šis ir ļoti izdevīgs laiks, lai Zeļenskis kļūtu par bestselleru autoru, turklāt, rakstīt var jebko... pašam gan jau nav laika, var ghost writerim uzdot...

no otras puses, arī Putins varētu izdot kaut kādu "Моя борьба с бездуховностью коллективного запада", domāju, ka arī pirktu neslikti

Tā kognitīvā disonanse, kad sestdien sinagogā uz lūgšanu savākušies ebreji pārrunā labākās cūkgaļas kotlešu receptes...
Uz vatafaku rabīns noreaģē ar ebreju gudrību: "что вкусно, то кошерно"

Otrs stāsts: Iznāk bijušie darba devēji no biroja, slēdz ciet durvis:
Vīrs: "Гы, гы, смотри, еврей на самокате"
Sieva: "Дурак, это же Андрис"

Pēc neilga laika kādā pasākumā kopā ar maniem draugiem pārunā šo notikumu un draugi izstāsta, ka mana vienīgā saistība ar ebrejiem ir peisi.
Vīrs aktīvi aizstāv viedokli, ka nevar nebūt ebrejs, pēc izskata vispār tipisks ebrejs.
Sieva iebilst: "Так посмотри на его нос"
Draugs: "Нууу, вообще-то у него ринопластика была"

Ar ebrejiem pēdējos gados kontakta ir bijis daudz, bet neviens no ebrejiem nekad nav uzskatījis par savējo.

runājoties ar diviem lingvistiem, zinātņu doktoriem lietuviešiem no Poznaņas universitātes, pajautāju kas ir lingvistikas mīts, kurš viņiem nepatīk visvairāk, abi atbildēja to pašu - viedoklis, ka standarta lietuviešu valoda ir vecākā dzīvā valoda pasaulē un tuvākā sanskrita radiniece... un uz atspēkojumiem cilvēki ar 9 klasu izglītību strīdoties pretī un sakot, ka zinātnieki neko nesaprot jeb ka apzināti slēpj patiesību... I know the feeling...

nu un arī manu viedokli par to, ka "dialekts" nav zinātnisks, bet politisks jēdziens, lingvisti runājot par izloksnēm un variācijām, bet par dialektiem viņi neko nezinot...

Culture of Honor

Nelielas pārdomas lasot Pinkeru un nedaudz vairāk iedziļinoties maltusiānismā un demogrāfisko pāreju teorijā:( ... tālāk ... )

savulaik, kad studēju psiholoģiju, lekcijās parasti tika uzsvērta emocionālās inteliģences nozīme un tas, cik slikti ir apspiest emocijas, kaut arī tika uzskatīts, ka impulsu kontrole tomēr ir svarīga... no kāda intelektuālās attīstības deviāciju kursa atceros interesantu piemēru par to, ka cilvēki ar garīgām atpalicībām, kuri nav iemācījušies kontrolēt emocijas, bieži spēj iebāzt sev mutē dūri... cilvēki, kuri kontrolē emocijas, to nespēj, sejas muskulatūra ir pārlieku saspringta...

tad nu lūk, šodien man rodas priekšstats, ka katrs otrais bez īpašām grūtībām spēj iebāzt mutē dūri... vēl vairāk, arvien biežāk uznāk vēlēšanās, kaut pasaulē emocijas tiktu aizliegtas ar likumu... un radīts serums, kurš izslēdz emocijas, līdzīgi, kā filmā Equilibrium... esmu pārliecināts, ka no tā pasaule kļūtu tikai labāka... pretējā gadījumā mēs drīz nonāksim pie nāvessoda par ticīgo/nebināro/diētisko/seksuālo/etnisko/kulturālo/politisko/jūneimit jūtu aizskaršanu...

interesanti, kad mūsu kultūrā parādās "labā" un "kreisā" ideja? un un kādēļ indoeiropiešiem "labais" ir "labs" un kreisais - kā sanāk...

autobusā blakus sēž, pēc visa spriežot - vietējie, melnais, indiete un baltais.. melnais, šķiet, snepčatā bez austiņām skatās, pēc visa spriežot, komiskus reperus vai reperu parodētājus, indiete tiktokā indiešu kāzas un baltais tiktokā jēlus balto stendaperu tualetes jokus...

