Wednesday, June 19th, 2019

par relativitāti

nesen konstatēju, ka Porto esmu bijis divreiz vairāk reizes, kā Liepājā, Barselonā vai Lisabonā - divreiz vairāk, kā Ventspilī, un tā tālāk... Liepāja (atšķirībā no Ventspils) man patīk, bet iemesls, kāpēc es tik reti esmu Kurzemē ir nedaudz paradoksāls - Kurzeme ir tālu no Rēzeknes... un vēl interesanti, ka Rietumkurzemi man ir ļoti grūti uztvert kā Latviju
(8 comments | Leave a comment)

Friday, May 17th, 2019

par grāmatām

mani šokē cilvēki, kuri ienākot telpā ar daudz grāmatām, nepievērš ne mazāko uzmanību tām... pēdējo mēnesi dzīvoklī remonts un daudz strādnieku staigā šurpu un turpu, un vēl neviens nav pievērsis uzmanību grāmatām... un tikai viens pievērsa uzmanību lielformāta kamerai, kura pus dzīvokli aizņem... atzinās, ka Padomju laikos arī filmiņas vannasistabā attīstīja... es laikam esmu kaut kāds frīks...
(6 comments | Leave a comment)

Tuesday, April 23rd, 2019

par пошлость

burvīga Samuila Lurjē lekcija, kur viņš runājot par literatūru iztirzā jēdzienu 'пошлость' - jēdzienu, kura man drausmīgi trūkst latviešu valodā - šeit
(10 comments | Leave a comment)

Sunday, April 14th, 2019

par Latvijas vēsturi

beidzot esmu piesēdies, lai izveidotu savas bibliotēkas indeksu.. man ir visai daudz vecu grāmatu, arī latviešu valodā, un vecām grāmatām bieži vien klāt nav gada... tas, ko sapratu katalogizējot grāmatas, ka pateicoties Latvijas īsajai un dinamiskajai vēsturei no deviņpadsmitā gadsimta beigām līdz divdesmitā gadsimta vidum, grāmatas absolūti nesgādā grūtības visai precīzi datēt ar precizitāti vismaz 10 gadu robežās, bet bieži vien arī vēl šaurākās robežās... tas pats arī ar literatūru krievu valodā... un galīgi nestrādā ar grāmatām angļu valodā...
(Leave a comment)

Tuesday, April 2nd, 2019

par atgriešanos #3

ceturtdien līdz kādiem pieciem pēcpusdienā būšu kaut kur pa Rīgas centru, tā ka ja kādam gribas padzert tēju... nu, jūs sapratāt, es pēc jums visiem esmu mežonīgi sailgojies :)
(3 comments | Leave a comment)

Thursday, March 28th, 2019

par sociālajiem medijiem

vecmamma kādreiz stāstīja par to, kā bērnībā dažkārt svētdienās pēc baznīcas ar visu saimi devās pie kaimiņiem.. pieaugušie un vecie sēdēja goda vietās, bērni apkārt, kur kurais, uz grīdas, sliekšņa, krāsns, visi sēdēja apkārt istabas centrā uzstādītajam radio aparātam un klausījās ko vēsta no tālās tālienes... radio neraidīja cauru diennakti, bet tikai noteiktās stundās... tauta noklausījās kas nu radio bija sakāms vai spēlējams un katrs devās uz savu pusi... un tā bija īsta maģija... sevišķi grūti to bija saprast vecajiem, un, protams, bija milzīgs daudzums aizspriedumu...

tādu, lūk, maģiju ir piedzīvojuši cilvēki, kuri joprojām ir ar mums...
(6 comments | Leave a comment)

