ludza

man pie ginekologa vienmēr ir bail iet tieši viena iemesla dēļ - mani tūlīt pat sāk močīt par to, ka man ir pārāk mazs svars. vai jūs brokastis ēdat? cik daudz jūs apēdat pusdienās? un tas mazais svars - cik sen jums tā ir? visu mūžu, dakterīt.

manuprāt, tā zināmā mērā ir arī ārsta ētika. un, ja es pie šī ārsta esmu ne pirmo reizi, viņam vajadzētu tā kā iegaumēt, ka ES TĀDA ESMU. tas, ka tas ir gluži vai katra pienākums man kaut ko pateikt par to, cik briesmīgi es izskatos, man reizēm liek justies kā invalīdei vai kroplei. man vajadzētu iemācīties uz to atbildēt kaut ko, piemēram, tādu - ārprāts, un tu gadījumā neesi palikusi vēl resnāka? nē, nopietni, kurš tev vispār ir izmērs un kā tevi kino var ielaist ar vienu biļeti?

bet, šķiet, es esmu atradusi savu dakteri. neviena jautājuma par svaru, visi tikai par un ap tēmu. lieliski un profesionāli.

man besī ārā, ka pie manis visu laiku tā kā tādas atraugas uzpeld dažādas ainiņas no sērijas "kā bija toreiz un kā vairs nekad nebūs". un krūtīs tāda smeldze (jo citādi to nosaukt nevar), ka gandrīz acis sprāgst ārā. par da jebko. mirušo vectētiņu, manu veco labo suni, vecākiem, kas kļūst veci, par maniem krustbērniem, par manām pusmirušajām narcisēm podiņā, par maniem 23 gadiem, par grumbām pierē u.t.t., u.tjp.

es pārlasīju savus vecos ierakstus un konklūdoju - ludza, meitenīt, domāt mazāk, darīt vairāk. tu netiec galā ar saviem pagātnes rēgiem, ar vainas sajūtu, ar izdarīto un neizdarīto. tu neesi brīva, jo tavi pagātnes dēmoni un pieredze tevi vajā. bet tik daudz domājot, tik daudz atceroties, es joprojām esmu tā pati - vecā čīkstule, kas nemitīgi pārdzīvo. un es dikti negribu tāda būt. es dikti negribu to rūgtumu par dzīvi un mūžīgo smeldzi, tas ir kā 60 gadīgai vecmeitai.

es gribētu izdzēst savas atmiņas un sākt visu no jauna. bez tiem nosacījuma refleksiem, kas man paguvuši izstrādāties pa šo laiku.

vēl es gribētu parunāties ar savu seno draugu, kārtīgu džeku, bez visām psiholoģijas muļķībām, bet es viņu neesmu satikusi jau vairāk kā pusgadu un man kauns pie viņa vērsties ar jautājumu - ei, vecais, kā tu domā, kas man kaiš? jo man bail, ka viņš pa šo laiku jau sen vairs nav tas, kas bija, jo cilvēki man apkārt tik sasodīti ātri mainās, ka es pat nespēju tam izsekot, kur nu vēl pielāgoties.

bet manā dzīvē ir nepieciešams kaut kas jauns un atsvaidzinošs. ļoti.

nejauši atradu bildes no augstskolas laika tusiņiem un, tā kā man tieši pretī ir spogulis, tikpat nejauši paskatījos tajā. džīzis, kontrasts ir vienkārši drausmīgs. cik es pirms trijiem gadiem esmu bijusi sapucēta, sievišķīga, smaidīga. un cik es tagad esmu bāla, nogurusi, nopietna. un jocīgi - izskatos nevis vecāka, bet gan stipri jaunāka, laikam tāpēc, ka novājējusi, bāla un nekrāsojusies.

var jau teikt, ka man piedrāzt, kā es izskatos. bet es izskatos tā kā es jūtos un otrādāk. tātad - marš uz solāriju, kārtīgi paēst un par pirmo algu nopirkt kādu jaunu šmotku, meitēn! es atkal gribu būt skaista.

laikā, kad šorīt izmisīgi cīnījos pret kalnu, vēju, sniegu un slideno, netīrīto ielu, lai nokļūtu darbā, es domāju par to, kā tagad izskatās manos laukos, kur mans apsnigušais suns mani gaida. meitene mana, šovakar vēlu es būšu klāt un rīt mēs iesim slēpot.

nē, es nevaru, šodien man draugos norisinās vienkārši ellīgi seksīgi interesantas sarunas. es smejos. cik forši un nenormāli interesanti gan var būt cilvēki.

