jautājums - vai es esmu nenormāla?
Nov. 20th, 2012 | 12:26 pm
From:: ludza
dažreiz man liekas, ka man vienkārši jāiet vienai pašai dzīvot alā. jāņem telts, bleķa krūzīte un cirvis, un jādodas.
jo nu man vienkārši besī cilvēki. man viņi vienkārši krīt uz nerviem. es nesaprotu tos cilvēkus, kas runā par vientulību, ka ir tik šausmīgi dzīvot vienam, jo ir tik grūti. kam gribas katru vakaru parunāties, kopā taisīt vakariņas, visu laiku iet uz klubiem, kur tie šausmīgie cilvēki ir pūļiem.
man nē. man besī. man, atšķirībā no citiem, nav nekādu problēmu būt vienai. vēl vairāk - man tas patiešām patīk. būšanu vienai es uztveru kā reālu quality time. atšķirībā no citiem es reāli to izbaudu. mūsdienu laikmetā, kad visi ir atkarīgi no nepārtrauktām tikšānām, sociālajiem tīkliem, t.i., kad tevi var noķert nepārtraukti un visur (i pa mobīlo, i pa feisbuku un twitteri), es būšanu vienai uztveru kā reālu ķirsīti uz kūkas. ja man prasītu, ko man uzdāvināt dzimšanas dienā, es teiktu - lūdzu, man to kuponu, kur var pavadīt vienu dienu bez komunikācijas. un tad es varu lasīt grāmatas, skatīties savus seriālus, novīlēt nagus, pagulēt pusdienas laiku, sakārtot sevi, tā teikt.
un šobrīd es esmu pilnīgā vienatnes badā. vot man besī, ka nāk visu laiku kāds un grib runāties. es saprotu, ka man feisā rakstīts, ka esmu laba, jauka, brīnišķīga, iejūtīga un protu labi klausīties un nopietni iedziļināties otra problēmās. es saprotu, ka laikam neprotu pateikt "nē" vai vienkārši "fuck off". nu kā, kā lai šajā komunikācijas laikmetā un, vēl trakāk, šajā small talk lielvalstī, iemācās vienkārši visus pasūtīt nafig un dabūt to savu vientulības minimumu? ak dies, cik dažreiz man ļoti, ļoti pietrūkst mūsu ziemeļnieciskā nesarunāšanās savā starpā un drūmā lūrēšana ārā pa logu trolejbusos un liftos. jo man tas nav aiz neērtības - tieši otrādi, man tā ir daudz ērtāk.
jo nu man vienkārši besī cilvēki. man viņi vienkārši krīt uz nerviem. es nesaprotu tos cilvēkus, kas runā par vientulību, ka ir tik šausmīgi dzīvot vienam, jo ir tik grūti. kam gribas katru vakaru parunāties, kopā taisīt vakariņas, visu laiku iet uz klubiem, kur tie šausmīgie cilvēki ir pūļiem.
man nē. man besī. man, atšķirībā no citiem, nav nekādu problēmu būt vienai. vēl vairāk - man tas patiešām patīk. būšanu vienai es uztveru kā reālu quality time. atšķirībā no citiem es reāli to izbaudu. mūsdienu laikmetā, kad visi ir atkarīgi no nepārtrauktām tikšānām, sociālajiem tīkliem, t.i., kad tevi var noķert nepārtraukti un visur (i pa mobīlo, i pa feisbuku un twitteri), es būšanu vienai uztveru kā reālu ķirsīti uz kūkas. ja man prasītu, ko man uzdāvināt dzimšanas dienā, es teiktu - lūdzu, man to kuponu, kur var pavadīt vienu dienu bez komunikācijas. un tad es varu lasīt grāmatas, skatīties savus seriālus, novīlēt nagus, pagulēt pusdienas laiku, sakārtot sevi, tā teikt.
un šobrīd es esmu pilnīgā vienatnes badā. vot man besī, ka nāk visu laiku kāds un grib runāties. es saprotu, ka man feisā rakstīts, ka esmu laba, jauka, brīnišķīga, iejūtīga un protu labi klausīties un nopietni iedziļināties otra problēmās. es saprotu, ka laikam neprotu pateikt "nē" vai vienkārši "fuck off". nu kā, kā lai šajā komunikācijas laikmetā un, vēl trakāk, šajā small talk lielvalstī, iemācās vienkārši visus pasūtīt nafig un dabūt to savu vientulības minimumu? ak dies, cik dažreiz man ļoti, ļoti pietrūkst mūsu ziemeļnieciskā nesarunāšanās savā starpā un drūmā lūrēšana ārā pa logu trolejbusos un liftos. jo man tas nav aiz neērtības - tieši otrādi, man tā ir daudz ērtāk.