ludza

es tikko uz ielas iepazinos ar vienu angli, kuram nepilnu piecu minūšu laikā nopārdevu mūsu piedāvātos pakalpojumus.

no one is more surprised about me than i am right now.

man pēkšņi uznāca baile par savu valsti. ja jābēg, tad uz kurieni? un ko man darīt ar vecākiem? un savu suni?

jo es esmu viena pati, aiz manis nestāv vīrietis, kas par to varētu padomāt un visu nokārtot.

ai, man šodien ir tā, ka gribas iemīlēties.

nokaitināja draudzene, kas sāka sūdzēties par to, ka visi apkārt precas un viņa nē. jo viņas vīrietis ar viņu kopā ir divus gadus, bet vēl ne reizi viņu nav nosaucis par savu draudzeni. vēl trakāk - viņš visiem draugiem stāsta, ka viņi nemaz nav kopā. kamēr viņa brīvdienās uzticīgi kā suns gaida viņa zvanu, uzdāvina viņam volejbola bumbu viņu divu gadu jubilejā, par ko viņš pat neatceras, tāpēc viņa paziņo, ka dāvana ir vienkārši tāpat.

nu tad, sasodīts, pamet viņu!!! kas tas latviešu sievietēm par cietējas kompleksu? man jāsāk domāt, ka tā ir tā fīča, ko vakar lasīju savā grāmatā - morālā trauma cilvēkiem, kas bieži pazemoti bērnībā. ļoti izteikta tieši sievietēm, kuras fiziski un/vai morāli pazemo vīrietis. un viņas spēj būt laimīgas tikai atļaujot sevi pazemot, jo tā, redz, viņas parāda savu lielo labās sievietes garu. ak, es mazā nabadzīte, viņš nāk mājās piedzēries un mani iekausta, un man viņš jāpacieš, redz, cik es labiņa.

uhhh, brīvdienas. saule, ezers, es un suns, trīs noķertas zaļās vardes, vēl trīs mazi bērni, sasietas pirtsslotas no bērziem un piparmētrām, savāktas tējas un rožu lapas miega spilvenam, pirtī iešana, pēršanās, kino, tulamors ar ābolu sulu, neiztrūkstošais festivāls kā katram kārtīgam latviešu jaunietim pienākas, gaileņu mērce ar jaunajiem kartupeļiem, riteņbraukšana saulrietā, mājās taisīta kūka, limonāde no zemenēm, citrona un piparmētrām, vējš, negaiss un palikšana bez elektrības.

ai, vasara, es beidzot esmu dzīva. no rītiem es savelku mugurā kaut ko, kas pagadās pa rokai, izmazgāju matus un pašla. un manas pēdas vairs nav atmazgājamas no šitās lielās staigāšanas basām kājām. un man tas dikti patīk.

bet vislabākais šajā visā - es guļu. jau divas nedēļas es aizmiegu, tikko mana galva noguļas uz spilvena. pēc tik gara bezmiega perioda, šis miegs ir mana vislielākā bauda pasaulē.

es izčīkstēšos šeit, lai man nav jāapgrūtina kolēģi. tātad es visu nakti nevarēju normāli pagulēt, jo a) bija nežēlīgi karsts kā jau bēniņos; b) tante aiz sienas klausījās radio/televizoru vai sazin ko visu faking nakti. uz maniem klapējieniem nereaģēja. i mean, kā gan viņa varētu reaģēt, ja televizors uzgriezts uz volume 95?

otra lieta ir tā, ka es šodien jūtos kā sasodīta veca tante. man sāp galva, man nāk virsū ģībiens, laikam spiediens zems vai kā. droši vien no tā sasodītā spiedīgā laika, ko rīgā es vienkārši nevaru pārdzīvot. gandrīz vai jāiet uz aptieku pēc sirdsdrapēm. un par kādu strādāšanu un prezentēšanu tādā stāvoklī var būt runa? ja vakar es izgāzos ar savu lielo virezu, tad šodien es vienkārši gvelzīšu muļķības.

lieliski. viss besī. nenoģībt un izvilkt līdz dienas beigām un tad šaut prom uz laukiem. huh, nabaga vecās tantes, kā viņas šito var pādzīvot.

tas ir vienkārši mērfijs. nu kāpēc, kāpēc es vienmēr saģērbjos nepiemēroti situācijai/laika apstākļiem???

