd/skaties filmu/žāvē matus/lasi, un skatās ar tādu savādu, mierpilnu smaidu sejā, un nevis skatās, bet drīzāk novēro - tad ir skaidrs, ka this is it - tu viņam patīc.

no manas puses - atkal nekā. šī nespēja iemīlēties ir kļuvusi gandrīz vai par manu pataloģisko apsēstību. četras jaunas iepazīšanās pēdējā mēneša laikā. četras drausmīgas atklāsmes, ka es viņam patīku, bet no manas puses - atkal nekā.

man ir divdesmit četri gadi. pēdējos divus gadus man nav bijušas attiecības. par uzmanības trūkumu es nesūdzos. es vienkārši nespēju iemīlēties. tas ir šausmīgi - nespēt just. un vēl jo šausmīgāk ir lēnām aizmirst, kā tas vispār bija - just.

huh, es esmu tik nogurusi. tik ļoti fiziski nogurusi. ja tas būtu tā, ka es nevienam nepatīku, bet nē - četri jēdzīgi vīrieši viena mēneša laikā. ak dievs, cik ludza atkal ir nogurusi.

man tā tīri primitīvi domāt, ka cilvēkam vienmēr vajadzētu gribēt, lai viņam ir labi. lai viņš labi justos. man tā domāt, ka ciest nevienam nepatīk un in the end visi grib justies labi, visi grib priecāties, grib būt laimīgi. nu kaut kāds izdzīvošanas instinkts, kas ir iekšā defaultā.

un ja tu tā negribi, un ja tu tikai gribi gruzīties, un ja tev vienmēr gribas tikai par gruzījošām lietām ar mani parunāt - nē, es tevi nelaidīšu savā pasaulē, kur es gribu mieru un prieku. ej pasaulē un mācies laimi meklēt, jo ne es, ne kāds cits to nevaram tev iemācīt.

you go and fight for it. i've had my fight, now you have yours. tas vairs nav mans karš.

jellyfish ir mana tā sauktā labākā draudzene jau astoņus (mī un žē, ku es veca) gadus.

pēc šodienas laikam varu teikt - bija.

viņa mani tagad soda, nerunājot ar mani. teica, ka sekas manam lēmumam būšot smagas.

patiesībā man būtu jājūtas atvieglotai, bet nez kāpēc es tā nejūtos. nez kāpēc es jūtos tik smaga kā akmens un atkal tik vainīga viņas priekšā. kā? kā viņa to dabū gatavu??

un kad es pasaku, ka, o, ir atklāts tas un tas, un es to nemaz nezināju, tad viņa man savā augstprātībā izmet - aha, uzmini, kur es pavadīju pēdējo nedēļas nogali? viņai tur patīkot, jo viņas džekam tur patīk.

bridžitā džonsā bija tāda sieviete, jellyfish, kura nepārtraukti izmeta indīgas piezīmes, kas bridžitai lika justies kā pēdējam sūdam. o jā, arī šī sieviete ir tieši tāda - jellyfish. un kad viņa kārtējo reizi izmet savu indīti, man gribas viņu tā pif, paf, viņa nokrīt un es nopūšu pistolei dūmus.

grrrrr. es pūlos būt laba, es pūlos domāt par to, ka man ir sava dzīve, ka mani nekrata, ka viņa brauc kaut kādos megasuperīgos ceļojumos un piedevām gandrīz par velti, jo viņas džeks par viņu maksā. āāā, un kuru es cenšos apmānīt - krata gan. un tas, ka viņu attiecības ir stulbas, viņa ir stulba un viņš ir stulbs, ka viņai nav kārtībā ar pašapziņu un tāpēc viņai ir vajadzīgas mazās indītes kā self-esteem boosters - lai cik es būtu intelektuāli un emocionāli augstāk attīstīta - tas vienalga ir tāds boooooom!, un ludza sajūtas kā skolā. kā mazs un melns sūds.

p.s. un kad viņa kārtējo reizi žēlosies, ka viņas džeks ir stulbs, ka viņa ir stulba un ka viņu attiecības ir stulbas, un ka viņa nevienam nav vajadzīga, tad tā vietā lai kā parasti viņu sāktu žēlot un aicināt uz saviem pasākumiem, lai meitene jūtas labāk, tā vietā es viņai pateikšu - pif, paf, jellyish is dead! ak, ludza, ar savu labo sirdi, pasaules glābēja, dzīvnieku aizstāve un visu lauzto siržu aizbildne - no more, ka es jums saku! no more!

