ludza

man ienāca prātā doma, kā sasildīties - vienkārši ir jābrauc uz laukiem un jāizcep cepumi vai pīrāgi, vai kaut kas tāds. nu jo pie plīts vienmēr uzreiz siltāk paliek.

tie rīti, kad es mostos no gulēšanas savā migā, ar trīs segām, pieciem spilveniem, kaut kur pa vidu pa nakti novilktām zeķēm un halātu, ar no rīta no manas elpas norasojušiem logiem. kad es mostos ar sāpošu kaklu, turpat zem segas uzvelku savu biezo halātu, lēnām izbāžu ārā vienu kāju, sataustu uz grīdas nolikto aitādu, tad izkāpju ārā arī pati un palūkojos pa logu. un tur vējš mētā apbružātas rūsas krāsas lapas, debesis ir lillīgi pelēkā krāsā, asfalts ir melns no lietus un ik pa laikam gar logu aiziet kāds ar pret vēju pagrieztu lietussargu, sarāvies uz iekšu savā mētelī vai jakā, vienā rokā sažņaugtu lietussargu un otru roku spītīgi iebāzis kabatā - tad es zinu, rudens ir klāt.

es esmu dziļi pārliecināta par to, ka latvieši būtu daudz laimīgāki un smaidīgāki, ja mums vienkārši būtu kaut drusciņ vairāk saules. un nevajag te par latviešu sūdīgo raksturu un depresīvo dabu - gribētu redzēt, kā izskatītos spāņi, ja dzīvotu šajos platuma grādos.

mums augstskolā toreiz bija viens exchange students no francijas. viņš jau oktobrī nāca uz skolu dūnu jakā un katru rītu lamājās - oh, fucking shit, i sware that hell must be like this - fucking cold.

jau vairākas dienas man ir šī nevaru nosēdēt/viss riebjas sajūta. to pavada sekojošas īpašības:
1) sajūta, ka kaut kas pašos pamatos vai nu nav kārtībā vai trūkst;
2) apnīk visi ikdienā apkārt esošie cilvēki;
3) nespēja koncentrēties uz vienu darbību un milzīga vēlme izdarīt vairākas darbības reizē (fail);
4) nekonkrēta vēlme izrauties no rutīnas, darīt kaut ko ekstrēmu, piemēram, izlekt ar izpletni, bet tajā pašā laikā māc pilnīgs motivācijas trūkums jebko uzsākt, jo nav ticības, ka jebkas, pat kaut kas tik ekstrēms kā izpletņlēkšana, varētu šo sajūtu izmainīt;
5) neapmierinātība ar esošo dzīves stadiju, ko es sauktu par "ne uz priekšu, ne atpakaļ" - kaut arī esmu neapmierināta ar pašreizējo stāvokli, nevaru norādīt dzīves posmu, kurā esmu bijusi laimīga pagātnē, ne arī vīziju, uz ko tiekties nākotnē, lai būtu apmierināta;
6) nepārtraukti mainīgas vēlmes - vienā dienā gribu braukt uz dienvidameriku, nākamajā gribu gadu mācīties āzijā, un vēl nākamajā - lasīt zemenes īrijā.

lūk kā. tas man liek atcerēties savu unikālo kaimiņu, kurš savos trīsdesmit gados ir visai izskatīgs vīrietis ar ļoti labu darbu, visnotaļ labiem ienākumiem, plaša profila interesēm (sports, ceļošana, pavārmāksla, grāmatas), bet - viņam nav draudzenes. nedz arī kādreiz ir bijusi, t.i., vismaz neviens no viņa draugiem nevar atcerēties tādu faktu. viņš lieliski dejo, viņam patīk skaistas sievietes, viņš pavisam noteikti nav gejs. ne jau šajā sakarā es viņu atcerējos. tajā, ka viņš nepārtraukti ņemās un dīdās, par ko mēs savā draugu pulciņā viņu esam iesaukuši par dīdekli. viņam nekad nav miera. viņš ir bijis visos kontinentos, viņš ir lecis ar izpletni, viņš ir ēdis čūsku, viņam ir trīs augstākās izglītības, bet viņš turpina mācīties vēl ceturto. viņš notusē līdz pieciem rītā, bet nākamajā dienā jau deviņos no rīta zvana, jo gribot braukt sēņot. tas, ko es gribu teikt - viņam visu laiku ir garlaicīgi. sākotnēji mēs nekādīgi nevarējām saprast, kas viņam ir, ka viņš visu laiku sēž kā uz adatām. nevar likties mierā.

