oumaigād oumaigād
« previous entry | next entry »
Aug. 6th, 2010 | 03:20 pm
oumaigād, es viņu atkal satiku. un nu jau var teikt, ka satiku, jo es viņam uzsmaidīju savu visvaldzinošāko smaidu, bet viņš tieši tāpat atsmaidīja pretī.
mazliet bekgraunda - jau vairāk kā mēnesi man ir gaisā karājošs, tā arī nesākts stāsts par vīrieti, kuru gandrīz katru otro dienu redzu. zinu, ka viņš vienmēr iet uz konkrētu vietu ēst, piedevām konkrētā laikā. reizēm, kad arī manā blondajā galvā ienāk prātā uzēst kaut ko veselīgu, es arī tur eju. bet reizēm viņu redzu vienkārši tāpat, ejot no/uz darbu vai no/uz pusdienām. lai sevi attaisnotu, varu teikt tikai to, ka viņš pirmais sāka!!! ņevinovataja ja. un tāpēc ir visai spocīgi, kad uz ielas sajūti, ka kāds uz tevi skatās un tikai tad ieraugi, ka tas atkal ir viņš. un jā, viņš ir viens no tiem nenormāli pievilcīgajiem vīriešiem, kas liek labām meitenēm kā man sarkt un bālēt un mulsumā novērsties.
bet tā kā viena no manām mīļākajām spēlēm ir aiz neko darīt izdomāt uz ielas redzētu cilvēku nodarbošanos (nu vārdu sakot, uzburt cilvēka stāstu no tā vien, kā viņš uz piecām sekundēm izskatās), arī šim eksemplāram stāsts manā galvā ir gatavs. un tātad, te nu viņš ir - krievs, ap trīsdesmit, uzņēmējs, viņam ir melns džips, pāris kreisie darījumi, dzīvoklis jūrmalā, garkājaina blondīne pie sāniem, un viņš ir apmeklējis vismaz vienu jaunā viļņa koncertu.
uj, cik interesanti būtu vienreiz sākt ar viņu sarunu. un, ja viņš vēl izrādītos latviešu grāmatvedis, ar laukiem vecpiebalgā, ar sievu un trīs bērniem, es laikam būtu uz pakaļas.
mazliet bekgraunda - jau vairāk kā mēnesi man ir gaisā karājošs, tā arī nesākts stāsts par vīrieti, kuru gandrīz katru otro dienu redzu. zinu, ka viņš vienmēr iet uz konkrētu vietu ēst, piedevām konkrētā laikā. reizēm, kad arī manā blondajā galvā ienāk prātā uzēst kaut ko veselīgu, es arī tur eju. bet reizēm viņu redzu vienkārši tāpat, ejot no/uz darbu vai no/uz pusdienām. lai sevi attaisnotu, varu teikt tikai to, ka viņš pirmais sāka!!! ņevinovataja ja. un tāpēc ir visai spocīgi, kad uz ielas sajūti, ka kāds uz tevi skatās un tikai tad ieraugi, ka tas atkal ir viņš. un jā, viņš ir viens no tiem nenormāli pievilcīgajiem vīriešiem, kas liek labām meitenēm kā man sarkt un bālēt un mulsumā novērsties.
bet tā kā viena no manām mīļākajām spēlēm ir aiz neko darīt izdomāt uz ielas redzētu cilvēku nodarbošanos (nu vārdu sakot, uzburt cilvēka stāstu no tā vien, kā viņš uz piecām sekundēm izskatās), arī šim eksemplāram stāsts manā galvā ir gatavs. un tātad, te nu viņš ir - krievs, ap trīsdesmit, uzņēmējs, viņam ir melns džips, pāris kreisie darījumi, dzīvoklis jūrmalā, garkājaina blondīne pie sāniem, un viņš ir apmeklējis vismaz vienu jaunā viļņa koncertu.
uj, cik interesanti būtu vienreiz sākt ar viņu sarunu. un, ja viņš vēl izrādītos latviešu grāmatvedis, ar laukiem vecpiebalgā, ar sievu un trīs bērniem, es laikam būtu uz pakaļas.