par saturēšanu un tualetes jautājumu
man kopš agras bērnības ir kāds dīvains komplekss... nē, nez vai pareizi to saukt par kompleksu, drīzāk - uzvedības norma.. es nevaru iet uz krūmiem un es ļoti nemīlu publiskās tualetes... nu, t.i., varu, ja nav citas izvēles, bet man tas ļoti nepatīk.. pirmā traumatiskā šāda veida atmiņa man saistās ar piekto klasi, kad braucām uz Poliju uz nometni... protams, pastāvīgi tiek taisītas zaļās pieturas... autobuss apstājas meža malā un puikas pa kreisi, meitenes - pa labi... un es, lai arī audzis vienkāršā ģimenē, kur visi no laukiem, prasti ļaudis un neiespringst par tualetes jautājumu, t.i., nekas tāds audzināšanā nav rādījies, nekādas traumas, cik varu spriest, arī nav bijušas... bet iet uz krūmiem vienmēr ir bijis zem manas cilvēciskās pašapziņas.... es jau agri bērnībā iemācījos plānot savus tualetes apmeklējumus, zināju, kad un ko dzert un kad paciesties... un samērā agri iemācījos neatrodoties mājās iztikt ar vienu tualetes apmeklējumu dienā... tad nu lūk, mēs braucam uz Poliju, zaļajās pieturās es palieku autobusā, taču kaut ko es esmu izrēķinājis ne līdz galam... un Varšavā mans urīnpūslis grasās eksplodēt... kamēr vēl ir ciešams es ciešu, bet kad trešo reizi autobuss apmaldās un iebrauc nepareizajā pagalmā, es metos pie šofera un ultimatīvā kārtā lūdzu atvērt durvis tagad - tūlīt pat... metos laukā un, skaidrs, aizbēgot pietiekoši tālu no autobusa un ielienot kaut kādos dziļos krūmos, ar atvieglojumu atbrīvoju savu urīnpūsli no pārmērīgā spiediena... un... tas ir tas, kas joprojām saglabājies atmiņā kā šausmīgs pazemojums...

publiskajās tualetēs es joprojām nelietoju publiskos pisuārus, eju uz kabīnīti (lai arī man nav īsti nekādu kompleksu par ķermeni, bet publisku urinēšanu es tiešām neizprotu), un līdz pēdējam izvairos no krūmiem... vissmagāk ir ejot Camino... tur tas saucas Piligrim's business... tur ir liela fiziska slodze un sviedrēšana, tāpēc jāuzņem daudz ūdens un periodiska urinēšana ir neizbēgama... un tas ir tas, kas man Camino nepatīk visvairāk...

tādi lūk tualetes kompleksi un atkarība no vaterkolzeta... un šito visu atcerējos, jo vakar, dodoties uz visu dienu uz pilsētu, biju izdzēris lieku tējas krūzi :D

P.S. ja es tā turpināšu prokrastinēt, paspēšu atzīties visās apkaunojošākajās lietās :D kaut gan nekas daudz tāpat vairāk nav palicis.... vismaz nekas tāds, kas uz sitienu nāktu prātā..