protams, protams, tad kad es uzvelku savu smuko krekliņu, kuram ir ļoti smuks virezs a.k.a. dekoltē, darbā ierodas priekšnieks un man ir jāiet uz ļoti svarīgu un nopietnu mītingu. un džeks, ar kuru es eju pusdienās, nezin, kur acis likt, kad es mēģinu pacelt uz zemes nokritušo dakšiņu. nē, nu pupi man ir smuki, to es pati zinu, bet laikam darba dienās turpmāk smukais krekliņš būs jāatstāj skapī, jo diez vai mazā dūdiņa ar lielo virezu un īsajiem svārciņiem spēj pārliecināt investorus.

kaut kāds mistisks nemiers. drīpelējos un nesaprotu, kas par lietu.

vēl izdomāju, ka jāveic sev audits un beidzot jātiek galā ar visādām sen sakrātām iecerēm un nepieciešamām lietām. man vajag plānoto aktivitāšu grafiku sashēmot ar finansēm, profesionālajā valodā runājot.

es beidzot esmu nobriedusi. runāt par vecumu.

bērnībā es nepārtraukti vēlējos ātrāk izaugt. man bija neskaitāmi sapņi par to, kāda dzīve mani sagaida pieaugot. aktrise. slavena juriste. dejotāja. neskaitāmi ceļojumi pa pasauli. neiztrūkstošs elements, protams, princis baltā zirgā. vēlme ātrāk pieaugt turpinājās precīzi līdz divdesmit pirmajai dzimšanas dienā. tas bija kā ar panorāmas ratu - kamēr tu brauc augšā, tu izmisīgi vēlies ātrāk tikt pašā pašā augšā. bet tas brīdis - pati augša - ir niecīgs, piekritīsiet, ne? tik niecīgs, ka kamēr tu saproti, ka esi pašā augšā, tu jau turpini ceļu lejā.

nu un te es pēkšņi sapratu, ka es jau braucu lejā. man jau pagājušogad parādījās pirmā grumba. es viņu saucu par češku un saprotu, ka nekādi krēmi tur nepalīdzēs - tas vienkārši ir laiks, kas man jāpieņem. laiks, tā, lūk ir mana vislielākā problēma. laiks iet. laiks ir nepielūdzams. laiks transformē manus tuvākos cilvēkus. mani vecvecāki aiziet, un mani vecāki noveco. un visa dzīve patiesībā ir atvadu virkne. mana vecmāmiņa pēc vectētiņa nāves dziest ārā. man kļūst grūti atcerēties, kāda viņa bija savos spēka gados, kad es biju maza.

manas māsas precas un dzemdē bērnus. pavisam tuviem draugiem aprit trīsdesmit gadi. viens no viņiem mani sauc par sīko muļķi dēļ tā, ka es uztraucos par vecumu. jā, es uztraucos. es domāju par to, ka pēc četrdesmit gadiem es iešu pensijā un ka atlikušie pārdesmit dzīves gadi man būs jāpavada adot vai skatoties televizoru vai audzējot dilles un tomātus, jo varētu jau izklaidēties, bet tad kāja sāp, tad pārkinsons, tad alcheimers. tas ir drusku ironiski, ne? tev ir jūra ar laiku, ko izmantot, piemēram, apceļojot pasauli, izlecot ar izpletni, mācoties franču valodu, bet tu vienkārši vairs to nespēj. spēka nav. arī prāts vairs tik labi nestrādā.

es arī agrāk teicu, ka man nav bail no vecuma. phē, es vairs neticu nevienam, kas tā saka. protams, ka man ir bail. man ir nejēgā bail no vecuma un nāves. man ir nejēgā bail no visas savas dzīves, kuras laikā man vēl tik daudz reizes nāksies atvadīties no saviem tuvajiem. un tas taču ir absurds - manā vecumā domāt par pensiju un miršanu. mana māte man saka, ka viņai manā vecumā esot nākušas virsū bezmaz panikas lēkmes, iedomājoties par nāvi.

man taču visa dzīve vēl jānodzīvo. un kur lai es rodu tam motivāciju, ja man acu priekšā stāv nepielūdzamais misters laiks, kas tāpat visu paņems sev?

goda dieva vārds, nesaprotu, kā var šitā cilvēki strādāt katru dienu!

kas to būtu domājis, ka bilžu salikšana draugos aizņem visu dienu. piecdesmit bilžu atlasīšana no tūkstoša jau vien paņēma četras stundas. tagad vien tāds nieks kā salādēt un sarakstīt komentārus.