Friday, March 8th, 2019

par atkritumiem

antropologi saka, ka cilvēkam ģenētiski nav ieprogrammēts novākt pēc sevis - kad cilvēka priekštecis dzīvoja kokos tas nebija aktuāli, jo, well, no koka viss, kas nokrīt, pazūd, nekādi higiēnas vai teritorijas noteikšanas apsvērumi darboties nevarēja... kad pērtiķis nokāpa no koka un sāka izmantot instrumentus, arī sapiensu apmetnēs gadu tūkstošeim atkritumi un, dažreiz pat apbedījumi, ir visapkārt, t.i., netiek nodalītas atsevišķas vietas tualetēm vai atkritumiem... kaut ko līdzīgu, gan ne tik lielā mērā, joprojām var redzēt daudzviet Indijā vai mazāk civilizācijas skartās ciltīs Āfrikā.. par atkritumiem īpaši neiespringa ne tikai viduslaikos, bet arī renesances laikā un tikai pēdējos gadsimtos sāka pamazām aizdomāties par to, ka īsti labi nav, un ka 'sliktais gaiss' nogalina, pirmā kanalizācija parādās tikai deviņpadsmitajā gadsimtā, kaut kādai atkritumu apsaimniekošanas aizmetņi deviņpadsmitā gadsimta beigās, kad pilsētas, burtiski, ieauga atkritumos... atkritumu šķirošana ir pavisam svaigs trends un tagad jau rodas dažādas zero waste un tamlīdzīgas sektas, kas, kā parast - kad cilvēkiem nav ko darīt, viņš sāk jukt prātā un ielīgt ekstrēmismos... tai pat laikā pabraucot pa Latvijas mežiem mēs šur un tur redzam spontānās izgāztuves un pie mums nav viss tik traki, pat salīdzinot ar citām 'civilizētām' valstīm... Spānijā, piemēram, ja kalnos ir kāda bedre un tur var piebraukt ar auto, ar milzīgu varbūtību tā būs piegāzta ar sadzīves atkritumiem... šeit - Amerikā ar mēslošanu nav tik traki, bet pēc maniem novērojumiem, mēslo pārsvarā melnie (es nekad nevienu balto vienkārši neesmu pieķēris) - apēd šokolādi vai čipsus, iepakojumu atstāj, kur tobrīd atrodas, vai nevērīgi izmet... metro dzer kafiju, jākāpj laukā, papīra glāzi ar neizdzerto kafiju atstāj turpat uz sēdekļa, kuru, protams, nākamais pasažieris netīšām izgāž.. vietas, kur apgrozās melnie ir visai aizmēslotas, sevišķi - sabiedriskais transports... bet to var saprast, viņi neizgāja no Āfrikas, tāpēc arī cilts iekārtas motīvi saglabājušies daudz labāk, kā mums... mēs cēlām pilsētas un mirām no 'sliktā gaisa', viņi vienkārši gāja uz citu vietu....
(2 comments | Leave a comment)

Tuesday, March 5th, 2019

par angļu valodām

parasti izvēloties nākamo grāmatu lasīšanai pēc angļu valodas izvēlos krievu un otrādi (latviešu valodā praktiski nelasu - neprotu), bet tagad uzreiz pēc Palaņaka paņēmu Šerloku Holmsu un akmansdies - ja Palaņaks ir mega viegli lasāms, valoda ļoti tīra un vienkārša, viņu var lasīt pat cilvēks, kurš lasa ar vārdnīcu un tas nebūs baigi sarežģīti (tas gan neattiecas uz visām grāmatām, piemēram, Pigmy lasīt ir gandrīz tik pat smagi, kā Mehānisko apelsīnu).. un Konans Doils raksta tā, ka viktoriāniskāks par viņu varētu būt ja nu vienīgi tikai Vailds... bet Vailds ir poētisks un viņam nav tik sarežģītu tiešās runas konstrukciju.. šķiet... un salīdzinot Palaņaku ar Doilu ir sajūta, ka starp šīm divām valodām nav it nekā kopīga...

nu jā, mēģinu lasīt Šerloku... un par to kaut kā dīvaini jūtos, jo visi šie musketieri, grāfi monte kristo, nožēlojamie, žili verni un pieneņu vīni, nemaz nerunājot par neskaitāmajiem kovbojromāniem, fantomasiem, u.c., tā visa manā izpratnē ir pusaudžu literatūra... tāpat es jūtos, piemēram, par Dekameronu, bet to es tajā laikā neizlasīju un tagad man ir sajūta, ka es tam esmu par vecu... nolēmu pārbaudīt, vai tiešām šī literatūra ir saprotama tikai pusaudžiem un pēc tam neaktuāla - musketieri man jau tolaik likās garlaicīgi, tāpēc nolēmu sākt ar savu mazpadsmit gadu mīļāko varoni - Šerloku... neko daudz izlasījis neesmu, bet pagaidām absolūti apbur valoda (bērnībā lasīju latviešu, un, iespējams, krievu valodā) un viss pārējais tiktāl ļoti sekundārs... tad nu redzēs, vai aizraus, bet ja neaizraus, visdrīzāk, metīšu malā, kad būšu pārsātinājis sevi ar valodas estētiku..
(Leave a comment)