šodien saņemu meilu no aikimova aifina - hey, what a beautiful girl you are! are you from venus or what? :)

es atbildu: yes, i am participating in the alien integration program in Latvia - isn't that fun?

es vienmēr smejos par savu omīti, kura mani pēdējos piecus gadus nevienu reizi nav apsveikusi pareizajā datumā. viņa piedevām pat nesasveicinoties vienmēr sāk dziedāt "augstu laimi prieku" vai "daudz baltu dieniņu" ar visiem pantiņiem. un tad es vienmēr jūtos mazliet stulbi, ka man beigās jāsaka, ka paldies, bet šodien nav īstā diena.

nu jā, bet es šodien pati apsveicu zani vārda dienā. ha hā.

nevaru pierast. un trakākais, ka nevaru pa naktīm gulēt. viss, jāpērk novo passit. ir jāguļ. ar kaut ko dabīgu, vēlams.

šodien noregulēju krēslu, lai varu sēdēt ar taisnu muguru. esot jābūt 3 taisniem leņķiem, sēžot pie datora - starp mugurkaulu un kājām (tas tā kā loģiski), ceļos un, izrādās, arī elkoņos. ja kaut kas no tā visa nav, mēs riskējam iedzīvoties muguras un acu slimībās. un par to varot pat sūdzēties darba inspekcijā.

ja es kādreiz precēšos, tad tikai tad, ja manam izredzētajam būs foršs uzvārds, jo savējais man nemaz nepatīk. citas motivācijas precēties man nav.

un, ja es kādreiz precēšos, tās noteikti nebūs tradicionālas kāzas ar baltu kleitu, baznīcu un svinībām viesu namā. tas būs kaut kas pilnīgi traks. piemēram, ar kāzu mielastu mežā. viesu tikpat labi varētu arī nebūt. un fonā janis joplin ar savu "krēīēīēīzīīīī".

es esmu tik dusmīga uz pasaules lietu kārtību jeb, konkrētāk, dusmīga par to, ka cilvēkam ir jāstrādā. es esmu dusmīga par to nenormālo ofisā novilkto, neefktīvi pavadīto laiku. un kādēļ tas viss? nauda. aha, pilsētās nauda groza pasauli. cilvēks ir nācis pasaulē, lai dzīvotu, nevis lai strādātu. kā atrast līdzsvaru starp to laiku, kas tiek pavadīts kā es gribu, un to, kas tiek pavadīts, lai nopelnītu to mazumiņu, kas vajadzīgs, lai pavadītu laiku kā es gribu? vienādojums ar diviem mainīgajiem, kādreiz man šitie padevās, bet realitātē viss ir savādāks un liekas, ka mainīgo ir vismaz četrreiz vairāk.

es daudz domāju par vecumu, par grumbām, par aizejošo un par savu vecmāmiņu, kas burtiski slīd mums ārā no rokām. es domāju par savu pirmo grumbu pierē no tā, ka es pārāk daudz pārdzīvoju par sīkumiem. es domāju par keitu vinsletu revolūcijas ceļā, arī viņai ir grumbas. man vienmēr ir gribējies būt vecai, bet es domāju par to, ka mans fiziskais ķermenis vecumā vairs nebūs tik spēcīgs un ka, lai kaut ko iegūtu, no kaut kā ir jāatsakās. un tad kā jutās bendžamins batons?

