ludza

lekcija vai baseins, lekcija vai baseins, lekcija vai baseins?

vai es gribu būt laba vai laimīga meitene? laimīga. baseins.

visa tā skološanās smalkās skolās ir kaķim zem dirsas. tad, kad tu skolu pabeidz un ar savām ilūzijām par perfekti funkcionējošo ekonomikas modeli sāc reāli strādāt, pēkšņi saproti divas lietas. pirmkārt, tas ir sasodīti garlaicīgi. otrkārt, tas politikas/biznesbīdītāju a.k.a. kurš kuru pazīst faktors ir tik milzīgs (es pat teiktu uz 90%), ka visi tie teorētiskie modeļi ar blīkšķi izgāžas.

un paliek dusmas par savu bezspēcību, dusmas par sava darba bezvērtīgumu un dusmas par tiem daudzajiem gadiem, kas pavadīti cītīgi apgūstot zināšanas, kas praktiski nav pielietojamas.

tā nenormālā vēlme būt perfektai ir visa ļaunuma sakne. saproties, es gribu visu. es nenormāli gribu vīru un trīs bērnus, un suni, un māju laukos. un es arī nenormāli gribu būt viena un neatkarīga, un dzīvot pilsētā ūberstilīgā dzīvoklī, vazāties pa visiem iespējamajiem pārtijiem, būt pilnīgi kreizī, bezatbildīga, ģērbties superīsos svārkos un augstpapēžu kurpēs. un vēl es gribu nodarboties ar jogu un pievērsties ajūrvēdai, un aizbraukt uz indiju, un nodarboties ar labdarību, un būt neeeenormāli laba, tāda, par kuru raksta united nations weekly. un vēl es gribu būt superkarjerassieviete, kura strādā investīciju bankā, staigā perfektā kostīmiņā, vienkārši spīd, nē, žilbina visus ar savu intelektu mītingos. un vēl es gribu gadu aizbraukt mācīties maģistru spānijā. un arī anglijā. pabeigt oksfordu, būt nereāli gudra un pasniegt pasaules labākajās augstskolās visādas menedžmenta gudrības. un tad es vēl gribētu mēnesi ceļot viena pati pa dienvidameriku, iegūt bomzīgus draugus, ar kuriem filozofēt par dzīves jēgu. un vēl es ļoti gribu strādāt par suņu staidzinātāju, jo man dikti patīk suņi, kaut kur amerikā. un vēl es gribu sarakstīt grāmatu par to, kas ir dzīves jēga un kā cīnīties ar veģetatīvo distoniju un depresiju. un pēc tam konsultēt visus tos nabaga cilvēciņus, kam ir šīs kaites. vēl es gribu izmācīties par ķirurģi un veikt ūbersarežģītas neiroķirurģiskas operācijas, glābt cilvēku dzīvības. un vēl es ļoti gribu strādāt par manikīri, jo man ļoti patīk ņemties ap nagiem. un teikt - jā, es pametu savu superkruto darbu un superkruto izglītību, jo es sapratu, ka dzīvē ir svarīgākas citas vērtības, jā, jo tās finanses ir sūds un man nedod gandarījumu, bet tagad gan es esmu laimīga, lakojot citiem nagus, jo esmu saskaņā ar sevi. vēl es gribētu izskatīties kā supermodele, staigāt augstos papēžos un blondos, garos matos. un vēl es gribētu izskatīties tāda pilnīgi alternatīva, nogriezt matus uz nullīti, valkāt dabīgas eko drēbes un atbalstīt zaļos cīņā par pasaules ekosistēmu.


un vēl es neeenormāli gribu mašīnu. es pat esmu noskatījusi konkrētu piedāvājumu. tāds nieks kā nauda. bet es taču varu aizņemties no vecākiem. un atdot katru mēnesi pa simts latiņiem, ne? bet akaliņās - noliekam pretī manu milzīgo vainas sajūtu par šitādiem tēriņiem, nē, nē, es taču gribu būt laba meitene. un labas meitenes netērē vecāku naudu, bet gan pelna pašas, dzīvo skromno, nepērk nekādas jaunas šmotkas un mēnesi pa mēnesim atliek krājkontā, lai beigās sūri, grūti nopelnītu savu mazo mašīnīti. un labas meitenes vispār izcieš visu ko, jo pēc ciešanām, kā mums vienmēr mācīts, nāk kaut kas labs. un bez ciešanām tu vispār nevari novērtēt to labo, kas nāk. jo ciešanas, tas ir kruta. jo katrs, kas pārcietis tās eksistenciālās mokas, pēc tam ir tik kruts, tik kruts. kā viesturs dūle pēc indijas.

