ludza

visai interesanta ir sajūta, kad tu kārtējo reizi esi gulējusi aptuveni 3-4 stundas, galva vēl ir pārbāzta no iepriekšējā vakara lekcijām, tu sēdi darbā un mēģini operatīvi izpildīt priekšnieka uzdotos darbus, kuriem tiek iedoti dedlaini pāris stundu intervālā, bet tad attopies, ka tu vienkārši neko nefilmē. piemēram, zvani uz attiecīgajām instancēm, lai noskaidrotu kādu svarīgu jautājumu, bet, kad tur kāds paceļ, attopies, ka esi ne tikai aizmirsusi, kāds bija jautājums, bet vispār nesaproti, ko tajā brīdī dari.

sajūta, it kā es vienkārši būtu appīpējusies. apkārt peld cilvēki un notikumi, bet es tikai spēju sēdēt malā, brīnīties par tādiem citplanētiešiem un klusi pie sevis zviegt.

miegu un atpūtu studijā, lūdzu. reklamnaja pauza.

es esmu briesmīgi niknā garastāvoklī, pārstresojusies par mācībām tik ļoti, ka man no uztraukšanās sāp vēders. un pati uz sevi par to dusmīga.

āāāk dies, meitene, nu sapurinies taču. ilgstoša vienatne noved pie veģetatīvās distonijas smagā formā, tas nu ir skaidrs.

ir briesmīgs nesijas nogurums. kad nesijai mazais rūķītis teica, ka viņai jāpeld pretī nesam un viņa tikai krita zemē un teica "es esmu tik briesmīgi, briesmīgi nogurusi", lai gan bija gulējusi entos gadus. jeb varbūt tas bija ness. starpības nav. tā es jūtos.

pēdējie divi gadi man ir sakrājušies kaut kur plecu rajonā, un es kā kamielis nesu savus divu(s) gadu kuprus. ko tik es neatdotu, ja varētu viņus nomest nost. bet pēc skolas beigšanas man vienkārši pazuda jēga. un līdz šim vēl nav atgriezusies.

es atkal izdilstu, protams. naktīs man traucē gulēt mani gurnu kauli, man vispār ir sajūta, ka es nepārtraukti viņus apdauzu. un tad man gribas nopolsterēties ar spilveniem, lai nebūtu tik daudz zilumu.

un no rītiem, ejot uz darbu, es savelku sev virsū visas iespējamās kārtas, jo tad es nejūtos tik tieva. ja man būtu vīrietis, viņš mani varētu saukt par sīpoliņu. un vēl es sapņoju par kaut ko sarongai līdzīgu, kur vienkārši ietīties, lai nebūtu jāvelk tie stulbie pieguļošie apģērbi, tādi kā džinsi un bītlenes.

varētu palikt stāvoklī. man ir lielas aizdomas, ka es šo resnību izbaudītu no sirds.

kaudzīte ar darbiem. ļoti labi. motivējoši. saņēmu pirmā mēneša algu. nemaz nav motivējoši.

ieviešu sev pusdiennaudas limitu max 2.5 ls dienā. benzīnnauda nedēļā max 6 ls. baseins reizi nedēļā 3 ls.

pēc vakardienas luņošanas šodien nevarēju piecelties un biju darbā pusdivpadsmitos. a neviens nepamanīja, jo nebija neviena, kas varētu pamanīt. tagad, kad atkal ir sakrauts virsū darbs, nevaru saņemties un kaut kam no tā visa pieķerties.

man ir pamatotas aizdomas, ka man ir baigā smadzene, kas strādā apmēram reizes trīs ātrāk kā citiem, bet man ir arī aizdomas, ka par to man nevienam neko nevajag teikt.

ja es šodien saņemšu savu pirmo algu, tad, o laimīgie tirgotāji, es rīt celšu jūsu panīkušo apgrozījumu. aš nevaru noticēt, ka man atkal būs ienākumi.

visiem zināms, ka pasaulē darbojas ļaunais mērfijs. tāpēc vakar pēc iznākšanas no sava neveiksmīga eksāmena, es pat nebrīnījos, atrodot pie sava mašīnas soda kvīti par stāvēšanu pie nepārtrauktās līnijas. un es arī nebrīnījos, ka kvīts nokritusi dubļos, jo lija lietus un pūta vējš, tāpēc ņēmu savu sadubļoto soda kvīti un kāpu tik mašīnā, lai dauzītu stūri tādas netaisnības dēļ, dusmotos, ka faking 30 lati no maniem jau tā necilajiem ienākumiem jāatdod valstij, kas man neko par to pretī tāpat nedod, un vispār vārītos niknumā. jo, ak es nabaga nelaimes čupiņa, nekur man neiet.

liels bija mans pārsteigums un prieks, kad mājās, apskatot kvīti tuvāk, izrādījās, ka... pag, pag, man taču nav bmw ar četrciparu numuru, kas sākas ar HF.

morāle - neizdarīt pārsteidzīgus secinājumus.

