ludza

tas, protams, protams, ir mērfijs, ka es sāku strādāt, jo neko nevaru nopelnīt uz projektu darbu, un tieši tad, kad sāku strādāt - še tev, projekti sāk birt viens pēc otra.

un es, labā sirds, šobrīd tik daudz laika pavadu kā headhunteris priekš saviem labajiem paziņām + vēl sniedzu konsultācijas par pašu projektu, ka man sāk likties, ka par to jāsāk kaut kas iekasēt.

vai arī jāprasa lielāka alga. viens no divi. savādāk sanāk, ka mans opportunity costs (t.i., tas, ko es varētu nopelnīt uz projektiem, nestrādājot pilna laika darbu) sāk pārsniegt manu algu. bet akaliņās uz projektiem tas kašflovs nav regulārs.

nu jā, tā jau dzīvē gadās.

nezinu kā ir vairāk - bailes, dusmas, aizvainojums, nogurums. dzīvoju uz emociju naža, lai gan kopumā ņemot manā dzīvē nekas nenotiek. bet stīga ir tik uzvilkta, ka elementārs brauciens uz veikalu šķiet kā muhameda gājiens pie kalna.

sažņaudzu dūrītes un no visa spēka gaidu šonedēļas beigas. un tajā pat laikā ir tik daudz nepadarītu darbu, ir tik ļoti bail no ceļojuma, ir vienkārši tāds saspringums, ka pēc darba es aizeju mājās, saritinos embrija pozā dīvānā, ierubīju kaut kādu stulbu seriālu un skatos sērijas vienu pēc otras, vienu pēc otras, neko neizdaru, darbi krājās un stress mani apēd.

tas ir stulbi - stress mani saēd, bet tajā pašā laikā ne darbā, ne mājās es vienkārši nespēju pakustēties un kaut ko izdarīt. tā it kā es būtu paralizēta. lielāko dienas daļu vienkārši noblenžu vai nu datorā vai sienā. sastingums, saspriegums, nezinu, kā vēl lai to nosauc.

gribētos ierīt kādu milzīgu trankvilizatora tableti un uzlādēt savu nomocīto ķermeni ar mieru un miegu. bet nē, nē, nē, es vairs negribu rīt ķīmijas, nē, nē, nē, es gribu ticēt, ka var izkārpīties ar riteņbraukšanas, jogas, meditācijas un pļavā lasītu zālīšu palīdzību.

tātad kārtējais cost benefit analysis.

costs: nogurums, mana trauksmes un stresa sajūta, apetītes trūkums, nodauzītas kājas un gurni no riteņa stiepšanas.

benefits: foršais fīlings no riteņbraukšanas, ātrāka nokļūšana darbā, spēka apbrīnojamā kārtā ir vairāk.

KOPĀ: benefits > costs

sestdien rādīja filmu ar benu afleku galvenajā lomā. nezinu, kas ar mani notika, bet tā smējusies kā tad, kad viņam nodauzīto zobu vietā ielika jaunos un viņš pateica "i look like a god damn xylophone", es nebiju ļoti ļoti ļoti sen.

nu tā, no bailēm esmu nonākusi līdz neprātīgām dusmām. vakar kārtējo reizi pārvilkos bezspēkā mājās un vienkārši aizgāja viss pa gaisu. nav vērts atkārtot. bet uz dullo uzšķīru lūli vilmu un tur priekšā virsraksts "dusmas". pēc viņas domām dusmas ir nākamā stadija aiz bailēm ceļā uz pilnīgu bojāeju. nākamā aiz dusmām ir naids, nu un tad ir finito kapito.

šorīt atminos uz darbu, nodauzīju ar riteni visus stūrus, kamēr dusmās mēģināju viņu glīši noparkot (dieva vārds, pēc tām melnajām švīkām, ko es atstāju uz sienām, un roba durvīs mani no šejienes izdzīs ar visu minamo), pēc tam sakliedzu uz plastmasas paklājiņu (labi, ka neviena vēl nebija darbā, kas to varētu dzirdēt) un tad iedzēru divas antistress tabletes.

tas vienkārši laužas uz āru. un varbūt ka nav nemaz tik slikti.

nu ja, man jau no visa ir tik nenormāli bail, ka brīdī, kad mana dzīve varētu tā pa īstam sākties, es nobīstos un pasaku "čuriki, es tagad nespēlēju".

drausmīgi, drausmīgi, drausmīgi besī ārā tas projekts, pie kura šobrīd strādāju. zinu, ka saņemšos un uzcepšu, bet tas šobrīd iet caur tādu ņemogu i vsjo, ka ik pa minūtei sevi jāspiež kaut ko rakstīt.

