ludza

karstums pilsētā nav izturams. es jūtos aizpampusi, knapi velku kājas un sapņoju par iemešanos savā lauku dīķī. ou jē, tas būtu tik forši.

vakar savos sakarsušajos bēniņos mētājos pa gultu tikmēr, kamēr izdomāju, kādās krāsās krāsot sienas un kā pārvietot mēbeles. redz, divus gadus nevarēju izdomāt, a te pēkšņi 29 grādos pēkšņi viss ir skaidrs. tik vienkārši.

šodien ķeršos klāt logiem.

man pēdējā laikā ir divas domas - viena ir par vecumu un par to kaut kad ne tagad. bet otra ir par dzīvi. vārdu sakot, kopš augstskolas pabeigšanas jautājums "ko man iesākt ar savu dzīvi?" man ir kļuvis par visaktuālāko visā dienas kārtībā. es par to divus gadus domāju diendienā, piedevām vēl ar izbailēm katras dienas beigās secinot, ka pagājusi kārtējā diena, bet es vēl aizvien neesmu izdomājusi, ko īsti ar savu dzīvi darīt. un ar paniku, ka šitā tās dienas paies, kamēr es būšu veca un beigu beigās neko ar savu dzīvi neizdarījusi. bet tas par vecumu jau ir cits stāsts.

lūk, kāpēc mani šis jautājums tā nomoka. savā mūžā esmu mācījusies divās ļoti nopietnās skolās, abas reizes izdarot šādu izvēli vai nu vecāku vai vienkārši "a visi tā dara, kāpēc lai es nedarītu" dēļ. un katru reizi es esmu mocījusies (mācījusies), gandrīz izlaizdama garu. nu tur visādas veselības problēmas, čīkstēšanas, nafig man to vajag, kur man šitais viss noderēs, blā, blā, blā. un abas reizes pabeigt skolu mani piespieda tikai viena doma - viss, kad es pabeigšu, tad gan es beidzot darīšu to, ko gribu, tad es beidzot atpūtīšos.

pabeidzu. bet tad tik sākās. viens darbs, nē, šitais man pie dūšas neiet, jādara taču kaut kas, kas dzīvē patīk. dzīve taču nav ģenerālmēģinājums, mani atbalstīja draugi. otrs darbs. nē, tas debīlais priekšnieks mani kapā iedzīs. trešais darbs, ak dievs, pilnīgā garlaicība, es taču nosprāgšu šitādā depresijā. ceturtais darbs. un panika pa diviem gadiem tikai auga augumā. jautājums "ko man darīt ar savu dzīvi?" kļuva arvien aktuālāks un aktuālāks. man taču vairs nav astoņpadsmit, citi manā vecumā jau bērnus dzemdē, precas, a man pat nopietna drauga nav. un vispār - es pat nezinu, kas man patīk! vai arī - man patīk pārāk daudz kas! vienā brīdī es piesakos brīvprātīgajā darbā, nākamajā domāju, ka uztaisīt pašai savu biznesu būtu nejēgā kruti, bet vēl nākamajā domāju, ka vajadzētu iet, kur stabila mēnešalga, tātad par ierēdni.

un sūdzos. tad atūtas par maz. tad tie nervi. veģetatīvā distonija, kā nekā. no kā tā ceļas? protams, ka no tā, ka nedaru to, ko pati gribu. apspiež sevi, mazā nabadzīte. mamma žēlo, dakteri raksta čupām zāles, a es tik slīgstu depresijā, ka papildus tam, ka es, ak dievs, nezinu, ko darīt ar savu dzīvi, es vēl savu ķermeni ar ķīmijām bendēju. gribu brīvdienas, jo nedabūju taču kārtīgi atpūsties. gribu no rītiem nākt vēlu uz darbu, jo nevaru taču tik agri piecelties. gribu vakaros noskatīties visas grejas anatomijas sērijas, jo nevar taču tikai strādāt un strādāt. gribu mācīties, bet akaliņās, man tik grūti, tik grūti to visu.

