Thursday, October 10th, 2019

par datējumu un vispār pieņemto faktu precizitāti

interesanti redzēt precīzus vēsturiskus gadskaitļus un datumus, sevišķi - pirms mūsu ēras...

pirms mēneša uzzināju, ka nav īsti zināms, kad dzimusi mana vecmamma... ir zināms aptuvenais datums, kurš tad arī ierakstīts pasē... atnācu sveikt svētkos, bet priekšā kāda viņas draudzene, kura pārsteigta, ka dzimšanas diena šodien... izrādās, ka viņa sveic pavisam citā datumā... pēc tam mamma izstāstīja, ka pilnīgi pamatoti... ka iespējamie datumi atšķiras uz vairāk kā nedēļu, tāpēc izvēlēts randoms datums...

nu lūk, bet Cicerons ir dzimis 106. gada pirms mūsu ēras 3. janvārī...

starp citu, saistībā ar vispār pieņemto vēsturisko datu patiesumu iesaku palasīt Alda Pūteļa "Pārdomas par latviešu mitoloģiju".. viņš minēja, ka kaut ko raksta par mitoloģiju pirms pāris gadiem, bet tagad netīšām satikāmies Rīgā un izrādījās, ka grāmata jau izdota... tai pašā dienā aizgāju uz Zinātņu akadēmijas augstceltni un nopirku... zināju, ka būs skarbi, bet nezināju, ka tik ļoti...
(Leave a comment)

Friday, October 4th, 2019

par grāmatu nevainību

kādreiz likās ļoti jauki, ka vecajām grāmatām nav sagrieztas lapas, taču kad lasīt grāmatu bez grāmatu naža nav iespējams, tas vairāk nešķiet tik jautri... normālai grāmatai, lai sagrieztu lapas, aiziet līdz pat stundai... protams, reti gadās, ka rokās nonāk veca grāmata, kuru nekad neviens nav lasījis, t.i., ar joprojām nesagrieztām lapām, taču biežāk, kā gribētos... turklāt, grāmatas ar nesagrieztām lapām antikvariātos ir ievērojami dārgākas, tāpat kā jaunavas vergu tirgū...

jā, starp citu, agrāk griezu ar biroja nazi (nezinu, kā pareizi saucas, ar maināmiem asmeņiem, nolaužamiem galiem), taču nereti sanāca iegriezt lapā... un tagad Zviedrijā par kādām 10
- 15 kronām nopirku vecu sarkankoka papīra nazi un izrādījās, ka tas tiešām strādā un strādā lieliski...

ko es ar to visu gribēju teikt? man labāk patīk lasīt, kā griezt lapas :D
(Leave a comment)

Monday, September 30th, 2019

par vērtībām

dažreiz es iedomājos, ka es esmu ļoti interesants cilvēks, kuru pazīt... taču ļoti ātri saprotu, ka es esmu interesants cilvēks, kuru pazīt tikai man pašam un vēl kādiem pieciem cilvēkiem, pārējiem es esmu garlaicīgs vai kaitinošs snobs.. tas pats attiecas arī uz mūsu bibliotēku, par kuru mēs jūsmojam katru dienu vien skatoties uz grāmatuplauktiem, bet neviens no viesiem, kas ir ticis mūsu bibliotēkā, nav īpašu interesi izrādījis... tas pats ar kamerām, ar kurām es bildēju - es pirms pāris gadiem būtu gatavs uz noziegumu, lai vismaz pabildētu ar to, nerunājot par būšanu īpašumā... un kad es laukā ar tādu bildēju, kad kāds fotogrāfs iet garām, maksimums - painteresējas - kāda velna pēc staipi šo krāmu apkārt...
(Leave a comment)

par Rihteru

jāatzīst, ka mani ļoti uzrunā Gerharda Rihtera darbi... Amerikā viņa bija daudz... bija forši...
(Leave a comment)

Sunday, September 15th, 2019

pat provinciālo koncertiešanu

vienmēr ir sajūsminājis Gorā, ka mūziķi uz skatuves sofītu gaismās ir t-kreklos, bet klausītāji, kuri sēž tumsā un saspiesti ka siļķes mucā - uzvalkos un vakarkleitās...
(Leave a comment)

Friday, August 30th, 2019

par skandināviem (pavisam mazlietiņ)

