ludza

o, šogad tomēr sanāks iet uz vienām kāzām un beidzot būs iemesls sapucēties - šogad pirmoreiz.

es jau domāju par kādu atlaižu kleitu un gājienu pie friziera, lai uztaisa man tādu ala dīva style. jē jē jē.

kad tu palasi citu dzīves, it sevišķi to kursabiedru, kas taisa karjeru/mācās ārpus latvijas, dzīves, tad pēkšņi vairs nezini ne rīta, ne vakara, tev skauž un tev ir dusmas. un vislielākais ir apjukums un nožēlojamā bezspēcība, taisot kaut kādu sūda remontu, no kura tu atkal nesaproti ne rīta, ne vakara, tev ir sajūta, ka tiec regulāri apkāsta un par visu trīs reiz pārmaksā. un darbā raujies kā zirgs pie trijiem projektiem vienlaicīgi, un tev tik un tā ir jāņem kaut kāda haltūra, ko darīt pa vakariem, kad pēc astoņām stundām darbā smadzenes tek ārā, kaut vai mēģinot kopā salikt divi un divi, lai varētu apmaksāt zobārstu, piemēram. un visam pāri man šajā vasarā nav bijis atvaļinājuma, es tik tikko esmu sākusi vasaru vispār sajust, kad pēkšņi attopos, ka jā, ak dzestrais rudens, tu esi klāt. un atkal salst, un atkal paliek tumšs, un atkal ir auksti. nu pilnīgi šodien tāds, ka vēmiens nāk. var jau būt, ka tas tās pusdienu kotletes dēļ. sazin, kur atkal pasaulē taisnība pazudusi, nu?

es jau zinu, zinu - a kam tagad viegli.

es šobrīd dikti vēlos, kaut nedzīvotu viena un ar mani būtu vēl kāds, kas uzņemtos risināt remonta problēmas. jei bogu, es jūtos tāpat kā droši vien vīrieši jūtas sieviešu apģērbu veikalā. man ir aptuveni skaidrs, kādu kopbildi es vēlētos iegūt savā dzīvoklī, bet kā to iegūt - tā priekš manis ir ķīniešu ābece.

rezultātā mans remonts no manis prasa milzīgas fiziskas un garīgas pūles. es esmu jau tā pieradusi pie skapju un visādu citādu mēbeļu pārbīdīšanas un pārnešanas, ka šodien būvmateriālu veikalā attapos, palīdzot pārdevējam pārbīdīt milzu trepes, lai tiktu klāt man vajadzīgajai vietai, savukārt vakar, piestumjot pie kases ratiņus, kas piebāzti pilni ar parketa kastēm, uz manu atbildi, ka neviens man nav viņas izrakstījis, kasiere paskatījās uz mani un šokēta izdvesa "a kā tad jūs viņas dabūjāt iekšā ratos? jūs pati?!". ņemot vērā manu kompleksiju, viņa man noteikti nenoticēja ne par mata tiesu.

atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, kaut kā šajā vasarā esmu baigi maz pieņēmusies svarā, kas man kā caurbirai/skeletam ir nenormāli vitāli svarīgi, lai izvilktu ziemu.

visu laiku nesapratu, kas par lietu, jo it kā štopēju tāpat kā iepriekšējās vasaras, bet svars što to nemainās. tad nu vakar nolēmu ļaut gastronomiskajām izvirtībām vaļu un visas dienas garumā apēdu, lūk, ko - putru ar jogurtu, pīto bulciņu, suši, kafiju ar pienu, puslitru avenes, vienu snikeri, milzīgu porciju pastu ar sieru un vistas gaļu (mazas vašbļodas izmērā), sauju frī kartupeļus ar majonēzi, saldējuma kokteili, divus kūkas gabalus un kolu.

rezultātā - plus divi kilogrami. jēziņ, ja man šitā jāēd katru dienu, lai kaut mazdrusciņ uzbarotos, es vai nu pārsprāgšu vai bankrotēšu, nezinu, kas ātrāk.

pilnbrieda laiks. sēnes, ogas, āboli, puķes. enerģija sakrājusies pat matu galos. man šo laiku vajag visu cauru gadu, lai dzīvotu.