aaaa, nu tā ka rokas pa gaisu vicināt un bļaut uz pasūtītāju skaļi un ilgi. man nepatīk, ka darbs manī atgriež to nemieru, tās dusmas, to bezpalīdzību, kad liekas - viss, tagad tu visu mūžu šitā sēdēsi šaurā ofisā un rukāsi, rukāsi, rukāsi, galvu nepacēlusi. ka man no tā negribas ēst un gulēt. izlādēt to visu ārā ar boksa maisa palīdzību - lūk, ko es gribētu. sist, sist, sist, tik ilgi, kamēr tie tārpi no manis izrāpo ārā un atgriežas prieks.

padomā no mūžības viedokļa, es sev atgādinu. tas, kas notiek šobrīd - nu, tas taču ir tikai sīks sūds, nekas vairāk. tevī ir spēks, meitēn. spēks, kas šobrīd snauž, bet tad tas vienreiz celsies augšā kā liels vilnis un raus tevi līdzi. un tās mazās vibrācijas, tas mazais nemiers, tur viļņojas tavs spēks, tur viņš laužas ārā.

uhh, labs ir, es to varu.

tas, par ko es gandrīz fiziski jūtu, ka man tas no sevis jāizraksta ārā. nu viss šitais šībrīža marasms. tas, ka cilvēkiem mūsdienās ir visas šizofrēnijas, veģetatīvās distonijas, nu šitās garīgās, psihosomatiskās kaites, karoč, visas vienā katlā metamas. teiksiet, stress. bet kas tad bija kara laikā? lūk, to es sauktu par stresu - bads, neziņa, kur tu gulēsi nākamo nakti, visas tās galināšanas šausmas.

a, vot, mūsdienās līdz ar pilsētu attīstību cilvēkiem tārpi ieaug galvās, lūk, kā es to sauktu. visādas herņas sarodas. kāpēc? jo mēs vairs nezinām, kas labs un kas ļauns. reliģija? pē, tā taču propaganda. bet mūsdienās ir garīgais karš, vot tā es domāju. mūs taču garīgi bombardē. neba savādāk kā visi sociālisma teksti par to, kas piedienas un kas nepiedienas pionierim. mediji. sieviešu žurnāli, mī un žē. pozitīvā domāšana. vai tavas vēlmes saskan ar tavu rīcību. skriešana ir veselīga veselībai. katru dienu izdzert divus litrus ūdens. skriesim maratonu, jo tas ir kūl. atsakies no saldumiem, lai notievētu. ēd šokolādi, lai uzņemtu laimes hormonus. pīpēt ir kaitīgi. pīpēt divas cigaretes dienā nav sliktāk kā pasīvā smēķēšana. atrodi savu ideālo vīrieti ar domu spēku. ideālu nav, eksistē aseksuālisms - mums ir tiesības dzīvot bez seksa. bez seksa dzīvot ir slikti, jo veidojas ginekoloģiskas saslimšanas. pērc diētisko kolu. kola, tas ir slikti. balso par šleseru. šlesers ir sagrābies visu latvijas mantu.

man vairs nav skaidrs. es apjūku. ko tad lai es ēdu? salātlapas vai šokolādi? vai turpmāk man jāskrien katru vakaru, jo sēdēšana pie televizora ir uj ku kaitīga? seko savām vēlmēm, teiks psihologs. bet es gribu būt vesela un stipra un būt kā tie cilvēki reklāmās. bet es arī gribu neko nedarīt, dirnēt pie televizora un kļūt par dārzeni. kam lai es ticu? ja reliģija ir sūds, jo es principā neticu, ka ir dievs, tad kā es varu zināt, kas ir labi un kas ir slikti? kur lai es meklēju normas, ja savu draugu intelektuāļu sabiedrībā mēs nepārtraukti runājam, cik labais un sliktais ir relatīvs. heh, kurš izdomāja, kas ir skaists? vai ka krāpt sievu ir slikti? vai ka nogalināt ir slikti? visur apakšā ir kādu cilvēku motīvi, redz. cilvēkam jau defaultā gribas pārkāpt visādas šitādas likumbūšanas. ieviešam tabu - nekādu incestu vai galināšanu - cilvēces ilgtermiņa attīstībai.

labi, man vairs nav laika rakstīt, bet principā es saprotu to, ka nesaprotu neko. un jo ilgāk dzīvoju, jo mazāk skaidrības par to, kā jādzīvo, man ir. bērnībā viss bija skaidrs - sist anniņai nedrīkst un skolā jāiet obligāti. a ko man darīt tagad, ja mans terapeits saka, ka dusmas vajag izlādēt un pateikt (pretrunā mammai, kas saka, ka rupjības runāt nevajag) un skolā var arī neiet, ja negribas. kurā brīdī tad es sāku drīkstēt izvēlēties ko darīt, a? kurā brīdī tad tas kļuva par normu - dari to, ko tev gribas? a?

