i'm a material girl
« previous entry | next entry »
Jan. 15th, 2009 | 10:42 pm
pēc manas esejas varot redzēt, kur es pēdējos gados esmu strādājusi. cipargalva, visur dati un fakti, nekā no manis. labi, eņģeli kārtībmīli, es ieliku arī šo to apšaubāmu, par ko padiskutēt.
es sevi dikti šaustu. vienu dienu es mokos ar uzmācīgu džeku un esmu pārliecināta, ka visa tā loves padarīšana nav man, tinies, ak dies, tinies un atstāj mani vienu. un tad šodien es domāju, ka būtu forši nodzīvot vasarā kādā nomaļā pludmalē četras dienas no vietas teltī un pārtikt no konserviem un sasmelties smiltis visur, visur, matos un ausīs un aiz nagiem. un manā vīzijā negaidīti iezogas vēl kāds, jo es negribu viena, man naktīs bail no tumsas. un tad es pēkšņi panikā ieslēdzos un saku sev - paga, paga, kas tas tāds, ko viņš dara tavā vīzijā, vai tas ir tas, ko es domāju, vai tiešām.. mm.. vīrietis?!! un, aha, es sev nosarkusi atzīstos. mhm, vīrietis. nu bet viņš tikai tur sēdēs un klusēs, un ieslēgs savus mutes vārstuļus tikai tad, kad es gribēšu pajautāt, vai būs lietus vai arī kādu konservu viņš taisa. un naktīs tikai gulēs man blakus, bez jebkādas tur uzmākšanās, ja? un pazudīs, tiklīdz man sagribēsies palasīt grāmatu. nebūs nekādi "a davai, mazā, ejam ienirt ūdenī" vai arī "ē, es tev uztaisīju skrūvi" vai "man vajag kakāt, kur ir tualetes papīrs, dūdiņ?". nu, nu, mazā, kā tad īsti ir? kuru tu gribi apmānīt, ko? es tevi pārāk labi pazīstu.
nē, es vispār gribēju rakstīt par to, ka pirms gada man bija daudz naudas un daudz sapņu - ha, izremontēšu dzīvokli, jaunas mēbeles nopirkšu, jaunu mašīnu sastiķēšu, braukšu uz austrāliju, da iešu šovakar uz šokolādes masāžu. es atdevu gandrīz visas drēbes mazturīgajiem un izlidināju ārā divus krēslus, jo viņi bija veci. un tagad es kožu sev pirkstos, jo man nav uz kā sēdēt, vienīgi izļodzījusies taburete, man nav arī mašīnas, jo vecajā es neapdomīgā kārtā ielēju benzīna vietā kaut ko, kas tai izkoda visu bāku, bet es tikai domāju - o, forši, būs iemesls pirkt jaunu. ak, mazais izšķērdīgais eņģeli, ir gan sūdīgi tagad, ne? bet es esmu laimīga par to, ka man daudz nevajag. man jau nav pat piecdesmit kilīšu, ko tādam mazam cilvēkbērnam vispār var vajadzēt? auzu pārslu putru brokastīs un siltu dušu vakarā. un drēbes - nu i nafig, divi džinsu pāri un divas siltas jakas, tas arī viss.
es sevi dikti šaustu. vienu dienu es mokos ar uzmācīgu džeku un esmu pārliecināta, ka visa tā loves padarīšana nav man, tinies, ak dies, tinies un atstāj mani vienu. un tad šodien es domāju, ka būtu forši nodzīvot vasarā kādā nomaļā pludmalē četras dienas no vietas teltī un pārtikt no konserviem un sasmelties smiltis visur, visur, matos un ausīs un aiz nagiem. un manā vīzijā negaidīti iezogas vēl kāds, jo es negribu viena, man naktīs bail no tumsas. un tad es pēkšņi panikā ieslēdzos un saku sev - paga, paga, kas tas tāds, ko viņš dara tavā vīzijā, vai tas ir tas, ko es domāju, vai tiešām.. mm.. vīrietis?!! un, aha, es sev nosarkusi atzīstos. mhm, vīrietis. nu bet viņš tikai tur sēdēs un klusēs, un ieslēgs savus mutes vārstuļus tikai tad, kad es gribēšu pajautāt, vai būs lietus vai arī kādu konservu viņš taisa. un naktīs tikai gulēs man blakus, bez jebkādas tur uzmākšanās, ja? un pazudīs, tiklīdz man sagribēsies palasīt grāmatu. nebūs nekādi "a davai, mazā, ejam ienirt ūdenī" vai arī "ē, es tev uztaisīju skrūvi" vai "man vajag kakāt, kur ir tualetes papīrs, dūdiņ?". nu, nu, mazā, kā tad īsti ir? kuru tu gribi apmānīt, ko? es tevi pārāk labi pazīstu.
nē, es vispār gribēju rakstīt par to, ka pirms gada man bija daudz naudas un daudz sapņu - ha, izremontēšu dzīvokli, jaunas mēbeles nopirkšu, jaunu mašīnu sastiķēšu, braukšu uz austrāliju, da iešu šovakar uz šokolādes masāžu. es atdevu gandrīz visas drēbes mazturīgajiem un izlidināju ārā divus krēslus, jo viņi bija veci. un tagad es kožu sev pirkstos, jo man nav uz kā sēdēt, vienīgi izļodzījusies taburete, man nav arī mašīnas, jo vecajā es neapdomīgā kārtā ielēju benzīna vietā kaut ko, kas tai izkoda visu bāku, bet es tikai domāju - o, forši, būs iemesls pirkt jaunu. ak, mazais izšķērdīgais eņģeli, ir gan sūdīgi tagad, ne? bet es esmu laimīga par to, ka man daudz nevajag. man jau nav pat piecdesmit kilīšu, ko tādam mazam cilvēkbērnam vispār var vajadzēt? auzu pārslu putru brokastīs un siltu dušu vakarā. un drēbes - nu i nafig, divi džinsu pāri un divas siltas jakas, tas arī viss.