vot, ideālais darbs man būtu strādāt national geographic par ceļojumu žurnālisti, izdomāju. i ceļot varētu, i bildēt, i atpūsties. nu un vēl trīs bērnus un vīru, un suni, un ģimenes māju, un pavadīt daudz laika uz vietas ar bērniem. tipa, a davai, dieviņ, par visām manām ciešanām tagad man uz zelta paplātītes da visu - ar trīs vēlēšanām man tur nav ko iesākt, davai uzreiz kādas simts. pasaule man laimi parādā par to, ka es vispār esmu piedzimusi. opā.

aplauzos. izrādījās, ka neviens man neko nav parādā. neviens arī neteica, ka dzīvei jābūt vieglai. neteica jau arī, ka nē, tu neko nedabūsi, tikai - tik, cik mācēsi paņemt. slavenais latviešu sakāmvārds "ko sēsi, to pļausi", manuprāt, ļoti vietā.

pietiek sapņot par princi baltā zirgā, meitenīt, prinči kokos neaug. un ticība liktenim arī nenozīmē sēdēt rokas klēpī salikušai un žēloties par to, ka neviens nemīl, ka nav kas mājās ar siltām vakariņām sagaida, bet tajā pašā laikā gaidīt, kad tas viss nez no kurienes uzradīsies. izskatīgi, gudri, bagāti vecpuiši ar lielisku humora izjūtu neiedomājas lielpilsētā klauvēt pie vientuļu meiteņu durvīm, lai tās momentā bildinātu, dāvinātu villu francijā un pēkšņi uzdāvinātu viņām jaunu, laimīgu dzīvi. pelnrušķīte jau arī pamatīgi papūlējās, lai savu princi dabūtu. i mean, ielīst ķirbī ar ekstra mazām kurpēm kājās un piecu minūšu laikā ballē savaldzināt princi - nu, tur ir jābūt treniņam!

ir jālaiž vaļā tas smagums.

es esmu brīva.

pēdējās divās dienās esmu pārēdusies sushi, un tagad kādu brīdi nevarēšu viņus ieēst. sēžu darbā un domāju par to, ka tas viss ir huiņa. visi tie papīri un analīzes un huj viņ zin kas vēl. kamōn, kurš uz viņiem reāli skatās, viss notiek tā - pabazariļi, ģelo jesķ.

nu tad es arī tagad gaidu savas nenormālīgi foršās brīvdienas, kurām programma jau ir ieplānota. lai arī mani īpaši nesajūsmina kompānija, kādā es pavadīšu jāņus, vieta ir pārāk skaista, lai nebrauktu un vispār - kas man liek ar viņiem tusēt. varu viena pati vārtīties rasā, staigāt tautastērpā un dziedāt ziņģes. ha.

neko nafig nesaprotu. es ēdu daudz un man likās, ka esmu pat dabūjusi pavasarī pazaudēto atpakaļ, bet vakar uzkāpju uz citiem svariem un, bļā, es esmu kauli un āda. neko nesaprotu.

labi, viss, es rakstos pie dietologa, lai mani uzbaro. karoč, mani tas skeletisms neliks mierā, kamēr es nenoskaidrošu, ka ar mani viss ir kārtībā, ka man ir tāda uzbūve un ka tur neko nevar darīt.

mmm, man bija baigi garšīgās indiešu pusdienas. un es vakarā braucu uz laukiem.

tagad man vēl tikai jāatrod priekš fotosesijas bildes, no kurām iedvesmoties.

vispār baigi foršā diena. baigi foršā es.

pilnīgi fiziski jūtu, ka ļoti gribas sakārtoties. ēst labi, gulēt cieši, uzlabot fizisko formu, kas vienmēr ir bijusi stipri zem viszemākā līmeņa. un pēc šausmīgi grūtā pavasara gribas spēciņu dabūt. braukšana ar riteni vai, precīzāk, riteņa staipīšana augšā lejā no bēniņiem ir viens pamatīgs treniņš. kas patiešām palīdz. pamazām uzlabojas apetīte, un pat svari rāda, ka es sāku atgūt pavasarī zaudēto masu.

