tas bija deviņdesmito gadu pašā sākumā, man varēja būt kādi 7 - 9 gadi, attiecīgi, brālim bija par 4 gadiem mazāk... tas ir tas brīdis, līdz kuram visās bildēs es esmu ar šautenēm, pistolēm un rodas iespaids, ka manas vienīgās rotaļlietas bija tās, kuru mērķis bija izaudzināt no puikām nākamos tēvijas aizstāvjus un īstus vīriešus... es neatceros, ka es būtu vēlējies būt karavīrs, kad izaugšu - bija zināms tā brīža literatūras un masu mediju spiediens uz to, ka jāgrib būt par kosmonautu, tad kādu laiku es arī nedaudz pagribēju būt par kosmonautu, kaut gan mans īstais slēptais sapnis, protams, bija kļūt par buldozeristu... tas tādēļ, ka kāpurķēdes un ļoti jau nu liela tā mašīna.. ja es šajā maigajā vecumā būtu redzējis tanku, skaidrs, ka es gribētu būt tankists...

manas attiecības ar ieročiem mainījās deviņdesmito gadu sākumā... katru gadu Sarkanās Armijas dienā bija pieņemts, ka puikām dāvina militāri orientētas dāvanas un skaidrs, ka šo dienu es vienmēr ļoti gaidīju... un tad, vienu gadu notika kaut kas, kam es joprojām neesmu saprastis iemeslu, taču kas pamainīja manu attieksmi uz visu dzīvi (nu, no otras puses, miris vēl neesmu, varbūt vēl kas mainās)... mamma pasauca mūs ar brāli un paskaidroja, ka ieroči ir slikti un to vienīgais uzdevums ir atņemt cilvēkiem dzīvību, un ka mēs varam turpināt spēlēties ar esošajām pistolēm, bet jaunas mums vairs dāvinātas netiks... tiešām nezinu, kas varēja būt iemesls, mamma nebūt nav pacifiste, un nekādu viņas īpašu attieksmi pret asinsizliešanām, ja nav iesaistīti bērni un dzīvnieki, es nekad neesmu uztvēris.. tēvs ir pacifists, bet tēvs bija projām kopš maniem 2 gadiem... gan jau tas bija drīzāk tādēļ, ka tobrīd dzīvojām ļoti nabadzīgi un tuvojoties svētkiem vecāki saprata, ka vienkārši nevar atļauties nopirkt mums rotaļlietas... Sarkanās Armijas dienu mēs pārstājām svinēt.. sākumā it kā bija žēl, bet jau pēc pāris dienām es jau biju ar visu galvu iekšā idejā, ka ieroči ir slikti... un vēlāk es arī atriebos pārstājot svinēt 8. martu, hi-hi...

kopš tā laika man ir pretīgs jebkāds karš, es nicinu cilvēkus, kuru darbs saistīts ar ieroču nēsāšanu, es ar lielām aizdomām raugos uz draugiem un paziņām, kuri izvēlas doties armijā, jo viņi dodas mācīties slepkavot cilvēkus... un jau ar galīgu neizpratni pret tiem, kuri dodas piedalīties karadarbībā.. šaujamieroči mani uzrunā tikai antikvāri, bet pateicoties to estētiskām īpašībām... jā, man patīk naži un zobeni (Freid, kuš!), lai arī vienīgais zobena pielietojums, lielāko daļu vēstures, ir bijusi cilvēku slepkavošana, šodien to galvenais uzdevums ir karāšanās pie sienas...

kas attiecas un šībrīža situāciju, es uzskatu, ka Ukrainas lielākais noziegums šajā visā pasākumā bija mobilizācija un iesaistīšanās karadarbībā... skaidrs, ka Krievijas dīvainais karš ir noziegums pret civilizāciju un to tiesās vēsture un starptautiskās tiesas... nav izslēgts, ka tā ir pašreizējās iekārtas gulbja dziesma, un ir jau romantiskais paņēmiens mirstot paņemt sev līdzi pēc iespējas vairāk dzīvību... kas notiktu, ja Ukraina nebūtu pretojusies? Krievija gan jau neokupētu veselu valsti, bet ja arī okupētu, kādu laiku ukraiņiem būtu jāpamaksā nodokļi citā kasē, kamēr Krievija labotu Ukrainas infrastruktūru, pa ceļam ukraiņiem būtu iespēja graut agresoru no iekšpuses... bet būtu saglabātas cilvēku dzīvības... nacionālisms ir aktuāls pēdējos 150 gadus, tā ir tikai un vienīgi ideoloģija, bet mirt ideoloģijas dēļ 21. gadsimtā.. nu, ļoti dīvaini un skumji... tādēļ es par Ukrainas un rietumvalstu lielāko noziegumu uzskatu kara turpināšanu... kā jau minēju, par Krieviju šajā gadījumā vispār nav ko runāt, tur viss ir ļoti skumji...

kaut kurā brīdī tomēr jāsaņemas uzrakstīt manas domas par tekošo situāciju, kamēr viss ir svaigs, pēc gada es to visu aizmirsīšu, bet no sociālās dinamikas viedokļa man tas šķiet super svarīgi..

