ludza - Post a comment

pirms minūtes man gribējās izdarīt ierakstu - bļa, pidars. tad es nomierinājos. jo man jau nevajag daudz, lai būtu laimīga. pēc kārtējās bedres es esmu drusku ārā. un es zinu, ka man šobrīd ir tikai viens uzdevums - noturēties. neprasīt no dzīves tādas milzīgas lietas kā naudu, darbu vai mīlestību. jo es tāpat viņas tagad nevaru panest. nedomāt par to un nesalīdzināt sevi ar apkārtējiem. jo bedrē būt - tas ir visbriesmīgākais. spēt ēst un gulēt, tas jau ir daudz. un pagaidām es sev aizliedzu jebkādus randiņus vai darba intervijas vai jebko, kas mani varētu uztraukt. pagaidām man vajag tikai ēst un gulēt. un es neļauju sev citiem darīt pāri.

kaitina viņi. lielie mācītāji atradušies. tādai jaunai meitenei kā man esot jāstaigā pa randiņiem. ko tu sēdēsi mājās kā sēne?! jā, sēdēšu. punkts. man to tagad gribas un punkts. un ejiet ieskrieties.

par to, ka man izrakstīts antidepresantu kurss, es pateicu tikai mammai. jo vispārējo cilvēku reakciju uz šo faktu es zinu. un man pajāt. ja kāds no viņiem jebkad būtu atradies tādā stāvoklī kā es, es klausītos. bet tā kā tas tā nav, varat mierīgi paturēt savus komentārus pie sevis. jā, es dzeru antidepresantus. es to darīšu vēl pusgadu. jā, iespējams, es esmu vāja vai, iespējams, es kļūšu atkarīga. bet tas mani šobrīd glābj. un jebkas, kas man palīdz, ir labs.

kad es ziemassvētkos iegāju pa vecmāmiņas mājas durvīm, pirmais, ko man pateica, bija - eu, ar tevi kaut kas nav kārtībā, tu esi pārāk jautra. un ziniet - ir labi beidzot būt atkal jautrai. it feels so good to be alive.