Wednesday, February 20th, 2019

par dāvanām tuvajiem un mīļajiem

Kādreiz, kad pasaule vēl bija liela un izbraukt kaut kur no sava dzimtā ciema bija vesels piedzīvojums, katrreiz mājās palicējiem bija jāved dāvanas. Un tolaik tas bija viegli, jo pasaule bija atšķirīga un vienmēr varēja atrast ar ko pārsteigt mājiniekus un draugus. Pasaule pamazām sašaurinājās un ceļot sanāca biežāk. Atrast kaut ko, kas nebūtu mājās kļuva grūtāk un vest dāvanas pārstāju. Palika gan tradicionālās glāzītes krusttēvam, kuram visi ved glāzītes ar tūristiskiem skatiem, jo visi ir pārliecināti, ka viņš tās krāj. Viņš gan par to, šķiet, neko nezina. Nu un magnētiņš vecākiem. Tas arī viss. Un tas ir vienkārši. Neatrast magnētiņu un glāzīti var ja nu vienīgi kādās Bosnijas dzīlēs.
Nu lūk, bet tagad mēs esam projām 8-9 mēnešus un gribētos visiem tuvajiem un mīļajiem (bet tādu ir daudz) atvest kaut ko jauku. Un te nu izrādās, ka Amerikā nav it nekā, ar ko varētu kādu patīkami pārsteigt. Tā nu mēs salasījām pārakmeņojušos kokus, bet izrādījās, ka salasījām maz un visiem nepietiks. Izložņājām visus apkārtnes antikvariātus un nu izskatās, ka brauksim uz mājām vispār bez dāvanām. Nu, atskaitot pāris akmeņus tiem, kas pirmie brauks. Laikam jāsāk atteikties no šīs dāvanu vešanas tradīcijas pilnībā, galvenā dāvana taču, kā saka mana mamma, esam mēs :D
(4 comments | Leave a comment)

Friday, February 15th, 2019

par dubļiem

uz mūsu ielas ir viens stūris, kur saimnieki nav nostiprinājuši slīpumu un dubļi pastāvīgi tek uz gājēju celiņa... drausmīgi kaitina, vienmēr apeju pa braucamo daļu... šādas vietas Bostonas apkārtnē zinu vairākas un vienmēr, arī ar šo, kurai eju garām katru dienu, tas ir visai nepatīkami... un Latvijā, Krievijā, Baltkrievijā, Lietuvā, Ukrainā un citās draudzīgajās valstīs tā ir norma... vispār, ja esot Latvijā ziemā gribas redzēt baltu sniegu ne tikai dziļā mežā, kur neviens nekad nebrauc, tuvākā vieta ir Igaunijas salas..
(2 comments | Leave a comment)

Thursday, January 31st, 2019

par roku spiešanu

braucot uz Ameriku es zināju, ka amerikāņi nespiež roku.. izrādījās, ka spiež... reti, bet spiež.. bet parasti tās ir vai nu sievietes, kuras pastiepj roku rokasspiedienam vai arī iepazīstoties vai atvadoties (ne satiekoties) vecāka gadagājuma vīrieši... vienāda statusa vīrieši roku viens otram parasti nespiež... vismaz no manas pieredzes..
(2 comments | Leave a comment)

Tuesday, January 29th, 2019

par miegu

kāpēc zinātnieki meklē zāles no nepieciešamības mirt, bet neviens nemeklē zāles no nepieciešamības gulēt?
(3 comments | Leave a comment)

Thursday, January 24th, 2019

par grafomāniju

kā atpazīt grafomānu? nu, ja viens bloga ieraksts ir 32 tūkstoši vārdu, domāju, ka tas var liecināt par zināmu grafomāniju...
(Leave a comment)