ludza confused.

labi, labi, draudziņi, nekas, aizbraukšu savā mēnesi garajā ceļojumā, iepazīšos ar vietējiem nosauļotajiem sērferiem, ar vienu no viņiem saderināšos un tad es arī bliezīšu draugos bildes - no ceļojumiem, no mūsu romantiskajām pastaigām, beigu beigās kāzām un bēbi (jo tas viss defaultā ir jāiemūžina un obligāti jāieliek draugos).

tā bēbju bilžu izrādīšana draugos piecas minūtes pēc viņa piedzimšanas ir kaut kāds vājprāts. es tā iedomājos - māte nupat ir piedzemdējusi, ņem rokā fotoaparātu, bezspēkā ielogojas draugos, sabāž bildes un tikai tad liekas mierīgi gultā, pabaro bērnu un iet gulēt.

nu bezmazvai

nodzīvoju visas šitās dienas pilnīgi apdullusi - it kā brīvdienas, sauļojamies, ravējam zemenes, braucam ar riteni, taisam daudz ēst, bet kaut kas neliek mieru. nu, tas stulbais nemiers. šodien beidzot pierāpoja - tā ir mana šausmonīgā pareizuma apziņa, ka es neesmu izmācījusies. saistībā ar skolu man jāpieņem kaut kāds lēmums, lai dabūtu nost to no kakla. un akaliņās - viss mans ķermenis pilnīgi fiziski brēc, ka nē, vairs nekādu slodzi bez darba, mī un žē, pietiek jau ar to pašu. bet iekšējā teicamniece dumpojas un nemitīgi domā, kā viņa varētu paspēt sarakstīt visus parādus līdz aizbraukšanai.

es izlēmu. kārtošu vienu priekšmetu. to, kas man liekas interesants. mana mazā mīļā teicamniecīt, nu samierinies, lūdzu. es treidoju sēdēšanu pie grāmatām pret braukšanu ar riteni un iešanu uz baseinu. jo manam ķermenim to ļoti, ļoti vajag.

vispār šajās dienās esmu apēdusi kādu kilogramu lociņu, spinātu, redīslapu un pieneņlapu. vitamīnu bumba. jātiek uz kājām.

šodien beidzot sāku justies kā cilvēks. tas ir skaidrs - ja organisms jūtas pārslogots, tu piespiedu kārtā dabūsi paņemt brīvdienas.

tas nenormālais nogurums. no negulēšanas, neēšanas, mācīšanās, strādāšanas, zinātniskās literatūras lasīšanas.

mans cietais disks ir mazliet uzkāries - man parādījušies kaut kādi melnie plankumi vietās, kur to nevajadzētu būt. savukārt citas lietas man pa galvu iet nepārtraukti. jo es jau neesmu robotiņš - es nevaru darba lietām savā galvā uzspiest podziņu "stop", kad pienāk vakars un jāiet gulēt. un tad visu nakti sapņoju par cipariem, par plāniem, par neizdarītiem darbiem, par neapmeklētām lekcijām, par esejām, kas jāuzraksta.

un tad vēl manā galvā ir tāda neklasificēta informācija, kas vienkārši ir jāatceras. omītes stāsts par dzimtas vēsturi. 25. datumā jānolasa ūdens skaitītāji. soma jāsašuj. frikadeļu zupas recepte. izlasīts raksts kādā sieviešu žurnālā par vecumu. noskaņošanās plānotajam braucienam - parasti es kādu laiku iepriekš paskatos tās vietas bildes, palasu ēdienu aprakstus, vārdu sakot, noskaņojos. vēl man jāatceras ēst, jo es jau tā esmu pazaudējusi pārāk daudz miesas. balerīnu optimālais svars esot 40 - 45 kilogrami. re par ko man vajadzēja kļūt.

kaut kur jāsabāž galvā arī tādi sūdi. es vairs nemāku atslēgties, un man ir sajūta, ka mazliet jūku prātā.

un no zin kā man visvairāk bail? no tā, ka kādu dienu es aiz sava nespēka nespēšu atvērt kafejnīcas durvis. iešu pusdienās, bet palikšu uz ielas, jo man nebūs spēka atvērt durvis. idiotiski.

man ir jauna apakšveļa. nopirku otrajā rokā nenormālīgi foršu somu. taisīju sautējumu sveču gaismā, jo nebija elektrības.

ai, nevaru šodien salikt domas kopā un kaut ko jēdzīgu uzrakstīt.

nu labi, tas sāp. nu labi, tas briesmīgi sāp. bet es taču nevaru pavadīt atlikušo mūžu, visu laiku pārdzīvojot. laiku es varētu pavadīt arī labāk.