sanāca gari, bet tā vēlme būt perfektai un ar to es domāju būt perfektai VISĀS jomās, tas mani nogalina. nekur jau nepaliek vietas īstajai ludzai, un beigu beigās sanāk, ka ludza, nespēdama izvēlēties (jo ak mans dievs, ja nu es aizbraucu uz austrāliju staidzināt suņus, bet man tajā pašā laikā latvijā būtu uzradusies mana mūža mīlestība, ar kuru mēs jau audzinātu trīs bērnus!), divus gadus vienkārši sēž un baidās no tā, kas būs, ja viņa izdarīs to vai neizdarīs šito. un vainas apziņa tikai aug un aug. un kad viņa visu mūžu sevi ir uzskatījusi par vienkārši neeeenormāli neglītu (jo viņai tikai tas vien ir skandināts - ak dievs, cik tu esi neeeenormāli tieva - visu mūžu, jā, jā, miljoniem reižu), viņa nejauši sevi ierauga pirts stikla durvīs un vienkārši nobīstas. jo viņa tur izskatās, ak dievs, smuka!!!!! ludzai ir šoks, viņa atkal sevi vaino, ka visu mūžu sevi vainojusi un blā, blā, blā, apburtais loks turpinās.

mī un žē.

p.s. nu tur visam vēl klāt tas, ka es vienmēr esmu bijusi pārliecināta, ka esmu absolūti netalantīga. ne uz ko. par talantu katru gadu pirmajai pamanīt piemājas teritorijā visādus līķīšus (ka es saku, intuīcija) es nemaz nerunāšu. jo tādus talantus es negribu. un akaliņās - ir vismaz simts talantu, ko es gribu. bet nu nevar visu dabūt, ka tev saka!!!! choose and be happy with what you choose, as simple as that. ludza nevar. ludzai grūti. ludza nevar būt viena. un nevar būt ar kādu kopā.

un, tad, kad es esmu nedēļu gatavojusies, nedēļu stresojusi, pārdzīvojusi, rukājusi kā traka, viņš vienkārši ņem un aizmirst par tikšanos.

pidars, pidars, pidars, pidars. es esmu ļoti dusmīga.

es sadegu, jau uzņemoties šo maratonu. mana lielākā problēma ir vēlme būt perfektai un vienmēr labai. mans prāts vēl kaut kā slimi funkcionē, bet mans ķermenis ir atteicies sadarboties. neguļ un neēd.

ir liela vēlme pasūtīt visus nafig un kārtējo reizi bēgt. mana daktere domā, ka manā pagātnē esot liela emocionālā vardarbība, kā rezultātā man šobrīd vienīgais glābiņš liekas bēgšana vai sacelšanās pret pāridarītāju, bet patiesās problēmas šādi nekādi netiek risinātas. es nedomāju neko.

jāiet iemocīt kāda zupa, vai.

kaut kādā mistiskā veidā esmu pamanījusies šodien izdarīt visu darbam nepieciešamo un paralēli uzrakstīt eksāmenu.

bet atkal ir tāds nogurums, ka nespēju neko vairāk kā aizvilkties mājās un iekrist gultā. un atkal kārtējo nakti negulēt. un sākas viss no gala.

kaut kā tas riņķa dancis man ir jāizbeidz.

mana termoregulācija ir visai interesanta, ņemot vērā, ka vēl visu pagājušo nedēļu es nostaigāju zem džinsiem pavilktā termoveļā, ziemas garajos zābakos, ziemas mētelī, milzīgā šallē un cepurē, bet šodien pēkšņi iekāpu plānajās zeķītēs, zelta kurpēs un īpaši plānā mētelītī, ko tagad laikam modīgi saukt par trenci. ir tā neko. joprojām silti.

esmu apņēmusies šodien būt īpaši produktīva. work, work, work.

ja man viņš kaut ko atļausies uzbraukt par manu plānoto atvaļinājumu pēc diviem mēnešiem, es, goda vārds, uzsprāgšu un pateikšu, lai viņš meklē citu manā vietā.

man ir pohuj. es tādu slodzi neturu. un, ja viņš var atrast kādu, kas tur, par algu, ko viņš maksā - laipni lūdzu.

mums darbā šodien bija ļoti gara saruna par krīzi. aizgāja līdz tam, ka visa sistēma ir nepilnīga, nekam nav jēgas un kur pie velna ir pazudusi visa nauda?? jo, sasodīts, es pagāšgad pelnīju divreiz vairāk, bet strādāju trīsreiz mazāk!