interesanti, ka visu dzīvi manas mājas bija Rēzeknē, un lai kur es dzīvotu, vienmēr drausmīgi ilgojos pēc mājām Rēzeknē... mani nepieņēma ne Rīga, ne Bostona, nekad negāju uz dzīvesvietu kā mājām un pēc mājām mājām ļoti ilgojos...

un pirmoreiz trīsdesmit gados man pēkšņi parādījās māju sajūta pilnīgi negaidītā vietā..

ka iekšā notiek kaut kas dīvains, pamanīju otrdien vakarā, bet tobrīd papriecājos par labsajūtas sajūtu un nobāzu apziņas kaktiņā.. vakar kikoja ar dubultu spēku... blisinājos, priecājos, bet gāju tālāk... un šodien es beidzot sapratu, kas tā par sajūtu - sajūta, ka esmu mājās... kopš svētdienas vakara esmu Slovēnijā foto meistardarbnīcās... dzīvotju 20 kilometros jeb pa kalnu serpentīniem pusstundas braucienā no vietas, kur notiek nodarbības... esmu atbraucis uz Slovēniju ar mašīnu un, kas nav mazsvarīgi, līdz vakardienai šeit bija arī sieva (vakar naktī aizvedu uz Zagrebu)... katru rītu braucu uz Stražu ar mašīnu pa nu jau ierasto ceļu... nu jau braucu apdzenot vietējos, kuri velkas pa serpentīniem (es neesmu pārgalvīgs braucējs, kam gan neticēs cilvēki, kas mani pazīst, bet tiešām neesmu), tas, ka braucu relatīvi ātri (atļautā ātruma robežās), nozīmē, ka uz konkrētā ceļa jūtos pārliecināts, zinu visus līkumus un ceļa īpatnības... no rīta uz Stražu, vakarā atpakaļ uz savu ciemu, pa dienu intensīvas foto nodarbības lieliskā kompānijā... un es sapratu, ka es šeit šajā situācijā jūtos kā mājās... ka es redzētu sevi dzīvojam šādu dzīvi šajā vietā... laikam jau vēsturiskā fotogrāfija ir lieta, kas man patiešām ir vismīļākā (kaut gan mājās to nemaz tik daudz nedaru), un kaut kā šī atmosfēra mani ļoti nomierina un piepilda...

ļoti laba sajūta... dīvaina, bet laba... nākamnedēļ būšu mājās, varēs salīdzināt... un šo es te uzrakstīju tikai tāpēc, lai vēlāk varētu izlasīt un atcerēties... vispār, kaut kad jāapsēžas un jāuzraksta manas pārdomas par pašreizējiem ģeopolitiskajiem notikumiem... daudz zīmīgu lietu, kuras pēc gada - diviem noteikti aizmirsīsies, jāpiefiksē...

man kopš agras bērnības ir kāds dīvains komplekss... nē, nez vai pareizi to saukt par kompleksu, drīzāk - uzvedības norma.. es nevaru iet uz krūmiem un es ļoti nemīlu publiskās tualetes... nu, t.i., varu, ja nav citas izvēles, bet man tas ļoti nepatīk.. pirmā traumatiskā šāda veida atmiņa man saistās ar piekto klasi, kad braucām uz Poliju uz nometni... protams, pastāvīgi tiek taisītas zaļās pieturas... autobuss apstājas meža malā un puikas pa kreisi, meitenes - pa labi... un es, lai arī audzis vienkāršā ģimenē, kur visi no laukiem, prasti ļaudis un neiespringst par tualetes jautājumu, t.i., nekas tāds audzināšanā nav rādījies, nekādas traumas, cik varu spriest, arī nav bijušas... bet iet uz krūmiem vienmēr ir bijis zem manas cilvēciskās pašapziņas.... es jau agri bērnībā iemācījos plānot savus tualetes apmeklējumus, zināju, kad un ko dzert un kad paciesties... un samērā agri iemācījos neatrodoties mājās iztikt ar vienu tualetes apmeklējumu dienā... tad nu lūk, mēs braucam uz Poliju, zaļajās pieturās es palieku autobusā, taču kaut ko es esmu izrēķinājis ne līdz galam... un Varšavā mans urīnpūslis grasās eksplodēt... kamēr vēl ir ciešams es ciešu, bet kad trešo reizi autobuss apmaldās un iebrauc nepareizajā pagalmā, es metos pie šofera un ultimatīvā kārtā lūdzu atvērt durvis tagad - tūlīt pat... metos laukā un, skaidrs, aizbēgot pietiekoši tālu no autobusa un ielienot kaut kādos dziļos krūmos, ar atvieglojumu atbrīvoju savu urīnpūsli no pārmērīgā spiediena... un... tas ir tas, kas joprojām saglabājies atmiņā kā šausmīgs pazemojums...

publiskajās tualetēs es joprojām nelietoju publiskos pisuārus, eju uz kabīnīti (lai arī man nav īsti nekādu kompleksu par ķermeni, bet publisku urinēšanu es tiešām neizprotu), un līdz pēdējam izvairos no krūmiem... vissmagāk ir ejot Camino... tur tas saucas Piligrim's business... tur ir liela fiziska slodze un sviedrēšana, tāpēc jāuzņem daudz ūdens un periodiska urinēšana ir neizbēgama... un tas ir tas, kas man Camino nepatīk visvairāk...