Sunday, January 20th, 2019

par dzeņiem

Los Andželosā redzēju dzeni ar sarkanu galvu kā multenēs (Acorn woodpecker [Melanerpes formicivorus], apdzīvo ASV rietumu krastu līdz Kanādas robežai un uz dievidiem areāls stiepjas līdz Bogotai)... pirmā doma bija - dzeņiem jābūt sarkanai galvai, lai nomaskētu asinis no pārsistās galvas...
(Leave a comment)

Wednesday, January 9th, 2019

par fotoskolu un sabiedrisko transportu ASV

šodien sākās nodarbības Jaunanglijas fotogrāfijas skolā, mācīšos 'advanced darkroom'... pagaidām ar visu ļoti apmierināts, gaidīju, ka būs triviālas, garlaicīgas lietas... gluži iesācējs neesmu, bet pagaidām man ir par sarežģītu.. nu, galvenokārt tāpēc, ka es biju pieradis visu darīt uz intuīciju, bet šeit pret intuīciju izturas ar nicinājumu un liek katru soli pamatot zinātniski - 'šo ir jānobildē tā, lai var attīstīt normal development tehnoloģijā un printēt uz 3 kontrasta papīra'... es vispār neiztēlojos kā kaut kas tāds ir iespējams, bet nu... mācīsimies.. ja izturēšu, no šejienes aiziešu ar pamatīgu zināšanu bagāžu... nepatīkamā lieta - reklāma bija salti meli - skola nodrošina tikai ar laboratorijas aprīkojumu un ķīmiju, fotoaparātam jābūt savam (reklāmā bija minēts, ka dos 4x5 formātu uz to laiku, bet izrādās, ka tikai viens uz klasi, veiksmīgi sagadījās, ka pats nopirku kāreiz), filma pašam jāpērk un 4x5 filma it nemaz nav lēts prieks... ļoti ceru, ka vismaz fotopapīru dos... nu, un pozitīvi ir tas, ka man tagad ir caurlaide un trīs mēnešus 24/7 varu izmantot skolas laboratoriju...

ok, tagad skumjais moments - uz turieni braucu ar autobusu no pieturas, kuras nav (google un city mapper rāda, bet dabā viņas nav - Amerikā tā gadās, ka pašam jāzina, kur pieturas, ka dabā viņas nekādi nav apzīmētas, bet šeit arī šoferis, kuru izdevās apturēt, apstiprināja, ka pieturas nav... teica, ka nākamreiz ja tā notiek, lai slēdzu telefonā lukturi un spīdinu šoferim acīs, garantēti paņemšot :D ), aizbraucu līdz pārsēšanās pieturai un nākamais autobuss aiztaisīja durvis deguna priekšā... nākamais autobuss pēc 40 minūtēm, nodarbība sākas pēc pusstundas... ar Lyftu par 11 dolāriem paspēju tikt gandrīz laikā... atpakaļ bija interesantāk - city mapperis parādīja, ka ar trīs autobusiem varot tikt, ar diviem nobraucu un trešais jau bija aizgājis... atkal jāgaida stunda... labi, ka netālu bija metro līnija... rezultātā līdz mājām braucu vairāk par divām stundām nomainot 6 transporta līdzekļus, pa ceļam nonākot centrā, kur kādā metro stacijā Regitu satiku, arī brauca uz mājām... nedaudz par traku... kājām būtu jāiet 2 ar pusi stundas, bet ar sabiedrisko sanāk gandrīz tik pat ilgi.. sabiedriskais Amerikā ir drausmīgāks, kā nabadzīgākajās trešās pasaules valstīs... Bostonā vēl skaitās labs, patiesi neefektīvs tas ir Kalifornijā, ar to arī visās ASV pazīstams... to mēs pirms nedēļas izbaudījām arī uz savas ādas...
(4 comments | Leave a comment)

Saturday, January 5th, 2019

par jātnietku

Ak, jā, es tak aizmirsu palielīties (bet tas ir svarīgi, jo dažreiz lietas datēju ceļojot atpakaļ pa saviem ierakstiem cibā), ka vakar beidzot saņēmu savu Ziemassvētku dāvanu sev - Horseman 450... tagad man ir visi trīs izplatītākie lielie formāti, turklāt, dažādu profesionalitātes pakāpju.

