ludza

nu, protams, ka krīze mani ir skārusi. bet arī bez tā visa es jutos kā sīpols, kam mizu pa mizai tiek lobītas kārtas, lai es beigu beigās nomizotu nost tās riebeklības, kas bija man virsū, atklātu savu kodolu un tad audzētu atkal virsū jaunas, bet skaistākas kārtas. vispār es sevi salīdzinu ar savu dzīvokli, kuru pēdējo divu gadu laikā es mazpamazām pamatīgi kārtoju - sviežu ārā visu veco, lai ir daudz vietas, kur palēnām salikt visu jauno. jo ar virspusēju tīrīšanu nekas nesanāk. vajadzīgs pamatīgs remonts. un mēs ar dzīvokli šajā ziņā ejam kopā. es gribu cerēt, ka vissliktākais jau ir aiz muguras un tagad es rāpšos tikai uz augšu. nu, ka vismaz tā overall tendence būs uz augšu.

šodien notika kaut kas ļoti jauks. kāds man tuvs un gudrs cilvēks man pirms gada teica - par naudu uztraukties nevajag, dari to, ko gribi un kas patīk, un nauda sekos. nu tad pirmo soli es esmu spērusi.

p.s. ja par krīzi, tad marija antuanete kādreiz teica "ja tauta nevar atļauties maizi, lai ēd kūkas", un tas bija viens no iemesliem lielajai franču revolūcijai. citos avotos gan kā šī teiciena autore minēta diāna de puatjē. tas nav svarīgi. kas ir svarīgi, ir daudz pozitīvās lietas. pirmkārt, viss kļūst lētāks. jau tas ir jauki. bet, kas ir vēl jaukāk un ko es gaidīju jau sen sen, ir tas, ka uzlabojas efektivitāte un īpaši tas vērojams cilvēku resursu jomā, respektīvi, servisa jomā manāma daudz laipnāka attieksme, jo cilvēki cenšas ienest uzņēmumā naudu un tādējādi nepazaudēt darbu. man tas patīk, jo jau ilgi es gaidīju, kad valsts birokrātiskajā aparātā man kāda no dāmiņām sakarīgi un, galvenais, laipni atbildēs uz maniem jautājumiem. tas pats attiecas uz oficiantēm. bet par ko man vislielākais prieks - autoserviss. es ceru, ka līdz šim rupjā attieksme (it sevišķi pret mazu blondu lēdiju, kas itin nekā nejēdz no mašīnām) būs klientiem (lasīt - mazajai blondajai lēdijai) daudz draudzīgāka un pirmos iedīgļus vēroju jau pirms pāris nedēļām.

*****visi rupjie un necenzētie vārdi***** kā man besī, ka mani piečakarē. pēc tam, kad es esmu pārstrādājusi savu piektdienas un vīkenda plānu, jo pēc vairāku nedēļu neredzēšanās ir uzradusies sena draudzene (bet mana sirdsapziņa man saka, ka draudzība ir jākopj un, kam ōn, meiteņu vakars - tas taču ir tik jautri!!!), es piedevēm esmu izstrādājusi arī mūsu vakara plānu, esmu beidzot pēc mēneša staigāšanas trenūzenēs ielīdusi pieklājīgā un tīrā apģērbā, izmazgājusi un izfēnojusi savus jaunos matus, gandrīz jau uzlikusi tonālo (ko es vispār daru uz kādiem īpašiem godiem), vārdu sakot, esmu gatava iet ārā pa durvīm, viņa man piezvana un paziņo, ka viņa laikam nevarēšot, jo viņai ļoti griboties... pagulēt. PĀRIS STUNDIŅAS. es esmu veltījusi visu savu dienu viņu gaidīdama, esmu atcēlusi sestdienas plānus, lai varētu pēc nenormālā meiteņu kodiena kārtīgi izgulēties, un ko es faking dabūju pretī????

draudzenīt? screw you. kaimiņ? o, vīnu? paldies, es šovakar neatteikšos.

es nogriezu matus, savus garos matus, kas tik īsi nav bijuši kopš tās reizes, kad 10 gadu vecumā frizierei teicu standartfrāzi "līdz pleciem, lūdzu", bet viņa sazin kāpēc uzskatīja, ka pleci ir vismaz 5 cm augstāk nekā likās man. man patīk.