tādi lūk tualetes kompleksi un atkarība no vaterkolzeta... un šito visu atcerējos, jo vakar, dodoties uz visu dienu uz pilsētu, biju izdzēris lieku tējas krūzi :D

P.S. ja es tā turpināšu prokrastinēt, paspēšu atzīties visās apkaunojošākajās lietās :D kaut gan nekas daudz tāpat vairāk nav palicis.... vismaz nekas tāds, kas uz sitienu nāktu prātā..

mēs ar sievu dzīvojam dažādās pilsētās, starpā 250 kilometri... sieva periodiski nedēļas nogalē atbrauc ciemos... kad var... bet viņa strādā un studē, tāpēc kā sanāk... šobrīd, piemēram, esam Tallinā... nu kā, esam, es esmu dzīvoklī Lasnamjāē, sieva - viesnīcā centrā... mēs pusslepus satikāmies, viņa man sapirka produktus, es viņu pavadīju uz viesnīcu un mēs atvadījāmies... un turpmākajās dienās viņa studēs, es valkāšos apkārt un bildēšu soliņus un veloceliņus un erkerus un citus urbānus jaukumus, bet sieva darīs tieši to pat, tikai citā pilsētas daļā... un viņa to darī studiju ietvaros, es to darīšu... es nezinu, tāpēc, ka man patīk to darīt... un gandrīz tieši pirms gada mēs tieši tāpat naktī pusslepeni tikāmies Nešvilā... un esam tā darījuši visur kur... viņa brauc, jo vajag... bet es kaut kur ēnā kā tāds satelīts velkos pakaļ... un katrs darām savas lietas... un jā, mēs abi uzskatām mūsu laulību par laimīgu...

bārda man ir kopš vecuma, kad tā sāka augt, noskuvis to savā mūžā esmu bijis mazāk kā piecas reizes un visas 'noskuvis', nevis 'skuvis', t.i., pēc noskūšanas tā turpināja netraucēti augt... un šodien es izskatos pēc hipstera... apmēram saprotu kā jūtas cilvēki, kuri, piemēram, neēd gaļu kaut kādu savu apsvērurumu dēļ, nevis tāpēc, ka visādas eko/humano/šizo tendences ir trendā un visi iemācījušies domāt tā, kā vajag...

UPD: ieraudzīju savu avatāru, nedaudz padomāju un sapratu, ka bārda ta man ir ne tāpēc, ka bārdas ir trendā... bet bārdas veidolu gan laikam tiešā vai netiešā veidā tomēr nosaka laikmeta prasības... tā ka es arī esmu pakļauts popkultūrai, gan jau ne mazāk par pārējiem

man vienmēr ir bijusi gatava atbilde/es nekad neesmu aizdomājies - kāda velna pēc es savulaik aizgāju studēt psiholoģiju? un kāpēc turpināju studijas maģistratūrā? tas tik ļoti neizskatās pēc manis...

vai arī kaut kurā dzīves brīdī man ir notikusi kaut kāda personības šķelšanās? vai vairākas? man nevienā brīdī nav bijis kauns vai nožēla ne par ko, ko es jebkad esmu darījis, taču pārāk daudzas lietas neizklausās pēc manis... un tad man cilvēki, kuri pazina agrāk un kontakts bijis pārtrūcis, saka, ka mani vairāk nepazīst... un es nepazīstu sevi iepriekšējo..


un vēl man jau vairākas nedēļas stāvēja atvērta Cibas jauna ieraksta lapa ar tēmu "par 1945. gadu", un katrreiz es to atvēru, saviebos un atkal minimizēju...

izklausās pēc nelielas krīzes... man ir jāsaņemas, jāpārstāj nodarboties ar dažādām muļķībām, kā remonti un lauku pļaušana, jāsāk bildēt, rakstīt, lasīt un radoši pilnveidoties.. Ciba ir mans personīgais psihologs, ibio :P

pie iepriekšējā ieraksta sanāca padomāt par to, kas ir un kas bija mani draugi un par galveno sievas iebildumu pret mani... sievas galvenais iebildums ir tas, ka es ar zināmu nicinājumu izturos pret vairumu viņas paziņu un tā kā viņa ir samērā sabiedriska persona, vīrs, kurš cilvēkus labākajā gadījumā ignorē, ir problēma... man ir tā, ka ja es saprotu, ka cilvēks man nekādā ziņā nav interesants, man ir grūti piespiest sev ar to komunicēt... sevišķi stulbi ir gadījumos, kad kaut kur kopā ceļojam vai esam kādā pasākumā un es vienkārši ne ar vienu nerunāju vai arī runāju tikai ar sievu... es nezinu, ko par mani domā viņas draugi, bet noteikti neko labu... bieži vien tie ir gana inteliģenti cilvēki, bet izskatās, ka intelekts vien nepadara cilvēku interesantu... man ir grūti pieņemt viņu dzīves vērtības un mērķus, viņu pasaules redzējumu... nu, ne jau tā, ka man gribētos kādu pārliecināt par savas izpratnes pareizību, vienkārši man nav interesanti runāt ar cilvēkiem, kuri tik ļoti krasi atšķiras no manis un kuriem galīgi nav nekā ar mani kopīga... un galvenais - no kuriem man galīgi nav ko mācīties...