Viss aizsākās pirms pieciem gadiem, kad es sāku eksperimentēt ar filmu un izvirzīju sev par mērķi piecu gadu laikā iemācīties bildēt uz lielā formāta. Viena no nedaudzajām apņemšanām manā mūžā, ko esmu piepildījis, turklāt nedaudz ātrāk par plānoto un ar neiedomājamu baudu. IDigitālais formāts tagad ir garlaicīgs un uz digi tikai fotosesijas sākumā bildēju, iesildīšanos.

Pirmais bija FK 13x18 - krievu kaste, izskatās smuki un antīki, kaut arī samērā jauna. Principā, dāvana no Regitas aizpagājušā gada Ziemassvētkos/Jaungadā. Precizitāte nekāda, smuku bildi uzņemt var, bet baigi jāpiepūlas, objektīvs mega-mīksts, bet ne labā nozīmē, būtībā - mākslai ļoti laba kamera, jo nekad nezini, kas/vai sanāks beigās. Collās formāts 5x7 - vidējais no standarta lielajiem formātiem.
Otro nopirku sev pagājušajā ziemā pa vasarā Rāznā burājot sapelnīto naudu - mana dārgākā kamera, arī skaitot digitālās - Burke & James Grover 8X10... fantastiska kamera, es beidzot sapratu, ko nozīmē kvalitāte lielformāta fotogrāfijā. Labs, ass stikls un lielākais no standarta lielajiem formātie - 8x10 collas. Sanāk ļoti skaisti, bet ir viens liels trūkums - precizitāte nav perfekta, asums periodiski nositas liekot iekšā kaseti, turklāt, pa gadu man tā arī nav izdevies viņu kārtīgi nofiksēt uz statīva. Turpināšu pie tā strādāt.
Un tagad kļuvu par mazākā un visbiežāk sastopamā formāta īpašnieku - 4x5 collas. Izmērs ir maziņš, taču kamera ir moduļu tipa, kas nozīmē, ka par salīdzinoši nelielām naudām (nu, noteikti neiztērējot tik daudz, cik par Groveru samaksāju) varu viņu palielināt līdz tiem pat 8x10, bet paliekot pie lieliskas precizitātes. Šī jau ir pro gala kamera un operēt ar to ir bauda. Man šeit - Amerikā nav statīva, bet pat uz galda sanāca salikt tā, ka kamerai esot no sāna un augstāk portatīvā ekrāns uz fokusēšanas stikla ir bez distorcijām un perfekti ass. Sajūsmai nav robežu. Un jā, bildēt 4x5 ir arī lētāk un parocīgāk plenēros, kā 8x10 :D Bet nez vai tas mani atturēs no 8x10 stiepšanas, nedomāju, ka mazais formāts dos tādu pašu burvību laukā, šis drīzāk būs studijas variants. Kad man būs studija...
(Leave a comment)

par blogošanu

apsveru domu uztaisīt blogu Mediumā un rakstīt par ceļojumiem angļu valodā, bet man jau pārāk daudz laika paņem rakstīšana latviski, ja vēl jādublē... un kāpēc man to vajag? dīvainas man dažreiz tās idejas... labāk sāktu darīt lietas, kuras esmu apņēmies izdarīt Amerikā, piemēram, uztaisītu jaunu mājaslapu burāšanai Rāznā, vai savu mājaslapu pārtaisītu un atjaunotu ar aktuālām bildēm (kas nav darīts kopš 2015. gada)... blogošana paņem pārāk daudz no mana laika, sevišķi, ņemot vērā, ka mani īpaši neviens tāpat nelasa un visu, pārsvarā, priekš sevis rakstu...
(Leave a comment)