šķiet, ka saaicināt visus uz vienu parastu nevirtuālu fotovakaru būtu bijis daudz ātrāk un vienkāršāk.

bvvzzf, tagad ir tik sakāpināts viss, ka drīz gāzīsies lavīna.
bezgalīgs nogurums no mītinga visas dienas garumā.
nenormāla vēlme ieritināties zem segas ar pudeli vīna, ieslēgt kaut kādu romaņķiku un vienatnē skatīties un bimbāt.
vēl miljons darbi, lai gan līdz darba nedēļas beigām mazāk kā viena stunda.
vakar pirmo reizi pēc ilgiem laikiem (iepriekšējā reize bija pirms četrām nedēļām un tad pagāšgad oktobrī) gulēju bez jebkādām zālēm un gulēju cieši.

un vēl tas lietus. tikko nokavēju savu plānu ar iešanu mājās un izmirkšanu līdz ādai, jo nu tajā mežonīgajā gāzienā ir kaut kas spirdzinošs, atvieglojošs.

labrīt. man vienkārši hujova griežas galva, tāpēc pieceļoties no krēsla, es gandrīz vienmēr ienesos sienā, jo priekšā acīm nomirgo daudz zvaigznītes.

citādi - es te kaut kad runāju par to, ka neviens nav teicis, ka dzīve ir viegla. un re, vakar izdomāju, ka man vajag vienu grāmatu, ko nejauši ieraugu internetā. pilnīgi nejauši ieeju zvaigznē un pilnīgi nejauši tā grāmata man ir tieši priekšā, piedevām pie nocenotajām grāmatām zem 3 ls.

un ģeniālais turpinājums - atveru grāmatu, bet tur pirmie vārdi ir "dzīve ir grūta". oh, thank god, te arī ir pierādījums. burtiski izrāvu nākamās piecdesmit lapas, kur uzzināju, ka mūsu galvenā nelaime ir nespēja risināt problēmas. bet 1) problēmu risināšana arī ir dzīves jēga, jo tikai tā mēs mācāmies (nu gandrīz kā skolā); 2) pretēji manas mammas apgalvojumam, ka puse no problēmām nav atrisināma un otra puse vienkārši atrisinās pašas no sevis, te autors pilnīgi noteikti apgalvo - problēmas pašas no sevis neatrisināsies.

tā kā, ludza, dārgumiņ, bēgšana no problēmām nekad nebūs risinājums. vispār ļoti laba grāmata.

reizēm plānojot naudas plūsmas projektiem sanāk tāda absurda situācija, ka ir paņemts liels kredīts biznesa attīstībai, bet kamēr attīstības projekts nav pilnībā pabeigts un nesāk ģenerēt ieņēmumus, kredīta pamatsummas un procentu maksājumi ir tik milzīgi, ka tiem fiziski nepietiek naudas. tas absurdais ir tajā, ka projekta attīstītāji gandrīz vienmēr šo situāciju grib risināt, ņemot vēl lielāku kredītu, t.i., tikai daļu izlietojot projekta vajadzībām un pārējo tērējot kredīta atmaksai.

reizēm ilgtermiņā šāds scenārijs pat nav tas sliktākais. protams, ja ir pārliecība, ka ilgtermiņā projekta ieņēmumi nosegs papildus paņemtā kredīta procentus ar uzviju.

kas attiecas uz šo valsti, manuprāt, scenārijs ir da tieši tāds pats - visu laiku tiek palielināts ārējais parāds, jo tīri fiziski nepietiek naudas perioda maksājumiem. bet tas, ka valstij nav nenormāli lielas iespējas attiecībā uz nākotnes ienākumiem (jo jau izsenis ir pierādījies, ka latvieši naudu prot izsaimniekot, nevis audzēt), noved pie drūmā scenārija - ņemam jaunus kredītus, lai nomaksātu iepriekšējos. un tas pie laba gala nevedīs.

ardievu, mani soda punkti. pēc pieciem gadiem es beidzot esmu brīva no pagātnes slikto darbu pierādījumiem.

es domāju, ka šo faktu noteikti ir jānosvin.

a par to vienu puisi/draugu runājot, vakar no viņa uzzināju, ka šamais jau kādu laiciņu ir izšķīries ar draudzeni.

un velniņš mani dīda viņam uzdot liktenīgo jautājumu - čalīt, cik reizes tu vēl nāksi pie manis vakariņās, pirms saņemsies kaut ko izdarīt? un vai vispār saņemsies? man vienkārši jau aptrūkstas receptes.

aij, man jau bija aizmirsies, cik šitā puiku meiteņu būšana ir sarežģīta.

saklausījos visādus briesmu stāstus par tam un vēl kādam pazīstamiem cilvēkiem, kas lieto antidepresantus, cik tas šausmīgi, kā viņi mainās un kā vairs nespēj dzīvot, nedzerot zāles, un sabijos.

protams, ka es vairāk ticu savai dakterei, nevis šādiem stāstiem, bet tas mani biedē. plus, manas miega problēmas, kas mani neliek mierā jau no oktobra.

