ludza - Post a comment

kad es esmu viena, es jūdzos nost. es domāju par lietām, par kurām man nevajadzētu domāt. es domāju par savu milzīgo, milzīgo nogurumu no dzīves, par ko divdesmit un drusku gadīgai meitenei nepienākotos domāt. es domāju par savu bezcerību, par bezgalīgo nevēlēšanos ar savu dzīvi iesākt da jebko. es domāju par to, ka es vairs nemāku iemīlēties. par to, ka visas sajūtas un emocijas manā dzīvē jau ir iztērētas. un iztērētas cilvēkiem un situācijām, kas vispār to nav pelnījuši. es domāju par drausmīgo bubuli Laiku. par cilvēkiem, ko neesmu redzējusi pusgadu, tad ieraugu un esmu šokā no tā, ka viņiem pierē ir grumbas. es domāju arī par savām grumbām pierē. es domāju par savu vecmāmiņu, kura liekas jau savu dzīvi ir norakstījusi un šobrīd vienkārši gaida savu pēdējo stundiņu, lai beidzot ietu pie sava vecīša.

pa lielam man nāk virsū tā drūmā bezcerība, mans dzīves apnikums, sajūta, ka turpmākos gadus dzīve būs šāda, ka mana jaunība ar tās krāsainību jau ir beigusies. nav vairs enerģijas un īsti arī vēlēšanās nē. un man ir tikai divdesmit trīs gadi.

nu kaut kā stulbi tas viss. es gaidu, kad tas pāries. bet dzīve jau nepāriet kā nobrāzts ceļgals.

un nav jau arī tik briesmīgi. es krāsoju sienas savā dzīvoklī. mans koridoris būs košs un krāsains. es plānoju savu rudens atvaļinājumu. viss jau ir kārtībā, vai ne, ludza? tikai šie brīži.