Adon ([info]lord) rakstīja,
@ 2022-04-27 13:24:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Entry tags:par mani

par ieročiem
tas bija deviņdesmito gadu pašā sākumā, man varēja būt kādi 7 - 9 gadi, attiecīgi, brālim bija par 4 gadiem mazāk... tas ir tas brīdis, līdz kuram visās bildēs es esmu ar šautenēm, pistolēm un rodas iespaids, ka manas vienīgās rotaļlietas bija tās, kuru mērķis bija izaudzināt no puikām nākamos tēvijas aizstāvjus un īstus vīriešus... es neatceros, ka es būtu vēlējies būt karavīrs, kad izaugšu - bija zināms tā brīža literatūras un masu mediju spiediens uz to, ka jāgrib būt par kosmonautu, tad kādu laiku es arī nedaudz pagribēju būt par kosmonautu, kaut gan mans īstais slēptais sapnis, protams, bija kļūt par buldozeristu... tas tādēļ, ka kāpurķēdes un ļoti jau nu liela tā mašīna.. ja es šajā maigajā vecumā būtu redzējis tanku, skaidrs, ka es gribētu būt tankists...

manas attiecības ar ieročiem mainījās deviņdesmito gadu sākumā... katru gadu Sarkanās Armijas dienā bija pieņemts, ka puikām dāvina militāri orientētas dāvanas un skaidrs, ka šo dienu es vienmēr ļoti gaidīju... un tad, vienu gadu notika kaut kas, kam es joprojām neesmu saprastis iemeslu, taču kas pamainīja manu attieksmi uz visu dzīvi (nu, no otras puses, miris vēl neesmu, varbūt vēl kas mainās)... mamma pasauca mūs ar brāli un paskaidroja, ka ieroči ir slikti un to vienīgais uzdevums ir atņemt cilvēkiem dzīvību, un ka mēs varam turpināt spēlēties ar esošajām pistolēm, bet jaunas mums vairs dāvinātas netiks... tiešām nezinu, kas varēja būt iemesls, mamma nebūt nav pacifiste, un nekādu viņas īpašu attieksmi pret asinsizliešanām, ja nav iesaistīti bērni un dzīvnieki, es nekad neesmu uztvēris.. tēvs ir pacifists, bet tēvs bija projām kopš maniem 2 gadiem... gan jau tas bija drīzāk tādēļ, ka tobrīd dzīvojām ļoti nabadzīgi un tuvojoties svētkiem vecāki saprata, ka vienkārši nevar atļauties nopirkt mums rotaļlietas... Sarkanās Armijas dienu mēs pārstājām svinēt.. sākumā it kā bija žēl, bet jau pēc pāris dienām es jau biju ar visu galvu iekšā idejā, ka ieroči ir slikti... un vēlāk es arī atriebos pārstājot svinēt 8. martu, hi-hi...

kopš tā laika man ir pretīgs jebkāds karš, es nicinu cilvēkus, kuru darbs saistīts ar ieroču nēsāšanu, es ar lielām aizdomām raugos uz draugiem un paziņām, kuri izvēlas doties armijā, jo viņi dodas mācīties slepkavot cilvēkus... un jau ar galīgu neizpratni pret tiem, kuri dodas piedalīties karadarbībā.. šaujamieroči mani uzrunā tikai antikvāri, bet pateicoties to estētiskām īpašībām... jā, man patīk naži un zobeni (Freid, kuš!), lai arī vienīgais zobena pielietojums, lielāko daļu vēstures, ir bijusi cilvēku slepkavošana, šodien to galvenais uzdevums ir karāšanās pie sienas...

kas attiecas un šībrīža situāciju, es uzskatu, ka Ukrainas lielākais noziegums šajā visā pasākumā bija mobilizācija un iesaistīšanās karadarbībā... skaidrs, ka Krievijas dīvainais karš ir noziegums pret civilizāciju un to tiesās vēsture un starptautiskās tiesas... nav izslēgts, ka tā ir pašreizējās iekārtas gulbja dziesma, un ir jau romantiskais paņēmiens mirstot paņemt sev līdzi pēc iespējas vairāk dzīvību... kas notiktu, ja Ukraina nebūtu pretojusies? Krievija gan jau neokupētu veselu valsti, bet ja arī okupētu, kādu laiku ukraiņiem būtu jāpamaksā nodokļi citā kasē, kamēr Krievija labotu Ukrainas infrastruktūru, pa ceļam ukraiņiem būtu iespēja graut agresoru no iekšpuses... bet būtu saglabātas cilvēku dzīvības... nacionālisms ir aktuāls pēdējos 150 gadus, tā ir tikai un vienīgi ideoloģija, bet mirt ideoloģijas dēļ 21. gadsimtā.. nu, ļoti dīvaini un skumji... tādēļ es par Ukrainas un rietumvalstu lielāko noziegumu uzskatu kara turpināšanu... kā jau minēju, par Krieviju šajā gadījumā vispār nav ko runāt, tur viss ir ļoti skumji...

kaut kurā brīdī tomēr jāsaņemas uzrakstīt manas domas par tekošo situāciju, kamēr viss ir svaigs, pēc gada es to visu aizmirsīšu, bet no sociālās dinamikas viedokļa man tas šķiet super svarīgi..



(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]begemots
2022-04-27 14:29 (saite)
Nu, tas ir citiem vārdiem sakot, tu pats atzīmē, ka tavs pamatojums tam, kāpēc tu nicini ieroču nēsātājus, ir tev pašam, cik lasu, pat ne līdz galam izskaidrots tavas mātes rīkojums, kas veikts tavā bērnībā?

Gribot negribot jājautā, vai bez šī imperatīva ir arī citas lietas, kurām tu, kā izklausās, akli seko tāpēc, ka bērnībā tevi tā mācīja māte?

Par tavu komentāru par Ukrainu pat neizteikšos. Varu vienīgi pieņemt, ka, rīkojoties pēc tavis aprakstītā scenārija personiskajā dzīvē, tev vajadzētu iet līdzi katram bandītam, kurš tev piedraud, un darīt ko viņš liek, tā vietā, lai censtos no viņa atkauties.

(Atbildēt uz šo)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?