Friday, March 1st, 2019

par 'mākslu'

interesanti, ka nekontrolējamu vai vāji kontrolējamu rezultātu par 'mākslu' sauc arī amerikāņi... sevišķi tas ir dīvaini fotoskolā mācoties mākslas fotogrāfiju - visam ir jābūt perfekti izsvērtam, pārdomātam, zinātniski pamatotam, nekādas improvizācijas... un ja tiek pieļauts kaut mazākais nejaušības moments, tas tiek saukts par 'mākslu'....

"nē, nu var jau darīt arī tā, bet tad jums sanāks māksla"
(2 comments | Leave a comment)

Thursday, February 28th, 2019

par Bēthovena septīto

no Bēthovena mana mīļākā simfonija ir septītā, bet kopš to ir sākuši likt teju katrā otrajā draņķīgā filmā sākusi parādīties nepatika... vismaz filmu kontekstā..
(7 comments | Leave a comment)

Wednesday, February 20th, 2019

par dāvanām tuvajiem un mīļajiem

Kādreiz, kad pasaule vēl bija liela un izbraukt kaut kur no sava dzimtā ciema bija vesels piedzīvojums, katrreiz mājās palicējiem bija jāved dāvanas. Un tolaik tas bija viegli, jo pasaule bija atšķirīga un vienmēr varēja atrast ar ko pārsteigt mājiniekus un draugus. Pasaule pamazām sašaurinājās un ceļot sanāca biežāk. Atrast kaut ko, kas nebūtu mājās kļuva grūtāk un vest dāvanas pārstāju. Palika gan tradicionālās glāzītes krusttēvam, kuram visi ved glāzītes ar tūristiskiem skatiem, jo visi ir pārliecināti, ka viņš tās krāj. Viņš gan par to, šķiet, neko nezina. Nu un magnētiņš vecākiem. Tas arī viss. Un tas ir vienkārši. Neatrast magnētiņu un glāzīti var ja nu vienīgi kādās Bosnijas dzīlēs.
Nu lūk, bet tagad mēs esam projām 8-9 mēnešus un gribētos visiem tuvajiem un mīļajiem (bet tādu ir daudz) atvest kaut ko jauku. Un te nu izrādās, ka Amerikā nav it nekā, ar ko varētu kādu patīkami pārsteigt. Tā nu mēs salasījām pārakmeņojušos kokus, bet izrādījās, ka salasījām maz un visiem nepietiks. Izložņājām visus apkārtnes antikvariātus un nu izskatās, ka brauksim uz mājām vispār bez dāvanām. Nu, atskaitot pāris akmeņus tiem, kas pirmie brauks. Laikam jāsāk atteikties no šīs dāvanu vešanas tradīcijas pilnībā, galvenā dāvana taču, kā saka mana mamma, esam mēs :D
(4 comments | Leave a comment)

Friday, February 15th, 2019

par dubļiem

uz mūsu ielas ir viens stūris, kur saimnieki nav nostiprinājuši slīpumu un dubļi pastāvīgi tek uz gājēju celiņa... drausmīgi kaitina, vienmēr apeju pa braucamo daļu... šādas vietas Bostonas apkārtnē zinu vairākas un vienmēr, arī ar šo, kurai eju garām katru dienu, tas ir visai nepatīkami... un Latvijā, Krievijā, Baltkrievijā, Lietuvā, Ukrainā un citās draudzīgajās valstīs tā ir norma... vispār, ja esot Latvijā ziemā gribas redzēt baltu sniegu ne tikai dziļā mežā, kur neviens nekad nebrauc, tuvākā vieta ir Igaunijas salas..
(2 comments | Leave a comment)

Thursday, January 31st, 2019

par roku spiešanu

braucot uz Ameriku es zināju, ka amerikāņi nespiež roku.. izrādījās, ka spiež... reti, bet spiež.. bet parasti tās ir vai nu sievietes, kuras pastiepj roku rokasspiedienam vai arī iepazīstoties vai atvadoties (ne satiekoties) vecāka gadagājuma vīrieši... vienāda statusa vīrieši roku viens otram parasti nespiež... vismaz no manas pieredzes..
(2 comments | Leave a comment)

