ludza -

ienīstu to savu debīlo nenormālo florences naitingeilas sindromu - ka tikai izdarīt kaut ko citam labu, ka tikai vispār kaut ko izdarīt, lai citam patiktu... jā, es to pateicu! es tikko pieķēru sevi pie domas, ka mazās neglītās meitenītes gēns manī nav miris un man vēl joprojām ir kaut kāda nenormāla vēlme izpatikt un tikt pamanītai no klases foršākā zēna puses.

so, there, i've said it. man pašai kauns par sevi, bet tāda nu es esmu. un trakākais, ka es to mazās, neglītās meitenītes gēnu cenšos apspiest, jo ne es vairs maza, ne neglīta, bet tad, kad es kādam par prieku kaut ko neizdaru, es tak jūtos nenormāli vainīga. un tā stulbā "bet es tak šitā viņam nepatikšu" sajūta.

un dieviņš jau nav mazais bērns. viņš ik pa laikam man piespēlē tos klases foršākos un stilīgākos zēnus, kas izauguši lieli, starp citu, ir lielākie kretīni. un man atkal ir vēlme izpatikt un darīt kaut ko tikpat stilīgu, lai tikai viņš nepamana, ka mazā neglītā meitene tak vēl joprojām ir tepat.

nē, nē, šitais ir mats matā tas, ko esmu piedzīvojusi miljons reizes. vairs nē. pietiek.

bet tā sajūta, ka kaut kas tāds vispār vēl ir iespējams manā nobriedušajā prātā, tas ir nu tāds embarassments, ka ne izstāstīt.