Pēdējās dienas dzīvojos pa Zviedrijas rietumu krastu (pārsvarā pa jahtklubiem gan) un man parādījās sajūta, ka es saprotu, kāpēc amerikāņi un kanādieši, kuri atbrauc dzīvot uz Skandināviju, drīz vien meklē sev jaunas mājas kaut kur tālāk uz dienvidiem. Klimats šeit nav pie vainas, pat salīdzinot ar kādu Bostonu šeit klimats ir tīrais kaifs (nu, nerunāsim par aizpolārloku, protams), ko nu teikt par drūmākiem Kanādas nostūriem? Skandināvi man vienmēr ir patikuši, viņi ir jauki, laipni, patīkami cilvēki un varbūt nekas, ka nedaudz par introvertu priekš Jaunās pasaules iemītniekiem? Šajās dienās ir sanācis vairāk pakomunicēt ar vietējo tautu un visi joprojām ļoti jauki, laipni un patīkami... un viņiem ir pilnīgi vienaldzīgas tavas problēmas. Man ir grūti iedomāties situāciju Amerikā vai Eiropā, un pat Latvijā, kad visu dienu var noskraidīt no vieniem pie otriem ar absolūti banālu lietu, pilnīgu sīkumu, kur no cilvēka absolūti nekas netiek prasīts, tikai piecas minūtes iedziļināties jautājumā, un visi kā viens izdomā elegantus iemeslus, kā lūdzēju pasūtīt ellē ratā. Viens un tas pats notiek ar privātpersonām, ar ierēdņiem, ar melnstrādniekiem, ar personām, kuru tiešie darba pienākumi ir saistīti ar apskatāmās situācijas risināšanu. Nepalīdz ne lūgumi, ne aicinājumi iejusties cita ādā, un tikai, kad piedāvā naudu, tad cēlais zviedrs saviebjas un aizgriežas. Kopumā, cirks.

Cita lieta, kas mani samulsināja un ne mazāk samulsinātu mūsu ieceļotāju no Rietumiem - privātās teritorijas izpratne. Radās sajūta, ka šeit šādas izpratnes vispār nav. Vakardien sanāca pabūt teju pusē prinvāto un industriālo teritoriju Gēteborgā gar Gota kanālu. Sākumā pa teritoriju vārtiem iekšā bija nedaudz bailīgi un ļoti nekomfortabli braukt, bet jau pēc kādas piektās tas sāka veikties daudz vieglāk. Un nevienu reizi, neviens mums neko neaizrādīja. Tikai vienu vienīgu reizi jau vēlu vakarā atgriežoties pie teritorijas vārtiem tie bija ciet. Nolēmām, ka tagad jau nu gan nekas labs nav sagaidāms, taču pēc brīža vārti automātiski atvērās un izlaida mūs laukā. Amerikas atšķirība ir tā, ka tur ir gaužām maz žogu, taču katram sunim ir skaidrs, ka jau nokāpjot zālājā no ietves esi iegājis kāda privātā teritorijā un tagad būs ziepes.

Bet varbūt man vienkārši ir dīvainas pieredzes un tas absolūti ne ar ko nav saistīts.
(3 comments | Leave a comment)

Friday, August 16th, 2019

par Instagramu

es beidzot sapratu, kāpēc neesmu spējis sākt lietot Instagramu (kaut arī mēģinājis vairākkārt, man tak visas modeles tur dzīvo)... iemesls varētu būt tas pats, kas ar Tviteri (kuru arī tā arī nekad nesāku lietot) - es tomēr dvēselē esmu blogeris, es neprotu izteikt domu desmit vārdos vai vienā bildē - es vienmēr sagremoju, priekšvēsturi izstāstu un vēl padiskutēju... neprotu es piecos vārdos domu pateikt, tad pat es pats pēc mēneša nesapratīšu par ko ir runa... nu un Instagrams ir vizuālais Tviteris... kopumā, tādiem kā es - nejēdzīga padarīšana...
(4 comments | Leave a comment)

Thursday, July 11th, 2019

par sociālo vientulību

vientuļākā diena gadā ir dzimšanas diena, kad nevari nevienam piezvanīt vai uzrakstīt baidoties saņemt apsveikumus.. un ja zvana saņēmējs arī neatcerēsies, ka tev ir svētki un neapsveiks, tad vēlāk, kad uzzinās, par to jutīsies slikti... nu, kopumā, stulbi... no otras puses - labi, ka es jūtos labi nekomunicējot ar cilvēkiem... bet tik un tā izmantoju situāciju, ka cilvēki zvana, lai apsveiktu, tad var parunāt par visdažādākajām citām lietām....