1) tās jaunās māmiņas, kam piezvanot, pie telefona tiek pielikts gadīgs sīkais, jo viņš ļoti grib "parunāties" (katru reizi);
2) tās draudzenes, kas nepārtraukti runā par iešanu sportot un lieto tādus izteicienus kā "es trenējos pilatēs" pēc pirmās nodarbības un piedevām nepārtraukti mani aicina viņām pievienoties viņu treniņos un apgalvo, ka piektdienas vakari viņām ir aizņemti, jo viņām ir treniņš, bet, kad es beidzot ar viņām aizeju uz "treniņu", izrādās, ka pati pieredzējusī draudzene tur ir tikai otro reizi;
3) kad tu palūdz vīrietim nomizot apelsīnu, viņš to izdara, bet neko vairāk, jo es jau viņam nelūdzu nomizot apelsīnu, uzlikt uz šķīvīša un piedevām izmest mizas.


tas par tiem bērniem kaitina visvairāk.

nomierināties un nebaidīties. jāiet pusdienlaikā izstaigāties.

es tikko piefiksēju, ka mana biežā sliktā dūša ir tieši pēc tam, kad esmu ēdusi kaut ko, kā sastāvā bijusi paprika.

laika trūkuma dēļ nespēju izlasīt visu priekš skolas, bet man arī palicis pofigs attiecībā uz to.

es esmu apņēmusies beigt čīkstēt un domāt par savas dzīves jēgu. punkts.

brīvdienās mana ome man stāsta, ka viņai jābrauc mājās laicīgi, jo kaimiņienei vienai pašai pa nakti bail palikt, tagad jau tā noziedzība, redz, un tā. uz ko es saku, ka mēs viņām nopirksim divus šaujamos, tad abas varēs bliezt uz katru, kas kaut vai tuvumā parādīsies. uz ko mana ome atbild - man nevajag tavu šaujamo, ka es nopirdīšos, tad tas bandīts vellu redzēs.

iegūglēju dažus savus kursabiedrus un biju šokā. ne jau par to, kas viņi ir, bet cik es esmu aprobežota kaza, ka tas, ar ko viņi nodarbojas, tik ļoti momentā maina manu priekšstatu par viņiem. un es jau zināju, ka man ir tendence cilvēkus dalīt kategorijās un būrīšos, karināt viņiem klāt birkas un visādā ziņā klasificēt. pēc izskata, apģērba, runas veida, ķermeņa valodas. līdz šim mēs visi vairāk vai mazāk bijām vienādi. tagad es esmu visus iegūglētos konkrēti sabāzusi pa burciņām, piekarinājusi birkas un aizkorķējusi.

lieki teikt, ka es nepavisam nepazīstu cilvēkus, jo lielākoties manas pirms gūglēšanas sarindotās burciņas sašķīda gabalu gabalos.

es vēl esmu arī briesmīga fantazētāja, jo tikai ieraugot cilvēku, man par viņu galvā jau ir stāsts. bambaram, viss sašķīst.

bet cik interesanti tomēr ir cilvēki.

ir pilnīgs sajukums galvā, jo vakar kārtējo reizi ilgi domāju par mūžīgajiem eksistenciālajiem jautājumiem. kā rezultātā šodien ir liels kārdinājums bastot lekcijas un tā vietā vienkārši darīt kaut ko stulbu un jautru.

es domāju par to vīrieti trīs mārciņās, kuram ielika galvā vadiņus, lai novērstu depresiju. man arī tādus vajadzētu, ļoti, ļoti. man nejēgā pietrūkst smiešanās, bet dzīvojot vienai, defaultā nav ar ko kopā smieties, bet vienai pašai vienkārši smiekli nenāk.

būtu forši, piemēram, daudzstāvenēs zvanīties pie durvīm vai spēlēt slēpto kameru, vai spļaut tālumā uz sacensībām, vai braukt ar plēvēm pa kalnu, vai saģērbties pilnīgi stulbi un iet uz vecrīgu, vai arī.. vai arī man vienkārši pietrūkst manas māsas.