Wednesday, December 26th, 2018

par katolicismu

šis gads tāds savāds - Lieldienas Seviļas katedrālē, Ziemassvētki Las Vegasas katedrālē... mja...
(Leave a comment)

Wednesday, December 19th, 2018

par skaistām valstīm

'skaista valsts' manā izpratnē ir pilnīgi nejēdzīgs vārdu savienojums, līdzīgi, kā 'ēdams ēdiens' vai 'mīļa mamma'... es nekad neesmu bijis nevienā valstī, kura man nešķistu skaista... ir daudz valstu, kuras man nav interesantas, piemēram, tādas ir lielākā daļa centrāleiropas valstu, bet apgalvot, ka tā pati Vācija vai Beļģija nav skaista būtu pilnīgi aplami, tās ir ļoti skaistas valstis.. vietām... kaut arī man pilnīgi neinteresantas... tas gan var būt arī no tā, ka ne īpaši labi tās esmu iepazinis, bet still...
(1 comment | Leave a comment)

Tuesday, December 18th, 2018

par ampīru

jā, jā, Staļins bija briesmonis, gan jau, ka tā arī bija... kas to tagad vairs var noskaidrot? skaidrs, ka cilvēks viņš nebija labs, bet par vienu vienīgu lietu gan post-padomju telpa viņam ir milzīgu pateicību parādā - par staļinlaika ampīru... diemžēl, šīs ēkas iet zudumā un reti kļūst par arhitektūras pieminekļiem un tiek aizsargātas... ir redzēti visai skumji eiroremontu rezultāti (cilvēkiem, kuri vēsturiskām ēkām taisa eiroremontu, principā, būtu pirkstus pa vienam nost jācērt - par katru tādu gadījumu), regulāri var redzēt graustus, kuri tiks nojaukti jebkurā brīdī... pagaidām mēs (ar 'mēs' es saprotu vairumu valstu, ne tikai Latviju) neprotam sargāt vēstures liecības... vakardien lasīju Adubona Amerikas putnu četrdesmit otrā gada daļēju faksimilu (Adubona ilustrācijas ar pievieotiem četrdesmit otrā gada tekstiem)... kopš Adubona laikiem daļas no viņa zīmētajiem un aprakstītajiem putniem jau sen vairāk nav, bet pie Milzu alka (Plautus Impennis) ir rakstīts sekojošais "Range: Now extinct. Last one killed in Iceland in 1844. Formerly bred on Funk Island, Newfoundland, the Faroes, Orkneys, etc. Wintered south to Massachusetts, and (casually) Florida; and Spain. This bird was the Arctic analogue of the Antarctic Penguins. Had it survived into the Twentieth Century, protection might have saved it. Slaughtered, however, for food and feathers, it was wiped out before human beings had achieved the appreciation of birds that, today, makes their conservation possible."

Kaut kurā brīdī cilvēce attapsies, ka arī šis tas no padomju arhitektūras ir vērtīgs. Patiesībā, Padomju Savienībā bija krietni vairāk labas un skaistas (gaumes, protams, mēdz atšķirties) arhitektūras, kā mēs esam raduši domāt. Bet baidos, ka tik nesanāk, kā ar milzu alkiem - kad mēs to sapratīsim, būs jau daudz par vēlu, lai kaut ko glābtu.

Un jā, šeit, Amerikā, ar visu tās viktoriānismu, edvardiānismu, jūgendu, neoklasicismu labākajās Vitrūvija tradīcijās, dīvainajām gotikām un barokiem, nemaz nerunājot par visu iespējamo postmodernisma spektru, šeit man trūkst banāla Rēzeknes I stacijas rajona Staļina ampīra.
(16 comments | Leave a comment)

par vairāksolīšanu

nu un kā man tagad darīt? netīšām iemaldījos ībejā un tur izsolē tirgo Horseman 450 (4x5 collu) kameru... man ir draņķīga krievu (5x7 collas) - smuka lomogrāfija sanāk; un vidēji laba amerikāņu (8x10 collas) kamera - ja sanāk neizkustināt, bildes sanāk fantastiski labas, bet fokuss ir nopietna problēma, jo visa danco un kad nofokusē, liekot kaseti teju vienmēr par pāris grādiem izkustas un fokuss aiziet ellē.....