ļoti gribas uz laukiem tikt. ieiet pirtī, izpērties, ielekt dīķī un tad dzert raspodiņu tēju un pļāpāt ar vecākiem par nākotni un ko atkal suns un kaķis izdarījuši. izskrieties ar suni. vēl ļoti gribas nobraukt velomaratonu un pāris dienas padzīvoties ar teltīm pie jūras.

atlaisties zālē un ieelpot.

rīt. jābrauc rīt. es neizturēšu līdz nedēļas beigām.

žuks mazais. vot, pirms diviem gadiem man viņu nevajadzēja, viņš nāca pie manis, mēs taisījām vistu saldskābajā mērcē un cepām šokolādes kūku. viņš mani veda uz jūru, somā paņēmis arbūzu, mēs līdām vecāķu bērnudārzā pāri žogam, un viņš mani bildēja saulrieta gaismā pie jūras. un es teicu nē, nē, jo man bija tikko salauzta sirds viena cita žuka dēļ. un viņš bieži palika pie manis, mēs gulējām vienā gultā, bet es toreiz neko vairāk nevarēju tās savas salauztās sirds dēļ. un tā viņš mani ārstēja. kā plāksteris. rūpējās. dikti.

un es viņu palaidu garām, jo man toreiz vajadzēja tikai to otru un viss. tagad viņš atkal ir uzradies, mēs atkal kopā taisam vakariņas, guļam vienā gultā un skatāmies filmas. un vairāk nekā. bet tad es pēkšņi sajūtu, ka manas sajūtas ir mainījušās. bet tad viņš pēdējā ballītē aiziet kopā ar vienu citu dūdiņu. un te nu mans stulbais sieviešu prāts sāk cīniņu - vai tas tāpēc, ka viņš joprojām domā, ka es esmu unavailable vai arī tāpēc, ka es viņu vairāk vienkārši neinteresēju?

jā, es zinu, divi gadi ir ilgs laiks. un es laikam atmetīšu visas tās komeitenesdrikstunkonedrikst fīčas un vienkārši viņam pajautāšu. tas gan varētu skanēt diezgan stulbi - eu, atceries, es pirms diviem gadiem tev ļoti patiku, bet man bija pofig par tevi? guess what? es esmu beidzot izdomājusi, ka tu man tomēr arī patīc. ou mai gād.

nu nē, nē, nē. ir pagājusi knapi nedēļa, kopš esmu atgriezusies. un atkal atgriežas tā drausmīgā sajūta. ka man kāds rautu ārā kādu iekšējo orgānu, vot, tik daudz sāp. ka es atkal jūtos tik drausmīgi, drausmīgi viena, tik pamesta, tik nemīlēta. es atbraucu un te viņi visi atkal ir. tie visi foršie cilvēki. tikai es nevaru, nevaru ar viņiem izturēt, jo es jūtos nu tik neforša, ka līdz bezgalībai.

un te man atkal ir jāiet uz kaut kādu ballīti, lai satiktu visus vecos kursabiedrus. un es cīnos pati ar sevi. jo no vienas puses man tik ļoti gribas iet un ieslēgt klikšķi uz to meiteni, kas es biju pirms diviem gadiem. uz to smuko, jautro, gudro meiteni, to, kuru visi mīlēja un kura visus mīlēja. un tajā pašā laikā tik ļoti negribas, jo es vairs neesmu tā meitene, un es vairs nespēju pārslēgties tik viegli kā agrāk. un es pēc šiem pasākumiem vienmēr jūtos tik nenormāli iztukšota. izsmaidījusi gada normu. a gribētos aiziet un pasūtīt viņus visus kakāt. un pateikt - kas jūs tiešām nesaprotat? kas jūs man esat par draugiem, ka jūs nesaprotat? kā jūs varat nesaprast to manu bezjēdzības sajūtu, to manu drausmīgo lielo nafig attiecībā uz visu dzīvi? kā jūs varat dzert un smieties, un kā jūs varat bērnus radīt un precēties, vai tad tiešām jūs nekad nejūtat to milzīgo bezjēdzību? to tukšumu, to kas klauvē vakaros kaut kur pie sirds stūrīša.

ak dievs, es negribu atkal raudāt. es negribu atkal gruzīties par šo visu. man vairs nav spēka to darīt. arī tā ir bezjēdzība - gruzīties par bezjēdzību.

ir tikai kaut kas jādara, vai ne? kaut kā jākruķī sava dzīve uz priekšu, nedrīkst apstāties. nedrīkst domāt. ir kaut kam jāseko. un jātic, ka es tikšu atpakaļ sliedēs, ka es atkal sajutīšu jēgu.

