ludza - secret

saskaņā ar secret grāmatiņu, jāvizualizē tas, ko gribu, un nedrīkst domāt par to, ko negribu.

tikai kāpēc vizualizēt daudz vieglāk ir savus lielākos "negribu", nevis "gribu"? kāpēc lietas, no kā baidos, varu iedomāties tik dzīvi, ka bail, bet lielākās vēlēšanās vizualizēt vienkārši nemāku? nu piemēram, es nenormāli dzīvi varu iztēloties, ka vakarā ejot gulēt manā istabā tumsā ir visādi briesmoņi, bet tajā pašā laikā ir pilnīgi neiespējami ilgāk par sekundi noķert fīlingu, ka esmu uz tropiskas salas, guļu bīčā un sūcu pina colada.

vai nu bailēm lielas acis vai arī es vienkārši nezinu, ko gribu. jo šito man pat skolā teica - ja nezini, ko gribi, vismaz definē, ko negribi. un jā, ar tām pēdējām lietām es varētu enciklopēdiju sarakstīt, bet konkrēti uzskaitīt, tieši ko es gribu, ir pilnīgs vāks.

tas kā ar to sievieti, kas vēlējās, lai viņai būtu vīrietis, kurš viņu ļoti mīlētu, nepārtraukti bārstītos ar uzmanības apliecinājumiem un komplimentiem. pēc kāda laika tieši tāds arī viņai parādījās. tikai - nelabojams alkoholiķis. jo viņa jau neteica, ka vēlas mīlošu vīrieti - nedzērāju.

tad kā lai es vispār tagad iedomājos savu perekto dzīvi? kas man jāparedz visas iespējamās sekas manai vēlmei? nu, teiksim, es gribu vīru un trīs bērnus, bet tajā pašā laikā būt karjeras sieviete, finansiāli nodrošināta, nodarboties ar fotografēšanu, sportu, bet ar iespēju vismaz vienu nedēļu mēnesī neko nedarīt un vienai aizbraukt uz tropisku salu. nu neiespējami ar trīs bērniem, vai tad ne?

kaut kas tajā visā noslēpumā neiet kopā.