sākšu ar to, ka smuki saģērbšos, uzlakošu nagus, izmazgāšu matus un došos ārā no sava smacīgā dzīvokļa.

lai sāktu kaut ko jaunu, vajag veco palaist vaļā, vai ne? kas bijis, bijis. let it go. let it go. let it go.

es to varu. a la bridžita džonsa. es to varu. i'm totally zen like person. i've deserved better and going to make use of it. v.g.

ielēju tēju muslim paredzētajā bļodā un iekrāmēju jogurtu tējas krūzē.

uz manas ielas ir kopētava/solārijstudija un bārs/frizētava, un pasaulē viss ir ačgārni.

divi sisīši precas un izjauc pasaules ačgārno kārtību, jo viņi abi ir pārāk perfekti un viņu savienība vienkārši ir too good to be true. vai viņi viens pret otru jūtas tikpat perfekti kā tas izskatās no malas?

šonedēļ esmu viena pati. viena mājās, viena darbā. tas sāk kļūt jocīgi. jau pēc divām dienām man sāk likties, ka realitāte un laiks ir visai nosacīti jēdzieni. sāku kļūt mazliet jukusi, jo esmu sākusi apšaubīt savus dienas un nakts notikumus, jo viņiem nav liecinieku. vai šīrīta suņa uzbrukums bija reāls vai es to nosapņoju?

kas tad notiek to cilvēku galvās, kas vieni paši dzīvo džungļos vai uz vientuļas salas?

ak dievs, es smoku nost, man vajag tikt ārā no šī klaustrofobiskā biroja bez dienasgaismas.

kaut kāda sadrumstalota diena. diena, kurā esmu izbraukājusi zemgali, izgājusi individuālā ekskursijā pa milzu ražotni, par to neko nesamaksājot. diena, kurā esmu apskatījusi un izbraukusi ar savu potenciālo mašīnu, mazu sīku grabeklīti, briesmīgi putekļainu, netīru, autoservisa stūrī stāvējušu mežoni, kas iet kā zvērs. diena, kurā esmu paēdusi fantastiski garšīgas un veselīgas pusdienas jelgavā no trīs ēdieniem pa 2.40 lvl.

diena, kurā man negribas strādāt, viss ir pohuj un ļoti nāk miegs.

kā viņi visu paspēj? strādāt un mācīties vienlaicīgi? viņi taču visu ir izlasījuši, visu sagatavojuši. bet es nevaru - man mūžīgi ir mans nogurums, mana reibstošā galva, mans bezmiegs, mana bezapetīte.

laikam tas, ka nestrādājot es pieradu pāris stundas dienā pavadīt tikai ar sevi - lasīju, vazājos pa izstādēm un muzejiem, gulēju un blenzu griestos, un zīmēju. un manī pēc tā ir tik milzīgs protests pret to nepārtraukti skrienošo un to man-visu-jāpaspēj sajūtu, ka es nespēju iekļauties sistēmā. iekšā visu laiku skan - a nafig. kāds gan man labums no naudas pelnīšanas? a? kurš teicis, ka visu dzīvi ir jāstrādā un jāpelna nauda? kurš teicis, ka tas ir dzīves uzdevums? kapitālisti, tas skaidrs. bet es esmu par hedonismu - vot varētu sēdēt tagad pie sava dīķa, makšķerēt un ļaut, lai visi kapitālisti nafig aizplūst dambī.

varbūt kādreiz es saņemšos pretoties sistēmai un palikšu dzīvot savos laukos, un varēšu caurām dienām gumijniekos vazāties apkārt ar suni un pētīt dabu.

ai, da man pietiktu arī ar nedēļu šobrīd.

es sevi mierinu ar domu, ka nervu šūnas neatjaunojas. tātad dzīvē vajadzētu būt galīgam uztraukuma daudzumam un, jo ātrāk es to pārdzīvošu, jo labāk. es tā rēķinu, ka pēc gadiem pieciem maniem nerviem vajadzētu būt izbeigušamies. un tad es bez sirdsapziņas pārmetumiem gulēšu pludmalē ar kokteili rokās, kaifošu no pilnīgā miera sajūtas un teikšu - nō, nō, nō, aim not eveilabl.

pēc lielajiem stresiem kārtējo reizi attopos, ka esmu izdilusi maziņa, maziņa. lielākais jautājums - kur ir pazudis dibens? skatos spogulī un viņa vienkārši nav.

par spīti tam es šodien esmu smuka, smuka.

un vēl es uzrakstīju uz papīra sevi pēc pieciem gadiem. un pēc tam gulēju ciešā, ciešā miegā.

ja neskaita sapni, kurā man žoklī bija skrūve, kas izkrita ārā, un tad man sāka drupt ārā visi zobi un bija daudz asiņu. jāpaskatās, ko tā zobu krišana varētu nozīmēt.