vēl es domāju par savu dzīves sajūtu, kas ir tik briesmīgi mainīga un to, kā diezin jūtas citi. tīri fiziski. ielīst iekšā kādā citā un saprast, vai citi jūtas tāpat kā es. vai citiem arī ir tas briesmīgais nogurums.

vēl es domāju, ka man būtu mazāk jādomā.

notīšos no darba ātrāk un stundu pagulēšu pirms lekcijas. ak dievs, kā man pietrūkst nekā nedarīšanas. jau tagad.

p.s. pirmajā slimnīcā ir kafejnīca "pote".

es nespēju noticēt, ka es esmu pieaugusi.

mana pirmā darba diena. ir ko darīt un man tas patīk.

vispār es esmu dikti nogurusi, jo mācības vakaros - tas ir grūti, it īpaši, ja gandrīz pusgadu nedari neko un tad pēkšņi izdomā gan strādāt, gan mācīties. ilgojos pēc piektdienas vakara, vannas un nekā nedarīšanas.

dievs vai kas nu tu tur augšā esi, dod man spēku pierast, izturēt un nesalūzt.

ak dievs, facebook ir kaut kas vēl vājprātīgāks par draugiem.lv!!! tu redzi pilnīgi visu cilvēku pilnīgi visas aktivitātes. atliek tev norādīt kaut vienu iestādi, kur esi mācījies/strādājis, un tā lapa met ārā cilvēkus, kurus you might know. viņi burtiski uzbāžas, lai tu savāc vairāk, vairāk, vairāk paziņas. viņi pat apstrādā tavu e-pasta adrešu grāmatiņu!! ak dievs, un es domāju, ka tās info sms, kas tagad ir draugiem.lv (tās, kuras tevi var informēt pat par konkrēta drauga komentāru tavā galerijā vai ka kāds tavs draugs ir pievienojis jaunu galeriju) jau ir pilnīgs idiotisma kalngals! bet facebukā es, piemēram, uzzinu, ka mana labākā draudzene, par kuru es it kā zinu pilnīgi visu, ir tējas un daiļslidošanas fans. tu vari uzzināt gandrīz neierobežotu daudzumu informācijas par kādu cilvēku. nu, piemēram, savu pasniedzēju - kas viņam patīk, ko viņš šobrīd dara (is almost ready for the weekend...), BET - VAI MAN TO VISU VAJAG ZINĀT?? hey, pīpl, veik ap!

es esmu pilnīgi un galīgi apjukusi. where is the real life? tātad, ja manis nav draugos vai facebukā, manis nav vispār?

vakar es ar sevi izcīnīju lielu uzvaru un satikos ar cilvēku, no kura biju izvairījusies divus gadus. bailes - tas ir tik paralizējoši. nervu šūnas esot vienīgās, kas neatjaunojas, un es jau divdesmit trijos gados esmu tik pamatīgi nočakarējusi savu veģetatīvo nervu sistēmu. bet enīvej - viss beidzās labi, un tikšanās bija pat patīkama. un labi vien ir, ka pirms diviem gadiem mēs nesatikāmies, jo pirms diviem gadiem man nemūžam viņš nebūtu paticis.

par skolu - beidzot mācīties kaut ko, kas man pašai patīk, tas ir nenormāli forši. un man patīk tie cilvēki. katrs ar savu stāstu. kādreiz es šeit uzrakstīšu par kādu no viņiem, mani fascinē cilvēku stāsti. tagad man nav laika. un man vajadzēs ieviest nelielu blociņu, kur ...

blā, blā, blā, šajā vietā man piezvanīja, un, guess what - i've got a job!!

man jānovērš domas, lai es atkal netaisītu snowball efektu savā galvā. šodien, bēgot no domām un pati no sevis, ieskrēju forumā, nopirku biļeti uz bendžaminu batonu, popkornu un kolu kā pieklājas un iegāzos kinoteātra tumšajā nekurienē. trīs svētlaimīgi pavadītas stundas. mani dārgie draugi un ģimene, es varu jums pačukstēt - kad man ir bail, es eju uz kino. trīs stundas, kurās neviens mani nevar noķert.

