par dzīves izvēlēm
man vienmēr ir bijusi gatava atbilde/es nekad neesmu aizdomājies - kāda velna pēc es savulaik aizgāju studēt psiholoģiju? un kāpēc turpināju studijas maģistratūrā? tas tik ļoti neizskatās pēc manis...

vai arī kaut kurā dzīves brīdī man ir notikusi kaut kāda personības šķelšanās? vai vairākas? man nevienā brīdī nav bijis kauns vai nožēla ne par ko, ko es jebkad esmu darījis, taču pārāk daudzas lietas neizklausās pēc manis... un tad man cilvēki, kuri pazina agrāk un kontakts bijis pārtrūcis, saka, ka mani vairāk nepazīst... un es nepazīstu sevi iepriekšējo..


un vēl man jau vairākas nedēļas stāvēja atvērta Cibas jauna ieraksta lapa ar tēmu "par 1945. gadu", un katrreiz es to atvēru, saviebos un atkal minimizēju...

izklausās pēc nelielas krīzes... man ir jāsaņemas, jāpārstāj nodarboties ar dažādām muļķībām, kā remonti un lauku pļaušana, jāsāk bildēt, rakstīt, lasīt un radoši pilnveidoties.. Ciba ir mans personīgais psihologs, ibio :P