bet - ar viņu nevar normāli sarunāties. vienkārši tā iemesla dēļ, ka sarunāties ar viņu ir garlaicīgi. tiešām nezinu kāpēc, jo viņš taču savā būtībā ir tik interesants cilvēks. sākumā es teicu - viņam vienkārši dzīvē kaut kas nav kārtībā, tieši tāpēc viņš nevar vienkārši mierīgi atslābt un nedarīt neko. nu, tas tāpēc, ka viņam nav draudzenes - teica citi.

bet nupat man šķiet, ka es viņu saprotu. viņš ir talantīgs. gudrs, talantīgs, ar vēlmi nepārtraukti attīstīties. kāpēc? tāpēc, ka viņš meklē adrenalīnu. cilvēks ir emociju vergs - viņam vajag galējības, lai spētu just. un jo lielākās galējībās viņš slīd, jo lielākas galējības viņam vajag. kad kļūst garlaicīgi, nomoka rutīna - viņš aizbrauc uz āziju un apēd čūsku. bet ko darīt nākamreiz, kad kļūst garlaicīgi? tad jau ir jālec ar izpletni. un tālāk? ko tālāk?

tā visa sāls ir - man šobrīd ir pārāk labi. tik labi, ka kļūst garlaicīgi. redz, kā - vēl pirms pāris mēnešiem es nepārtraukti baudīju to, ka man vienkārši beidzot ir labi. bet kad tā kļūst par normu - ko tālāk? jo gribas just, gluži kā narkomānam tev atkal gribas just.

piektdien godam dabūju titulu "labākā vakara dejotāja", jo man vienkārši bija atnācis vaļā. bija sajūta, ka mans ķermenis dejo gandrīz neatkarīgi no manis, ka viņam vienkārši ir jāizdejo kaut kāda gada norma laukā. sajūta, ka man ir pilnīgi vienalga par apkārtējiem, vēl jo vairāk tāpēc, ka pusi es nepazinu un vakara gaitā pat nemēģināju iepazīties, jo mana misija bija tikai viena - dejot.

attapos četros no rīta, jau sen pazaudējusi savas augstpapēžu kurpes, basām kājām dejojot uz bāra letes, fonā skanot džordža maikla "freedom", tikai ar vienu domu - jeij, brīvībāāāā.

man mugurā ir īsa, īsa kleitiņa - ja ir ko rādīt, tad ir jārāda. vakar metos ar skrūvgriezi virsū manai pirms gada skrūvētajai un pusizjukušajai kumodei un pēc kārtīga cīniņa beigās paņēmu skrūves, kas man bija mājās to sūdu vietā, kas kumodē bija pirms tam, un saštellēju atvilktnes kopā ka prieks.

vēl uzvārīju ingvera tēju ar kanēli un domāju par to, ka garša dzīvē ir viena no manām lielākajām baudām.

ne jau vienmēr tā ir, bet man ļoti pietrūkst lielā vakara - nu, agrāk, kad es biju vakarā pārvilkusies mājās un mazgāju traukus, es vienmēr trenēju savas smadzenes pie pilsoņa valda stāstiem un visādiem citādiem konkursiem. un vispār nejutos tik vientuļa kā tagad vakaros. nu, pietrūkst man tiešraides, sajūtas, ka vēl kāds kaut kur neguļ, ne es vienīgā.

bet vispār - man pielika pie algas. un jā, jūtos godīgi nopelnījusi, lai arī esot krīze.

es domāju, kāpēc mēs esam un turamies kopā jau septiņus gadus. mēs esam divas salauztas sirdis, divas nepārliecinātas, nedrošas pusaudzes, kam vajag kādu, pie kā pieturēties, lai varētu izdzīvot.

un kāpēc mūsu bērni ir tik emocionāli, kāpēc viņi naktīs nevar gulēt un dienā viņiem ir tikai divi agregātstāvokļi - vai nu viņi smejas vai raud.

tāpēc ka mēs pašas esam salauztas sievietes, tāda nepārliecināto sieviešu suga, kurām neiet ar vīriešiem dēļ tā, ka, pirmkārt, mēs neprotam mīlēt sevi. mēs, vienmēr visiem labās, ar augstu atbildības sajūtu apveltītās sievietes, kurām izmisīgi gribas, lai ar viņām nenotiek tā kā ar viņu mātēm, māsām vai draudzenēm - lai viņām ir tikai viens vienīgs sapņu princis, viena vienīga laimīga mīlestība, attiecības, kurās viņas ir no visas sirds mīlētas, lai mīlestības drupačas nebūtu jāmeklē ar lupu.

