ludza -

ir jau ir dzīvē šādi tādi prieciņi. nemaz nevajag tur pīpēt vai šņaukt kaut ko, eiforija citreiz pārņem tāpat vien. es piektdien atdejojos vaļā. parāvu to smacējošo aukliņu ap kaklu nost un dejoju kā traka. ar aizvērtām acīm, iespiesta cilvēku barā, bet viena. es un maikls džeksons, bremzes vaļā.

un sestdien izstiepos zālē visā garumā un blenzu debesīs un domāju, kā vienmēr, par aizejošo, par vecumu, par grumbām sejā. un zālē pār mani nāca atklāsme. pieņem. tu jau nevari apturēt.

un kaut kā tagad tam vecmāmiņas "mēs jau vienmēr tikai gribam, lai mums būtu vairāk laika" ir kaut kāda jēga. tas ir izgājis caur manu prizmu, nogruntējies un kļuvis skaidrs.

es morāli briestu. lēcienam.