par gleznu skatīšanos
kad pirmo reizi nonācu mākslas muzejā man bija kādi 23 vai 25 gadi, tolaik es jaucu Van Gogu ar Dalī un abi drausmīgi nepatika (atzīstos, Dalī ikoniskie darbi man joprojām ļoti nepatīk, bet tagad iemesli ir citi)... es jau zināju prerafaelītus, bez tiem tikai Borisu Valjeho un Luisu Royo - fantasy māksliniekus...

un te nu mēs esam romā - Nacionālajā Galerijā, pēc tam Vatikāna muzejā, milzīgas gleznu kolekcijas, kuras pat tāds mākslas analfabēts, kā es, ir redzējis kultūrvēstures grāmatās...

un man iepatikās un pēc tam dažus gadus sanāca salīdzinoši daudz izbraukāties pa dažādiem lieliem mākslas muzejiem, bet man bija viena problēma... skatoties gleznas man bija svarīgi, kā es izskatos no malas - man bija svarīgi, lai es skatos gleznas pareizi... un skatījos, kā citi to dara... ļoti bieži es izlikos, ka interesējos par kādu absolūti garlaicīgu darbu, ka pētu štrihu, kā krāsa gulstas, kādas detaļas... bet reāli ne velna nesajēdzu - uz ko es vispār skatos...

bija jāpaiet diezgan gadiem, kamēr es iemācījos skatīties mākslu un man kļuva vienalga, ko cilvēki par mani domā... tagad es vienkārši traucos cauri galerijām ar vienu aci skatoties uz uzvārdiem plāksnītēs, ar otru - uz gleznām, un ja pamanu kaut ko ievērības cienīgu, tikai tad piebremzēju un apskatos... kādas atsevišķas detaļas vai to, kā gulstas krāsa pētu tikai tad, ja tas patiešām ir ievērības cienīgi... piemēram, vienmēr ir interesanti paskatīties, kā van Gogs audzē, piemēram, pogu, uzliekot 5mm biežu krāsas pikuci, vai kā Rembrants pašportretā ievelk čirkas ar otas kātu... tikai smukumus, bet citādi - skrienu cauri un pildu čeklistu savā galvā... tik un tā galerijā lielākoties nav iespējas aplūkot darbu tuvāk, kā tagad datorā, kur tos var pievilkt klāt tā, ka audekla poras zem krāsas kārtas ir redzamas... bet vairumu gleznu tik un tā ir vērts redzēt dzīvē, jo tad var redzēt, kā tad tā glezna izskatās... reprodukcijās gandrīz vienmēr gleznas izskatās garlaicīgākas un neinteresantākas, kā dzīvē, bet kad ir redzēta dzīvē, skatoties uz reprodukciju es redzu to tādu, kāda tā ir dabā.. bet, protams, ir izņēmumi - man patika Goija, kamēr neredzēju viņu dzīvē... tagad man ir visai izteikta nepatika un katrreiz ieraugot kādu no Goijas darbiem sejas izteiksme savelkas līdzīgā grimasē kā skatoties uz Frensisu Bēkonu..