un problēma patiesībā ir - mēs mīlam sevi caur citiem, caur saviem bērniem un saviem vīriešiem. mēs mīlam sevi, ja citi mūs mīl. bet tā ir apgriezta loģika, visupirmām kārtām mums jāmīl pašām sevi.

tas nu tad būtu nokārtots. tagad atliek tikai saņemties un piebeigt remontu un tad kādu mazu laiku man būs miers.

biju sarunājusi braukt uz ventspili kopā ar draudzeni, bet šī visu laiku čīkst. par to negrib maksāt, un vispār - viņa nemaz neesot teikusi, ka brauks vai ka maksās, un vispār - viņa jūtas uzmesta, jo tā otra beigās izdomā, ka nebrauks, un vispār - ārā tik pretīgs laiks, ja nu ienāk prātā braukt atpakaļ uz rīgu, bet nav kas ved? un vispār? un vispār? un vispār?

es viņai pateicu - nu tad nebrauc. un noliku telefonu. pietiek vienreiz.

mans tētis raksta tik jaukus un tik gramatiski pareizus meilus, ka prieks. tāds lepnums gandrīz, jo pirms gada viņš vispār nemācēja apieties ar datoru, bet tagad i oficiālus dokumentus raksta, i internetā rezervē ceļojumus.

un tad es zvanu viņa sekretārei un lūdzu savienot mani ar tādu un tādu kungu, jo pa taisno viņam piezvanīt nevar. un tas man liekas baigi kūl.

reizēm, vakarā ejot gulēt, es sajūtos tik viena, it kā visu savu mūžu būtu gājusi un gājusi pa tuksnesi, nevienu nesastopot. tas ir tāds mans tuksnesis, kurā tik dikti kaut kas vai kāds pietrūkst, ka kaukt gribas. tuksnesis, kas nekad nekrustojas ne ar vienu citu.

un tad laiks līdz mūža beigām man liekas bezgalīgs. visu mūžu nevienu savā tuksnesī nesastapt - tas būtu briesmīgi.

jo tu esi garīgi izaudzis, sagatavojis augsni mīlestībai, tā teikt, burtiski izpolsterējis istabiņu pa centimetram vien, bet nevienam tavu mīlestību tieši tagad nafig nevajag. tas ir kā spļāviens sejā.

es esmu nogurusi. es nespēju reģenerēties tik ātri, cik es sevi atkal iztērēju. mans ķermenis ir gudrāks par mani, viņš jau laicīgi sūta signālus. man vajag atvaļinājumu. un algas pielikumu, jā.

es esmu dikti nesakarīga šodien. vate galvā.

ļoti slikta diena.

esmu tipiska sieviete - kad man ir sūdīgi, es eju iepirkties vai nodarbojos ar skaistumkopšanu. pierakstījos uz kaut kādiem pīlingiem šmīlingiem, lai noņem man to slikto enerģiju nost vismaz no sejas.

man neizbēgami liekas, ka es kaut ko esmu aizmirsusi. es tā arī zināju, ka vajag pierakstīt pilnīgi visu, kas ienāk prātā dienas laikā. a to visu nakti es pavadu, sapņojot, ka esmu indijā (sižetiski garš, spriedzes pilns un piedzīvojumu bagāts sapnis), kā rezultātā no rīta es pamostos, it kā izgulējusies, bet visu nakti aktīvi sapņojusi, tāpēc mana smadzeņu darbība dienas laikā ir mazliet bremzēta.

es zinu, ka man bija kaut kāda baigā doma, ko šeit ierakstīt.

vēl es zinu, ka man jānopērk pāris metri bikšu gumijas.

tad vēl es zinu, ka biju apsolījusi rīt kaut kam kaut ko aizsūtīt.

tad vēl es zinu, ka man ar kaut ko bija sarunāts pirkt kaut kādas biļetes.

tad vēl kaut ko man vajadzēja izdarīt mājās. skaitītājus nosaukt? nosaucu.


bļāviens, nu tāda stulba sajūta, kā kevina vecākiem lidmašīnā, ka kaut kas ir aizmirsts, bet nevaru atcerēties kas.

vakar es biju ļoti dusmīga.

kā vispār lai cilvēks atrod draugus? kā vispār cilvēkiem izdodas atrast cilvēkus, ar kuriem pavadīt kopā laiku, ar kuriem doties ceļojumos, ar kuriem doties makšķerēt, ar kuriem kopā braukt ar riteņiem? jo es laikam padodos, es kapitulēju savu draugu priekšā. es vairs nespēju izdomāt jaunas izklaides brīvdienām, jaunus ceļojumu maršrutus, jaunas receptes vakariņām, lai tikai mums rastos kaut kas kopīgs. laikam jau, ja mums nav kopīgas intereses, tad nav. ja nav kazai piena, tad nav.