dzimšanas diena man pārstāja būt ļoti aktuāla kādu 16 vai 18 gadu vecumā, šķiet... bet kā kādreiz teica mana mamma - 'izlaidumi, dzimšanas dienas, kāzas, etc. nav svētki tev, bet gan pārējiem, vienkārši paciet'
(1 comment | Leave a comment)

Sunday, July 7th, 2019

par draugiem (atkal)

interesanti, ka kamēr bijām Amerikā, visvairāk pietrūka draugu... atgriežoties dažus satikām, bet kontakts ar to arī, būtībā, viss beidzās... kontakts ar vecajiem draugiem ir praktiski pagaisis... acīmredzot, gan mēs esam iemācījušies dzīvot bez viņiem, gan viņi bez mums... bet nu, sāk kļūt garlaicīgi, tāpēc nolēmām, ka jāsaaicina draugus uz pikniku mūsu laukos... vispār jau gribēju rakstīt garu sūdzēšanos par to, ka 'mani neviens nemīl, un es nevienu nemīlu', bet pēc pirmā teikuma pārdomāju :D

vispār, ja šo kāds lasa, tātad apriori ir draugs... tātad, ja Tev, mans draugs, nekas drausmīgi svarīgs nav paredzēts nākamajā svētdienā (14. jūlijā), priecāsimies Tevi redzēt mūsu lauku īpašumā (kas ir kādus 10km no Rēzeknes Rāznas virzienā)... līdzi jāņem sev ēdamais, dzeramais un zem dibena paklājamais (ja nu gribas pasēdēt vai pagulšņāt)... no savas puses apsolām jauku vietu meža vidū un savu (un citu draugu) kompāniju... iespējams, ka kaut ko mēģināsim gatavot uz ugunskura, bet uz to īpaši paļauties nevajag, tāpēc savu sviestmaizi vai cepamdesiņas labāk tomēr paņemt līdzi...

pieteikšanās nav obligāta :D mūsu mājas feisbukā un koordinātes... Regita gan jau būs agrāk, bet es tur būšu klāt ap trijiem...
(8 comments | Leave a comment)

Wednesday, June 19th, 2019

par relativitāti

nesen konstatēju, ka Porto esmu bijis divreiz vairāk reizes, kā Liepājā, Barselonā vai Lisabonā - divreiz vairāk, kā Ventspilī, un tā tālāk... Liepāja (atšķirībā no Ventspils) man patīk, bet iemesls, kāpēc es tik reti esmu Kurzemē ir nedaudz paradoksāls - Kurzeme ir tālu no Rēzeknes... un vēl interesanti, ka Rietumkurzemi man ir ļoti grūti uztvert kā Latviju
(8 comments | Leave a comment)

Friday, May 17th, 2019

par grāmatām

mani šokē cilvēki, kuri ienākot telpā ar daudz grāmatām, nepievērš ne mazāko uzmanību tām... pēdējo mēnesi dzīvoklī remonts un daudz strādnieku staigā šurpu un turpu, un vēl neviens nav pievērsis uzmanību grāmatām... un tikai viens pievērsa uzmanību lielformāta kamerai, kura pus dzīvokli aizņem... atzinās, ka Padomju laikos arī filmiņas vannasistabā attīstīja... es laikam esmu kaut kāds frīks...
(6 comments | Leave a comment)

Tuesday, April 23rd, 2019

par пошлость

burvīga Samuila Lurjē lekcija, kur viņš runājot par literatūru iztirzā jēdzienu 'пошлость' - jēdzienu, kura man drausmīgi trūkst latviešu valodā - šeit
(10 comments | Leave a comment)

Sunday, April 14th, 2019

par Latvijas vēsturi

beidzot esmu piesēdies, lai izveidotu savas bibliotēkas indeksu.. man ir visai daudz vecu grāmatu, arī latviešu valodā, un vecām grāmatām bieži vien klāt nav gada... tas, ko sapratu katalogizējot grāmatas, ka pateicoties Latvijas īsajai un dinamiskajai vēsturei no deviņpadsmitā gadsimta beigām līdz divdesmitā gadsimta vidum, grāmatas absolūti nesgādā grūtības visai precīzi datēt ar precizitāti vismaz 10 gadu robežās, bet bieži vien arī vēl šaurākās robežās... tas pats arī ar literatūru krievu valodā... un galīgi nestrādā ar grāmatām angļu valodā...
(Leave a comment)

Tuesday, April 2nd, 2019

par atgriešanos #3

ceturtdien līdz kādiem pieciem pēcpusdienā būšu kaut kur pa Rīgas centru, tā ka ja kādam gribas padzert tēju... nu, jūs sapratāt, es pēc jums visiem esmu mežonīgi sailgojies :)
(3 comments | Leave a comment)