mīļā dienasgrāmata, vai tu zināji, ka cilvēka seksualitāte līdz 16. gadsimtam bija vairāk nekā atklāta? tas nebija nekas neparasts, ka vīrieši un sievietes darba laikā izģērbās kaili karstuma dēļ, tāpat arī mainīt partnerus kā zeķes bija pilnīgi ok un pat nedaudz kūl. bet tad eiropā no jaunās pasaules ievazājās sifiliss un līdz ar to, arī baznīcas ietekmes dēļ, cilvēki savu seksualitāti ārpus mājas vairs nenesa. lūk, drīz vien radās arī puritāniskā audzināšana, tā sakot, no vienas galējības otrā.

kur ir mana seksualitāte? huj viņ zin.

lasu to grāmatu par aleksandru laimi un viņa zelta upi. uz vāka indiānis un anhela ūdenskritums. un, paga, paga, ko es vēl tur redzu? klints augšā pavisam mazs, mazs... kas??... dinozaurs. laikam autors būs pajokojies ar photoshopu.

nevaru saņemties pateikt savam tēvam, ka es netaisos strādāt.

pēc manas esejas varot redzēt, kur es pēdējos gados esmu strādājusi. cipargalva, visur dati un fakti, nekā no manis. labi, eņģeli kārtībmīli, es ieliku arī šo to apšaubāmu, par ko padiskutēt.

es sevi dikti šaustu. vienu dienu es mokos ar uzmācīgu džeku un esmu pārliecināta, ka visa tā loves padarīšana nav man, tinies, ak dies, tinies un atstāj mani vienu. un tad šodien es domāju, ka būtu forši nodzīvot vasarā kādā nomaļā pludmalē četras dienas no vietas teltī un pārtikt no konserviem un sasmelties smiltis visur, visur, matos un ausīs un aiz nagiem. un manā vīzijā negaidīti iezogas vēl kāds, jo es negribu viena, man naktīs bail no tumsas. un tad es pēkšņi panikā ieslēdzos un saku sev - paga, paga, kas tas tāds, ko viņš dara tavā vīzijā, vai tas ir tas, ko es domāju, vai tiešām.. mm.. vīrietis?!! un, aha, es sev nosarkusi atzīstos. mhm, vīrietis. nu bet viņš tikai tur sēdēs un klusēs, un ieslēgs savus mutes vārstuļus tikai tad, kad es gribēšu pajautāt, vai būs lietus vai arī kādu konservu viņš taisa. un naktīs tikai gulēs man blakus, bez jebkādas tur uzmākšanās, ja? un pazudīs, tiklīdz man sagribēsies palasīt grāmatu. nebūs nekādi "a davai, mazā, ejam ienirt ūdenī" vai arī "ē, es tev uztaisīju skrūvi" vai "man vajag kakāt, kur ir tualetes papīrs, dūdiņ?". nu, nu, mazā, kā tad īsti ir? kuru tu gribi apmānīt, ko? es tevi pārāk labi pazīstu.

nē, es vispār gribēju rakstīt par to, ka pirms gada man bija daudz naudas un daudz sapņu - ha, izremontēšu dzīvokli, jaunas mēbeles nopirkšu, jaunu mašīnu sastiķēšu, braukšu uz austrāliju, da iešu šovakar uz šokolādes masāžu. es atdevu gandrīz visas drēbes mazturīgajiem un izlidināju ārā divus krēslus, jo viņi bija veci. un tagad es kožu sev pirkstos, jo man nav uz kā sēdēt, vienīgi izļodzījusies taburete, man nav arī mašīnas, jo vecajā es neapdomīgā kārtā ielēju benzīna vietā kaut ko, kas tai izkoda visu bāku, bet es tikai domāju - o, forši, būs iemesls pirkt jaunu. ak, mazais izšķērdīgais eņģeli, ir gan sūdīgi tagad, ne? bet es esmu laimīga par to, ka man daudz nevajag. man jau nav pat piecdesmit kilīšu, ko tādam mazam cilvēkbērnam vispār var vajadzēt? auzu pārslu putru brokastīs un siltu dušu vakarā. un drēbes - nu i nafig, divi džinsu pāri un divas siltas jakas, tas arī viss.

es rakstu kā traka, un man liekas, ka šī eseja būs vienkārši baigi labā. ha.

sapņoju, ka esmu spānijā un strādāju par flīzētāju. bet flīzes ir ārprātā skaistas, un es ar tām izflīzēju visas dzīvokļa sienas. un ir silti un labi.

šorīt kaut kāda iekšēja trauksme. patiesībā viņa no manis neatkāpjas atkal jau vairākas dienas. jāpasēž un jāpadomā, kas par lietu.