Tuesday, January 29th, 2019

par miegu

kāpēc zinātnieki meklē zāles no nepieciešamības mirt, bet neviens nemeklē zāles no nepieciešamības gulēt?
(3 comments | Leave a comment)

Thursday, January 24th, 2019

par grafomāniju

kā atpazīt grafomānu? nu, ja viens bloga ieraksts ir 32 tūkstoši vārdu, domāju, ka tas var liecināt par zināmu grafomāniju...
(Leave a comment)

Sunday, January 20th, 2019

par dzeņiem

Los Andželosā redzēju dzeni ar sarkanu galvu kā multenēs (Acorn woodpecker [Melanerpes formicivorus], apdzīvo ASV rietumu krastu līdz Kanādas robežai un uz dievidiem areāls stiepjas līdz Bogotai)... pirmā doma bija - dzeņiem jābūt sarkanai galvai, lai nomaskētu asinis no pārsistās galvas...
(Leave a comment)

Wednesday, January 9th, 2019

par fotoskolu un sabiedrisko transportu ASV

šodien sākās nodarbības Jaunanglijas fotogrāfijas skolā, mācīšos 'advanced darkroom'... pagaidām ar visu ļoti apmierināts, gaidīju, ka būs triviālas, garlaicīgas lietas... gluži iesācējs neesmu, bet pagaidām man ir par sarežģītu.. nu, galvenokārt tāpēc, ka es biju pieradis visu darīt uz intuīciju, bet šeit pret intuīciju izturas ar nicinājumu un liek katru soli pamatot zinātniski - 'šo ir jānobildē tā, lai var attīstīt normal development tehnoloģijā un printēt uz 3 kontrasta papīra'... es vispār neiztēlojos kā kaut kas tāds ir iespējams, bet nu... mācīsimies.. ja izturēšu, no šejienes aiziešu ar pamatīgu zināšanu bagāžu... nepatīkamā lieta - reklāma bija salti meli - skola nodrošina tikai ar laboratorijas aprīkojumu un ķīmiju, fotoaparātam jābūt savam (reklāmā bija minēts, ka dos 4x5 formātu uz to laiku, bet izrādās, ka tikai viens uz klasi, veiksmīgi sagadījās, ka pats nopirku kāreiz), filma pašam jāpērk un 4x5 filma it nemaz nav lēts prieks... ļoti ceru, ka vismaz fotopapīru dos... nu, un pozitīvi ir tas, ka man tagad ir caurlaide un trīs mēnešus 24/7 varu izmantot skolas laboratoriju...

ok, tagad skumjais moments - uz turieni braucu ar autobusu no pieturas, kuras nav (google un city mapper rāda, bet dabā viņas nav - Amerikā tā gadās, ka pašam jāzina, kur pieturas, ka dabā viņas nekādi nav apzīmētas, bet šeit arī šoferis, kuru izdevās apturēt, apstiprināja, ka pieturas nav... teica, ka nākamreiz ja tā notiek, lai slēdzu telefonā lukturi un spīdinu šoferim acīs, garantēti paņemšot :D ), aizbraucu līdz pārsēšanās pieturai un nākamais autobuss aiztaisīja durvis deguna priekšā... nākamais autobuss pēc 40 minūtēm, nodarbība sākas pēc pusstundas... ar Lyftu par 11 dolāriem paspēju tikt gandrīz laikā... atpakaļ bija interesantāk - city mapperis parādīja, ka ar trīs autobusiem varot tikt, ar diviem nobraucu un trešais jau bija aizgājis... atkal jāgaida stunda... labi, ka netālu bija metro līnija... rezultātā līdz mājām braucu vairāk par divām stundām nomainot 6 transporta līdzekļus, pa ceļam nonākot centrā, kur kādā metro stacijā Regitu satiku, arī brauca uz mājām... nedaudz par traku... kājām būtu jāiet 2 ar pusi stundas, bet ar sabiedrisko sanāk gandrīz tik pat ilgi.. sabiedriskais Amerikā ir drausmīgāks, kā nabadzīgākajās trešās pasaules valstīs... Bostonā vēl skaitās labs, patiesi neefektīvs tas ir Kalifornijā, ar to arī visās ASV pazīstams... to mēs pirms nedēļas izbaudījām arī uz savas ādas...
(4 comments | Leave a comment)

Saturday, January 5th, 2019

par jātnietku

Ak, jā, es tak aizmirsu palielīties (bet tas ir svarīgi, jo dažreiz lietas datēju ceļojot atpakaļ pa saviem ierakstiem cibā), ka vakar beidzot saņēmu savu Ziemassvētku dāvanu sev - Horseman 450... tagad man ir visi trīs izplatītākie lielie formāti, turklāt, dažādu profesionalitātes pakāpju.