Horseman ir visai augstas kvalitātes mehānismi un savienojumi un viņu tirgo ar diezgan nesliktu stiklu... bet naudas liekas nav... bet ļoti gribas... ja man Amerikā būtu kamera, es varētu kaut ko šeit pabildēt, dzīve kļūtu nedaudz rožaināka... no otras puses, es jau esmu pierakstījies uz fotokursiem, kur uz trīs mēnešiem dod lietošanā 4x5 collu kameru... uff... dilemma, dilemma... ienīstu ībeju :P 4 stundas un 15 minūtes, lai izlemtu...


UPD: nopirku tomēr... eh...
(Leave a comment)

Monday, December 17th, 2018

par The Third and The Mortal

pēdējās dienas kārtoju diskos lietas un tur ir milzīgs daudzums korespondences un piezīmju sākot ar 2002. gadu līdz 2006.. un tik ļoti pavilka uz nostaļģiju.. un tad es atradu word dokumentu ar The Third and The Mortal dziesmu tekstiem... šo grupu neesmu klausījies gadus... gadus daudz... noooostaļģiiijaaa.. nezinu, kas var būt sentimentālāks par TT&TM, ja nu vienīgi Persephone, bet tā jau nākamā stadija... tas jau tad, ja to korespondenci patiešām sākšu lasīt...

vērt vaļā uzmanīgi, gotiski un banāli dziesmas vārdi )
(Leave a comment)

Wednesday, December 12th, 2018

par Gūtenbergu

Wordpress apgreidojās uz v5 un automātiski iet ar gūtenbergu... 15 minūtes domāju par pašnāvību, tad pamēģināju editot pašreiz rakstāmo ierakstu, sapratu, ka viss ir bezcerība un vanitas, metu mieru... nākamajā dienā iegūglēju un izrādījās, ka jau ir plagins, kurš uzliek veco editoru... lejuplādēts jau miljons reižu... nekad nav patikuši visādi mārkdauni, wysiwyg un citas jaunmodīgas fīčas, kuras īsti nepadara dzīvi vienkāršāku, tikai rada vienkāršības redzamību... laikam vienkārši kļūstu vecs un samazinās neirplastika
(Leave a comment)

par garlaicību #2

paldies par atbildēm par garlaicību... vairumam garlaicība saistās ar bezdarbību, bet man bezdarbība nav nepieciešama, lai garlaikotos... man garlaicīgi ir vienmēr, kad nav uzbudinātas smadzenes un tas ir galvenais iemesls, kāpēc es vispār kaut ko daru, kaut kur braucu, vienmēr cenšos izdomāt kā nodarbināt smadzenes.. es nespēju normāli ēst pie galda vai skatīties filmu nedarot neko fonā, nemaz nerunājot par mūzikas klausīšanos... es reti eju uz koncertiem, lai arī mūzika man patīk, jo koncertā nedrīkst paralēli kaut ko darīt... mazo mobilo telefonu laikā es koncertos iemanījos lasīt grāmatas, tagad tas nav iespējams, jo no ekrāna spīduma divas nākamās rindas viebsies... no teātra izrādēm es parasti aizeju pēc pirmā cēliena un lielā daļā koncertu ir tas pats... [info]heda saka, ka viņai garlaicīgi vājos kultūras pasākumos, šo es ļoti labi saprotu, bet man ir garlaicīgi gandrīz visos... un ziņkārību esmu iemācījies apvaldīt, jau kaut kādus gadus nejūtos slikti aizejot no kaut kurienes, kur esmu samaksājis naudu, lai tur atrastos, nemaz nerunājot par lietām, kur naudu maksājis neesmu...