ar mani viss ir kārtībā.

es biju prom. ārzemēs. nu es esmu atpakaļ. tas bija forši. nākamnedēļ es atkal braucu prom. tas atkal būs forši. ceļot vispār ir forši. šonedēļ beigās es braucu uz gaiziņu. arī tas būs forši.

protams, ka tā ir vienmēr - vai nu tev nav neviena vai arī ir vairāki uzreiz. šobrīd man ir mans ajūrvēdiskais filozofiskais draugs, mans jocīgais romantiskais puisis, ar ko kopā dzert tēju. un visbeidzot man ir arī par mani pāris gadus jaunāks igaunis, kas fantastiski dejo un izraisa manā vēderā tauriņus.

es valkāju īsas kleitiņas un pērku sievišķīgus svārkus. es lepojos ar savām kājām, ar savām krūtīm, ar savu sievietību. un domāju par to, cik forši ir dzīvot. cik forši ir dzīvot, kad man nekas nesāp, kad es varu gulēt, kad es varu ēst, kad manī nav panikas par ikdienišķām situācijām. ir tik forši, ka es burtiski peldu savā priekā par pasauli. ir tik vienkārši forši dzīvot.

nekas nav labs vai slikts. viss ir vienkārši tāds, kāds tas ir.

briesmīga noguruma un apnikuma sajūta. viņš teica, ka mana dvēsele esot veca, tāpēc arī es jūtoties tik nogurusi. un man nepatīk tas laiks, ko es pavadu ar viņu. nepatīk un viss.

es besos ārā no tā, ka es nespēju iemīlēties. tad tas bija viss?, es domāju. pāris sīkas afēras manā dzīvē un viss? vai es vairāk nekad neko tādu vairs nejutīšu? ou, fak, tas būtu nožēlojami. satikt vienu cilvēku pēc otra un vienkārši neko nejust - čušš, nu nevienas dzirksteles. dzīve ir tik garlaicīga, kad tu nevari iemīlēties. tik garlaicīga...

es izsūtīju savu vēlēšanos kosmosā un sāku alasīt skolas. es braukšu. es pūlos aprast ar šo domu - es braukšu. ludzai nepieciešams iemīlēties. nu kaut vai citā valstī, ja ne vīrietī.

brīvdiena, kas man pienākas.

es šodien iešu pusdienās ar viņu. un jau kuro reizi esmu iepriekš izlēmusi - i'll go for it, saņemies, tu to vari.

vakar uzšķīru kaut kādu sieviešpļāpu žurnālu, kur bija raksts par attiecībām. precīzāk, 101 veids, kā pateikt, ka tu esi gatava attiecībām. un viens no punktiem bija - tu esi gatava jaunām rētām. bingo, tieši šis ir punkts, kāpēc es neesmu gatava attiecībām. manī ir dziļa pārliecība, ka attiecībām ir jānāk viegli, nevis tur ar kaut kādām rētām.

īsta mīlestība neliek šķēršļus kaut kam citam tavā dzīvē. īstas mīlestības dēļ tev nav ne no kā jāatsakās.

jā, jā, es zinu, ar šitādu filozofiju es varu palikt vecmeitās. es mēģināšu riskēt. šoreiz.

es esmu paēdusi, birojā pa lielajiem logiem spīd spoža saule, fonā skan džezīga mūzika, ir silti, gaiši un šis ir viens no tiem mazajiem mirkļiem, kad es domāju - jā, es esmu laimīga.

beidzot saprotu un pilnīgi droši zinu, kāpēc tie cilvēki izdomā braukt ceļojumā apkārt pasaulei. un beidzot arī manī ir tāda īsta un patiesa vēlme braukt uz gadu ārpus latvijas mācīties vai backpackot.

vēl pusgads šādā darba režīmā un mani no šādas vēlmes vienkārši nevarēs atturēt. es morāli nobriestu.

vakar pēc mūsu garās sarunas ar mistisko puisi es ilgi domāju. un dusmojos. būtībā tieši tāpēc mūsu sarunas laikā lielākoties vienkārši klusēju. man nav vārdu.

jo kā tas tagad ir? šis mans šībrīža stāvoklis - tas nav nekas permanents. es jūtos labi tikai pēdējos četrus mēnešus. no manas divdesmit četru gadu ilgās dzīves tas nav pārāk daudz. es beidzot esmu nonākusi kaut kādā līdzsvarā. es guļu. es ēdu. es sportoju. es atpūšos. es smejos. un es šo sajūtu izbaudu kā neviens. jo man tā tik ilgi nebija, tik ilgi es cīnījos pati ar sevi, lai nonāktu pie kaut kā, nezinu, cik pareiza vai nepareiza, bet pie kaut kā, kas beidzot ir labs un pastāvīgs.