Es vienīgais saskatu paralēles starp katāriem un vegāniem? Nu, vai ne obligāti vegāniem, bet New Age liberālo doktrīnu. Hz, vai tai jau ir dots kāds nosaukums, jeb nosaukumu un definīciju tā iegūs tikai pēc kādiem gadiem.

interesanti, ka studiju laikā izvairījos pat no materiāliem angļu valodā un ja bija iespēja, meklēju krievu tulkojumus... nu, tolaik krievu valodu zināju daudz labāk par angļu... šobrīd laikam vienalga, varbūt pat angļu ir vieglāk.... kādā brīdī, šķiet, ka tas bija, kad rakstīju par Tallinas plānojumu, nebija materiālu citās, kā tikai igauņu valodā... pamežģīju acis un google translate, bet galā tiku pārsteidzoši labi, iemanoties pat diezgan veikli sameklēt vajadzīgo info igauņu valodā un ātri atrast vajadzīgo... pēc tam bija jāstrādā ar poļu un lietuviešu tekstiem un ja poļu pamatzināšanas man ir, ar leišu mēli bija smagāk, bet arī nekā traģiska... tagad rakstu par latviešu mitoloģiju un vairums tekstu ir viduslejasvācu un latīņu valodās... un ja teksts ir viduslaiku franču vai vecajā viduslejasvācu, tad meklēju vai nav izdots vēlāk jaunajā viduslejasvācu vai vēl labāk - vidusvācu, bet ideālā gadījumā - latīņu valodā... pēkšņi izrādījās, ka strādāt ar latīņu tekstiem ir pārsteidzoši viegli, kaut gan savulaik, kad centos mācīties, netiku tālāk par kaut kādām standartfrāzēm un sākot zubrīties locījumus, beidzu zubrīties valodu... secinājums - strādāt ar valodām, kuras ne pārāk zināmas, ir relatīvi viegli (es šeit nedomāju kaut kādas Āzijas vai Āfrikas tautu valodas, protams, piemēram, pie grieķu tekstiem es arī iestrēgstu, bet vairāk tāpēc, ka es joprojām neesmu normāli apguvis grieķu burtu lasīšanu, kas it kā ir vienkārša, bet kamēr datorā, kad tas ir paplūdis burts grāmatā, tā ir nelaime)..

bet, vispār, šodien strādāt ar tekstiem ir ērti, ļoti daudz ko var atrast internetos digitalizētu un ne tikai kaut ko super populāru, kā Minsters vai Olavs Magnuss, bet pat visādus relatīvi lokāla mēroga autorus kā Kelhs, Vilkens, Peucers vai Einhorns... nu un Google Translate beidzot ir diezgan gudrs, ar latīņu valodu galā tiek relatīvi labi, ar vācu dialektiem ne tik, bet daudz labāk, kā varētu gaidīt... atceros, kad mēs kaut kādā 2005. gadā ar kursabiedriem netikām galā ar neirofizioloģijas tekstiem un aizinājām palīgā Google Translate... pēc kārtīgas izsmiešanās apbruņojāmies ar kaut kādu anatomijas vārdnīcu un turpinājām vien burtot angļu valodā...

un šo te es tagad rakstu vienkārši tāpēc, ka slinkums konspektēt grāmatu par Kārļa Lielā burvju apkarošanas kampaņu :D

interesanti, ka daudzi tie, kas savulaik gāja uz barikādēm, šodien ir dusmīgi antivakseri... turpina cīnīties par savām brīvībām... vai arī vienkārši turpina cīnīties...