un tad es vakar padomāju par to, kas ir mani draugi... nu, kad es dzīvoju Rīgā, visi mani draugi bija intelektuāli snobi un es viņus ļoti mīlēju un daļu no tiem joprojām turpinu latenti mīlēt un garajos ziemas vakaros pēc tiem klusi nostaļģēt, pat neskatoties uz to, ka kādi cilvēki nav satikti piecus un vairāk gadus... un tad ir mani Rēzeknes draugi, starp kuriem ir vien kādi pāris, kurus varētu nosaukt par intelektuāļiem, bet arī tie ir tādi 'piezemēti' intelektuāļi, kuriem redzesloks ir plašs, idejas interesantas, bet par to, kurš un kāpēc krutāks - Freizers vai Teilors, padiskutēt nevar.. cilvēki, kuri daudz lasa, daudz zina, taču neuzskata, ka zināšanas ir domātas, lai ar tām pierādītu savu pārākumu par apkārtējiem... nu lūk, un pārējie ir tādi pavisam normāli cilvēki ar standarta intelektu, ar kuriem vispār jebkāda intelektuāla diskusija ir neiespējama kaut vai tāpēc, ka cilvēki vienkārši nesapratīs valodu... un tai pat laikā, man ar viņiem ir patīkami un interesanti pavadīt laiku... jā, šie cilvēki nebagātina manu intelektu... un es nezinu, vai no viņiem ko varu iemācīties, ja nu vienīgi būt tuvāk pie zemes... tāpēc es īsti nesaprotu, kas ir tie parametri, pēc kuriem es izvēlos vai gribu ar kādu pavadīt laiku un komunicēt...

un kamēr šo rakstīju, iedomājos, ka šie te draugi, kuri varbūt nav tik intelektuāli apdāvināti, varētu būt sava veida variācija par to pašu tēmu, kāpēc katrai skaistulei ir neglīta draudzene...

man vienmēr ir interesanti, kad runāju ar dažādiem cilvēkiem, kuri sevi pozicionē kā intelektuāļus - vai viņi patiešām ir tik mežonīgi gudri, ar tādu zināšanu bagāžu un analītiskajām spējām, vai viņi vienkārši izmanto gudrus paternus un lielākoties vienkārši tēlo tik gudrus? kas attiecas uz mani, es šādās situācijās simtprocentīgi vienmēr izmantoju gudrus paternus un savu intelektu tikai tēloju... un es nespēju saprast kāpēc to daru? kāpēc vienkārši nepasaku 'sorry, es absolūti nesaprotu par ko Tu runā, nav ne mazākā iemesla turpināt šo sarunu'...

pirms 13 gadiem aizmuku no Rīgas un savas pseidointelektuāļu kompānijas, kur katra diena bija sacensības tajā, ko daži no mums trāpīgi sauca par 'daiļ@iršanu' - muldēšana par vēsturi, filosofiju, politiku, literatūru, kultūru, zinātnēm, u.c... gudra un bezjēdzīga muldēšana.. es aizmuku uz Rēzekni un nu mani draugi bija visai 'prasti' mākslas studenti, kuri dzīvoja mūzu pasaulē, bet par augstākajām matērijām tiem nebija ne mazākās nojausmas... kamēr mani vecie draugi lasīja vācu filosofus, jaunie vingrināja roku un gaumi... sākumā tas bija kultūršoks, bet drīz vien sapratu, ka man ar viņiem patīk daudz labāk... šeit sarunas bija par visai vienkāršām matērijām, pat ja tās bija mākoņu asociēšanas ar putukrējumu, šeit nebija tādas īpašas izlikšanās un gudrošanās...

un tad, satiekoties ar saviem vecajiem draugiem, visas slūžas vaļā un atkal nākas izlikties gudrākam, kā esmu...

vispār, man itkā no vienas puses šķiet, ka esmu samērā gudrs (nu, vismaz salīdzinot ar vidusmēra simtlatnieku), bet tad atkal periodiski sanāk satikt cilvēkus, uz kuru fona jūtos pilnīgi stulbs... laikam tomēr ir manī kaut kāds komplekss, ka nejūtos pietiekami gudrs, ja jau nevaru vienkārši pteikt, ka nesaprotu ko vispār šie cilvēki runā...

man pasatāvīgi pārmet negatīvismu un kamēr to darīja cilvēki, kuri vienkārši lasīja manus tekstus, man pat bija nedaudz jautri, bet kad to sāk darīt sieva, der aizdomāties...

interesantākais šai visā situācijā ir tas, ka es sevi uzskatu par visai neitrālu ar nelielu pozitīvisma piesitienu un man vienmēr ir šķitis, ka negatīvisms man nav raksturīgs... kritiska attieksme - jā, bet to vienmēr esmu saistījis ar augstiem standartiem... bet negatīvisms... nu, nezinu...