un tu tagad nedrīksti atnākt un man pārmest, ka es pārāk daudz izmantoju savu prātu, ka es nedzīvoju realitātē, ka man ir īpašas spējas, kuras es neizmantoju. tu to nedrīksti! ne tagad, ne šobrīd, kad es tik tikko esmu nostājusies uz kājām un sāku spert savus pirmos soļus dzīvē, kas man patīk.

es nezinu, kāpēc es beidzot jūtos labi. vai tās ir tās tabletes, ko es dzeru gandrīz gadu, vai arī tā esmu es pati. vai tā tiešām ir manās smadzenēs izraisīta ķīmiska reakcija vai arī es pati esmu kaut ko izmainījusi savā galvā.

tā vai tā - kaut kas ir noticis. un pārmetiet man, cik gribiet, ka es pārāk izmantoju savu prātu, jo beidzot es savā galvā esmu šo to salikusi pa plauktiņiem un tas man ļoti palīdz dzīvot. un pārmetiet, cik gribiet, ka es dzeru tabletes. pārmetiet, jo ja tabletes ir iemesls, kāpēc es pēdējos četrus mēnešus beidzot dzīvoju kā cilvēks - es esmu gatava viņas dzert līdz mūža beigām.

tā lūk.

visa šī socializācija kaut kādos interneta komunikācijas līdzekļos mani nogurdina. cilvēks, ar kuru tu iepazīsties, tevi sākumā atrod draugos, feisbukā, maispeisā, tviterī un skaipā, un tikai tad sākas jūsu komunikācija.

un es nepārtraukti esmu pieejama. es esmu pieejama online čatā tur un zvanam šitur, vēl visam pa vidu mani jebkurā laikā var sazvanīt pa mobilo telefonu. visa ikdienas komunikācija gan pa darbu, gan privātajā sfērā man notiek ar moderno tehnoloģiju palīdzību. es komunicēju meilos un es atbildu uz skaipa telefona zvaniem. es iečekoju ziņas ziņu portālos, aizsūtu linku draugiem, lai kopīgi par to parunātu draugos.

un vēl pāri visam - es rakstu dienasgrāmatu blogā.

vakar es iepazinos ar kādu cilvēku, un man ir sajūta, ka šo cilvēku man kāds vienkārši lika satikt tieši šajā brīdī, šajā vietā. tas bija maģiski. viss vakars, visas sarunas. maģiski.

totally overwhelmed. laikam kāds kaut kur zin labāk.

ai neko negribu teikt, vienīgi to, ka mans dzīvoklis pa vienai istabai vien kļūst smukāks un man patīk saņemt komplimentus.

un vēl to, ka mans darbs ir pārāk stresains, bet ka gandarījums pēc padarītā arī ir milzīgs. un kaut kādā ziņā es pat varētu teikt, ka šis darbs man patīk labāk no visiem, ko es jebkad esmu strādājusi.

tā lūk.

esam ievākušies jaunā birojā ar milzīgiem logiem, pa kuriem var redzēt rīgas jumtus. ja vēl būtu drusku siltāks, es vienkārši saceltu kājas uz galda, sūktu beiliju un blenztu ārā pa logiem uz pielijušo rīgu.

mana draudzene mani pūlas pierunāt iet uz vidusskolas salidojumu. kādreiz mana vīzija par vidusskolas salidojumu bija diezgan līdzīga kā filmā "romijas un mišelas skolas salidojums". jo es arī vidusskolā biju frīks, kam īsti nav draugu, katrā ziņā nekāda populārā meitene.

laikam tomēr esmu izaugusi, jo ķekša vilkšana un atrādīšanās vairs neliekas argumenti salidojuma apmeklēšanai. esmu pāraugusi ķekšu un atrādīšanās laiku, un ir tik forši vienkārši būt sev un patikt sev, un nevajadzēt nevienam neko atrādīt vai pierādīt.

grejas anatomija uzdzen to melanholisko pārdomu sajūtu. vakar es sāku domāt par to būšanu vienai/am. tur ir tik daudz iemeslu. man vienmēr liekas, ka vēl jau laika daudz, ka viemēr šobrīd ir kaut kas svarīgāks. pabeigšu remontu un tad gan es par to domāšu. nokārtošu ar darbu saistītās lietas un tad gan es pievērsīšos savai privātajai dzīvei.

