ludza - my dearest diary

dārgie draugi, man ir mentālas problēmas. pie vainas, protams, mūžīgais vīriešu - sieviešu a.k.a attiecību jautājums. ja viņš tik bieži pie manis nāk vai nu uz vakariņām vai palīdzēt kādos vīrieša cilvēka darbos, nu tur iesist naglu sienā vai lampiņu ieskrūvēt. nu un runā ar mani līdz diviem naktī, mums ir patiešām lieliskas, filozofiskas sarunas. patiešām.

nu un tad jautājums ir - vai viņš patiešām vienkārši grib ēst vai iesist lampiņu, vai arī, liela izjusta pauze - mī un žē, kaut ko vairāk?

un visa šī, kā arī vēl divu vīriešcilvēku un kolēģes garajos prātojumos apspriesto vīriešcilvēku dēļ, man jau otro dienu nemierīga mana iešana uz/no darba. jo redziet, savā četrdesmitminūšu gājienā man nav ko citu darīt, kā tikai domāt. un vakar, jau pie pašām mājām esot, pēc saspringtas domāšanas par to, nu kāpēc tad man šitik ilgi nekādas attiecības neveidojas, pār mani pēkšņi nāca tāda kā atklāsme kaut kur no vismelnākajiem sirds stūrīšiem. a ja nu es patiešām, patiešām negribu? ja nu man šis jautājums tiešām ir aktuāls tikai tāpēc, ka ir tas fantastiski milzīgais peer pressure, ka visi apkārt precas un dzemdē bērnus? jo, atzīšos ļoti godīgi - man patiešām patiesībā ir ļoti, ļoti bail zaudēt savu neatkarību, man ir bail izšķīdināt sevi attiecībās, man ir bail, ka atnākot mājās, man to otru cilvēku gribēsies izsviest uz ielas. man ir bail, ka es brīvdienās nekur nevarēšu aizbraukt viena.

ja pavisam godīgi, tad man ir ļoti bail no tā, ka man vienai pašai ir tik labi. jo cilvēku pasaulē taču tas nav pārāk normāli - tas, ka manos divdesmit četros man nemūžam nav bijis neviens nopietns draugs. es atzīstos, ka nezinu, kā tas ir taisīt kopīgas vakariņas, plānot kopīgas brīvdienas, taisīt viņam brokastis, kopīgi iet ciemos, pasarg dievs, kopīgi ņemt kredītu vai plānot bērnus! šajā ziņā intelektuālā ludza ir pilnīgs ambālis. es nezinu neko par attiecībām, man tādu nekad nav bijis. ja būtu jāliek visvienkāršākais attiecību tests, es punktus sakasītu tikai no draudzeņu stāstītā vai žurnālos lasītā (kas starp citu, esmu pārliecināta, ir tālu no realitātes).

lielais jautājums ir - am i losing something really important this way? or is it ok just to sit back, wait and see what happens? vai tas ir ok, ka es vienkārši sēžu zāles malā un gaidu, kad man pēkšņi notiks klikšķis un es gribēšu iet zāles vidū? vai arī es no tā aizvien vairāk attālinos? vai arī vēl sliktāk - es sēdēšu zāles malā, bet klikšķa nekad nebūs, bet es to laiku varēju daudz labāk pavadīt vispār ārpus zāles?

so the big question is actually - should i stay or should i go now?