vienā brīdī mani pārņem panika - a ko tad man darīt??? iet pie dziedniekiem? nodarboties ar jogu? dzert zāļu tējas? braukt uz aglonu? es to visu esmu darījusi! visu un vēl vairāk. lasījusi gudras grāmatas, klausījusies mediatīvu mūziku, da visu.

labi, es jau pati zinu, ka galvenais ir nepanikot par šo visu. vienkārši ļauties un pieņemt.

man ir pārdomas par tēmu draugi un par to, vai tāds jēdziens "draugi uz mūžu" vispār pastāv. nu nē, es jau ar viņiem nestrīdos vai kā, jo tam es esmu pārāk smalkjūtīga. vienkārši nu jau kādu ilgu laiku man ir sajūta, ka man ar maniem tā saucamajiem draugiem vairs ne tikai nav nekā kopīga, bet kopā vairs nav arī interesanti.

protams, ir atšķirības. redz, man vēl nav pastāvīgas otras puses, tāpēc visas sarunas par attiecībām man automātiski šķiet garlaicīgas, jo es nespēju piedāvāt savu viedokli par kārtējo tēmu no sērijas "kāpēc viņš mani neiepazīstina ar saviem vecākiem" vai "kāpēc viņa man pārmet, ka es viņā neklausos".

protams, ir atšķirība arī tajā, ka nenoliedzami es visu mūžu esmu bijusi, esmu un palikšu meitene no laukiem, kurpretī pārējie ir dzimuši, auguši rīdzinieki. mani brīvdienās velk uz laukiem, es piedāvāju braukt ar teltīm pie ezera vai izbraukt ar riteņiem pa latgali. viņi turpretī atbild, ka teltī ir forši, bet viņiem vajagot dušu. un viņi sestdien nav gatavi braukt ārā 9os no rīta, jo pēc normālas 5dienas vakara ieballēšanas ir grūti piecelties.

op, un nonākam pie lielākā mūsu draudzības stūrakmeņa, i.e., kā pavadīt laiku, kad satiekamies? mans viedoklis ir tāds, ka katru reizi ir viens un tas pats piedāvājums no viņu puses - davai vakariņas un pēc tam ieballēt. jūhū. bet es esmu tik over ieballēšanai. viņi sauc mani par tanti un sēni. neiebilstu. mana prioritāte piektdienai ir izgulēties, lai kvalitatīvi pavadītu brīvdienas. mana prioritāte nav iet un ballēties, lai pavadītu vien no n-tajiem klonētajiem vakariem, kad būtībā nenotiek nekas jauns, jo 1) man nav skaidrs, kur ir tusiņš no tā, ka dzer, jo es alkoholu nelietoju, jo man tāpat ir labi; 2) man nav skaidrs, kāpēc kā galveno argumentu ballēšanai pa klubiem mani draugi min "varēsim satikties ar cilvēkiem un parunāties", jo, manuprāt, parunāšanās pie skaļas mūzikas par sarunu nosaukt nevar. labākajā gadījumā es savam paziņam bļaušu ausī un viņš manā ausī bļaus "es nesapratu, ko tu teici", kamēr es gandrīz apvemjos no alkohola smakas, kas nāk no viņa mutes.

nenoliedzu, ka esmu tante un sēne pēc viņu standartiem, bet par draugu es saucu cilvēku, kurš saprot. neizskaidrojami, bet fakts - defaultā ir cilvēki, kuri saprot un tie, kuri nesaprot. ja es šobrīd daudz augstāk par kopēju vakara pavadīšanu klubā vērtēju vienu labu, garu sarunu ar cilvēku, kas saprot, tad es nesaprotu, kā būt un ko darīt ar maniem līdzšinējiem draugiem. should i let it go or should i try and fix it? vai man vajadzētu vienkārši ļaut, lai šī draudzība dabīgi nomirst vai arī turpināt censties atrast jaunu kopīgu valodu? valodu, kas ir pilnīgi jauna kā man, tā viņiem, bet kurā mēs varam runāt kopīgi.

gribēju beidzot uzrakstīt savas filozofiskās pārdomas par vecumu, bet ir pārāk karsts un darbā pārāk liels bezgaiss, lai gudri dirstu.

spēju tikai domāt par to, kā mans suns vakar ar ieskrējienu līdaciņā ielidoja ezerā tikko pēc izlaišanas no žoga un gribu darīt tāpat. vispār nezinu nevienu citu vilku sugas suni, kas no brīva prāta viens pats līdaciņā liktos ūdenī.

vot, es beidzot sapratu, kas ir ar to elīnu doļģi. viņai ir nesmukas uzacis.