ludza -

jau vairākas dienas man ir šī nevaru nosēdēt/viss riebjas sajūta. to pavada sekojošas īpašības:
1) sajūta, ka kaut kas pašos pamatos vai nu nav kārtībā vai trūkst;
2) apnīk visi ikdienā apkārt esošie cilvēki;
3) nespēja koncentrēties uz vienu darbību un milzīga vēlme izdarīt vairākas darbības reizē (fail);
4) nekonkrēta vēlme izrauties no rutīnas, darīt kaut ko ekstrēmu, piemēram, izlekt ar izpletni, bet tajā pašā laikā māc pilnīgs motivācijas trūkums jebko uzsākt, jo nav ticības, ka jebkas, pat kaut kas tik ekstrēms kā izpletņlēkšana, varētu šo sajūtu izmainīt;
5) neapmierinātība ar esošo dzīves stadiju, ko es sauktu par "ne uz priekšu, ne atpakaļ" - kaut arī esmu neapmierināta ar pašreizējo stāvokli, nevaru norādīt dzīves posmu, kurā esmu bijusi laimīga pagātnē, ne arī vīziju, uz ko tiekties nākotnē, lai būtu apmierināta;
6) nepārtraukti mainīgas vēlmes - vienā dienā gribu braukt uz dienvidameriku, nākamajā gribu gadu mācīties āzijā, un vēl nākamajā - lasīt zemenes īrijā.

lūk kā. tas man liek atcerēties savu unikālo kaimiņu, kurš savos trīsdesmit gados ir visai izskatīgs vīrietis ar ļoti labu darbu, visnotaļ labiem ienākumiem, plaša profila interesēm (sports, ceļošana, pavārmāksla, grāmatas), bet - viņam nav draudzenes. nedz arī kādreiz ir bijusi, t.i., vismaz neviens no viņa draugiem nevar atcerēties tādu faktu. viņš lieliski dejo, viņam patīk skaistas sievietes, viņš pavisam noteikti nav gejs. ne jau šajā sakarā es viņu atcerējos. tajā, ka viņš nepārtraukti ņemās un dīdās, par ko mēs savā draugu pulciņā viņu esam iesaukuši par dīdekli. viņam nekad nav miera. viņš ir bijis visos kontinentos, viņš ir lecis ar izpletni, viņš ir ēdis čūsku, viņam ir trīs augstākās izglītības, bet viņš turpina mācīties vēl ceturto. viņš notusē līdz pieciem rītā, bet nākamajā dienā jau deviņos no rīta zvana, jo gribot braukt sēņot. tas, ko es gribu teikt - viņam visu laiku ir garlaicīgi. sākotnēji mēs nekādīgi nevarējām saprast, kas viņam ir, ka viņš visu laiku sēž kā uz adatām. nevar likties mierā.

bet - ar viņu nevar normāli sarunāties. vienkārši tā iemesla dēļ, ka sarunāties ar viņu ir garlaicīgi. tiešām nezinu kāpēc, jo viņš taču savā būtībā ir tik interesants cilvēks. sākumā es teicu - viņam vienkārši dzīvē kaut kas nav kārtībā, tieši tāpēc viņš nevar vienkārši mierīgi atslābt un nedarīt neko. nu, tas tāpēc, ka viņam nav draudzenes - teica citi.

bet nupat man šķiet, ka es viņu saprotu. viņš ir talantīgs. gudrs, talantīgs, ar vēlmi nepārtraukti attīstīties. kāpēc? tāpēc, ka viņš meklē adrenalīnu. cilvēks ir emociju vergs - viņam vajag galējības, lai spētu just. un jo lielākās galējībās viņš slīd, jo lielākas galējības viņam vajag. kad kļūst garlaicīgi, nomoka rutīna - viņš aizbrauc uz āziju un apēd čūsku. bet ko darīt nākamreiz, kad kļūst garlaicīgi? tad jau ir jālec ar izpletni. un tālāk? ko tālāk?

tā visa sāls ir - man šobrīd ir pārāk labi. tik labi, ka kļūst garlaicīgi. redz, kā - vēl pirms pāris mēnešiem es nepārtraukti baudīju to, ka man vienkārši beidzot ir labi. bet kad tā kļūst par normu - ko tālāk? jo gribas just, gluži kā narkomānam tev atkal gribas just.