īsa atkāpe par filmu - mana vizuālā acs ļoti koncentrējās uz grimētāju darbu un racionālā puse uz gadu cītīgu rēķināšanu, līdz ar to filmas stāstu līdz galam neizbaudīju. ļoti meistarīga keita blānšeta, ļoti. un es tomēr domāju, ka ficdžeralda stāsts filmā netika parādīts pilnīgi. daudz neatbildētu jautājumu. kāpēc divdesmitgadīgā deizija nespēja pavedināt bendžiju? kur bija deizijas tuvinieki, kad viņa cieta avārijā? vecāki? kā ar bendžija lomu sabiedrībā? viņš lielāko daļu dzīves tomēr pavadīja vienā vietā - kā pie velna viņš nekļuva par vietējo zvaigzni vai zinātnisko pētījumu objektu? būs jāizlasa tas stāsts.

un reklāmas pauze - rimi dzērveņu ūdens ir tiiiik garšīgs. kad es jūtos labi, es ēdu. un otrādāk. un kad man ir slikti, manā vēderā visu vietu aizņem akmeņi, un es neko nevaru dabūt iekšā.

ak dievs, es nespēju. es atkal vienkārši izkūstu. tas vienmēr notiek pilnīgi vienādi, es vienmēr domāju, ka es to jau zinu no galvas un man vajadzētu arī nofiksēt brīdi, kurā tas sākas. bet, sasodīts, es katru reizi to palaižu garām! man vienkārši iestājas panika. meitēn, tu taču esi gudra, bet kā tu vari pati sevi tā mocīt, kā?? sasodīts, vai man tiešām ir tik plāna āda, ka es tik spēcīgi reaģēju uz pasauli? jeb varbūt man vienkārši ādas nav vispār?? visi nervu gali ir pilnīgi atklāti, izritināti uz galda, lūk, ņemiet un raujiet, jā, jā, raujiet manus nervus un raustiet mani kā lellīti. viss.

p.s. un tad vēl arī tu, tu ņem un piedāvā man darbu. vai tu gadījumā kādu nezini, bla, bla, bla, lai gan skaidri zini, ka es meklēju darbu. tava draudzene ir stāvoklī, bet tu man sūti īsziņas un meilus. ei, tu pat zini, ka es esmu iepazinusies ar tavu draudzeni. viņa ir ļoti jauka, starp citu, bet tu esi īsts cūka, tā pret viņu izturēdamies. un tagad es reizēm iedomājos par tiem īstajiem vai neīstajiem cilvēkiem. vai tad, ja es būtu stāvoklī, vai tu arī atteiktos ar mani kopā dzīvot un pateiktu, ka nekad neprecēsi? nezin kāpēc man liekas, ka tā vis nebūtu. un ne jau tāpēc, ka es esmu iedomīga, ka es iedomājos, ka varētu tevi mainīt. nē, nē. es vienkārši nekad nepieļautu tādu situāciju, ka tu pret mani tā izturies. un tieši tāpēc jau es esmu tev interesanta, vai ne? bet tā jau ir vienmēr - ar to savu "nekad nelaidīšu sev nevienu klāt" es izdaru tieši pretējo - tā vietā, lai tā cilvēka interese par mani mazinātos, notiek tieši pretējais. ārprāts, man vienkārši beidzot jāpasaka arī šim, ka NĒ, NĒ, NĒ, skaidri un gaiši.

man ir tāda sajūta, ka man tūlīt būs infarkts. besī ārā, ka slimošana mani tā novārdzina, ka es pēc tam esmu kā izvemta pele, kas pat līdz otrajam stāvam bez sirdsklauvēm un ģībšanas netiek.

meitenīt, cik tev gadu?! divdesmit trīs vai astoņdesmit trīs?

jāiet manai mazajai meitenei uzzīmēt vārda dienas plakāts, varbūt infarkts aizmirsīsies.

atkal burbuļsajūta. mieru tikai mieru. tu to vari. koncentrējies uz šeit un tagad. nebaidies.