pirms trīs mēnešiem es sāku vilkt krustiņus sienā virs gultas par katru labi pavadīto dienu. par dienu bez burbuļa. sākumā krustiņu bija maz un siena pildījās lēni. tad krustiņu sāka parādīties aizvien vairāk un vairāk, kamēr rinda no lampas līdz istabas stūrim bija pilna. pēc tam es nolēmu, ka nav ko bojāt sienu un krustiņi arī bija sākuši kļūt par katras dienas normu.

gluži kā pēc visiem sieviešžurnālu mindfuck rakstu paraugiem es tagad vismaz trīs reizes dienā piedomāju par to, ka es sevi mīlu. čau, ludza, mēs tagad esam vienā komītī.

tikko pamanīju, ka man ir nodrupusi priekšzoba maliņa. vecums klāt - jāiet protezēties.

vakar mēs oficiāli ar manu dakteri vienojāmies, ka mana regulārā terapija ir beigusies. protams, es varu zvanīt, ja man atkal šis vai tas. bet pēc divu gadu liela, smaga darba es esmu pie kaut kā nonākusi. es negribētu lietot vārdu "vesela" vai arī "beidzot tikusi ar sevi galā". nē. pat ja tas bija mans sākotnējais mērķis, tad šobrīd esmu sapratusi, ka uz manu gadījumu nevar attiecināt vārdu "slimība", tāpat es arī nevaru teikt, ka "ar mani kaut kas nav kārtībā".

ar mani viss ir kārtībā. tieši tāda, kāda es esmu - tā arī ir kārtība. bet ir lietas, ko es esmu sapratusi. un visvairāk jau to, ka ES esmu forša, ka ES esmu vislabākā, visgudrākā un visskaistākā un visvisvisvisneatkārtojamākā. es esmu pārstājusi sev uzdot jautājumu "kāda ir dzīves jēga?", tā vietā es sev jautāju "ko darīt, lai ES justos labi?". nevis, ko darīt, lai būtu kaut kāda jēga, lai patiktu citiem, lai izskatītos, ka ar mani viss ir kārtībā. mans mērķis ir justies labi. nemeklēt jēgu, vienkārši justies labi.

rezultāti ir arī fiziskā izteiksmē. es tagad guļu bez miegazālēm. man ir laba apetīte. pirms svarīgas tikšanās mani nepārņem panikas lēkmes. es daudz sportoju. man vairs nekrīt ārā mati. un pats galvenais - es spēju gūt prieku no dzīves.

tā turpināt, meitenīt!

pēdējās nedēļas laikā esmu saņēmusi komplimentus par savu pavārmākslu, loģisko domāšanu, medmāsiņas spējām, fizisko spēku (a.k.a. mazs cinīts gāž lielu vezumu), sienu krāsošanu, mašīnas vadīšanu, humora izjūtu, kā arī organizatorisko kapacitāti.

am i talented or what?

man ir vajadzīgi mērķi. man ir vajadzība visu salikt pa plauktiņiem un sarakstīt darāmo darbu sarakstu. ir kaut kāda izmisīga vēlme pēc kārtības, kas ir diezgan liels jaunums manā dzīvē, ņemot vērā, ka vēl pirms gada man bija pilnīgi vienalga par nenomazgātiem traukiem, melnām palodzēm un samestām drēbju kaudzēm. tā pirmā lieta ir kārtība tīri fiziskā līmenī. kārtība manā mājā. pietiek ar kaut kādām mēbelēm, kaut kādiem aizkariem, kaut kādu krāsu sienai. man vajag kopējo bildi. pabeigtu. man vajag plānu.

plānu arī attiecībā uz sevi. davai, tagad pa punktiem. ko es gribu un kas man jādara, lai to sasniegtu. pirmkārt, gribu būt fiziski spēcīga, nevis tur tizla un ģībstoša kā visu savu mūžu. kas jādara - ar septembri eju uz baseinu, jāturpina braukt ar riteni. šķiet, ka riteņa staipīšana turp un atpakaļ no maniem bēniņiem arī sāk atmaksāties un nupat es to varu izdarīt bez elšanas un apstāšanās katrā stāvā.

nu un tur otrkārt, ka gribu vismaz pāris mēnešus padzīvot ārpus latvijas. kas jādara - tas un tas un tas.