Patīk šodienas 6 - 10 gadīgu bērnu (pārsvarā - meiteņu) eksistenciālisms. Pēdējā laikā jahtas braucienos diezgan interesanti par ko runā bērni, kad pieaugušie neklausās (vai vismaz viņi domā, ka neklausās). Nupat meitenes diskutēja par to, kā būtu, ja tagad visi pieaugušie nomirtu? Kā nokļūtu krastā, kas būtu, ja ilgstoši būtu jāpaliek dzīvot uz jahtas. Bet vakar bija vēl foršāk - citi bērni sprieda, ka ja tagad pieaugušie nomirtu un bērni paliktu vieni paši ezera vidū, lai izdzīvotu, nāktos sacept un apēst pieaugušos. Un no matiem sapīt paklājus un plediņus. Un tā kā matu plediņiem var nepietikt, nāksies griezt arī pašiem sev matus un tad bija diskusija kā metīs lozes, kuram pirmajam būs jāgriež mati… Nākotne ir drošās rokās, šie izdzīvos!

šodien apglabājām vecmammu... nu, tas ir, man viņa bija pa-vecmamma - patēva māte... bērnība pa daļai pagāja pie viņas laukos un pēc tam es viņu redzēju tikai pāris reizes... neko tuvi mēs nebijām... bērēs cilvēki stāstīja savas atmiņas par viņu un es sapratu, ka man īpašu atmiņu saistībā ar vecmammu nav... bet jo vairāk interesanti ir tas, ka daudziem, ieskaitot cilvēkus, kuri ienākuši ģimenē krietni vēlāk, esot priekšstats, ka starp mums bija konflikts... un tie, kas ģimenē ir kopš manas bērnības, ar mani šajās dienās nereti uzsāka sarunu apmēram "es zinu, ka starp jums viss bija slikti, bet..." un pat mana sieva uzskata, ka mēs esam naidā...

un es patiešām nevaru atcerēties par ko varētu būt bijis konflikts... mana vecmamma ļoti nemīlēja pa-vecmammu (vismaz no viņas teiktā var rasties tādi secinājumi), viņa arī stāsta par to, ka pēdējā mani esot situsi, bet es neko tādu neatceros un vecmamma jau arī nevarētu to zināt - neko daudz viņas netikās... gan jau visi zina kaut ko, ko nezinu es... patiesībā - man šis cilvēks bija pilnīgi vienaldzīgs tāpat kā, es pieļauju, es viņai... cenšoties atcerēties jebko tagad atcerējos vienu epizodi no bērnības - kāds no bērniem (mēs bijām kādi 4 vai 5 uz to brīdi) bija kaut ko nogrēkojies un neviens neatzinās, pa-vecmamma visus nostādīja rindā un lūdza izbāzt mēli, sak, kuram uz mēles krustiņš, tas arī melo... krustiņš izrādījās uz mēles man un es nebiju vainīgais, bet saņēmu sodu un guvu dzīves mācību - dzīve ir nežēlīga, ne vienmēr mēs tiekam sodīti par saviem noziegumiem, dažreiz ir svarīgi uzņemties grēkāža lomu... toreiz man tas smieklīgi nelikās...

un viss, vairāk neko īpaši neatceros.. atceros, ka vienreiz biju pie viņas labu laiku pēc insulta, viņa mani nepazina, bet smaidīja... man patika, ka viņa smaida, likās sirsnīgi, kaut arī apzinājos, ka viņai nav ne mazākās nojausmas, kas es tāds un ko šeit meklēju...

bet man joprojām interesanti, kāpēc visi ir pārliecināti par starp mums pastāvošu konfliktu, acīmredzot, bērnībā kaut kas ir noticis, gribu zināt kas... jo savā apzinātajā vecumā es neatceros, ka turētu uz viņu ļaunu prātu... man viņa bija gluži vienkārši vienaldzīga...