mums ar sievu ir vienam no otra privātā telpa, kur viens otru nelasām (es vismaz tā ceru :D) - viņai ir Tviteris un man - Ciba... bet dažkārt mūsu ieraksti tematiski pārklājas... vismaz pēc tā, ko mēs kaut kad sarunās pieminam iepostojuši... pārbaudīt es to nevaru, jo savu tvitera ekaunta nosaukumu viņa man deva pirms pieciem gadiem, kad attiecības tikai sākās un tas ir sen laimīgi aizmirsts :D

neliela grēksūdze, pateicoties kurai es varētu zaudēt pusi draugu (ja viņi to lasītu, protams) ( draugiem nelūrēt )

dažreiz šokē tas, cik švaka man var būt gaume.. sevišķi tas ir skumji ņemot vērā, ka pats sevi uzskatu par estētu...

tradicionāli - iepriekšējā gada kopsavilkums ( spilgtākie gada notikumi )

Mani esošie un bijušie blogi hronoloģiskā secībā ( deanonimizējos )

līdz desmitajai klasei dzīvojām mājā, kurā nebija ūdensvada, tualetes un, protams, arī dušas/vannas... vasarā mazgājāmies siltumnīcā pie vecmammas, kura dzīvoja dažu minūšu gājiena attālumā no mūsu mājas, ziemā - katlu mājā, kura atradās starp mūsu un vecmammas māju un kurā strādāja patēvs... naktīs, kad dežūrēja patēvs tur neviena nebija un varēja iet mazgāties dušā... un tur parasti bija ļoti karsts ūdens - absolūts kaifs...

vecāki nopirka trīsistabu dzīvokli gandrīz pilsētas centrā un tur bija objekts, uz kuru es liku milzīgas cerības... es nekad nebiju tā īsti gulējis vannā (atskaitot dažas reizes, kad mazgājos pie radiem, bet tur par tādu 'gulēšanu vannā' runas nebija), taču es nekļūdīgi zināju, ka man ļoti patīk gulēt vannā... mēs taisījām dzīvoklī remontu, lai varētu ievākties, bet es sapņoju, kā ņemšu grāmatu un ieslīgšu karstā ūdenī... un nekāpšu laukā, kamēr nepabeigšu grāmatu... vai arī ūdens nekļūs neciešami auksts..

un tad notika negaidītais, kas mani ārkārtīgi saskumdināja... pienāca ilgi gaidītais mirklis, es biju sagatavojies... paņēmu grāmatu, iekāpu vannā, iespējams, ka bija ielietas kādas putas vai vannas sāls, iegūlos, atslābinājos... un sajutos laimīgs... bet laime nebija ilga - pēc dažām minūtēm neciešami sāka sāpēt krūtīs... izlīdu laukā, knapi elpojot, man bija slikti ar sirdi (kaut gan sirds man ir lieliskā kārtībā un ar to nekad nekādas problēmas nav bijušas), vājums... likās, ka tūlīt zaudēšu samaņu... drīz vien atguvos, bet sajūta, ka mans sapnis ir izgāzies bija neizturama... pagāja dažas dienas [vai nedēļas] un es mēģināju vēlreiz... un atkal ar tiem pašiem rezultātiem... nolēmu, ka nepadošos, kamēr nepamēģināšu vēlreiz un atkal bija tas pats, bet šoreiz sanāca nogulēt ilgāk... tātad pie tā var pierast, burvīgi...

mājās manas sestdienas vannas [ap vienpadsmitiem - divpadsmitiem no gultas pārvācos uz vannu] ilgst no 2 līdz 5 stundām un parasti tuvāk pēdējam ciparam... bieži vien es vannā aizmiegu ar grāmatu rokās...

atsevišķs stāsts ir par to, kā es iemācījos turēt rokas ar grāmatu virs ūdens aizmiegot un tas attiecas uz apmēram to pat laiku, kad tikko mācījos iet vannā... šoreiz vannā biju ar piecdesmito gadu Sengrieķu traģēdiju izdevumu latviešu valodā... un aizmigu... grāmatai ir tāds visai biezs papīrs, bet nonākot saskarsmē ar ūdeni tas ļoti nepatīkami piebriest... es jutos tik drausmīgi slikti par noslīcināto grāmatu, ka vairāk nekad, ne reizi dzīvē neesmu nolaidis rokas aizmiegot vannā... lasu, aizmiegu, pamostos un turpinu lasīt, kur aizmigu...