bet darbs, no fiziska darba es mirstu nost no garlaicības, es pat uz trenažieriem eju ar Kindlu, jo citādi ilgāk par pusstundu nespēju to izturēt...
(12 comments | Leave a comment)

par garlaicību?

ko jūs darāt, lai cīnītos ar garlaicību?
(5 comments | Leave a comment)

Friday, December 7th, 2018

par modeļu sejas izteiksmēm

ir vismaz viena lieta, ko man būtu vērts pamācīties no modes fotogrāfiem... vispār, man modes fotogrāfija nepatīk, bet šī viena lieta ir tā, ko man ir jāmēģina paņemt - modeļu sejas izteiksmes... paņemsim, teiksim, Stīvenu Mīselu - modeļu sejas izteiksmes ir lieliskas.... tās ir pilnīgi blank... tajās nav nolasāms ne mazākais domu grauds... nemaz nerunājot par ne tik augstās modes fotogrāfijām, kur 100% visām modelēm sejas izteiksme ir 'ņem mani, kamēr karsta'... es vienmēr esmu cietis no modeļu trūkuma, bet kad atnāk meitene un uztaisa dakfeisu vai 'atšauj' dibenu, fotosesija beidzas krietni ātrāk, kā gaidīts, meitene dabū pāris bildes, ko ielikt FB, bet vairāk mēs nekad netiksimies...

viens no foto projektiem, ko plānoju atgriežoties mājās - [brīdinu, ka nekas oriģināls tas nav] klasisko gleznu citāti lielformāta fotogrāfijā... un ja paskatāmies sieviešu portretus renesances laika gleznās (sevišķi ziemeļu renesances), tad tieši šādas sejas izteiksmes es gribu savām modelēm... būs grūti... bet skaisti...
(2 comments | Leave a comment)

Tuesday, December 4th, 2018

par aristokrātiju un mūsdienu baltajām apkaklītēm

manuprāt, mūsdienu baltās apkaklītes, kas strādā 8 stundas un ne tikai baltās, ir kļuvuši visai līdzīgi 19. gadsimta aristokrātiem, kuri nestrādāja vispār.. katram kaut kādi hobiji un idejas, teju katrs 'specializējas' kaut kādās lietās, kuras galīgi nav saistītas ar darbu vai izglītību - cilvēki dzied, spēlē, dejo, bildē, uzņem filmas, raksta grāmatas, ceļo, rada zināšanas... ļoti atgādina visus 18.-19. gadsimta aristokrātus, kuriem nebija jāstrādā, bet bija laba izglītība un plašas intereses... pateicoties šiem cilvēkiem ir vairums zinātņu un zināšanu, pateicoties viņiem mēs zinām par sen izmirušām tautām un pat savu vēsturi mēs zinām tikai pateicoties tam, ka kādi muižnieki garlaikojoties rakstīja hronikas, pētīja avotus un apkopoja informāciju... protams, viņiem arī jāpateicas, ka mums ir senlatviešu mitoloģija un tautasdziesmas, pirmo paši teju pilnībā visu sacerēja, pēdējās tikai pārrakstīja un izlaboja atbilstoši laikmeta garam...

interesanti, vai ir kāda pievienotā paliekošā vērtība tam, ko mēs darām šodien ārpus saviem Bullshit jobs, kuros vairums no mums nekādu pievienoto vērtību nerada, tikai un vienīgi ģenerē naudu...
(2 comments | Leave a comment)

par fotokursiem

cik stulbi, pirms mēneša pierakstījos uz tintaipa kursiem šajā nedēļas nogalē un tagad viņi uzraksta, ka sorry, nebūs, atdosim tavus 350 dolārus, dzīvo vien tālāk... bet pa to laiku mana foto abstinence jau ir tādā līmenī, ka man šī banālā ziņa teju nervu sabrukumu izraisa... cik nejauki...
(Leave a comment)