šodien ir eksistenciālās skumjas diena. skumja par aizejošo un pagājušo laiku. par to, ka vecāki no aprūpētājiem kļūt par aprūpējamajiem. skumja par vecvecākiem, kas izdziest. un skumja par to, ka manā atmiņā daudz spilgtākas ir beigas, ka es vairs nespēju atcerēties savus vecvecākus spēka gados, es viņus atceros tikai tādus - vārgus, aprūpējamus, dziestošus. skumja par to, ka dzīve patiesībā ir atvadu virkne. es tikko paspēju pierast, iemīļot, iedraudzēties (jo es to daru ļoti lēni), kad man tas cilvēks jau jālaiž vaļā. un nekā tu nevari paturēt.

es vienmēr esmu gribējusi būt veca. veca un gudra. bet nupat man liekas, ka vecums ir tik šausmīgs, jo ilgāks, jo šausmīgāks, ka es viņu negribu. tev paliek tikai spilgtākās atmiņas, kuras tāpat novecojušajā prātā kļūst izkropļotas. un pēdējie desmit, divdesmit, varbūt pat trīsdesmit gadi ir viena vienīga gaidīšana. milzīgs laiks, lai pārdomātu jau pagājušo dzīvi, izmisīgi censtos vēl atstāt kādas paliekas, varbūt dārziņu iekopt, varbūt jaciņu mazbērniem uzadīt, varbūt savas atmiņas pierakstīt.

un mana vecmāmiņa, mana mīļā mīļā vecmāmiņa, viņa dziest. viņai vairs nevar uzticēt zāļu dzeršanu, jo viņa mēdz aizmirst, ko ir iedzērusi un ko nē. pirmo pus dienu viņa noguļ gultā. un otro pusi mēģina iekustēties. un tad atkal ir jāiet gulēt. un pa miegam viņa mēdz daudz runāt un vaidēt. un viņa, mana vecenīte, viņa visu savu mūžu ir bijusi tik sasodīti laba, visu visiem atdevusi, ka man gribētos, lai viņa vienkārši rupji nolamājas, lai vismaz izrāda savas dusmas. bet viņa tikai klusu cieš, viņa vairs nepiedalās sarunās un acis viņai bieži paliek mitras. un es taču nevaru no viņas atvadīties. ne jau no manas vecmāmiņas, pie kuras es esmu pavadījusi gandrīz visas vasaras līdz savai apzinīgajai pieaugšanai. ne jau no vecmāmiņas, kurai esmu bijusi vismīļākā mazmeitiņa. no vecmāmiņas, kura ir devusi man vārdu.

un kā lai izsāp šito? kā lai izsāp šito vēl tik daudzas reizes visa mūža garumā?

es visu laiku ieturēju tādu īzī pīzī attieksmi pret krīzi, bet šodienas ziņas uzvilka arī mani. sēžu, ēdu ķiršus un vairs nevaru pastrādāt.

vakar meiteņu vakarā nejauši sanāca baigi piedzerties. sajūta bija kā augstskolas laikos, tikai ar dārgu vīnu lēta šņabja vietā. šodien apbrīnojamā kārtā jūtos ļoti labi, atšķirībā no draudzenes, kura sēž darbā un mokās ar baigo pohu.

vakar nejauši nokļuvu bērnudārza izlaidumā un, tā kā man nepieder neviens bērns, tad man bija viss po, un es noēdu gandrīz visu bērniem paredzēto galdu un pakoķetēju ar vienu ļoti smuku tēti, kurš turēdams rokā savu pāris gadus veco meitiņu, nekautri miedza man ar aci un visādi citādi centās pievērst manu uzmanību.