mani mati beidzot ir paaugušies.

es šodien restorānā ēdu mencu franču gaumē ar piedevām pa 2.30, lieliski.

man tikko bija iespēja noskatīties, kā mans pretējā loga kaimiņš izmētāja savu kaķi kā jojo visos iespējamos virzienos. visai interesanti, ņemot vērā, ka večuks parasti nekustīgi sēž uz dīvāna pretī televizoram.

vēl viena nianse - viņam blakus logā (tas jau ir cits dzīvoklis) dzīvo tāda pati veca tante, kas arī vakaros sēž pie televizora un ada. šāda dubulta aina aiz blakus logiem - tas izskatās visnotaļ komiski un tajā pašā laikā nedaudz sērīgi. iespējams, viņi varētu viens otram būt laba sabiedrība televizora vietā.

šodien vairs nevemju, sēžu, svīstu, puņķojos un klepoju, un domāju, ka tā kā vajadzētu izmērīt temperatūru.

šodien man sānā gandrīz iebrauca busiņš (un būtu ļoti taisnīgi, jo es nagli braucu taisni pie dodiet ceļu zīmes), kurš pēc tam nevilcinoties mani arī informēja, ka es esmu stulba un nemāku braukt. to visu redzēja manas aizlienētās mašīnas īpašnieks, kuram es šodien biju aizbraukusi atrādīt pirms divām nedēļām uztaisīto bukti. es nemaz netaisnošos.

es ļoti mīlu savu mammu, bet viņa ir šobrīd ir tik nenormāli depresīva, pārstrādājusies un čīkstoša (uzmini nu, no kā man iedzimtas tās pašas īpašības), ka es atbraucu slimot uz galvaspilsētu. padomāt par to, ko darīt.

klubā ir lielisks raksts par bomžu dzīvi.

āgenskalna tirgus rullē.

baismīgi grūta sajūta, jāietriec kādi vitamīni, vai. es vairs nemāku atpūsties un neko nedarīt, un ļaut, lai viss vienkārši notiek. man vajag nonstopā kaut ko darīt, lai tas notiek ātrāk, pat ja manām darbībām ar notikumu gaitu nav nekāda sakara.

es laikam pie miega netikšu nekad, tikai šo nakti es pavadīju vēl foršāk nekā iepriekšējās. es ne tikai negulēju, bet arī visu nakti vēmu, laikam slavenais vēdervīruss. drusku nelabi ir arī tagad. es to pieņemšu kā mana organisma signālu, ka man vajag atpūtu, un mēģināšu divas dienas pagulēt mājās.

šoreiz nevarēju aizmigt līdz 5iem rītā. un teikšu kā ir - man reāli besī, ka 90% no naktīm es sūdīgi guļu vai neguļu nemaz. tas, protams, daudz ko pasaka par manu psihisko stāvokli un tā tālāk.

iešu atkal vakarā pastaipīties kopā ar divdesmit zuzēm, pagāšreiz palīdzēja.

un tā sitošā sirds arī mani vienreiz nobeigs. ja vēl būtu kāda nopietna kaite (tpu, tpu, tpu), bet ka šitāda veģetatīvā huiņa var tā bojāt dzīvi.

vakar biju aizgājusi mazliet pastaipīties (vienā brīdī, kad divdesmit zuzes gulēja uz muguras ar kājām plati gaisā, gan neizturēju un gandrīz sāku skaļi smieties, bet man izdevās sevi apvaldīt, savādāk jau es droši vien būtu no šī elitārā pasākuma elitārajā klubā izraidīta), kā rezultātā es šorīt esmu izgulējusies un laimīga.

un vakarā mani gaida ļoti laba filma.

p.s. šis ir mans ceturtais darbs pēdējo divu gadu laikā un jau atkal ir pienācis brīdis, kad man nav ko darīt. es nesaprotu - vai vaina ir manī (t.i., vai nu es strādāju pārāk ātri vai arī es vienkārši nerubīju, ko darīt) vai tā vienkārši ir visās darbavietās??

es esmu rakstījusi tik daudz standarta esejas pēc visiem academic writing principiem, gan argumentētās, gan vēl visvisādas par ekonomikas, biznesa un visādu citu huiņu tematiem, ka tas, ka es pēkšņi varu rakstīt pilnīgi brīvā formā, par pašai interesējošiem tematiem, latviešu valodā un tas viss tomēr skolai un vērtēšanai - nu, tā man ir kā medus maize, kas vēl būtu maigi teikts.