kaut ko gribēju ierakstīt, aizmirsu ko, tad nu neko

pagājušajā nedēļā kāds piekļuva mana FB profilam un salika reklāmas kaut kādām taizemiešu lapām, paroli nomainīju, bet ka maksāju par reklāmām nepamanīju... pamanīju tikai, kad PayPal man dienas laikā divas reizes novilka naudu sazin par ko.. paziņoju FB, palūdzu atgriezt naudu un gulēju tālāk mierīgi... nākamajā dienā bijām aizbraukuši uz Lubānu skatīties atlidojušos putniņus, papriecājāmies par sešiem jūras ērgļiem, kuri bariņā rīkoja kāzu dejas, par miljons ziemeļu gulbju trompešu koncertu... paralēli pastāvīgi vibrinājās pulkstenis dodot ziņu, ka kaut kur internetos kaut kas notiek, bet tam īpaši uzmanību nepievērsu, būt tur un tad bija interesantāk, kā sekot līdzi virtuālās pasaules kaislībām... un kad jau sataisījāmies braukt projām, nolēmu uzmest aci, kāpēc pa stundu sakrājušies padsmit epasti... izrādījās, ka FB ir uzlauzts, epasts nomainīts, izdzēsta visa privātā informācija un pēdējā mēneša ieraksti... nu.. neko darīt... toties tagad man arī FB ir divfaktoru autentifikācija... kaitinoši, protams, bet neko darīt... nu jā.. un uzlauza FB uzlaužot vecu sveiks.lv epastu, kur parole bija 110783 un kurš bija piesaistīts FB... epastu es jau sen nelietoju un par tā drošību nekad nebiju iedomājies, ka tai ir jābūt... tā lūk... caurumi jāpieskata...

un klab.lv man parole kopš projekta "gribu būt Lords" pirms gadiem padsmit, ir parole, interesanti, ko var uzlauzt piekļūstot manam cibas kontam :D

dīvāns krievu valodā ir диван un poļu valodā dyvan ir paklājs, kas angļu valodā ir carpet, bet la carpeta spāņu valodā ir mape... un kā ar to vispār dzīvot?

igauņu valodā lusikas ir karote, un latgalieši no Ludzas un Rēzeknes novadiem saka lizeika...

kad igauņu katoļi XVII gadsimtā bēga no reliģiskajām vajāšanām, daļa atbēga līdz Latgalei un izveidoja šeit savus ciemus... vecmammai no mātes puses pat meitas uzvārds ir igauņu, vecmamma no tēva puses ar savu vecmāti vēl runājusi pa daļai igauniski un kopumā ģimenē lietotā valoda esot bijis savdabīgs sajaukums starp igauņu un latgaliešu izloksnēm...

līdz manim tas viss atnāca pavisam nesen, par Ludzas igauņiem biju dzirdējis, bet nebiju iedziļinājies; arī ka kaut kāda daļa igauņu asiņu manī tek, zināju, bet kaut kā - bekgraundā... un tad, pirms kādiem gadiem trim es interesējos par mammas mammas dzimto vietu apkārtnes vecticībniekiem un devos pie vecmammas izprašņāt.. viņa pastāstīja, ka vecticībnieki no viena ciema gājuši pāri viņu kalnam uz Kurnalinu uz lūgšanu namu... pārprasīju "kādu, kādu ..linu?", "nu, uz Kurnalinu"... hm... to, ka "-linna" igauņu valodā ir sēta vai pilsēta, es zināju un sāku izprašņāt par igauņiem...