un vienmēr, kad kāds potenciālais parādās pie apvāršņa, vienmēr man ir kādi aizbildinājumi, kāpēc nē. nē, man taču ar viņu nav par ko runāt, ko es ar viņu darīšu. nē, man šobrīd ir depresija, man taču gribas tikai sēdēt stūrītī un gruzīties, ko es ar viņu iesākšu. nē, man taču ir jāpilda krustmātes pienākumi un jāved krustbērns uz cirku, man taču vēl ir suns, par kuru ir jāparūpējas, kā gan lai es vēl domātu par vēl kādu? nē, es taču neesmu simts gadus bijusi pie friziera, man simts gadus nav bijis jauns mētelis, man taču nav ko vilkt mugurā uz randiņu un vispār es šobrīd nejūtos pārāk skaista, lai vispār ar kādu ietu uz randiņu.

nu jā, viņš mani uzaicināja vakariņās - jā, jā, kaut kad es noteikti aiziešu. pēc tam, kad būšu pabeigusi kaut ko ļoti svarīgu - nu tur dzīvokļa remontu vai kaut ko tādu.

par ko tas liecina - ka es izvairos no attiecībām dēļ kaut kādām tur fobijām (nu, piemēram, bail, ka nekas nesanāks, bail, ka zaudēšu savu neatkarību u.t.t.) vai arī es vienkārši attiecības negribu? un ja negribu - kāpēc mani tas tomēr uztrauc?

ai, vienkārši mazāk jāskatās kaut kādi melanholiju uzdzenoši seriāli.

ir neliels stress pirms rītdienas brauciena, es pat teiktu tāda neliela trauksme. cerams, ka atgriežoties pāries un turpināšu dzīvot uz viļņa. brīvdienās peldējos jūrā.

man liekas, ka mani koļī draudzenes bijušais puisis. draudzene dusmojas uz mani un uz viņu. es esmu nesaprašanā, ko darīt, jo ņevinovataja ta ja.

ziema pienāca pārāk ātri un pārsteidza mani nesagatavotu. ne man ziemas zābaku, ne cepures, ne cimdu. mammai ir taisnība - nav nepiemērotu laika apstākļu, ir tikai nepiemērots apģērbs.

gribētos pateikt kaut ko labu. esmu vismaz trīs reizes ik pa laikam kaut ko sākusi šeit rakstīt un nodzēsusi nost. jo nē, tas nav to vērts, lai to rakstītu. tas viss attiecas uz vecu periodu dzīvē.

nu lūk, un es biju slima un manī bija trauksme par darbu, un es jau paspēju nobīties par to, ka mana veģetatīvā distonija atkal ir klāt, velkot sev līdzi visas pārējās bēdas. bet tad es šorīt gāju uz darbu un beidzot bija saule un dzeltenas lapas, un es nodomāju, ka patiesībā viss, kas man pietrūka, bija vienkārši ieelpot. paskatīties apkārt un ieelpot. ka ir skaisti.

vienkārši baudi, es sev saku. peldi pa dzīvi un vienkārši baudi. jo "satraucoši" var būt arī labi satraucoši - kaut kas jauns taču vienmēr ir satraucošs, bet arī nenormāli interesants, vai ne?

pirmkārt, par manu vakardienas mērfiju. background information: pie mana darba ir tikai maksas stāvvieta, tāpēc es mašīnu vienmēr lieku tuvākajā bezmaksas vietā, kas tomēr ir diezgan patālu, ar kājām jāiet vismaz 10 min. vakar: baigais slimums nāk virsū, pašai auksti, vispār ārā ir auksts, līst lietus, garīgais nulle, mētelītis plāns, bet nu darba beigās kā parasti ietūcos savā plānajā mētelītī, uzsienu lielo šalli, ierauju galvu un, cīnoties ar stihiju un savu mazo salūzušo lietussargu tomēr kaut kā tieku līdz savai bezzmaksas stāvvietai. seko šoks - a mašīnas ta nav. tam seko atklāsme, ka tieši tajā rītā, lai iztērētu savus falšos amerikāņu latiņus, esmu nolikusi mašīnu maksas stāvvietā tieši pretī biroja durvīm. mēroju to pašu ceļu cauri stihijai atpakaļ, visu laiku pie sevis sakot "fak, fak, fak".

otrkārt, rudens slimums tomēr izrādījās stiprāks par mani. fak, fak, fak.