un šobrīd es nodarbojos ar inspektora capa cienīgām aktivitātēm.

vakar sūdīgi gulēju, tāpēc šodien atkal pamodos burbulī, pusdienās saēdos plovu, nopirku četrus kā gā zemeņu un dzīvesprieks atgriezās.

vispār tirgū ir forši.

vot kāda štelle. ir milzīga sajūta, ka man nepieciešama tāda pati sakārtošana kā manam darba galdam. pilns ar apšvīkātām lapām, kuras īsti ārā nevar mest, jo tur sarakstīti mani ķellējumi un breinstorms par projektiem, tātad būtībā derīga informācija. tikai absolūts klasifikācijas trūkums. tātad - ko es daru? izšķiroju lapiņas, galīgos skribelējumus ar suņu zīmējumiem un švīkām, kas parasti top telefonsarunu laikā, metu ārā. pārējos sadalu projektu kaudzītēs. tad iekšā kabatiņās un visbeidzot mapītēs hronoloģiskā secībā. galds tīrs un kārtīgs.

tāpat prasās ar manām domām, kas gadiem velkas pakaļ un neliek mierā. pilnīgi prasās tāds galīgais lēmums uz katru no tām, zīmogs ar "denied" vai "accepted" virsū un atvilktnē iekšā. vot, tur šmariks juris, divpadsmitā klase - pirmais puisis, kas mani pameta. aha, bija sāpīgi, bet piedodu. tātad zīmogs "piedots" un marš plauktiņā. vot, tur aerobikas sacensības, piektā klase - mani ielika rezervistos, kur lika tikai pavisam tizlās meitenes. aha, pārdzīvoju nenormāli, bet esmu izaugusi galīgi ne tizla taču, varu riteni stibīt katru dienu augšā lejā no saviem bēniņiem. tātad zīmogs "corrected" un plauktiņā iekšā.

nu un visu šitā. tas laikam saucas salikt sevi pa plauktiņiem. jo es gribu būt ar tendenci uz plus zīmi, bet ir lietas, kas man neļauj dzīvot. un ir sajūta, ka jālaiž viņas beidzot vaļā.

kopējā šībrīža sajūta ir kā ievārījums. boom, un esmu iesviesta atpakaļ, tā it kā nekur nebūtu braukusi. boom, un tu atgriezies laikā, kur nekas nav mainījies. pārmaiņas ir manī pašā.

es guļu kā bērns - jau četras naktis nogulētas bērna miegā bez nevienas pamošanās reizes. un kas vēl vairāk - bez nevienas tabletes. un tur projām pēkšņi viss bija tik skaidrs. tā it kā mani ievirzītu atpakaļ sliedītēs. sajūta, ka ir forši, ka viss notiek, ka man patīk.

tikai paturēt to un nelaist vaļā. tikai neļauties un nekļūt atkal par nervozu ezi, kas nepārtraukti sēž sarāvies. tikai ļaut, lai viss notiek.

vakar nejauši uzslēdzu eirovīziju tieši kad busulis dziedāja. nezinu, kāds viņš izskatījās uz kopējā fona, bet man izskatījās, ka viņam ir kāda nopietna nervu kaite. nu vismaz nervu tiks.

a man rīt sākas atvaļinājums un beidzot lēnām iestājas raslabons. prom, prom, prom no visa gandrīz uz mēnesi. tas būs gandrīz kā sanatorija. mmmm.

es gribētu strādāt par personāla atlases speciālistu, jo tas brīdis, kad tev cilvēks pretī nosauc, kādu ciparu viņš gribētu saņemt, nu, tas ir tik awesome. es pat gribētu teikt, ka tas ir tik jūtīgs temats, ka gaisā burtiski virmo enerģija. kaut kā man liekas, ka tas katra cilvēka ienākumu cipars ir kaut kas daudz intīmāks nekā visi tie kas ar ko guļ sūdi.

ļoti, ļoti gribētos uzvilkt trennuškas un ieritināties dīvānā ar segu un kakao krūzi, atslābināties un ļaut burbulim pāriet.