manās gūgles kartēs parādījās zvaigznīte ar nosaukumu "Celmusēta" un pirms kāda gada devāmies ekspedīcijā uz Kurnalinu... atradām... t.i. neatradām neko - vietā, kur kartē atrodas Kurnalina, nav itin nekā... kalns, krūmi, pļava, mežiņš un cauri šim priekam iet zemes ceļš... nav vairāk nekādu igauņu Latgalē un visas "linnas" arī jau sen ir pamestas... un par igauņu iespaidu liecina vien daži vietējās izloksnēs saglabājušies vārdi, no kuriem populārākais, šķiet, varētu būt "lizeika".. latvieša ausij tas skan pietiekoši fencīgi, lai šai vārdā sauktu ēdnīcas un lietotu to citos Latgales reģionos pieņemtā "karūt'a" [t jābūt ar mīkstinājumu, bet klaviatūra tādu nepiedāvā] vai latviskotajā variantā "karūte" vietā

interesanti, ka krievu valodā ir strikti nodalīts - katoļu baznīca - костел, pareizticīgo baznīca - церковь, luterāņu baznīca - кирха, vecticībnieku - моленная, un tā tālāk, nosaukt katoļu baznīcu par церковь nav iedomājami un otrādi arī ne, tas vienkārši nav pareizi... tāpat arī garīdznieki, katoļu - ксендз, pareizticīgo - поп (mūsdienās gan vārdam negatīva konotācija, tāpēc garīdznieki ne pārāk atsaucas, bet iepriekš - oficiāls nosaukums), luterāņiem un protestantiem - пастор, vecticībniekiem - наставник, bet atkarīgs, viņu daudz dažādu un dažādi viņiem arī tie apzīmējumi...

latviešu valodā mēs visus dievnamus saucam par baznīcām, visus garīdzniekus - par mācītājiem... tehniski gan mācītāji ir tikai luterāņiem un, piemēram, katoļu garīdznieku pareizāk ir saukt par priesteri, bet to maz, kurš ievēro, man gan ir aizdomas, ka tas tādēļ, ka katoļi jau mums praktiski tikai Latgalē, iepriekš garīdznieks bija "bazneickungs", bet kad pēc Otrā pasaules kara Latgalē ienāca latviešu valoda vai, kā to tajā laikā dēvēja - baltiešu izloksne, tā ienesa arī mācītāju... nu un tagad mums mācītāji ir visiem... un baznīcas arī visiem... pati "baznīca" gan pie mums nonākusi no krievu valodas vēl pirms XIII gadsimta kā "божница"... nu, luterāņu baznīcas, ja gribu specifiski runātājam likt saprast, ka domāju tieši luterāņus, es saucu par kirhēm, visos pārējos gadījumos - visas man arī ir baznīcas... nu un katoļu priesterus es arī nereti nepiedomājot līdzi sarunā saucu par mācītājiem...

interesanti, ka vairums (gribētos teikt, ka visi, bet gan jau, ka nē :D) vīriešu kārtas pārstāvju, kuri pirmoreiz apmeklē manu darbnīcu, redzot view cameras un citus lielus un vecus fotoaparātus, sāk stāstīt, ka viņiem arī ir Zenīts un ka bērnībā ir attīstījuši bildes... turklāt, tas parasti tiek pasniegts apmēram kā "heh, kas tad te, vot man ir ZENĪTS"... nu, neba man tas krāniņa garumu kā aizskartu - es apvainotos vai gribētu parādīt kaut kādu savu pārākumu, bet ir tik dīvaini, ka vīriešiem ir tik svarīgi vienmēr un visās lietās nodemonstrēt, ka viņi ne ar ko nav sliktāki kādā jomā... nu... tas ir kā aizbraukt uz atomelektrostaciju un stāstīt, ka mājās arī malkas katls pagrabā ierīkots... wtf vispār? :D

es nespēju sadzīvot ar latviešu valodas vārdu "iepazīt".. šo jēdzienu lieto daudzi un vienmēr tas manai ausij izklausās ļoti dīvaini "es par viņu domāju tā un šitā, pirms iepazinu"... manā galvā jēdziens "iepazīt" dzīvo tikai bibliskā kontekstā...