figuški
Oct. 14th, 2010 | 11:02 pm
From:: ludza
tagad, kad man ir bijis brīdis mazliet laika padomāt, es beidzot zinu. es nesaku, ka saprotu, kāpēc, bet es beidzot zinu, kā.
lūk kā - es jūtos tā, it kā es būtu ieskrējusies, lai, piemēram, lektu smilškastē (nu, kā skolā bija tāllēkšana), bet brīdī, kad es esmu lidojumā, man vienkārši kāds no visa spēka iebelž ar beisbola nūju pa vēderu. es pārlokos ap nūju kā komiksos, mana elpa aizsitas, it kā es būtu dabūjusi pa saulīti, un tad es no visa spēka lidoju ar muguru sienā. tur es noslīdu kā pankūka līdz pašai zemei kā bittner balzama reklāmā onkulītis pirms uzpumpēšanas (man liekas, ka tā bija bittner reklāma par piepūšamo onkuli).
nu nav jau arī tik grūti pateikt. man ir bail. dikti. vot, un tā iet, kad pusmūžu tu esi trusis bailulis un vienmēr jūties nevietā un nelaikā un tā, ka uz vemšanu velk. un tad pāris gadus tev iedod pauzīti, sak, vari tagad uzelpot. un pauzītē tu beidzot ievelc elpu, nostājies uz kājām, pēkšņi tu visiem patīc, un puiši rindiņā vien stāv uz randiņiem, un vispār, pirmo reizi mūžā ludzai ir apetīte, pirmo reizi mūžā viņa guļ kā sista. un vakaros ballējas un dejo pa bāru letēm, un viss ir tik jautri kā tādā mūžīgā virpulī. bet tad pauze ir beigusies, priekškars krīt, belziens pa saules pinumu ar beisboleni, un tur nu viņa atkal attopas. ka pauzītes laikā uzbūvētie pamati mājai iesūkā, jo zem pamatiem nav cietas zemes. pēkšņi no pagultes tiek izvilkta vecā atmiņu kaste, kurai notraušot putekļus, atklājas tie paši bērnības briesmoņi, kas nekur nav pazuduši. vēl jo vairāk - tiem tagad ir vēl vairāk zobu un nagu, un tie biedē vēl vairāk. jo deviņgadīgajai ludzai vienmēr bija sev ko pateikt - ai, izaugsi liela un viss pāries. kā pūtītes.
figuški tev. tātad pēc pauzītes seko belziens, tad ludza trīs gadus nevar attapties - ņiužeļi tas notika? pēkšņi sastiķētā skatuvīte gāžas un ludza līdz ar to. un vairs sev figuški pateiksi - ai, izaugšu liela un viss pāries. ludza izauga. ludzai nepārgāja. ludzai uznāca. atkal.
un ludza vairs totāli neuzticas cilvēkiem. nepielaiž klāt ne tik, cik melns aiz naga. ne tik, lai tie atstātu savu zobubirsti viņas mājā. pat vēl mazāk, ja vien varētu definēt kaut ko mazāku par zobubirstes atstāšanu. jo ludza vienmēr ir apdedzinājusies. tikko pielaiž sev kādu klāt, tikko atstāj savu zobubirsti, tas otrs ņem un viņai ar beisboleni tā pēkšņi pa vēderu. nu tad figu jums tagad.
stāsta morāle - neceliet mājas uz sūdīgiem pamatiem.
lūk kā - es jūtos tā, it kā es būtu ieskrējusies, lai, piemēram, lektu smilškastē (nu, kā skolā bija tāllēkšana), bet brīdī, kad es esmu lidojumā, man vienkārši kāds no visa spēka iebelž ar beisbola nūju pa vēderu. es pārlokos ap nūju kā komiksos, mana elpa aizsitas, it kā es būtu dabūjusi pa saulīti, un tad es no visa spēka lidoju ar muguru sienā. tur es noslīdu kā pankūka līdz pašai zemei kā bittner balzama reklāmā onkulītis pirms uzpumpēšanas (man liekas, ka tā bija bittner reklāma par piepūšamo onkuli).
nu nav jau arī tik grūti pateikt. man ir bail. dikti. vot, un tā iet, kad pusmūžu tu esi trusis bailulis un vienmēr jūties nevietā un nelaikā un tā, ka uz vemšanu velk. un tad pāris gadus tev iedod pauzīti, sak, vari tagad uzelpot. un pauzītē tu beidzot ievelc elpu, nostājies uz kājām, pēkšņi tu visiem patīc, un puiši rindiņā vien stāv uz randiņiem, un vispār, pirmo reizi mūžā ludzai ir apetīte, pirmo reizi mūžā viņa guļ kā sista. un vakaros ballējas un dejo pa bāru letēm, un viss ir tik jautri kā tādā mūžīgā virpulī. bet tad pauze ir beigusies, priekškars krīt, belziens pa saules pinumu ar beisboleni, un tur nu viņa atkal attopas. ka pauzītes laikā uzbūvētie pamati mājai iesūkā, jo zem pamatiem nav cietas zemes. pēkšņi no pagultes tiek izvilkta vecā atmiņu kaste, kurai notraušot putekļus, atklājas tie paši bērnības briesmoņi, kas nekur nav pazuduši. vēl jo vairāk - tiem tagad ir vēl vairāk zobu un nagu, un tie biedē vēl vairāk. jo deviņgadīgajai ludzai vienmēr bija sev ko pateikt - ai, izaugsi liela un viss pāries. kā pūtītes.
figuški tev. tātad pēc pauzītes seko belziens, tad ludza trīs gadus nevar attapties - ņiužeļi tas notika? pēkšņi sastiķētā skatuvīte gāžas un ludza līdz ar to. un vairs sev figuški pateiksi - ai, izaugšu liela un viss pāries. ludza izauga. ludzai nepārgāja. ludzai uznāca. atkal.
un ludza vairs totāli neuzticas cilvēkiem. nepielaiž klāt ne tik, cik melns aiz naga. ne tik, lai tie atstātu savu zobubirsti viņas mājā. pat vēl mazāk, ja vien varētu definēt kaut ko mazāku par zobubirstes atstāšanu. jo ludza vienmēr ir apdedzinājusies. tikko pielaiž sev kādu klāt, tikko atstāj savu zobubirsti, tas otrs ņem un viņai ar beisboleni tā pēkšņi pa vēderu. nu tad figu jums tagad.
stāsta morāle - neceliet mājas uz sūdīgiem pamatiem.