ludza - lame

es zināju, zināju, zināju, ka man bija taisnība, ka nu nedrīkst ņemt un samīlēties kādā vīriešcilvēkā!!

ziniet, kādas ir manas pēdējās dienas? es kā muļķe par to vīriešcilvēku iedomājos vismaz simts reizes dienā un kā mājās, tā dators ieslēgts un acis pašas vienkārši momentā uz visu online listi - vai viņš ir online? un ja ir - kāpēc viņš man neraksta??

nu pilnīga muļķe, attopies tak, un vēl kaut kāds ne šāds ne tāds, bet, kad nevar dabūt, tad vajag, vai ne? debīlā sieviešu psiholoģija. un trakākais, ka veselais saprāts tak visu laiku saka priekšā. lūk ko. "ludza, nu tak cik tev gadu? tu taču jau vienreiz izdomāji, ka pietiek šitās štelles, ka nav ko cepties par tiem vīriešcilvēkiem, ka tās ir vienas vienīgas mokas un ciešanas, nu nafig, nafig tev tas vajadzīgs??"

dēm, es esmu tik stulba. un tik vāja. bet galvenokārt stulba.

vāks.

fokusējamies uz kaut ko citu. sports, jā, sports! aiziet! tikai nedomā par viņu. nedomā, nedomā, nedomā. un, dieva dēļ, i nedomā pati viņam kārties kaklā!!!

huh, saņemos. no acīm prom, no sirds ārā.