Thursday, March 28th, 2019

par sociālajiem medijiem

vecmamma kādreiz stāstīja par to, kā bērnībā dažkārt svētdienās pēc baznīcas ar visu saimi devās pie kaimiņiem.. pieaugušie un vecie sēdēja goda vietās, bērni apkārt, kur kurais, uz grīdas, sliekšņa, krāsns, visi sēdēja apkārt istabas centrā uzstādītajam radio aparātam un klausījās ko vēsta no tālās tālienes... radio neraidīja cauru diennakti, bet tikai noteiktās stundās... tauta noklausījās kas nu radio bija sakāms vai spēlējams un katrs devās uz savu pusi... un tā bija īsta maģija... sevišķi grūti to bija saprast vecajiem, un, protams, bija milzīgs daudzums aizspriedumu...

tādu, lūk, maģiju ir piedzīvojuši cilvēki, kuri joprojām ir ar mums...
(6 comments | Leave a comment)

Friday, March 8th, 2019

par atkritumiem

antropologi saka, ka cilvēkam ģenētiski nav ieprogrammēts novākt pēc sevis - kad cilvēka priekštecis dzīvoja kokos tas nebija aktuāli, jo, well, no koka viss, kas nokrīt, pazūd, nekādi higiēnas vai teritorijas noteikšanas apsvērumi darboties nevarēja... kad pērtiķis nokāpa no koka un sāka izmantot instrumentus, arī sapiensu apmetnēs gadu tūkstošeim atkritumi un, dažreiz pat apbedījumi, ir visapkārt, t.i., netiek nodalītas atsevišķas vietas tualetēm vai atkritumiem... kaut ko līdzīgu, gan ne tik lielā mērā, joprojām var redzēt daudzviet Indijā vai mazāk civilizācijas skartās ciltīs Āfrikā.. par atkritumiem īpaši neiespringa ne tikai viduslaikos, bet arī renesances laikā un tikai pēdējos gadsimtos sāka pamazām aizdomāties par to, ka īsti labi nav, un ka 'sliktais gaiss' nogalina, pirmā kanalizācija parādās tikai deviņpadsmitajā gadsimtā, kaut kādai atkritumu apsaimniekošanas aizmetņi deviņpadsmitā gadsimta beigās, kad pilsētas, burtiski, ieauga atkritumos... atkritumu šķirošana ir pavisam svaigs trends un tagad jau rodas dažādas zero waste un tamlīdzīgas sektas, kas, kā parast - kad cilvēkiem nav ko darīt, viņš sāk jukt prātā un ielīgt ekstrēmismos... tai pat laikā pabraucot pa Latvijas mežiem mēs šur un tur redzam spontānās izgāztuves un pie mums nav viss tik traki, pat salīdzinot ar citām 'civilizētām' valstīm... Spānijā, piemēram, ja kalnos ir kāda bedre un tur var piebraukt ar auto, ar milzīgu varbūtību tā būs piegāzta ar sadzīves atkritumiem... šeit - Amerikā ar mēslošanu nav tik traki, bet pēc maniem novērojumiem, mēslo pārsvarā melnie (es nekad nevienu balto vienkārši neesmu pieķēris) - apēd šokolādi vai čipsus, iepakojumu atstāj, kur tobrīd atrodas, vai nevērīgi izmet... metro dzer kafiju, jākāpj laukā, papīra glāzi ar neizdzerto kafiju atstāj turpat uz sēdekļa, kuru, protams, nākamais pasažieris netīšām izgāž.. vietas, kur apgrozās melnie ir visai aizmēslotas, sevišķi - sabiedriskais transports... bet to var saprast, viņi neizgāja no Āfrikas, tāpēc arī cilts iekārtas motīvi saglabājušies daudz labāk, kā mums... mēs cēlām pilsētas un mirām no 'sliktā gaisa', viņi vienkārši gāja uz citu vietu....
(2 comments | Leave a comment)

Tuesday, March 5th, 2019

par angļu valodām

parasti izvēloties nākamo grāmatu lasīšanai pēc angļu valodas izvēlos krievu un otrādi (latviešu valodā praktiski nelasu - neprotu), bet tagad uzreiz pēc Palaņaka paņēmu Šerloku Holmsu un akmansdies - ja Palaņaks ir mega viegli lasāms, valoda ļoti tīra un vienkārša, viņu var lasīt pat cilvēks, kurš lasa ar vārdnīcu un tas nebūs baigi sarežģīti (tas gan neattiecas uz visām grāmatām, piemēram, Pigmy lasīt ir gandrīz tik pat smagi, kā Mehānisko apelsīnu).. un Konans Doils raksta tā, ka viktoriāniskāks par viņu varētu būt ja nu vienīgi tikai Vailds... bet Vailds ir poētisks un viņam nav tik sarežģītu tiešās runas konstrukciju.. šķiet... un salīdzinot Palaņaku ar Doilu ir sajūta, ka starp šīm divām valodām nav it nekā kopīga...