es domāju, ka man ir jānovērtē arī savas veselības nolietojums darba algā, jo es ļoti daudz stresoju (tāpēc esmu neizdevīga darba devējam). bet līdz ar to man īsti nav trade off - ja es nestrādāju, man nav naudas, bet es varu lasīt, pastaigāties, nodarboties ar jogu, apskatīt rīgu, gulēt, vārdu sakot, atpūsties un noturēt veselību normālā līmenī. ja es strādāju, manai algai pēc idejas vajadzētu nosegt manas izmaksas(tīri cost benefit princips), t.i., ikdienas pusdienas ārpus mājas, fāst fūdus, ko es pērku, atnākot pēc darba pilnīgi pārgurusi, vitamīnus, ko es dzeru, lai izturētu slodzi, un galu galā - manas veselības pieckārt ātrāku nolietojumu. BET. mana alga to absolūti nenosedz. labākajā gadījumā, kad nav pārāk daudz stresa darbā, es esmu pa nullēm. sliktākajā - kā šajā mēnesī - cash flows varbūt ir pa nullēm, bet profit or loss analysis - negatīvs milzīgā personīgā nolietojuma dēļ, kas netiek uzskaitīts pie reālās naudas plūsmas.

kā finanšu speciālists varu teikt, ka šāds projekts ilgtermiņā nebūs ienesīgs.

man rodas jautājums, kā lai es izdzīvoju šajā nenormālajā maratonā, bet pāri visam - kāda gan tam visam jēga. ir pienācis brīdis, kad es esmu salūzusi. kārtējo reizi.

es. vairs. nevaru.

es šorīt modos pulksten 7:30, kas pēc vecā laika ir 6:30, un, ārā izgājusi, nespēju noticēt, cik daudzi cilvēki jau ir pamodušies.

kādreiz nākotnē es gribētu nokļūt indijā tieši pēc musoniem, kad plūdi jau ir beigušies un apkārt viss ir zaļš, zaļš. un es gribētu atkal justies labi, bez bailēm, bez sliktas dūšas, bez dunošas sirds.

es šobrīd dzīvoju tādā kā mākonī. viss, ko es sapņoju, man liekas pārāk reāls un, no rīta pamostoties, es nesaprotu, vai maz esmu gulējusi. bet dienas beigās man vienmēr jādomā, kur paskrēja diena, jo esmu bijusi ietinusies biezā, puscaurspīdīgā vatē un atslēgusi apziņu.

iespējams, ar savām sliktajām dūšām, mūžīgo akmeni vēderā, mans ķermenis pauž stresu, tādā veidā vēloties nospraust robežas, cik tālu apkārtējā pasaule var ienākt manī. problēma, ka šīs robežas liedz arī man izkļūt pasaulē. es esmu neglābjami iesprūdusi kaut kur pa vidu.

man liekas, es tūlīt noģībšu. man nepārtraukti salst. visu sestdienu nevarēju atslēgties no sava stresa, tad svētdien atslēdzos un visu dienu staigāju tādā kā mākonī, jo ļoti reiba galva. vakar vakarā beidzot sajutos labi, bet tad visu nakti sapņoju, kā manā dzīvoklī laužas iekšā zagļi, jo ārā notiek valsts mēroga revolūcija. līdz ar to šorīt, pieskaitot klāt vēl arī laika maiņu, jūtos baigi jocīgi. varbūt tā doma par slimības lapu nemaz nebūtu zemē metama.

stress ir ienācies. sāp galva, mazliet velk uz vēmienu un ir pilnīgs darbaspēju trūkums. uz nedēļu pārvākšos pie māsas, tur vismaz būs normāls ēdiens.

gribētos kārtīgi izgulēties, kārtīgi paēst un lai vismaz trīs dienas mani visi liek mierā (tai skaitā sirdsapziņa par nepadarītiem darbiem).

pēc šodienas stresiem rīt es strādāšu no mājām, visu dienu neizkāpšu no halāta, nepārtraukti ēdīšu un vakarā iešu uz sālsmaizes ballīti.

man tikko ienāca prātā, ka man ir visai īpatnēja attieksme pret mācītājiem. respektīvi, es pret viņiem izturos kā pret garīgi slimajiem - tipa, mēs viņam neteiksim, ka viņš nav napaleons, kaut gan visi zinam, ka viņš nav. vienu mācītāju es personiski pat labi pazīstu. un man katru reizi, kad viņu ieraugu, ieslēdzas tāds sevis apvaldīšanas mehānisms. tipa, ok, tagad kontrolē savu leksiku un, nedod dies, nesāc stāstīt, ka tu netici dievam.

bet tajā pašā laikā es pret viņu izjūtu milzīgu cieņu. es ticu, ka viņš morāles normas un to, kas ir labs/ļauns, zin labāk par mani.

