par emocionalitāti
mani grūti nosaukt par īpaši emocionālu - es bez īpašām emocijām varu skatīties kā moka kaķēnus, man ir diezgan vienalga, cik cilvēki kaut kur Sahārā nomira no ūdens trūkuma un cik bērnus kaimiņu mežā īpaši nežēlīgi sadomizēja vietējais pedofīls... mani absolūti nebiedē šausmīgais vīruss, no kura mēs visi tagad mirsim, bet kaitina valstu realizētie drošības pasākumi, un par Bila Geitsa čipu es tikai priecātos, galvenais, lai draiveri strādā... es neesmu īpaši emocionāls cilvēks... nedaudz melanholisks vai flegmatisks - varētu būt, bet ne emocionāls... nu, parasti tā ir bijis...
bet pamazām kaut kas sāk mainīties, mani sāk pārņemt skaistums.. es nekad neesmu varējis būt vienaldzīgs pret skaistumu, bet kļūst arvien sliktāk - es varu teju apraudāties no skaistajiem ziemas skatiem pilsētā, bet vakar jau atbraucis divdesmit minūtes sēdēju mašīnā, kamēr radio klasikā skanēja Vivaldi Gloria un nevarēju izkustēties, skaistums mani pārņēma tik ļoti, ka burtiski paralizēja...
ar vecumu kļūstu arvien emocionālāks un mani tas trakoti mulsina... un raudāt no skaistuma gribas arvien biežāk... besī ārā :P