šodien laikam nebija pati piemērotākā diena, lai mācītos cilvēkiem pateikt "nē". tā vietā, lai izrunātos, izskaidrotu, ka man besī, ka manai brīvībai traucē ar neskaitāmiem telefona zvaniem un īsziņām naktīs, vārdu sakot, pasakot "nē" cilvēkam saprotamā valodā, es vienkārši vienā reizē pacēlu telefonu, sāku runāt savā hobita balsī (tipa, nenormāli īgnā, no kuras pēc manām domām jebkuram būtu jābūt skaidram, ka viņš ir not welcome), tas neiedarbojās un tad notika lūk kas. man smadzenēs pēkšņi iedegās lampiņa, sāka zvanīt zvaniņi vai notika vēl sazin kādas eņģeļu un dēmonu cīņas, kā rezultātā kāds man galvā pilnā rīklē kliedza "pasaki, pasaki, pasaki, pasaki, pasaki!". un es izspļāvu tikai vienu teikumu. za to nenormāli niknu un rupju. tur otrā galā kāds, kas izklausījās ļoti pārmīzis jēgu, pateica ļoti klusu "labi" un nolika klausuli.

rezultātā es neesmu vis solīdi pateikusi "nē", bet ļoti rupjā veidā atšuvusi cilvēku.

man it kā vajadzētu justies atvieglotai, ka viņš vairs nezvana, bet nez kāpēc es jūtos ļoti vainīga. ak dies.

tā kā darba tirgus šobrīd ir visai īpatnējā situācijā un es nevaru atrast darbu jau vairāk nekā četrus mēnešus, jo man ir sajūta, ka mani CV un pieteikuma vēstules aiziet kosmosā vai kādā melnajā caurumā, ņemot vērā response rate, šodien, kārtējo reizi nosūtot kārtējo copy/paste CV un pieteikuma vēstuli, man radās tāda neliela ideja - ja jau mani mēģinājumi pievērst sev uzmanību ar tādiem standarta paņēmieniem kā ē pasta sūtīšana netiek ņemti vērā (pat ja ir izsludināta vakance), varbūt vienkārši jāsāk domāt par taktikas maiņu. nu, piemēram, subjectā ierakstīt "čau, inese, atceries mani?" vai arī mazliet agresīvāk "bildes no piektdienas koijotā - tu uz galda". vēl varētu mēģināt CV ievietot kādu fotogrāfiju, piemēram, es un mans suns vai arī es un mana ģimene - nu to, kur mēs Ziemassvētkos visi esam sadzērušies.

un tā kā pieteikuma vēstules neviens principā nelasa, tad es labprātāk tur ierakstītu par to, kā es pavadu savu dienu. piemēram, "dārgo personāla atlases speciālist! šodien es brokastīs apēdu divas ceptas siermaizes un tagad taisos pusdienās ēst kārtējo roltonu. tā kā roltoniem nemitīgi ceļas cenas, es iedomājos, ka varētu sākt strādāt. bet tas tikai tā. gadījumā, ja darbs būs savienojams ar manu dienas režīmu, kurā ietilpst vismaz divas reizes dienā pa stundai veltīt jogai un vēl vismaz divas stundas sērfot internetā. paldies par uzmanību!"

šorīt es atkal jutos briesmīgi tieva. svari rāda, ka tikai par vienu kīlo, bet tik un tā, ieguļoties solārijā (jo es piedevām jūtos arī pelēka), es sajutu visus savus kauliņus, aptaustīju ribas, uz kurām miesas tikpat kā nav, sataustīju divus mazus, izcilnus atslēgas kaulus, divus gurnu kaulus, divus nodauzītus ceļgalus un man gluži vai gribējās brēkt no tā, ka man visu mūžu jāstaigā bez neviena miesas kumosiņa uz kauliem. jo manā pasaulē sievietēm ir jābūt pilnīgām, nu labi, ja ne resnām, tad noapaļotām, katrā ziņā ne tādām, kurām roku vietā ir zobeni.

un tad es atbraucu mājās un izēdu vienu zupas šķīvi, vienu griķu ar vistu šķīvi, mandarīnu, četras maizes ar kazas sieru, vienu vējakūku un beigās arī krēmu brulē. un tagad es jūtos apšķebināta no tā visa, it sevišķi pēdējā. man ir lielas problēmas mīlēt savu ķermeni ziemas periodā. jo man pretēji citiem ziemā ēst negribas, un tad dažos mēnešos es izkūstu kā maza sniegpārsla palodzes saulē.

bet savādāk ir labi. es gribu iekonservēties savā dīvānā uz aitādas ar rūtaino segu un lasīt, lasīt, lasīt. un izlasīt visas pasaules grāmatas, es viņas burtiski riju. un man atkal negribas iet no mājas ārā, gribu būt sēne un uzspļauju visiem uzaicinājumiem kaut ko darīt. a jo man negribas.