Amerikā mums arī ir vanna, bet ļoti sekla un neērta... ļoti skumstu pēc savas dziļās lielās akmens masas vannas...

kad pirmo reizi nonācu mākslas muzejā man bija kādi 23 vai 25 gadi, tolaik es jaucu Van Gogu ar Dalī un abi drausmīgi nepatika (atzīstos, Dalī ikoniskie darbi man joprojām ļoti nepatīk, bet tagad iemesli ir citi)... es jau zināju prerafaelītus, bez tiem tikai Borisu Valjeho un Luisu Royo - fantasy māksliniekus...

un te nu mēs esam romā - Nacionālajā Galerijā, pēc tam Vatikāna muzejā, milzīgas gleznu kolekcijas, kuras pat tāds mākslas analfabēts, kā es, ir redzējis kultūrvēstures grāmatās...

un man iepatikās un pēc tam dažus gadus sanāca salīdzinoši daudz izbraukāties pa dažādiem lieliem mākslas muzejiem, bet man bija viena problēma... skatoties gleznas man bija svarīgi, kā es izskatos no malas - man bija svarīgi, lai es skatos gleznas pareizi... un skatījos, kā citi to dara... ļoti bieži es izlikos, ka interesējos par kādu absolūti garlaicīgu darbu, ka pētu štrihu, kā krāsa gulstas, kādas detaļas... bet reāli ne velna nesajēdzu - uz ko es vispār skatos...

bija jāpaiet diezgan gadiem, kamēr es iemācījos skatīties mākslu un man kļuva vienalga, ko cilvēki par mani domā... tagad es vienkārši traucos cauri galerijām ar vienu aci skatoties uz uzvārdiem plāksnītēs, ar otru - uz gleznām, un ja pamanu kaut ko ievērības cienīgu, tikai tad piebremzēju un apskatos... kādas atsevišķas detaļas vai to, kā gulstas krāsa pētu tikai tad, ja tas patiešām ir ievērības cienīgi... piemēram, vienmēr ir interesanti paskatīties, kā van Gogs audzē, piemēram, pogu, uzliekot 5mm biežu krāsas pikuci, vai kā Rembrants pašportretā ievelk čirkas ar otas kātu... tikai smukumus, bet citādi - skrienu cauri un pildu čeklistu savā galvā... tik un tā galerijā lielākoties nav iespējas aplūkot darbu tuvāk, kā tagad datorā, kur tos var pievilkt klāt tā, ka audekla poras zem krāsas kārtas ir redzamas... bet vairumu gleznu tik un tā ir vērts redzēt dzīvē, jo tad var redzēt, kā tad tā glezna izskatās... reprodukcijās gandrīz vienmēr gleznas izskatās garlaicīgākas un neinteresantākas, kā dzīvē, bet kad ir redzēta dzīvē, skatoties uz reprodukciju es redzu to tādu, kāda tā ir dabā.. bet, protams, ir izņēmumi - man patika Goija, kamēr neredzēju viņu dzīvē... tagad man ir visai izteikta nepatika un katrreiz ieraugot kādu no Goijas darbiem sejas izteiksme savelkas līdzīgā grimasē kā skatoties uz Frensisu Bēkonu..

pusaudžu gados es gribēju dzīvot viduslaiku Eiropā... pēc tam man gribējās būt tur, kur esmu tagad... kopš esmu Amerikā es gribētu padzīvot (ne dzīvot) laika periodā starp Prūšu-Franču un Pirmo pasaules kariem Rietumeiropā... Amerika mani slikti ietekmē...

viena no manām agrākajām un siltākajām ar zināmu eroticismu saistītajām atmiņām ir par to, kā Andux man pirtī mazgāja galvu... it kā nekā īpaši seksīga tajā nebija, ta i tajā laikā mani, principā, nekāda seksualitāte neinteresēja, bet tas bija tā... ļoti patīkami... tik patīkami, ka tagad, pēc cik? piecpadsmit gadiem? to joprojām atceros ar smaidu...

laikam jau palieku vecs, parādās nostaļģijas aizmetņi... sāk nedaudz pietrūkt sarunu ar Andu un ar Diānu, un, protams, ar Līvu un pārējiem.. bet tagad mēs visi esam pieauguši, dzīvojam savas pieaugušās dzīves ar saviem vīriem un sievām un daļa ar bērniem un ciba jau sen ir mirusi, nemaz nerunājot par Dorianu...

bet varbūt mana nostaļģija ir vienkārši no dzīvošanas projām no mājām.. trīs mēneši, palika vismaz pus gads, bet visdrīzāk - vairāk... mja... pēc pusgada es jau rakstīšu papīra vēstules bijušajām un stāstīšu par lietām, kuras jau sen biju aizmirsis... tāpat, kā līdz šai nedēļai biju aizmirsis galvas mazgāšanas ainu...

vakar vakarā gāju mājās no savas fotolaboratorijas, bija visai skaists laiks, gaismiņas pa esplanādi, pārplūdusi upe, viss tik skaisti un romantiski un aizdomājos par to, ka man kaut kurā dzīves periodā bija visai raksturīga nostaļģēšana... un ka jau visai sen to neesmu jutis...

nu, tas gan nepārsteidz, skatoties atpakaļ es neredzu, ka kaut kad kaut kas būtu bijis īpaši labāk, kā ir šobrīd... un tas dara uzmanīgu - nav izslēgts, ka kaut kad nostaļģēšu par šodienu...

Janvāris
1. - 2. janvāris: Jaunais gads sagaidīts Lahti pilsētā Somijā, vēl līkums - Jivaskila, Nokia, Tampere, iemesta actiņa Espoo, prāmis no Helsinkiem uz Tallinu, naksnīgā Tallina un uz mājām.
14. janvāris: Rāzna, Lielais Liepu kalns, Dagda, Krāslava
31. janvāris: es publiski izsaku savu neapmierinātību par Latgales kongresa simtgades memoriāla būvi Rēzeknē, bet maijā jau memoriāls ir atklāts. Rēzekne pamazām sāk atgādināt kapus.
Janvāri aktīvi aizsāku pētīt pilsētas un tās infrastruktūras un attīstības vēsturi.