nu jā, mēģinu lasīt Šerloku... un par to kaut kā dīvaini jūtos, jo visi šie musketieri, grāfi monte kristo, nožēlojamie, žili verni un pieneņu vīni, nemaz nerunājot par neskaitāmajiem kovbojromāniem, fantomasiem, u.c., tā visa manā izpratnē ir pusaudžu literatūra... tāpat es jūtos, piemēram, par Dekameronu, bet to es tajā laikā neizlasīju un tagad man ir sajūta, ka es tam esmu par vecu... nolēmu pārbaudīt, vai tiešām šī literatūra ir saprotama tikai pusaudžiem un pēc tam neaktuāla - musketieri man jau tolaik likās garlaicīgi, tāpēc nolēmu sākt ar savu mazpadsmit gadu mīļāko varoni - Šerloku... neko daudz izlasījis neesmu, bet pagaidām absolūti apbur valoda (bērnībā lasīju latviešu, un, iespējams, krievu valodā) un viss pārējais tiktāl ļoti sekundārs... tad nu redzēs, vai aizraus, bet ja neaizraus, visdrīzāk, metīšu malā, kad būšu pārsātinājis sevi ar valodas estētiku..
(Leave a comment)

Friday, March 1st, 2019

par 'mākslu'

interesanti, ka nekontrolējamu vai vāji kontrolējamu rezultātu par 'mākslu' sauc arī amerikāņi... sevišķi tas ir dīvaini fotoskolā mācoties mākslas fotogrāfiju - visam ir jābūt perfekti izsvērtam, pārdomātam, zinātniski pamatotam, nekādas improvizācijas... un ja tiek pieļauts kaut mazākais nejaušības moments, tas tiek saukts par 'mākslu'....

"nē, nu var jau darīt arī tā, bet tad jums sanāks māksla"
(2 comments | Leave a comment)

Thursday, February 28th, 2019

par Bēthovena septīto

no Bēthovena mana mīļākā simfonija ir septītā, bet kopš to ir sākuši likt teju katrā otrajā draņķīgā filmā sākusi parādīties nepatika... vismaz filmu kontekstā..
(7 comments | Leave a comment)

Wednesday, February 20th, 2019

par dāvanām tuvajiem un mīļajiem

Kādreiz, kad pasaule vēl bija liela un izbraukt kaut kur no sava dzimtā ciema bija vesels piedzīvojums, katrreiz mājās palicējiem bija jāved dāvanas. Un tolaik tas bija viegli, jo pasaule bija atšķirīga un vienmēr varēja atrast ar ko pārsteigt mājiniekus un draugus. Pasaule pamazām sašaurinājās un ceļot sanāca biežāk. Atrast kaut ko, kas nebūtu mājās kļuva grūtāk un vest dāvanas pārstāju. Palika gan tradicionālās glāzītes krusttēvam, kuram visi ved glāzītes ar tūristiskiem skatiem, jo visi ir pārliecināti, ka viņš tās krāj. Viņš gan par to, šķiet, neko nezina. Nu un magnētiņš vecākiem. Tas arī viss. Un tas ir vienkārši. Neatrast magnētiņu un glāzīti var ja nu vienīgi kādās Bosnijas dzīlēs.
Nu lūk, bet tagad mēs esam projām 8-9 mēnešus un gribētos visiem tuvajiem un mīļajiem (bet tādu ir daudz) atvest kaut ko jauku. Un te nu izrādās, ka Amerikā nav it nekā, ar ko varētu kādu patīkami pārsteigt. Tā nu mēs salasījām pārakmeņojušos kokus, bet izrādījās, ka salasījām maz un visiem nepietiks. Izložņājām visus apkārtnes antikvariātus un nu izskatās, ka brauksim uz mājām vispār bez dāvanām. Nu, atskaitot pāris akmeņus tiem, kas pirmie brauks. Laikam jāsāk atteikties no šīs dāvanu vešanas tradīcijas pilnībā, galvenā dāvana taču, kā saka mana mamma, esam mēs :D
(4 comments | Leave a comment)