vakaros es stundu nopļāpāju pa telefonu ar puisi, gandrīz kā vidusskolā. un man pat nav bail, es vienkārši runāju un klausos un domāju, ka nē, nē, ja šeit vispār starp mums kaut kas notiks, tad tikai tādā gadījumā, ja es to sagribēšu. un tad es atminu divus sudoku, un mans miegs ir klāt. un es guļu pa deviņām vai desmit stundām kā mazs bērns, sasegusies ar divām dūnu segām. un ir tik labi atkal gulēt, ka, kā jau teicu, man šeit gribas iekonservēties.

p.s. šogad, lai nejustos tik briesmīgi tieva kā parasti, es ziemā velku simts kārtas kā tāds sīpols. zem džinsiem man, piemēram, vienmēr ir garā termoveļa, ha, un zem dūnu vestes divi džemperi un vēl bītlene, ha. jo tieviem cilvēkiem arī ļoti salst un šogad salt man dikti negribas, jo man patīk ziema.

mana lielākā problēma ir tā, ka es neprotu paņemt, ja man dod. tipiska latviete. man vienmēr neērti, ja man izmaksā. es jūtos parādā, ja mani uztur mani vecāki. es vienmēr esmu deklarējusi, ka nekad neļautu savam vīrietim sevi uzturēt. un tad vakar man viens gudrs cilvēks saka - a par ko tu jūties neērti? ja nemāki ņemt, tas nozīmē, ka nemāki arī dot. ja cilvēks tev kaut ko dod, tas tikai tāpēc, ka viņš tevi mīl un grib tev to dot.

es vispār esmu šaušalīgi laba. manī ir tas florensas naitingeilas sindroms vienmēr palīdzēt visiem nelaimē nonākušajiem. bet attiecībā uz sevi mana filozofija vienmēr ir bijusi - man pašai jātiek ar sevi galā. idiote, a tev palīdzēt cilvēki mēģina... man šitais mazliet jāapdomā.

pirms minūtes man gribējās izdarīt ierakstu - bļa, pidars. tad es nomierinājos. jo man jau nevajag daudz, lai būtu laimīga. pēc kārtējās bedres es esmu drusku ārā. un es zinu, ka man šobrīd ir tikai viens uzdevums - noturēties. neprasīt no dzīves tādas milzīgas lietas kā naudu, darbu vai mīlestību. jo es tāpat viņas tagad nevaru panest. nedomāt par to un nesalīdzināt sevi ar apkārtējiem. jo bedrē būt - tas ir visbriesmīgākais. spēt ēst un gulēt, tas jau ir daudz. un pagaidām es sev aizliedzu jebkādus randiņus vai darba intervijas vai jebko, kas mani varētu uztraukt. pagaidām man vajag tikai ēst un gulēt. un es neļauju sev citiem darīt pāri.

kaitina viņi. lielie mācītāji atradušies. tādai jaunai meitenei kā man esot jāstaigā pa randiņiem. ko tu sēdēsi mājās kā sēne?! jā, sēdēšu. punkts. man to tagad gribas un punkts. un ejiet ieskrieties.

par to, ka man izrakstīts antidepresantu kurss, es pateicu tikai mammai. jo vispārējo cilvēku reakciju uz šo faktu es zinu. un man pajāt. ja kāds no viņiem jebkad būtu atradies tādā stāvoklī kā es, es klausītos. bet tā kā tas tā nav, varat mierīgi paturēt savus komentārus pie sevis. jā, es dzeru antidepresantus. es to darīšu vēl pusgadu. jā, iespējams, es esmu vāja vai, iespējams, es kļūšu atkarīga. bet tas mani šobrīd glābj. un jebkas, kas man palīdz, ir labs.

kad es ziemassvētkos iegāju pa vecmāmiņas mājas durvīm, pirmais, ko man pateica, bija - eu, ar tevi kaut kas nav kārtībā, tu esi pārāk jautra. un ziniet - ir labi beidzot būt atkal jautrai. it feels so good to be alive.

katram jātaisa savs ēdiens. es pagaidām neeju ārā no savas istabas, jo lejā ir omīte, un viņa mani paspēja izbesīt jau pirms trim dienām. mans ziemassvētku ēdiens būs mocarella ar tomātiem. jīhā.

es te tikko tā iedomājos, ka vienīgais prieks no tā, ka es esmu maza distrofiķe ir tas, ka es nevaru nodot asinis, jo man nav 50 kilīšu. tādējādi man nav jāizdomā simt un viens iemesls, kāpēc to nedarīt, jo man besī ārā, ka dur vēnā, bet es vienmēr gribu būt sasodīti laba, ko es ceru nākamajā gadā mainīt. ar mainīt es domāju beigt būt tik sasodīti laba.