Februāris
Turpinās aktīva Rēzeknes vēstures pētīšana, tiek lasītas tonnas materiālu un rakts, rakts, rakts. Kas sākotnēji paredzēts, kā bloga ieraksts, apjoma ziņā sāk sasniegt kārtīgas brošūras apjomus.
Vinnēju pilsētas kultūras un tūrisma projektu konkursā, būs ar lielā izmēra kameru uz stikla jābildē pilsētas skati un jādrukā par atklātnēm. Ļoti drīz nožēloju, ka esmu vinnējis šo projektu, sevišķi tāpēc, ka lielā izmēra kamera manā rīcībā ir nonākusi pirms mēneša un vēl īsti apieties, nerunājot par veiksmīgu rezultātu sasniegšanu, es neprotu.
Regita nevinnē projektu par vienreizējo kameru izdalīšanu pilsētā pazīstamiem cilvēkiem un 'savas' pilsētas iemūžināšanu. Nolemjam finansēt paši. Projekts ir ievilcies turpinās vēl šobaltdien.
19. februāris: Tūja, Tūjasmuiža, Cēsis

Marts
Turpinās pilsētas vēstures pētīšana un bildēšana gan priekš šī ieraksta gan priekš atklātņu projekta.
26. marts: brauciens ar smailītēm pa Rēzeknes upi

Aprīlis
Turpinās pilsētas vēstures pētīšana un bildēšana priekš atklātņu projekta.
1. aprīlis: Latgales baznīcu tūre - Ozolmuiža, Ciskādi, Prezma, Rozentova, Zosna, Kaunata, Brodaiža, Rundēni, Vecsloboda, Pasiene, Zilupe, Briģi, Raipole, Istalsna, Ņukši, Stoļerova
4. aprīlis: uzkāpu kādā no Rēzeknes nomales katlumāju skursteņiem, lai nobildētu Rēzeknes panorāmu, bija bailīgi, bet ļoti skaisti
8. aprīlis: Pārgājiens apkārt Saukas ezeram no Lones. Apmeklēta Sauka. Iepazīšanās ar augšzemnieku dialektu un pārdomas par to, kur Endzelīns ir aizšāvis greizi klanoties Ulmaņa un tautiskās mitoloģijas priekšā.
12. aprīlis: Parīze
13., 14. aprīlis: Porto
15. aprīlis: uzsākam Camino de Santiago, izvēlamies kapliču kāzām
15. - 22. aprīlis: Porto, Povoa de Varzim, Esposende, Viana do Castelo, Carreço, Caminha, Vila Nova de Cerveira, Valença, Mos, Redondela, Pontevedra, Caldas de Reis, Herbon, A Picaraña, Santiago de Compostela
22. aprīlis: Vigo Spānijā
23. aprīlis: Porto
24. aprīlis: Londona
30. aprīlis: Rīga

Maijs
Turpinās pilsēta vēstures pētīšana, tiek pabeigts atklātņu projekts un iesniegts drukai.
1. maijs: Māsa slepeni sarakstās ar savu līgavaini, lai jūnijā laulātos baznīcā - tur gan klāt es nebūšu, bet šeit mēs ar Regitu esam liecinieki. Sarakstīšanās Dundagas pils parkā un braucam ceļojumā.
1. - 2. maijs: Rīga, Dundaga, Pedvāle, Kuldīga, Liepāja, Karosta, Kuršu kāpa (Nida, Juodkrante), Klaipēda
11. maijs: 1. izdevies šķidrā kolodija 13x18 centimetru negatīvs uz stikla, fotogrāfijā sākas jauns etaps
13. maijs: Kalkūne, Daugavpils, Červonka, Špoģi
16. maijs: Uzvelkam buras, sākas burāšanas sezona Rāznā
18. maijs: Publiski pukstu par debilajām Rēzeknes info stellām, kas atgādina Šreku un nekādi neiederas pilsēta ainā... ļaudis pavelkas, bet, protams, viņas vēl 100 gadus stāvēs.
19. maijs: Aldis Pūtelis Rēzeknē stāsta par latviešu pagānismu, tautas vēsturi un ko mēs zinām par tautasdziesmām, mitoloģiju un tautas vēsturi. Un protams, izrādās, ka nezinām mēs itin neko.
20. maijs: Kopā ar Aldi dodamies putnu vērošanas braucienā uz Lubāna ezeru.