šitā plānošana man noteikti ir dēļ rūpīgās plānošanas darbā, es zinu. bet es apņemos šovakar uztaisīt revīziju sev un izstrādāt plānu tuvākajam laikam.

man bija lieliskas brīvdienas, kā rezultātā esmu izsmējusies, nosauļojusies, sasmēlusies sauli un beidzot sajutusi vasaru, izbaudījusi pilnīgu dabas klusumu, uzņēmusi pozitīvu enerģijas lādiņu, dabūjusi ļoti sāpošus muskuļus un ļoti maz miega.

mans sauklis ir - kaut vienmēr būtu vasara!

es gribētu kādreiz uzrakstīt romānu. par atkailinātiem nerviem.

es tik daudz ko gribu. iemīlēties atkal gribu. braukt brīvprātīgajā darbā.

bet ir tās mūžīgās bailes. un vēl arī ilūzija, ka viss mainīsies pats no sevis. ka rīt viss mainīsies. parīt. aizparīt. ka šis ir tikai tā - gatavošanās lēcienam. bet jo ilgāk es bruģēju skrejceļu, jo garāks tas sāk kļūt un doma lekt uz galvas nezināmajā kļūst aizvien biedējošāka. nav vairs astoņpadsmit, kad man nebija ko zaudēt. man bail pazaudēt to nelielo stabilitāti, ko esmu saviem nerviem izpolsterējusi pēdējā laikā.

bet vēlme lekt nekur nepazūd. tieši otrādi - es katru dienu sevi steidzinu. lec, lec, lec! tava dzīve paies tev garām, lec! pēc tam būs mājas un bērni, un vīrs, un stabils darbs, un kredīts. lec tagad! lec, kamēr nav par vēlu! un es zinu, ka nemūžam sev nepiedošu, ja nebūšu lekusi. it sevišķi tad, ja pēc divdesmit gadiem man nebūs ne bērnu, ne vīra, ne arī kredīta.

man ir komunikācijas trūkums organismā, jo pēdējos trīs vakarus pēc darba esmu pavadījusi viena pati krāsojot sienas. kad beidzot sienas ir nokrāsotas (pirmie kucēni jāslīcina, bet kopumā izskatās labi), es jūtu, ka manī ir tāds "nu, plīz, plīz, talk to me, anyone?". piezvanu vienam, piezvanu otram, jo man ļoti gribētos padalīties ar to, ka pirmo reizi esmu nokrāsojusi sienas un to, ka manā birojā ir nežēlīgi karsts un vēl arī to, ka man šorīt nebija karstā ūdens, bet tur otrā galā, protams, ir tie šausmonīgi aizņemtie cilvēki, kam tieši tobrīd jādara kaut kas svarīgāks, nu tur, piemēram, jāstrādā (weird, huh?). un pat tas cilvēks, uz ko es liku vislielākās cerības, jo tieši viņš man mēdz katru dienu piezvanīt vismaz pa trīs reizēm, lai pastāstītu, kā vāra zupu vai to, ka nopircis maximā zeķes pa latu, tieši viņš mani šodien ātri, ātri atfutbolē, jo, ak mežonīgsvarīgais iemesls, viņam jātaisās uz jūru.

nu, vai tas ir godīgi vai kā? ai, neko. jāstrādā taču.

no riteņbraukšanas man sāp kājas, no krāsošanas sāp mugura un rokas, tātad kopā jūtos kā vraks.

nekad nebūtu domājusi, ka vienas nelielas telpas izkrāsošana var būt tik sarežģīta. nu neko - mūžu dzīvo, mūžu mācies.

iedzēru ibuprofēnu, lēnām sagaidīju, kad vēders beidz sāpēt un tagad pūkainā mierā un raslabonā mēģinu darboties. protams, ka nekas nesanāk. ļoti nāk miegs.

kaut arī sajūtu milzīgas bailes un vēlēšanos kā vienmēr kādam piekabināties, šoreiz plānoju savu rudens atvaļinājumu viena. backpackings man patīk. pludmales arī. prioritāte viens - eiropas dienvidi. prioritāte divi - cost savings. izejot no šīm divām sanāk francija vai itālija. vēl turpinās maršruta meklējumi par backpackingu apvienojumā ar kādu dienu pludmalē.