man pie draugiem ir viena pamatskolas klasesbiedrene, kas mūžīgi sabāž galerijās savas gultas bildes, t.i., sevi pašu visneiedomājamākajās (dies, ku garš vārds) pozās gultā pirms iešanas tusēt. un tā viņa tur guļ gandrīz apakšveļā, samālējusies un sadzērusies, rādot visādus žestus, piemēram, peace vai yo, niggas. un parasti tās ir vismaz desmit gandrīz identiskas bildes, tādas home made photos bez jebkādas mākslas tajās, ar atlupušām tapetēm fonā un tamlīdzīgi. un mani moka tikai viena doma - kas pie velna ir tas mesidžs, ko viņa ar šādām bildēm grib kādam nodot?

šlubraka dienas. es nokrītos svarā, jo man ir nelabi, mīnus trīs kilogrami divu nedēļu laikā, īzī, īzī, un es izskatos pēc skeletiņa. bet vakar bija bedres dibens un šodien ir labāk. un šodien es pat domāju, ka vispār man dikti gribētos uzvilkt lillā kleitu ar lielu izgriezumu, jo krūtis man vienmēr bijušas skaistas par spīti manam distrofiskajam augumam, savas augstpapēžu kurpes un iet uz ziemassvētku balli. un nogriezt un nokrāsot matus. jo man jau ilgu laiku liekas, ka es vairs nejūtos tā kā izskatos. un ar īsiem tumšiem matiem es izskatīšos kā tad, kad man bija četrpadsmit. un tas būs jauki. un vispār ir dikti labi kaut ko gribēt.

cik gan ir tādu cilvēku kā es, kas jūtas tāpat kā es, bet nekad par to nerunā, pat ar saviem tuvajiem nē. jo arī ar tuvajiem ir tās garāmskrienošās attiecības. un, kad ir slikti, slikti, no viņiem burtiski staro negribēšana par to neko dzirdēt. un mēs ejam viens otram garām. un tad tādi cilvēki kā es, mēs nekad viens par otru neuzzinam un nevaram parunāties, jo par to nerunā.

vakar pirmo reizi mūžā man tika atsūtīts meils par to, kad tiks pabeigts darbs. es tā nekad, nekad neesmu darījusi. vienmēr visu laikā, perfektā kvalitātē. un tagad es ne tikai velku termiņu, es vienkārši nespēju koncentrēties ilgāk par piecām minūtēm un tādējādi nekas no darba praktiski nav uztapis. kas ar mani notiek? kā es vispār spēšu strādāt pilnu darba dienu?

ja man vēl viens cilvēks pateiks kaut ko par pozitīvo domāšanu, es viņam pateikšu, lai iet un iebāž savu pozitīvo domāšanu sev dirsā.

šis, goda vārds, ir kaut kāds pozitīvo cilvēku gads. cik mēs visi pozitīvi, uķi ķuķi, domājam pozitīvi, uķi ķuķi, dzīvē vajag prieku, uķi ķuķi. jo ja mēs visi būsim pozitīvi, sadosimies pozitīvi rociņās, tad mums viss būs pozitīvi!!! patiesībā mēs visi esam mazi pretīgi cilvēciņi ar drausmīgi ļaunām un riebīgām domām, bet ja mēs domājam pozitīvi, mēs ticam, ka mēs esam labi cilvēki un pasitam sev pa plecu. un ir vajadzīgas tādas labestības dienas, lai viss ir pozitīvi. ir vienmēr vajadzīgs paziņot citiem, ka es esmu noziedojis kādam eņģelim, aleluja, jo tā pasaule kļūst pozitīvāka. ahujeļi, goda vārds.

netieku ar sevi galā. sajūta tāda, it kā es būtu galerts. apsolos nekad vairs nelasīt interneta forumus par to, kā iet citiem ar šito mistisko kaiti, tas visu padara tikai sliktāku.

uz ko tu dusmojies, meitene, viņa man pajautāja, tikko mani ieraudzījusi.

p.s. mans suns, kurš ēd pilnīgi visu, neēd neko no makdonalda.

lūdzu, lūdzu, dieviņ, tikai ne atkal.

neēšanas periods ir sācies. man atkal sāk durties kauli un rokas pārvēršas zobenos, ķermeņa klimata kontrole izslēdzas. un es tā centos, lai uzaudzētu savus trīs kilīšus, lai varētu sēdēt uz dibena, nevis kauliem.

mani nervi - fak jū, fak jū, fak jū!!!