man liekas, ka ir baigi forši izplānot divu dienu braucienu uz jūru ar riteņiem, man liekas forši braukt uz latgali un dzīvot teltīs, man liekas forši plānot ceļojumu uz indiju, man liekas forši brīvdienas pavadīt laukos, iet pirtī un lekt dīķī, man liekas forši kopā gatavot garšīgus ēdienus. bet viņiem nē. un es padodos.

biju tik dusmīga pēc kārtējās reizes, kad esmu izplānojusi ceļojumu, par kuru visi sākotnēji ļoti priecājas, bet pēc tam, kā jau katru reizi, tiek atrastas atrunas (ai, man tomēr nav naudas, ai, man tomēr jāiet uz kāzām tajā laikā). skaidrs, ka nevienam nafig tas nav vajadzīgs.

man beidzot jāiemācās izklaidēties vienai, braukt ceļojumos vienai, jo šitā nemitīgā pielāgošanās kādam citam, lai tikai mēs kaut ko darītu kopā - tas man ir līdz kaklam.

nu jā, rezultātā es gāju skriet un izskrēju no sevis ārā dusmas, un pārrados mājās laimīga, laimīga, laimīga. kaut kas tajā skriešanā ir.

rudens klāt. un, ak dievs, man ir sajūta, ka līdz ar drēgnajiem rītiem un tumšajiem vakariem mana trauksme ir atkal klāt. nē, nē, nē, ne šogad, lūdzu.

1. septembris man uzdzen šermuļus. momentā nāk prātā tie divpadsmit pirmie septembri, tie riebīgie rīti, kad pirmo reizi pēc vasaras jāceļas septiņos. nelabums kuņģī no uztraukuma un nespēja ieēst mammas taisītās tomātmaizes. baltā blūze un melnie svārki, baltās zeķubikses un melnās laka kurpes. viss svaigs un jauns. jaunu burtnīcu un zīmuļu smarža. gladiolas un dālijas. un visam pāri - rīta drēgnums.

lūk, kāpēc man tagad ļoti patīk pirmie septembri - tāpēc, ka es zinu, ka, paldies dievam, man tie nekad vairs nebūs jāpiedzīvo.

man šobrīd ir ļoti spēcīga sajūta, ka ir jābēg. jābēg no skolas, no darba, no visa, visa šī daudzā. bet tā nav pareizi, vai ne? tieši tāpēc rodas mana trauksme. skaties bailēm virsū un triec viņas ratā. nesastingsti, bet sāc rīkoties. labi, es to varu. i'm getting things clear.

ir nodots darbs un pēkšņi iestājas milzīgs nogurums, vairs neko negribas. negribas runāt, gribas klusēt, negribas būt lielajā pieaugušo pasaulē, negribas spēlēt teātri "Lietišķas tikšanās", negribas lietot visus tos briesmīgi svarīgos, daudznozīmīgos vārdus. tikšanās ar klientu. investīciju piesaiste. investīciju projekta prezentācija. visvairāk man riebjas, kad lieto anglicismus, tos pārtaisot par it kā normāliem latviešu vārdiem. mītings. šodienas aģenda. investoru leģenda. šourūms. apdeits. ieskedjulot mītingu. dedlains. menedžēt.

džīzis.

uztaisu cigoriņu kafiju, iekožos bulciņā un darbs var sākties.

es domāju par draudzību. par to, ka pēdējā laikā man liekas, ka, ja es draudzējos ar vīrieti, tad mūsu sarunas lielākoties ir par dzīvi kā tādu un tieši šīs sarunas mūs padara par labiem draugiem. savukārt, ja es draudzējos ar sievieti, mēs arī runājam par dzīvi, bet nevis par dzīvi kā tādu, bet tieši citu cilvēku dzīvi. un jo vairāk es varu padalīties savai draudzenei ar pēc iespējas sīkākām detaļām par kāda cita dzīvi, jo labāks draugs es esmu.

aizstāvot savu dzimumu, gribas oponēt, ka nē, ir mums arī saturīgākas sarunas. un tomēr, mani nepamet sajūta, ka kamēr es nesāku klačoties par savas un citu privātās dzīves sīkumiem, sieviešu kārtas pārstāves nekad mani par draudzeni neuzskatīs.

a pastāsti, kuram pazīstamajam ir sūdīgas attiecības ar draudzeni, kuram ir problēmas ar alkoholu, ka esi redzējusi kopīgo paziņu kopā ar kādu citu kopīgu paziņu un, bingo, tev ir draudzene uz mūžu!