Viss aizsākās pirms pieciem gadiem, kad es sāku eksperimentēt ar filmu un izvirzīju sev par mērķi piecu gadu laikā iemācīties bildēt uz lielā formāta. Viena no nedaudzajām apņemšanām manā mūžā, ko esmu piepildījis, turklāt nedaudz ātrāk par plānoto un ar neiedomājamu baudu. IDigitālais formāts tagad ir garlaicīgs un uz digi tikai fotosesijas sākumā bildēju, iesildīšanos.

Pirmais bija FK 13x18 - krievu kaste, izskatās smuki un antīki, kaut arī samērā jauna. Principā, dāvana no Regitas aizpagājušā gada Ziemassvētkos/Jaungadā. Precizitāte nekāda, smuku bildi uzņemt var, bet baigi jāpiepūlas, objektīvs mega-mīksts, bet ne labā nozīmē, būtībā - mākslai ļoti laba kamera, jo nekad nezini, kas/vai sanāks beigās. Collās formāts 5x7 - vidējais no standarta lielajiem formātiem.
Otro nopirku sev pagājušajā ziemā pa vasarā Rāznā burājot sapelnīto naudu - mana dārgākā kamera, arī skaitot digitālās - Burke & James Grover 8X10... fantastiska kamera, es beidzot sapratu, ko nozīmē kvalitāte lielformāta fotogrāfijā. Labs, ass stikls un lielākais no standarta lielajiem formātie - 8x10 collas. Sanāk ļoti skaisti, bet ir viens liels trūkums - precizitāte nav perfekta, asums periodiski nositas liekot iekšā kaseti, turklāt, pa gadu man tā arī nav izdevies viņu kārtīgi nofiksēt uz statīva. Turpināšu pie tā strādāt.
Un tagad kļuvu par mazākā un visbiežāk sastopamā formāta īpašnieku - 4x5 collas. Izmērs ir maziņš, taču kamera ir moduļu tipa, kas nozīmē, ka par salīdzinoši nelielām naudām (nu, noteikti neiztērējot tik daudz, cik par Groveru samaksāju) varu viņu palielināt līdz tiem pat 8x10, bet paliekot pie lieliskas precizitātes. Šī jau ir pro gala kamera un operēt ar to ir bauda. Man šeit - Amerikā nav statīva, bet pat uz galda sanāca salikt tā, ka kamerai esot no sāna un augstāk portatīvā ekrāns uz fokusēšanas stikla ir bez distorcijām un perfekti ass. Sajūsmai nav robežu. Un jā, bildēt 4x5 ir arī lētāk un parocīgāk plenēros, kā 8x10 :D Bet nez vai tas mani atturēs no 8x10 stiepšanas, nedomāju, ka mazais formāts dos tādu pašu burvību laukā, šis drīzāk būs studijas variants. Kad man būs studija...
(Leave a comment)

par blogošanu

apsveru domu uztaisīt blogu Mediumā un rakstīt par ceļojumiem angļu valodā, bet man jau pārāk daudz laika paņem rakstīšana latviski, ja vēl jādublē... un kāpēc man to vajag? dīvainas man dažreiz tās idejas... labāk sāktu darīt lietas, kuras esmu apņēmies izdarīt Amerikā, piemēram, uztaisītu jaunu mājaslapu burāšanai Rāznā, vai savu mājaslapu pārtaisītu un atjaunotu ar aktuālām bildēm (kas nav darīts kopš 2015. gada)... blogošana paņem pārāk daudz no mana laika, sevišķi, ņemot vērā, ka mani īpaši neviens tāpat nelasa un visu, pārsvarā, priekš sevis rakstu...
(Leave a comment)

Wednesday, December 26th, 2018

par katolicismu

šis gads tāds savāds - Lieldienas Seviļas katedrālē, Ziemassvētki Las Vegasas katedrālē... mja...
(Leave a comment)