kad es esmu viena, es jūdzos nost. es domāju par lietām, par kurām man nevajadzētu domāt. es domāju par savu milzīgo, milzīgo nogurumu no dzīves, par ko divdesmit un drusku gadīgai meitenei nepienākotos domāt. es domāju par savu bezcerību, par bezgalīgo nevēlēšanos ar savu dzīvi iesākt da jebko. es domāju par to, ka es vairs nemāku iemīlēties. par to, ka visas sajūtas un emocijas manā dzīvē jau ir iztērētas. un iztērētas cilvēkiem un situācijām, kas vispār to nav pelnījuši. es domāju par drausmīgo bubuli Laiku. par cilvēkiem, ko neesmu redzējusi pusgadu, tad ieraugu un esmu šokā no tā, ka viņiem pierē ir grumbas. es domāju arī par savām grumbām pierē. es domāju par savu vecmāmiņu, kura liekas jau savu dzīvi ir norakstījusi un šobrīd vienkārši gaida savu pēdējo stundiņu, lai beidzot ietu pie sava vecīša.

pa lielam man nāk virsū tā drūmā bezcerība, mans dzīves apnikums, sajūta, ka turpmākos gadus dzīve būs šāda, ka mana jaunība ar tās krāsainību jau ir beigusies. nav vairs enerģijas un īsti arī vēlēšanās nē. un man ir tikai divdesmit trīs gadi.

nu kaut kā stulbi tas viss. es gaidu, kad tas pāries. bet dzīve jau nepāriet kā nobrāzts ceļgals.

un nav jau arī tik briesmīgi. es krāsoju sienas savā dzīvoklī. mans koridoris būs košs un krāsains. es plānoju savu rudens atvaļinājumu. viss jau ir kārtībā, vai ne, ludza? tikai šie brīži.

da viss tik lēts, tik lēts, ka nevaru saprast, uz kurieni lai lido.

vispār es esmu baigais malacītis savas naudas plūsmas menedžēšanā - priekš manas algas es kaut kā pamanos dzīvot apbrīnojami ērti.

nu jā, man jau pielec tikai visu sajūtot caur savu prizmu. visi tie raksti žurnālos un paziņu sarunas par strādāšanu nedēļas nogalēs, par stresu darbā, par pilnīgu hobiju trūkumu - i finally get it.

es esmu tik pārgurusi, ka mana galva vienkārši atsakās darboties. tā vietā es meklēju lētās biļetes kaut kur uz eiropas dienvidiem. redzēsim, vai saņemšos kaut kur beidzot aizbraukt viena.

riebjas darbs, kura dēļ es nedēļu esmu pārgurusi un kura dēļ būs jāpavada arī sestdiena smacīgā, šaurā ofisā, nevis kaut kur laukos. riebjas draugi, kam ir visādi lieki ielūgumi uz pasākumiem, bet viņi aizmirst tos piedāvāt man. riebjas draugi, kuriem jau šodien ir brīvdiena, lai brauktu uz liepāju un tad visu nedēļas nogali ballētos (kaut arī pašai vēl pirms nedēļas bija kategorisks nē braukšanai uz pārdzērušos tīņu pasākumu). riebjas, ka man šovasar nav atvaļinājuma. riebjas, ka saņemu mazu algu (protams, protams, jāpriecājas, ka vispār ir darbs, olē). viss, viss riebjas.

es saprotu, ka neviens nav teicis, ka dzīvei jābūt vieglai, bet tad tas lielais kāds varēja vismaz piešķirt man spēju nesalīdzināt sevi ar citiem. jo kāreiz šobrīd man ļoti gribētos visam uzspļaut, braukt uz liepāju un dzert līdz rītam. olē.

viss, es esmu izbesīta. latvijas birokrātiskais aparāts ir pilnīgi stulbs un noteikumu izstrādātāji nav visu kārtīgi izdomājuši, pirms noteikumus vispār izstrādāt. tā sauktie speciālisti ir pilnīgi nekompetenti savā jomā un nevar atbildēt ne uz vienu vienkāršu jautājumu.

man savukārt būs jāstrādā arī brīvdienās, jo es jau divas dienas esmu pavadījusi nočakarējoties ar pilnīgiem sūdiem saisītbā ar latvijas superīgo likumdošanu, no kuriem beigās nav ne mazākās jēgas.

ai, nu vispār. es esmu pissed off.

pusastoņos no rīta mani uzmodināja tēvs ar stingru norādījumu ātri pamest mājas. tad nu jau kopš astoņiem sēžu darbā, ēdu savu brokastu putru un skatos grejas anatomiju. divas dienas pēc kārtas nākt šitik agri uz darbu nav normāli priekš manis.