pēc skriešanas es guļu kā dieva ausī (diezgan jocīga metafora).

turpinot lasīt iesākto grāmatu, sāku domāt par to, ko parasti sauc par brīnumiem. par lietām, kurām pēc visām varbūtības teorijām nevajadzētu notikt, bet kuras tomēr notiek. nu piemēram, ka tu izdomā piezvanīt draugam tieši tajā brīdī, kad viņš ņem telefonu, lai zvanītu tev. vai arī, ka satiekot cilvēkus, kurus parasti nemaz tik bieži nesatieku, visi nošokējamies, jo izrādās, ka tieši tajā naktī esam sapnī redzējuši vienu un to pašu cilvēku, ko nekad iepriekš sapņos neesam redzējuši.

kā izrādās, tāda savstarpēja telepātija ir pētīta un pat pierādīta. bet tas mans fīlings par to ir šāds - es ļoti piekrītu tam faktam, ka apziņa veido tikai piecus procentus no visām domām, kas eksistē mūsu galvās. a viss pārējais ir zemapziņa, un tieši tā izstrādā šādus brīnumus. laikam jau mēs tīri instinktīvi ļoti labi tulkojam citus cilvēkus un varam sazināties kaut kādā citā līmenī, ne tikai ar vārdiem. neapzinātā body language lasīšana varētu būt viena lieta, bet kā lai izskaidro tos "brīnumus", kas notiek esot vienam no otra lielā attālumā? vot, šitais jau ir inčīgi. būs jāpalasa.

saskaņā ar secret grāmatiņu, jāvizualizē tas, ko gribu, un nedrīkst domāt par to, ko negribu.

tikai kāpēc vizualizēt daudz vieglāk ir savus lielākos "negribu", nevis "gribu"? kāpēc lietas, no kā baidos, varu iedomāties tik dzīvi, ka bail, bet lielākās vēlēšanās vizualizēt vienkārši nemāku? nu piemēram, es nenormāli dzīvi varu iztēloties, ka vakarā ejot gulēt manā istabā tumsā ir visādi briesmoņi, bet tajā pašā laikā ir pilnīgi neiespējami ilgāk par sekundi noķert fīlingu, ka esmu uz tropiskas salas, guļu bīčā un sūcu pina colada.

vai nu bailēm lielas acis vai arī es vienkārši nezinu, ko gribu. jo šito man pat skolā teica - ja nezini, ko gribi, vismaz definē, ko negribi. un jā, ar tām pēdējām lietām es varētu enciklopēdiju sarakstīt, bet konkrēti uzskaitīt, tieši ko es gribu, ir pilnīgs vāks.

tas kā ar to sievieti, kas vēlējās, lai viņai būtu vīrietis, kurš viņu ļoti mīlētu, nepārtraukti bārstītos ar uzmanības apliecinājumiem un komplimentiem. pēc kāda laika tieši tāds arī viņai parādījās. tikai - nelabojams alkoholiķis. jo viņa jau neteica, ka vēlas mīlošu vīrieti - nedzērāju.

tad kā lai es vispār tagad iedomājos savu perekto dzīvi? kas man jāparedz visas iespējamās sekas manai vēlmei? nu, teiksim, es gribu vīru un trīs bērnus, bet tajā pašā laikā būt karjeras sieviete, finansiāli nodrošināta, nodarboties ar fotografēšanu, sportu, bet ar iespēju vismaz vienu nedēļu mēnesī neko nedarīt un vienai aizbraukt uz tropisku salu. nu neiespējami ar trīs bērniem, vai tad ne?

kaut kas tajā visā noslēpumā neiet kopā.

ir jau ir dzīvē šādi tādi prieciņi. nemaz nevajag tur pīpēt vai šņaukt kaut ko, eiforija citreiz pārņem tāpat vien. es piektdien atdejojos vaļā. parāvu to smacējošo aukliņu ap kaklu nost un dejoju kā traka. ar aizvērtām acīm, iespiesta cilvēku barā, bet viena. es un maikls džeksons, bremzes vaļā.

un sestdien izstiepos zālē visā garumā un blenzu debesīs un domāju, kā vienmēr, par aizejošo, par vecumu, par grumbām sejā. un zālē pār mani nāca atklāsme. pieņem. tu jau nevari apturēt.

un kaut kā tagad tam vecmāmiņas "mēs jau vienmēr tikai gribam, lai mums būtu vairāk laika" ir kaut kāda jēga. tas ir izgājis caur manu prizmu, nogruntējies un kļuvis skaidrs.

es morāli briestu. lēcienam.