par vannu
līdz desmitajai klasei dzīvojām mājā, kurā nebija ūdensvada, tualetes un, protams, arī dušas/vannas... vasarā mazgājāmies siltumnīcā pie vecmammas, kura dzīvoja dažu minūšu gājiena attālumā no mūsu mājas, ziemā - katlu mājā, kura atradās starp mūsu un vecmammas māju un kurā strādāja patēvs... naktīs, kad dežūrēja patēvs tur neviena nebija un varēja iet mazgāties dušā... un tur parasti bija ļoti karsts ūdens - absolūts kaifs...

vecāki nopirka trīsistabu dzīvokli gandrīz pilsētas centrā un tur bija objekts, uz kuru es liku milzīgas cerības... es nekad nebiju tā īsti gulējis vannā (atskaitot dažas reizes, kad mazgājos pie radiem, bet tur par tādu 'gulēšanu vannā' runas nebija), taču es nekļūdīgi zināju, ka man ļoti patīk gulēt vannā... mēs taisījām dzīvoklī remontu, lai varētu ievākties, bet es sapņoju, kā ņemšu grāmatu un ieslīgšu karstā ūdenī... un nekāpšu laukā, kamēr nepabeigšu grāmatu... vai arī ūdens nekļūs neciešami auksts..

un tad notika negaidītais, kas mani ārkārtīgi saskumdināja... pienāca ilgi gaidītais mirklis, es biju sagatavojies... paņēmu grāmatu, iekāpu vannā, iespējams, ka bija ielietas kādas putas vai vannas sāls, iegūlos, atslābinājos... un sajutos laimīgs... bet laime nebija ilga - pēc dažām minūtēm neciešami sāka sāpēt krūtīs... izlīdu laukā, knapi elpojot, man bija slikti ar sirdi (kaut gan sirds man ir lieliskā kārtībā un ar to nekad nekādas problēmas nav bijušas), vājums... likās, ka tūlīt zaudēšu samaņu... drīz vien atguvos, bet sajūta, ka mans sapnis ir izgāzies bija neizturama... pagāja dažas dienas [vai nedēļas] un es mēģināju vēlreiz... un atkal ar tiem pašiem rezultātiem... nolēmu, ka nepadošos, kamēr nepamēģināšu vēlreiz un atkal bija tas pats, bet šoreiz sanāca nogulēt ilgāk... tātad pie tā var pierast, burvīgi...

mājās manas sestdienas vannas [ap vienpadsmitiem - divpadsmitiem no gultas pārvācos uz vannu] ilgst no 2 līdz 5 stundām un parasti tuvāk pēdējam ciparam... bieži vien es vannā aizmiegu ar grāmatu rokās...

atsevišķs stāsts ir par to, kā es iemācījos turēt rokas ar grāmatu virs ūdens aizmiegot un tas attiecas uz apmēram to pat laiku, kad tikko mācījos iet vannā... šoreiz vannā biju ar piecdesmito gadu Sengrieķu traģēdiju izdevumu latviešu valodā... un aizmigu... grāmatai ir tāds visai biezs papīrs, bet nonākot saskarsmē ar ūdeni tas ļoti nepatīkami piebriest... es jutos tik drausmīgi slikti par noslīcināto grāmatu, ka vairāk nekad, ne reizi dzīvē neesmu nolaidis rokas aizmiegot vannā... lasu, aizmiegu, pamostos un turpinu lasīt, kur aizmigu...

Amerikā mums arī ir vanna, bet ļoti sekla un neērta... ļoti skumstu pēc savas dziļās lielās akmens masas vannas...