(no subject)
Jun. 29th, 2011 | 10:05 pm
From:: ludza
sāpīgākais jau nav dzīves pieņemšana, bet gan atsacīšanās no savām ilūzijām.
es reizēm domāju, vai pasaule tomēr nebūtu labāka bez romantiskajām filmām un sieviešu romāniem ar superlaimīgām beigām, kas nokrīt vienkārši no gaisa. jo tad varbūt mēs nedzīvotu ar ekspektācijām par to, kādai būtu jābūt mūsu dzīvei.
redziet, tad es neceptos par to, kā man nav.
vissāpīgāk, faktiski, ir divas lietas. pirmkārt, pieņemt, ka es nekad nebūšu balerīna. otrkārt, pieņemt, ka šī ir dzīve. šī. un šis nu reiz iet pilnīgā pretrunā ar grāmatu "the secret". iztēlojies vien, kā tu turi sapņu mašīnas stūri vai guli sapņu vīrieša skavās. un turpini dzīvot uzgaidāmajā telpā.
tā plākstera noraušana pilnīgi atmodina. un liek pa riktīgam sapurināties. jo, kamēr tu gaidīsi savu sapņu vīrieti vai sapņu mašīnu, dzīve ies tev garām teciņiem vien.
stāsta morāle - pieņem. pieņem, ka dzīve visticamāk nebūs tāda, kādu to iedomājies astoņpadsmit gadu vecumā. pieņem, ka nekas nenotiek pats no sevis un, lai tiktu pie sapņu mašīnas, daudz jāstrādā. pieņem, ka arī tu nemainīsies. un pārstāj kalt plānus kaut ko darīt, kad tiksi ar kaut ko galā. pārstāj pirkt kleitas, kuras ceri uzvlikt, kad beidzot notievēsi. un tu, ludza, pārstāj kalt plānus veidot karjeru un attiecības, kad tiksi pāri bedrei. jo tu, mana dārgā resnulīt, esi ar tendenci uz lieko svaru*, tā kā davai ka nu reizi par visām reizēm atzīsti, ka tev šāda vājība piemīt.
jeb, kā teica mikseri - esi reāls. jē.
p.s. liekais svars šajā tekstā lietots kā metafora un absolūti nemaz nenozīmē, ka stāsta autorei piemīt šāda tendence.
es reizēm domāju, vai pasaule tomēr nebūtu labāka bez romantiskajām filmām un sieviešu romāniem ar superlaimīgām beigām, kas nokrīt vienkārši no gaisa. jo tad varbūt mēs nedzīvotu ar ekspektācijām par to, kādai būtu jābūt mūsu dzīvei.
redziet, tad es neceptos par to, kā man nav.
vissāpīgāk, faktiski, ir divas lietas. pirmkārt, pieņemt, ka es nekad nebūšu balerīna. otrkārt, pieņemt, ka šī ir dzīve. šī. un šis nu reiz iet pilnīgā pretrunā ar grāmatu "the secret". iztēlojies vien, kā tu turi sapņu mašīnas stūri vai guli sapņu vīrieša skavās. un turpini dzīvot uzgaidāmajā telpā.
tā plākstera noraušana pilnīgi atmodina. un liek pa riktīgam sapurināties. jo, kamēr tu gaidīsi savu sapņu vīrieti vai sapņu mašīnu, dzīve ies tev garām teciņiem vien.
stāsta morāle - pieņem. pieņem, ka dzīve visticamāk nebūs tāda, kādu to iedomājies astoņpadsmit gadu vecumā. pieņem, ka nekas nenotiek pats no sevis un, lai tiktu pie sapņu mašīnas, daudz jāstrādā. pieņem, ka arī tu nemainīsies. un pārstāj kalt plānus kaut ko darīt, kad tiksi ar kaut ko galā. pārstāj pirkt kleitas, kuras ceri uzvlikt, kad beidzot notievēsi. un tu, ludza, pārstāj kalt plānus veidot karjeru un attiecības, kad tiksi pāri bedrei. jo tu, mana dārgā resnulīt, esi ar tendenci uz lieko svaru*, tā kā davai ka nu reizi par visām reizēm atzīsti, ka tev šāda vājība piemīt.
jeb, kā teica mikseri - esi reāls. jē.
p.s. liekais svars šajā tekstā lietots kā metafora un absolūti nemaz nenozīmē, ka stāsta autorei piemīt šāda tendence.