un tad kopā sanāk, ka es mācītājus uztveru mazliet kā zīlnieces - man mazliet liekas, ka viņi ir jukuši, bet tajā pašā laikā drusku gribas viņiem ticēt.

es tagad tā domāju. es esmu pabeigusi baigāko darbu pusotrā dienā plānoto piecu vietā. jā, jā, es esmu baigais monstrs vai arī vienkārši neprotu plānot laiku. bet, ze big kvešķņ iz - vai man vajadzētu būt centīgai un sūtīt viņu priekšniekam vai arī darīt to tikai paredzētajā termiņā un tikmēr beidzot palasīt skolai paredzēto literatūru?

ai dū sink ai čūz ze sekond opšn. jeij.

p.s. man šodien pierē ir rags, rags, rags, nu vienkārši hjūūūdž pumpa, kuras dēļ kolēģe, man ienākot pa durvīm, iebļāvās "kurā stenderē tad tu ieskrēji??"

p.p.s. man patīk krīze, jo, lai arī mana alga ir divreiz mazāka kā pirms gada, daudz kas kļūst lētāks un apkalpojošais personāls ir tik laipns kā vēl nekad. un, ja man kāda pārdevēja vai valsts iestādes darbiniece pretī ir ar attieksmi ko-tev-te-vispār-vajaga-a?, es ļoti valdos, lai viņai feisā nepateiktu - klausies, vecā, uz tavu vietu ārā stāv divdesmit citas pārdevējas/valsts iestādes darbinieces, kas, varu saderēt, mācēs smaidīt un būt laipnas par to pašu algu!!!

man piedur tās vācu filmas, kurās vācieši spēlē citu tautību cilvēkus. jaunākais piemērs - slavenā komisāra rekša jaunākās sērijas, kas notiek, guess what? itālijā! komisārs fabrī no romas un visi pārējie itāļu personāži runā vāciski. kas viņi domā, ka neviens nepamanīs???

apsēžos, iekārtojos ērti, plaukstas uz augšu, ieslēdzu meditācijas mūziku. dziļi ieelpoju, skaitot līdz četri. aizturu elpu līdz divi. lēnām izelpoju. aizturu elpu līdz divi. koncentrējos uz elpu. sasodīts, aizmirsu nopirkt maizi. elpoju, viens, divi, trīs četri. aizturu elpu. līdz astoņiem uztaisīšu vakariņas, pēc tam pie televizora ēdīšu. kas šovakar pa televizoru? ā, pareizi, jāelpo, viens, divi, trīs, četri. labi, bet ja man arī rīt būs temperatūra? un mašīnas nav, tātad tīšos sarkanajā šallē un iešu ar kājām uz darbu, līdz otrdienai jāuztaisa naudas plūsma. sasodīts, elpo, meitene!!! elpoju. ļauju prātā nākt abstraktiem tēliem. nāk mazi melni indiešu bērni ar bundziņām. mazi melni mani baiļu dēmoni. iedomājos, ka ieelpoju svaigu, baltu gaismu, bet izelpoju pelēku visa sliktā masu. ieelpoju svaigu, baltu gaismu. kas tas? atkal kanalizācija? sasodīts, kā var tā smirdēt! elpo!!! izelpoju melnu, visa sliktā masu.

tad jau paliek vieglāk. iedomājos, ka esmu ēteriska, spīdīga būtne, kā eņģelis. izstiepju plaukstas un redzu pirkstgalos gaismu. sajūtu siltumu kaut kur no augšas. esmu gaiša, silta, manī plūst siltums taisni iekšā saules pinumā. siltums mani apņem tik patīkami, ka rodas sajūta, ka lēnām gremdējos siltā vannā. siltā, spožā gaisma tinas ap mani spirālē un mani visu ietin baudpilnā siltumā. patīkami.

atgriežos uz zemes. pamanu, ka mana elpa kļuvusi lēna un klusa, ka es vairs nejūtu savu paniski pukstošo sirdi. lēnām atveru acis un aptaustu savu ķermeni. saprotu, ka pāris minūtes man izdevies pilnībā atslēgties.

jēj, nav slikti priekš pirmās reizes.

ir skaidrs, ka mans ķermenis atsakās izturēt to slodzi, ko es viņam spītīgi krāmēju virsū.

nesaprotu, kā es līdz tam nonāku. es neprotu sabalansēt savu dzīvi - vai nu ir par daudz vai par maz, bet nekad nav riktīgi. un, kad ir par daudz es ņemu un izdegu. švirkš, es uzliesmoju kā sērkociņš.

kaut kur jau kaut kas par šito bija - ja visu laiku liekas, ka kaut kas dzīvē nav tā kā vajag, varbūt tu vienkārši liec cita cilvēka puzli.

subect: matters of life and living.
grade: FAIL.