Jūnijs
3. jūnijs: Gulbene, Velēna, Smiltene, Valmiermuiža, Burtnieki, Matīši, Mazsalaca, Cēsis, Limbaži (metālopera Kurbads - vilšanās)
4. jūnijs: Vējiņu pazemes ezeri, Straupe, Salacgrīva, Ainaži, Pērnava
15. - 26. jūnijs: Darba izbrauciens: strādājam Lisabonā, laukā 40+ grādi, mocība
20. jūnijs: Santarem
21. jūnijs: Sintra, Cabo da Roca
25. jūnijs: Arrabida, Setubal


Jūlijs
7. jūlijs: Degumnieku aviācijas festivāls - pirmoreiz lidoju ar četrvietīgo lidmašīnu, Lubāna ezers no putna lidojuma izskatās pēc purva
11. jūlijs: Pārgājiens Gaigalava - Īdeņa - Nagļi, Garanči, Gaigalava, kaut kas nedaudz vairāk par 40 km kopā
13. jūlijs: Preiļi
29., 30. jūlijs: Lietuvas un Baltkrievijas brauciens - Višķi, Kulionys, Eiropas ģeogrāfiskais centrs netālu no Viļņas, ciems Četrdesmit tatāri (Keturiasdesmit Totoriu), Paulavos respublika, Turgeliai, Lietuvas apendicīts Baltkrievijas teritorijā (Dieveniškes, Milkūnai, Norvilišķi), Grūtas, Druskininkai, Grodno un tās apkārtne Baltkrievijā, Belostoka un Augustova Polijā


Augusts
2. augusts: Rāznā kopā ar Dienas žurnālistiem nonākam vētrā, vēja ātrums sasniedza un, iespējams, pārsniedza 25 m/s, mēs bijām pilnās burās. Bija interesanti.
11. augusts: sarakstījāmies Rēzeknes dzimtsarakstu nodaļā un ar māsu un viņas vīru devāmies uz Lietuvu
11., 12. augusts: Malta, Puša, Lociki, Zarasi, Salakas, Ignalina, Palūše, Ginuciai, Visagina
21. augusts: dodamies ar radiem un priesteri uz Porto, lai 24. augustā salaulātos nelielā kapličā okeāna krastā
23. augusts: Aveiro
24. augusts: gredzens pirkstā
25. augusts: ar lieciniekiem (māsu un viņas vīru) dodamies kāzu ceļojumā uz Majorku
25.-27. augusts: Majorka: Palma, Serra de Tramuntana (Deia, Port de Sóller, Valldemossa), Alcúdia, S’illot, Cuevas del Drach, Far del Cap Salines
27. augusta vakarā pametam savus lieciniekus Majorkā un dodamies uz Spāniju
27. augusts - 4. septembris: Seviļa, Gibraltārs, Malaga, Granada, Murcija, Kartāga, Alikante, Valencija, Peniskola, Barselona

Septembris
Pamazām sāku atsākt darboties laboratorijā, kur visu vasaru neesmu bijis, iet lēnām un nevaru īsti atrast fokusu savām darbībām, bildēšana ir pilnībā palikusi novārtā
9. septembris: braucu uz Zarasiem sagaidīt Regitu un kamēr gaidu autobusu, sanāk apstaigāt pilsētu. Pēc tam sanāk aizbraukt uz ūdensdzirnavām turpat netālu, kur joprojām maļ miltus.
30. septembris: Dricāni un Pilcenes baznīca


Oktobris
6. oktobris: Ikšķile, Rīga
7. oktobris: Čiekurkalns, Jugla, Cēsis, Strenči, Seda, Viļjandi, Rakvere, Hara zemūdeņu bāze, Tallina
8. oktobris: Türisalu krauja, Ūdenskritums uz Keila upes, Ämari lidotāju kapi, Rummu nogrimušais cietums, Haapsalu, Ungru muiža

Novembris
5. novembris: Šķaune, Meikšāni, Vecslabada, Ludza
18. novembris: Malnava, Kārsava, Viļaka
19. novembris: Priekuļi, Rouge Igaunijā, Pjahni, Lielais Munameģis, Tartu, Narva
20. novembris: Narva - Joesu, Silamjāe, Toija, Valastes ūdenskritums, Pjuhticas sieviešu klosteris Kjūremjāē

Decembris
2. decembris: Pirmā bilde (uz fotopapīra) ar 20x25 centimetru formāta kameru
18. decembris: pēdējoreiz sezonā izejam Rāznā, sanāk lauzt ledu, lai tiktu laukā no līča, līcis jau ir aizsalis
25. decembris: Suvalki, Belostoka, Ļubļana
26. decembris: Ļvova, Ternopila, Hmeļnickij, Vinnica
27. decembris: Žitomira, Kijeva
28. decembris: Slavutiča, Černihova
29. decembris: Kijeva
30. decembris: Černobiļa, Pripjata, Černobiļas AES, Černobiļa 2, Rivne, Lucka
31. decembris: Sagaidām jauno gadu Lodzā


Nu, un kāds būs nākamais gads varu tikai minēt. Izskatās, ka jūlijā dodamies līdz februārim uz ASV, Lieldienās ir doma aizbraukt nelielā ekspedīcijā pa Krieviju, bet ja neizdosies, varētu paieties kādu Camino de Santiago vai apmeklēt Grieķiju vai Karpatus. Plānu ir daudz, naudas un laika - kā parasti trūkst.

Cibā sanāk retāk rakstīt, rokas par īsu, par piedzīvojumiem parasti rakstu savā ceļojumu blogā EsEju, ja nu kādu kaut kas interesē.